Ar potenciālo finālistu cīņu Francijā sākas Pasaules kausa izcīņa regbijā

Tā būs daudz vairāk nekā vienkārši atklāšanas spēle, kurā tradicionāli mājinieki iesildās cīņai par regbija vērtīgāko trofeju — šoreiz pastāv liela iespēja, ka abas komandas 28. oktobrī atgriezīsies šajā pašā stadionā jau uz finālspēli, “vīriem melnā” cerot uz bezprecedenta ceturto titulu, bet mājiniekiem apņemoties ceturtajā piegājienā beidzot uzvarēt finālā.

Grupu sastāvs (iekavās komandas vieta pašreizējā rangu tabulā, izceltas kausa ieguvējas)
A grupa: Francija (3.), Jaunzēlande (4.), Itālija (13.), Urugvaja (17.), Namībija (21.).
B grupa: Īrija (1.), Dienvidāfrika (2.), Skotija (5.), Tonga (15.), Rumānija (19.).
C grupa: Fidži (7.), Austrālija (9.), Velsa (10.), Gruzija (11.), Portugāle (16.).
D grupa: Argentīna (6.), Anglija (8.), Samoa (12.), Japāna (14.), Čīle (22.).

A GRUPA

Francija (emblēma — gallu gailis, iesauka “Les Bleus”, “Les Tricolores”; piedalījusies visos turnīros, fināliste 1987., 1999. un 2011. gadā, 3. vieta 1995. gadā, 4. vieta 2003. un 2007. gadā, ceturtdaļfināliste 1991., 2015. un 2019. gadā)

Vienīgais, ko par Francijas regbija izlasi var teikt pavisam droši, ir tas, ka šīs izlases sniegumu prognozēt nav iespējams. Tā ir spējīga vienā dienā sasist lupatās pasaules labāko izlasi, un jau nākamajā dienā zaudēt pastarītim. Kas zina, kādus regbija augstumus Francija varētu sasniegt, ja spētu ilgstoši uzturēt stabilitāti un kārtību, bet pagaidām tās augstākais sasniegums ir trīs fināli. Taču šogad franču triumfs ir pavisam reāls, izlase demonstrē lielisku sniegumu.

Ja kāda izlase 1987. gadā varēja kaut nedaudz apdraudēt Jaunzēlandes un Austrālijas pašapmierinātību, tā bija Francija, kas četras reizes pēc kārtas no 1986. līdz 1989. gadam izcīnīja Sešu nāciju kausu. Serža Blanko un Filipa Selā iedvesmoti franči pusfinālā fantastiskā cīņā pieveica Austrāliju (30:24), taču finālā kapitulēja Jaunzēlandei (9:29). 1991. gadā līdz šim vienīgo reizi Francija nepārvarēja ceturtdaļfinālu, asumiem bagātā spēlē piekāpjoties Anglijai (10:19). 1995. gadā Francija ceturtdaļfinālā sakāva Īriju (36:12), bet dramatiskā cīņā pusfinālā piekāpās nākamajai čempionei DĀR (15:19), kaut gan šķita, ka laukumā, kurā pēc ilgstošajām lietavām dažviet bija iespējams noslīkt, spēles beigās franči guva uzvaru nesošo piezemējumu. Spēlē par trešo vietu Francija revanšējās Anglijai (19:9).

1997. un 1998. gadā Francija izcīnīja Sešu nāciju “Grand Slam”. Prieki bija īsi, jo 1999. gada sezonā Francija palika pēdējā. Šādā ne visai labā noskaņojumā Francija ieradās uz 1999. gada finālturnīru. Kapteiņa Rafaēla Ibanjesa vadībā franču rindās spēlēja tādas zvaigznes kā Fabjēns Galtjē, Tomā Kastanjede, Kristofs Lamezons, Filips Bernā—Sals, Kristofs Dominisī, Fabjēns Pelū, taču nekas neliecināja par viņu zvaigžņu stundu, grupas pēdējā spēlē Fidži tika pieveikta tikai ar tiesneša palīdzību (28:19). Uzvara grupā ļāva Francijai pa taisno nokļūt ceturtdaļfinālā, kur tā uzvarēja Argentīnu (47:26). Pusfinālā Tvikenemā pret Jaunzēlandi viss liecināja par gallu gaiļa spalvu nenovēršamu izplucināšanu, jaunzēlandiešu superzvaigzne Džona Lomu plosījās kā zvērs, pēc pirmā puslaika favorītiem 14 punktu pārsvars. Otrajā puslaikā Francija guva 33 punktus pēc kārtas un svinēja visslavenāko uzvaru Pasaules kausu vēsturē (43:31). Finālā pret Austrāliju vairs nepietika ne emociju, ne varēšanas (12:35).

Nākamais treneris Bernārs Laports izlasē ieviesa disciplīnu, taču viņa attiecības ar franču medijiem un publiku bija abpusēji vētrainas visu viņa karjeras laiku, 2006. gadā, kad Parīzes “Stade de France” skatītāji sāka izsvilpt savējos, viņš franču līdzjutējus tribīnēs publiski nosauca par “sūdabrāļiem, kas ne velna nesaprot no regbija”. Viņa vadībā Francija 2002. gadā izcīnīja “Grand Slam”, bet 2003. gada Pasaules kausa finālturnīrā Francija grupā sakāva visus pretiniekus, tostarp Skotiju (51:9), ceturtdaļfinālā iznīcināja Īriju (43:21), taču pusfinālā bija bezspēcīga pret Anglijas snaiperi Džoniju Vilkinsonu, kurš trāpīja ne vien 5 soda sitienus, bet arī trīs dropsitienus (7:24). Spēlē par trešo vietu uz franču galvām savas dusmas izgāza Jaunzēlande (13:40). Pēc četriem gadiem Francija negaidīti zaudēja Argentīnai, tādēļ ceturtdaļfinālā Kārdifā to gaidīja Jaunzēlande, un atkal franči sagādāja pārsteigumu (20:18). Kā jau ierasts, pēc triumfa sekoja noplīšana, pusfinālā piekāpjoties Anglijai (9:14), bet spēlē par 3. vietu graujoši zaudējot Argentīnai (10:34).

Laporta pēcteča Marka Ljevremona vadībā Francija 2010. gadā izcīnīja “Grand Slam”, bet 2011. gada Pasaules kausa finālturnīrā tikai knapi izkļuva no grupas, sensacionāli zaudējot Tongai (14:19), komandu plosīja iekšējas nesaskaņas. Par spīti tam, ceturtdaļfinālā Francija pieveica Angliju (19:16), līdz otrā puslaika vidum izvirzoties vadībā 16:0 un aizvadot labāko spēli turnīrā, pusfinālā knapi noturēja uzvaru pār mazākumā spēlējošo Velsu (9:8), un ķildas sāka uzņemt apgriezienus, treneris publiski nosauca savus spēlētājus par “izlutinātiem knēveļiem”, jo pēc uzvarētā pusfināla daži spēlētāji ignorēja trenera aizliegumu doties nakts uzdzīvē. “Es viņiem pateicu, ko par viņiem domāju, ka viņi ir nedisciplinētu, izlutinātu knēveļu bars, nepaklausīgi, brīžiem egoisti, kuri vienmēr sūdzas, vienmēr ņerkst. Tā jau bijis četrus gadus,” pirms fināla paziņoja treneris. Kā atzina pats treneris, 1999. gadā uzvaru pār Jaunzēlandi viņa komanda esot svinējusi četras dienas — iespējams, tādēļ finālā franči izskatījās nekādi. Savukārt daži spēlētāji intervijās pēc turnīra apgalvoja, izslēgšanas spēļu laikā komanda faktiski dzīvojusi pēc saviem ieskatiem un maz pievērsusi uzmanības trenera teiktajam, šādi atmaksājot par publisko galvas mazgāšanu. Ļoti saspringtā finālspēlē Francija piekāpās Jaunzēlandei (7:8), ciešot neveiksmi jau trešajā finālspēlē.

Filipam Senandrē nācās tīrīt “Augeja staļļus” un atjaunot izlases spēlētāju un vadības normālu savstarpēju funkcionēšanu, taču rezultāti laukumā labāki nekļuva, tieši otrādi. Izlases sniegums būtiski pasliktinājās, 2013. gadā tā pat pamanījās palikt pēdējā Sešu nāciju turnīrā, un uz 2015. gada Pasaules kausa izcīņu Anglijā ieradās bez īpašām ilūzijām, tādēļ tās sakāve grupā pret Īriju (9:24) īpaši nepārsteidza, sak, neprognozējamie franči taupa spēkus ceturtdaļfinālam pret Jaunzēlandi, taču pasaules čempionus ar franču “banāna mizu” vairs nobiedēt neizdevās (13:62).

Pēc tam iestājās īsts Francijas izlases pagrimums. Uz Senandrē pēcteci Giju Novē sākumā lika augstas cerības, kā nekā viņš pirms tam 22 gadus vadīja franču regbija gigantu “Toulouse” klubu, taču ironiski viņš kļuva par pirmo atlaisto izlases treneri slikto rezultātu dēļ divu gadu laikā Francija uzvarēja nieka 7 spēlēs no 21. Žaka Brunēla vadībā 2019. gada Pasaules kausa izcīņā Japānā Francija bez zaudējumiem noslēdza grupas spēles, tiesa, pēdējā spēle pret Angliju tika atcelta taifūna “Hagibis” dēļ, bet abas izlases jau bija nodrošinājušas iekļūšanu izslēgšanas spēlēs. Ceturtdaļfinālā franči ļāva Velsai izraut uzvaru no savām rokām, pēc trim piezemējumiem pirmajā puslaikā un panāktā 19:10 otrajā puslaikā vairs negūstot ne punkta (19:20).

Pašreizējais treneris, bijušais izlases kapteinis Fabjēns Galtjē ieviesis dzelžainu disciplīnu, viņa vadībā būtiski uzlabojās izlases sniegums, viņa laikā 2022. gadā Francija pat pirmo reizi pamanījās nokļūt pasaules rangu tabulas virsotnē, tiesa, uz vienu nedēļu, viņa laikā Francija nekad nav bijusi zemāk par otro vietu Sešu nāciju kausā, bet 2022. gadā pēc ilgstoša pārtraukuma izcīnīja “Grand Slam”, vēl vairāk — franči atkārtoja “All Blacks” 2013. gada sasniegumu, spējot uzvarēt visās (13) spēlēs. Šogad franči Sešu nāciju turnīrā piekāpās tikai Īrijai, un Pasaules kausa izcīņai gatavojas lieliskā noskaņojumā, pēdējā pārbaudes spēlē sakāvuši Austrāliju. Par Francijas izlases potenciālu spēku liecina fakts, ka tās U20 izlase jau trīs reizes pēc kārtas kļuvusi par pasaules čempioni, bet tās klubs "Stade Rochelais" pēdējās divas sezonas uzvarējis Eiropas čempionu kausu (abas reizes viesos sarūgtinot favorītus, Īrijas flagmani "Leinster").

Bukmeikeri Francijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā otrās visaugstākās: 3/1.

Jaunzēlande (emblēma — sudrabpaparde; iesauka “All Blacks”; piedalījusies visos turnīros, čempione 1987., 2011. un 2015. g., fināliste 1995. gadā, 3. vieta 1991. un 2019. gadā, 4. vieta 1999. gadā, ceturtdaļfināliste 2007. gadā)

Valsts, kurā regbijs kā reliģija, bet izlase ir kulta varoņu statusā. Čempione, kas profesionālā regbija vēsturē lauvas tiesu ir bijusi Nr. 1 izlase pasaulē, oficiālās rangu tabulas virsotnē kopumā atrodoties ilgāk nekā 14 gadus jeb ilgāk par pārējiem (DĀR, Anglija, Īrija, Francija un Velsa) kopā ņemtiem. Vēl vairāk, Jaunzēlandei pieder, domājams, vairs nepārspējamais rekords — 508 nedēļas nepārtraukti pirmajā vietā no 2009. gada 16. novembra līdz 2019. gada 19. augustam. 120 gadu regbija spēlēšanas vēsturē Jaunzēlandes uzvaru īpatsvars ir 76,83%. Vienīgās valstis, kas šo 120 gadu laikā to jebkad ir pieveikušas, ir Austrālija (45 reizes), DĀR (39), Francija (13), Anglija (8), Īrija (5, turklāt pirmo reizi 2016. gadā — pēc 111 gadu pūlēm!) Velsa (3, bet pēdējo reizi 1953. gadā, kad nomira Padomju Savienības tirāns Josifs Staļins!), Argentīna (2, pirmo reizi 2020. gadā pēc 46 gadu pūlēm!) un vairs nepastāvošā Rodēzija (1), vēl septiņās spēlēs tas izdevies “Britu un īru lauvām”, vienreiz — simboliskajai pasaules izlasei, savukārt Skotijas augstākais sasniegums ir neizšķirts. Tādēļ šķiet dīvaini, ka daudzus gadu desmitus dominējusī izlase Pasaules kausu finālturnīros nemaz tik dominējoša nav.

Pasaules kausos Jaunzēlande parasti startējusi kā galvenā favorīte, uzvaras saldmi baudījusi trīs reizes, turklāt divas reizes savā laukumā. 1987. gada turnīrā Jaunzēlande, kuras sastāvā spēlēja tādas zvaigznes kā kapteinis Deivids Kērks, Džons Kērvans, Veins Šelfords, Maikls Džonss, Šons Ficpatriks, snaiperis Grants Fokss, bija galvas tiesu pārāka un visās spēlēs uzvarēja pārliecinoši, arī ceturtdaļfinālā Skotiju (30:3), pusfinālā Velsu (49:6) un finālā Franciju (29:9). 1991. gadā Jaunzēlande grupā uzvarēja Angliju (18:12), ceturtdaļfinālā Kanādu (29:13), taču nolika pilnvaras pusfinālā pret Austrāliju (6:16), kura lieliski aizvadīja spēli, sevišķi izceļoties Deividam Kampēzem. 1995. gadā Jaunzēlande uzvarēja Īriju (43:19), Velsu (34:9), Japānu (145:17), uzstādot līdz šim nepārspētu Pasaules kausa izcīņas rekordu gūto punktu ziņā vienā spēlē, ceturtdaļfinālā pieveica Skotiju (48:30), bet pusfinālā Angliju (45:29), kas kļuva par Džonas Lomu četru piezemējumu benefici, bet uzvara tika nokārtota jau pirmajā puslaikā. Finālā Jaunzēlande saspringtā cīņā pagarinājumā piekāpās mājiniecei DĀR (12:15), kad lielākā daļa komandas cieta no saindēšanās ar pārtiku.

Pēc šī turnīra Starptautiskā regbija organizācija (IRB) oficiāli paziņoja par pāreju uz profesionālismu, un dienvidu puslodes giganti 1996. gadā izveidoja Triju nāciju turnīru, pirmajā sezonā Jaunzēlandei uzvarot visās četrās spēlēs, bet pēc turnīra noslēguma aizvadot vēl trīs spēles Dienvidāfrikā — jaunā trenera Džona Hārta un kapteiņa Šona Ficpatrika vadībā “All Blacks” pirmo reizi triumfēja spēļu sērijā DĀR, ienaidnieka teritorijā uzvarot trīs no četrām spēlēm. Zīmīgi, ka izšķirošā uzvara tika gūta DĀR regbija citadelē un zaudētā fināla norises vietā Johannesburgas “Ellis Park”, un Ficpatriks šo panākumu uzskata par vērtīgāku nekā Pasaules kausu. Jaunzēlande triumfēja arī visās 1997. gada spēlēs, taču 1998. gadā negaidīti palika pēdējā, turklāt “sausā”, turnīrā triumfējot Maleta vadītajai DĀR. Tomēr sevišķi rūgts bija nevis zaudējums afrikāņiem savā laukumā, pirmo reizi kopš bēdīgi slavenās 1981. gada turnejas, bet togad trīs zaudējumi Austrālijai, uz četriem gadiem pazaudējot Bledislo kausu. Nākamajā sezonā “All Blacks” uzvarēja turnīrā, sasita DĀR gan savā laukumā (28:0), gan Āfrikā (34:18), taču sakāve Sidnejā (8:28) ievadīja Austrālijas dominēšanas ēru — kaimiņi triumfēja turpmākās divas sezonas.

Tādējādi uz 1999. gada finālturnīru “All Blacks” ieradās ne gluži kā galvenie favorīti. Jā, Jaunzēlandes rindās joprojām spīdēja Džona Lomu, kuram nekas vizuāli vēl neliecināja par briesmīgo nieru kaiti, kas drīz viņu ne tikai piesaistīs pie dialīzes iekārtas, bet liks meklēt donoru, Kristians Kalens nesa piezemējumus pēc sirds patikas, desmitā numura pozīcijā droši komandu vadīja Endrū Mērtenss, izlasē plauka tādi jaunie talanti kā Tana Umanga, Karloss Spensers, Džastins Māršals, Bairons Kelehers. Grupā tika pieveikta Tonga (45:9), Anglija (30:19), sakauta Itālija (101:3), ceturtdaļfinālā pārspēta Sešu nāciju kausa īpašniece Skotija (30:18), bet pusfinālu pret Franciju daudzi uzskata ne vien par lieliskāko spēli Pasaules kausu vēsturē, bet, iespējams, visā regbija vēsturē. Kad otrā puslaika sākumā Lomu guva savu otro piezemējumu un “melnā mašīna” pilnībā kontrolēja notiekošo (24:10), nekas neliecināja par pasaules drīzu apgriešanos kājām gaisā. Taču Kristofa Lamezona divi soda sitieni un dropsitiens negaidīti radīja intrigu (24:19), un tad sākās neticamais — Kristiāns Dominisī, Rišārs Durtē un Filips Bernārs—Sals īsā laikā guva brīnišķīgus piezemējumus, pilnībā demoralizējot favorītus (43:24), un Džefa Vilsona piezemējums spēles beigās neko vairs nemainīja. Francija triumfēja ar 43:31, Džons Hārts iesniedza atlūgumu, bet Jaunzēlandē iestājās vēl neredzēta depresija.

Vēl divus gadus “All Blacks” dzīvoja kaimiņu ēnā, līdz 2001. gada beigās par treneri kļuva Džons Mičels. Viņa vadībā “All Blacks” atkal sāka graut visus: 2002. gadā atgūstot Triju nāciju kausu, bet 2003. gadā dodot spēcīgu psiholoģisku triecienu saviem dienvidu pusslodzes sāncenšiem, abiem viņu laukumā sagādājot rekordsmagas sakāves, vispirms Pretorijā izrēķinoties ar DĀR (52:16), lepnajiem dienvidafrikāņiem pirmo reizi savā laukumā saņemot septiņus piezemējumus, bet pēc tam pienāca kārta Bledislo kausa atgūšanai, kaimiņiem Sidnejā sagādājot 50:21 — tādējādi šo prestižo kausu Jaunzēlande jau 20 gadus tur savā īpašumā. “Raķešcilvēks” Džo Rokokoko ienesa trīs no komandas septiņiem piezemējumiem. Tiesa, pašpārliecinātībai pirms 2003. gada Pasaules kausa izcīņas nebija pamata, jo ziemeļos pie horizonta rēgojās bīstamus apgriezienus uzņēmusī Anglijas izlase, kura 2002. gada rudenī savā Tvikenemas citadelē bija pārspējusi visus trīs dienvidu puslodes gigantus, bet īstu izaicinājuma cimdu “Grand Slam” ieguvēji angļi nometa 2003. gada jūnijā, viesos pieveicot gan Jaunzēlandi, gan Austrāliju.

2003. gada finālturnīrā Jaunzēlande grupā aizraujošā cīņā salauza Velsas pretestību (53:37), kaut gan otrā puslaika sākumā velsieši negaidīti izvirzījās vadībā. Ceturtdaļfinālā pienāca kārta DĀR (29:9), bet pusfinālā “melnā mašīna” atdūrās pret turnīra saimnieci, Edija Džonsa (šogad viņš atkal ir pie izlases stūres!) vadīto Austrāliju, kuru turnīra laikā savējo prese nesaudzīgi kritizēja un pirms spēles faktiski norakstīja. Liktenīgais pavērsiens notika jau pirmajā puslaikā — iniciatīva pilnībā piederēja “All Blacks”, jau pirmajās minūtēs netika ieskaitīts viņu piezemējums, kārtējā ofensīva pie pretinieku ieskaites laukuma, taču Karlosa Spensera riskanto piespēli pārtvēra Stērlings Mortloks, kurš netraucēti ienesa piezemējumu (0:7). Favorītiem pazuda spēles pavediens, nekādi neveicās ar soda sitienu izpildi, savukārt mājinieku desmitais numurs Eltons Fletlijs nekļūdīgi sodīja par katru pārkāpumu, pamazām savelkot cilpu ap pretinieku kaklu. Pelnīts zaudējums 10:22, un atkal Jaunzēlandē sēras.

2004. gadā par izlases treneri tika iecelts Greiems Henrijs, kurš uzsāka izlases reorganizāciju. Kaut gan pirmajā gadā dižu sekmju vēl nebija, Triju nāciju kausu atdodot DĀR, taču novembra turneja pa Eiropu parādīja, ka “All Blacks” atkal ir zirgā — Parīzes “Parc des Princes” tika lupatās sasista Sešu nāciju kausa ieguvēja Francija (45:6). Šajā spēlē pirmo reizi pa īstam iemirdzējās 22 gadus vecā Daniela Kārtera zvaigzne, kurš ne vien lieliski diriģēja melnos uzbrukumu viļņus un realizēja soda sitienus, bet arī pats guva piezemējumu. 2005. gadā Jaunzēlande atguva Triju nāciju kausu un visās trijās spēlēs sakāva “Britu un īru lauvas”. Otrā spēle pret “lauvām”, iespējams, paliks kā Kārtera vislabākā spēle karjerā — viņš ne vien izcili kontrolēja spēli (ko “All Blacks” uzvarēja ar 48:18), bet arī guva 33 punktus, tostarp divus skaistus piezemējumus, pilnībā nomācot savu sāncensi Džoniju Vilkinsonu. “All Blacks” dominējošais sniegums turpinājās arī Eiropas turnejā, kurā beidzot tika gūts kārotais “Grand Slam” par uzvarām pret visām četrām britu salu izlasēm, sevišķi jāpiemin pirmā spēle pret tābrīža Sešu nāciju kausa “Grand Slam” ieguvēju Velsu, kas Kārdifā tika saplosīta gabalos (41:3). Līdzīgs scenārijs atkārtojās 2006. gadā, kad “All Blacks” viesos sakāva DĀR (45:26), bet pa īstam izplosījās Eiropā (41:20 pret Angliju, 47:3 pret Franciju).

Uz 2007. gada Pasaules kausa finālturnīru Jaunzēlande ieradās kā neapstrīdama favorīte, uzvarējusi 20 spēles no 21. Kapteiņa Ričija Mako vadībā izlases rindās spīdēja tādas zvaigznes kā Kārters, Niks Evanss, Dags Haulets, Džo Rokokoko, Sitiveni Sivivatu, Karls Heimans, Ārons Meidžors, Džerijs Kolinss, Konrāds Smits. Favorītu klasi apliecināja pārbraukšana kā ar ceļa rulli pār visiem pretiniekiem (76:14 pret Itāliju, 108:13 pret Portugāli, 85:8 pret Rumāniju, 40:0 pret Skotiju), līdz ceturtdaļfinālā pretī stājās Francija, kas savā grupā bija negaidīti zaudējusi Argentīnai.

Šī spēle iegāja vēsturē ne tikai kā viena no lielākajām sensācijām, bet arī kā viena no skandalozākajām. Kaut gan Jaunzēlande kontrolēja spēli un pirmajā puslaikā panāca 13:0, Francija nodemonstrēja izcilu gribasspēku, pašaizliedzību un uzvarēja (20:18). Pēc spēles pār maz pieredzējušo angļu tiesnesi Veinu Bārnsu gāzās kritikas vētra, Jaunzēlandē daži idioti viņam pat izteica nāves draudus (pēc četriem gadiem par līdzīgu negaidītu izkrišanu jaunzēlandiešu tiesnesis Braiss Lourenss saņems nāves draudus no DĀR karstgalvjiem). Bārnsu asi kritizēja ne tikai par to, ka izšķirošo piezemējumu franči guva pēc acīmredzamas piespēles uz priekšu, bet galvenokārt par absolūtu rīcības brīvību, ko tiesnesis spēlē piešķīra Francijai — neraugoties uz milzīgo Jaunzēlandes teritoriālo pārsvaru un to, ka franči lielu spēles daļu izmisīgi aizstāvēja savu ieskaites laukumu un bija spiesti izdarīt astronomisku spēka paņēmienu skaitu (331!), salīdzinot ar pretinieku nieka 73, pēdējās stundas laikā tiesnesis par labu Jaunzēlandei nepiešķīra nevienu (!) soda sitienu. Greiems Henrijs vēlāk aizrunājās pat tiktāl, ka “spēles sarunāšana” varētu būt vienīgais izskaidrojums, kādēļ, viņaprāt, līdz pat 40 franču pārkāpumiem tika atstāti bez ievērības. Viņa apgalvojumi tika uztverti galvenokārt ar nosodījumu, kaut gan Starptautiskās Regbija valdes (IRB) amatpersonas atzina atsevišķas tiesnešu kļūdas. Tomēr nedrīkst noliegt, ka būtisku artavu favorītu neveiksmē deva arī trenera pārmērīga aizraušanās ar spēlētāju rotāciju, Kārtera un viņa vietnieka Evansa aiziešana traumas dēļ, pārmērīga pašpārliecinātība, bet spēles beigās vienkārši panika un haoss, kad vēsas galvas bija visnepieciešamākās, kā arī, protams, Francijas dzelžainā apņēmība.

Pretēji tradīcijai, kad pēc neveiksmes Pasaules kausa izcīņā “All Blacks” treneris automātiski zaudē darbu, Henrijs tika atstāts amatā. 2008. gadā Jaunzēlande saglabāja Triju nāciju kausu un viesos sausā sakāva DĀR (19:0), taču nākamajā gadā atzina DĀR virsroku, piekāpjoties visās trijās spēlēs un atdodot kausu. Nākamajā sezonā Jaunzēlande atmaksāja DĀR ar uzvaru visās trijās spēlēs, atguva gan kausu, gan Nr. 1 statusu. Kaut gan 2011. gadā Triju nāciju turnīrā pēc ilga pārtraukuma triumfēja Austrālija, “All Blacks” ar optimismu raudzījās uz savās mājās gaidāmo Pasaules kausa izcīņu. Grupā tika izcīnītas pārliecinošas uzvaras (tostarp 37:17 pret Franciju), taču treniņā smagu traumu guva Kārters, un viņam turnīrs beidzās, pa īstam nesācies, turklāt arī kapteinis Mako turnīru aizvadīja ar nopietnu kājas savainojumu. Nācija bija šokā. Jaunzēlande ceturtdaļfinālā pieveica Argentīnu (33:10), bet “desmitā numura lāsts” deva jaunu triecienu, traumas dēļ turnīrs beidzās Kārtera vietniekam Kolinam Sleidam. Henrijs steidzami izsauca turnīram nepieteikto Stīvenu Donaldu, kurš tobrīd vienā mierā ar makšķeri baudīja atvaļinājumu. Trenera bažas izrādījās pravietiskas, jo Ārons Krudens veiksmīgi vadīja pusfinālā uzvaru pār Austrāliju (20:6), taču finālā pret Franciju guva traumu, un uzvaru nesošo punktu gūšanu nācās uzticēt Donaldam. Donalds nepievīla, Jaunzēlande sīvā cīņā uzvarēja (8:7) un pēc 24 gadiem beidzot atkal izcīnīja Pasaules kausu.

Henrija pēcteča Stīva Hansena vadībā Jaunzēlande turpināja sekmīgi spēlēt, četru sezonu laikā zaudējot vien trijās spēlēs, bet 2013. gadā kļuva par pirmo izlasi profesionālā regbija vēsturē, kas kalendārā gada laikā uzvarējusi visās (14) spēlēs. Šis sasniegums nenāca viegli, jo īpaši gada pēdējā spēlē Īrijā, kas bija mata tiesas attālumā no vēsturiskās pirmās uzvaras 108 gadu laikā, 18 minūtē panākot negaidīto 19:0, un vēl pēdējā minūtē esot vadībā 22:17. Tiesneša pieliktajā laikā, kas nozīmēja automātiskas spēles beigas pie vismazākās kļūdas, “All Blacks” no savas laukuma puses pacietīgi izspēlēja bumbu līdz pretinieku ieskaites laukumam un guva piezemējumu, kura realizācijas sitiens atnesa uzvaru, bet Dublinas “Aviva” stadionā tribīnes pārpildījušajiem līdzjutējiem salauza sirdis.

2015. gadā Jaunzēlande kļuva par pirmo čempioni, kurai izdevās aizstāvēt savu kroni. Starta spēlē nācās pasvīst, lai salauztu Argentīnas pretestību (26:16), ceturtdaļfinālā tika ierādīta kādreiz neērtās Francijas vieta regbija barības ķēdē (62:13), pusfinālā sīvā cīņā pieveikta Dienvidāfrika (20:18), bet finālā “vīrus melnā” nespēja apturēt Austrālija (34:17). Pēc šī triumfa izlasē notika strauja paaudžu maiņa, karjeru noslēdza gan talismaniskais kapteinis Mako, gan Kārters, gan daudzi citi pamatsastāva veterāni.

Kaut gan nākamajā sezonā Jaunzēlande viegli uzvarēja Regbija čempionātā, sāka skanēt pirmie draudīgie zvaniņi. Vispirms Čikāgas “Soldier Field” pirmo reizi vēsturē tika zaudēts Īrijai (29:40), nākamajā gadā savā laukumā neizdevās uzvarēt sērijā pret britu un īru lauvām, 2018. gadā pirmo reizi kopš 2009. gada savā laukumā zaudēts Dienvidāfrikai (34:36), gada noslēguma turnejā pa Eiropu izmocīta uzvara pār Angliju (16:15) un pēriens Dublinā no Īrijas (9:16), bet 2019. gada Regbija čempionātā piedzīvota tobrīd savā vēsturē smagākā sakāve pret Austrāliju (26:47), tiesa, lielāko spēles daļu jaunzēlandieši spēlēja mazākumā pēc viena no komandas līderiem Skota Bareta noraidīšanas 39. minūtē. Neticami, bet pirms šī gada Regbija pasaules kausa pēdējā pārbaudes spēlē Jaunzēlande piedzīvoja jaunu rekordsmagu sakāvi, šoreiz Londonā pret Dienvidāfriku (7:35) un atkal kā “Murkšķa dienā” Skots Barets tika noraidīts 39. minūtē!

2019. gada Pasaules kausa izcīņā gluži kā šogad Jaunzēlandei jau pirmā (taču ne atklāšanas) spēle bija pret galveno turnīra sāncensi Dienvidāfriku (23:13), bet ceturtdaļfinālā viņi izrēķinājās ar tābrīža pasaules ranga līderi Īriju (46:14), un viss liecināja par reālu iespēju kļūt par čempioni trešo reizi pēc kārtas. Anglijai šajā sakarā bija cits sakāmais, un pusfināls lielā mērā atgādināja 2003. gadu, kad Jaunzēlandes uzbrukumu centieni burtiski tika nožņaugti ar brutālu spēku, angļu uzbrucējiem pilnībā dominējot laukumā (7:19). Pēc neko nenozīmējošās uzvaras pār Velsu spēlē par trešo vietu Hansens iesniedza atlūgumu.

Kaut gan daudzi cerēja, ka par jauno treneri kļūs Kraistčērčas “Crusaders” treneris Skots Robertsons, kura vadībā “krustneši” absolūti dominēja pēdējos gados galvenajā dienvidu puslodes klubu turnīrā “Super Rugby”, par Hansena mantinieku tika izraudzīts Īens Fosters, un viņa laiks sākās vētraini. Vispirms 2020. gadā Jaunzēlande pirmo reizi vēsturē zaudēja Argentīnai (15:25), nākamajā gadā Eiropas turnejā pārliecinoši zaudēja Anglijai (20:29) un Francijai (25:40), 2022. gadā pirmo reizi vēsturē zaudēja savā laukumā Īrijai, turklāt divas reizes. Ja ar to vēl nepietika, “All Blacks” pirmo reizi pamanījās zaudēt Argentīnai savā laukumā (18:25), un Fostera krēsls sāka šķobīties. Sākot Regbija čempionātu, Jaunzēlande pirmajā spēlē Dienvidāfrikā cieta sakāvi (10:26), un pirms gaidāmās otrās spēles DĀR regbija citadelē “Ellis Park” visi bija pārliecināti, ka zaudējuma gadījumā Fosters tiks atlaists. Jaunzēlandieši pārsteidza visus, pārliecinoši pieveicot mājiniekus (35:23), un “All Blacks” uzsāka garu nezaudēto spēļu sēriju, kas pārtrūka tikai pēdējā Pasaules kausa sagatavošanās spēlē, kas jau minēta iepriekš. 

Bukmeikeri Jaunzēlandes izredzes ceturto reizi izcīnīt Pasaules kausu vērtē visaugstāk – 11/4.

Itālija (iesauka — “Azurri”; piedalījusies visos turnīros)

Itālijas izlase piedalījusies visos regbija Pasaules kausu finālturnīros, taču nekad nav izkļuvusi no grupas, turklāt grupu izloze itāļus aplaimojusi ar Jaunzēlandi 7 no līdzšinējiem 10 turnīriem. 1987. gadā pieveikta Fidži, taču zaudēts Jaunzēlandei un Argentīnai, 1991. gadā pieveikta ASV, zaudēts Anglijai un negaidīti sīvā cīņā Jaunzēlandei (21:31), 1995. gadā pārspēta Argentīna, taču zaudēts Rietumsamoa un sīvā cīņā Anglijai (20:27). Visneveiksmīgākais bija 1999. gads, kad Itālija zaudēja visās spēlēs, tostarp graujoši Anglijai (7:67) un Jaunzēlandei (3:101).

Zināms pavērsiens notika pēc 2000. gada, kad Itālija tika uzņemta paplašinātajā Sešu nāciju turnīrā, tādējādi katru gadu varēja spēlēt ar spēcīgākajām Eiropas izlasēm un uzlabot izredzes Pasaules kausos. Ievērojami uzlabotais sniegums Eiropas elites turnīrā tomēr īsti neatspoguļojās Pasaules kausos. Ja 2003. gadā neviens īsti negaidīja, ka Itālija spēs izkļūt no grupas, un zaudējumi Jaunzēlandei un Velsai bija prognozējami, tad 2007. gadā pēc fantastiskā snieguma Sešu nāciju turnīrā, kad viesos pirmo reizi tika pārspēta Skotija, pirmo reizi bija reālas cerības izkļūt no grupas, ņemot vērā, ka grupā jāspēlē pret skotiem. Pret Jaunzēlandi īpašas cerības netika lolotas, taču reti kurš gaidīja, ka itāļu vieta regbija barības ķēdē tiks ierādīta jau dažu minūšu laikā — itāļi izvēlējās pagriezt muguru “All Blacks” hakai, un piktie favorīti līdz pirmā puslaika vidum viņiem ienesa piecus piezemējumus, bet visā spēlē 11 (76:14). Pēc uzvarām pār Rumāniju un debitanti Portugāli pienāca kārta izšķirošajai spēlei pret Skotiju. Skoti viltīgi (citi gan viņus apsūdzēja gļēvumā) uz iepriekšējo spēli pret Jaunzēlandi savā laukumā izlika otro sastāvu un saņēma 0:40, taču spēlē pret Itāliju pilnībā nodemonstrēja savu arsenālu, kura galvenais elements bija nopelnīt sodus un ļaut Krisam Patersonam tos realizēt: skotu snaiperis trāpīja visus sešus sodus, kamēr viņa itāļu oponentam precizitāte bija graujoša, un nelīdzēja pat veterāna Alesandro Tronkona piezemējums — 18:16 Skotijas labā. 2011. gada turnīrā Itālija 50 minūtes noturējās pret Austrāliju, līdz ielaida četrus piezemējumus (6:32), bet izšķirošajā spēlē pret Īriju nekāda intriga nesanāca (6:36). 2015. gadā Itālija atzina Francijas (10:32) un Īrijas (9:16) pārākumu, bet 2019. gadā kapitulēja DĀR (3:49) un tāds pats liktenis būtu gaidījis arī pret Jaunzēlandi, taču taifūns “Hagibis” izrādījās spēcīgāks, liekot atcelt spēli, un oficiālajos pierakstos spēles rezultāts ir 0:0.

Tikai brīnums var ļaut Itālijai šogad pirmo reizi izkļūt no grupas, pagaidām nekas itāļu sportiskajā formā par to neliecina, kopš 2016. gada viņi Sešu nāciju turnīrā vienmēr finišējuši pēdējie, turklāt no 2017. līdz 2021. gadam zaudējot 32 spēlēs pēc kārtas. Tiesa, bijuši daži gaiši mirkli, piemēram, pērn izcīnīta vēsturiska uzvara Velsā (22:21), kā arī savā laukumā pirmā uzvara pār Austrāliju (28:27). Līdz tam lielākais panākums itāļu regbija vēsturē bija 2016. gada uzvara savā laukumā pār Dienvidāfriku (20:18).

Bukmeikeri Itālijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: 500/1.

Urugvaja (emblēma — dienvidu ķīvīte, iesauka “Los Teros”; piedalīsies piekto reizi)

Urugvajas izlase Pasaules kausu finālturnīros piedalīsies piekto reizi. Debijā 1999. gadā starta spēlē viņi pieveica Spāniju (27:15) un tīri cienīgi turējās pretim Skotijai un toreizējai čempionei Dienvidāfrikai, vēlāk līmenis kritās un tika piedzīvoti jau graujošāki zaudējumi — 2003. gadā pret DĀR (6:72), Samoa (13:60) un Angliju (pat 13:111!), taču izdevās pieveikt turnīra debitanti Gruziju (24:12). Pēc 12 gadu pārtraukuma Urugvaju ar ugunskristībām sagaidīja Velsa, Austrālija, Fidži un mājiniece Anglija, bet pirms četriem gadiem Urugvaja spēja sagādāt īstu sensāciju, pieveicot Fidži (30:27), tiesa, spēka nepietika Gruzijai (7:33), Austrālijai un Velsai.
Kvalificējoties šim Pasaules kausam, Urugvaja divu spēļu summā pārliecinoši pieveica ASV, kura negaidīti paliek mājās pēc dalības sešos turnīros pēc kārtas.

Jāpiebilst, ka Urugvajas izlasē trīs spēlētāji pārstāv Montevideo Karasko rajona klubu “Old Boys”, kura galvenie sāncenši ir tā paša rajona klubs “Old Christians”, kas kļuva pasaulslavens pēc 1972. gada aviokatastrofas Andu kalnos, pateicoties izdzīvojušo varonībai. 1972. gada 13. oktobrī lidmašīna ar 5 apkalpes locekļiem un 40 kluba spēlētājiem, viņu draugiem, ģimenes locekļiem un amatpersonām sliktos laika apstākļos pilotu kļūdas rezultātā ietriecās kalnos gandrīz četru kilometru augstumā. Trīs apkalpes locekļi un deviņi pasažieri gāja bojā uzreiz, vairāki nomira pavisam drīz no ievainojumiem un nosalšanas, vēl 13 gāja bojā lavīnā. Badā un stindzinošā aukstumā izdzīvojušajiem nācās pieņemt radikālu lēmumu. “Daži uzskata, ka es gribēju atriebties pilotam par katastrofu. Taisnība, viņš bija vainīgs. Taču es jutos labāk, sākot tieši ar pilotu, jo mēs viņu nepazinām tik labi, kā pārējos,” lēmumu pārtikt no bojāgājušajiem vēlāk komentēja Nando Parado — viens no trim drosminiekiem, kuri 12. decembrī devās pāri kalniem meklēt palīdzību, jo avarējušo meklēšanas operācija bija izbeigta jau pēc astoņām dienām, nespējot sniegos pamanīt lidmašīnas balto korpusu.

Pēc desmit dienu mokām viņiem izdevās nokļūt ielejā un satikt cilvēkus, un 23. decembrī — divus mēnešus pēc katastrofas — glābējiem izdevās atrast un nogādāt drošībā pārējos 14 izdzīvojušos. 1974. gadā britu rakstnieks Pīrss Pols Rīds publicēja grāmatu “Alive: The Story of the Andes Survivors”, bet 1993. gadā Holivudā uzņēma filmu “Alive”, kurā Parado bija tehniskais konsultants, bet tieši viņu atveidoja Holivudas zvaigzne Ītans Hoks.

Bukmeikeri Urugvajas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā līdzvērtīgas iespējai vinnēt džekpotu loterijā: 4000/1.

Namībija (emblēma — Āfrikas zivju ērglis; iesauka “Welwitschias” (tuksneša augs); piedalīsies septīto reizi)

Kopš debijas 1999. gadā Namībija vienmēr piedalījusies Pasaules kausu finālturnīros, taču visās spēlēs zaudējusi, tai pieder antirekords 22 spēles Pasaules kausos bez uzvaras. Rekordsmagā sakāve 0:142 pret Austrāliju 2003. gadā daudziem lika apšaubīt “pastarīšu” komandu klātbūtnes jēgu turnīrā, taču pēc četriem gadiem namībieši kaut cik atjaunoja savu reputāciju, tikai sīvā cīņā piekāpjoties Īrijai (17:32). 2011. gada turnīrs atkal parādīja namībiešu iespēju griestus, viņiem pārliecinoši zaudējot visās spēlēs, tostarp DĀR 0:87 un Velsai 7:81. 2015. gadā namībieši visus pārsteidza, piekāpjoties Jaunzēlandes otrajam sastāvam ar cienīgu 14:58 un pamatīgi pakutinot nervus Gruzijai (16:17), līdz ironiski pirmā nezaudētā spēle bija Namībijas pēdējā spēle 2019. gadā pret Kanādu — jo tā nemaz nenotika, taifūna “Hagibis” dēļ spēli nācās atcelt un oficiālais rezultāts ir 0:0.

Bukmeikeri Namībijas izredzes sensacionāli izcīnīt Pasaules kausu vērtē tikpat augstu kā Urugvajai, proti, nekādi: 4000/1, lielisks sasniegums būtu namībiešu pirmā uzvara.

Interesanti, ka Namībijas treneris ir bijušais DĀR izlases treneris Alisters Kocē, bet tieši tagadējā Namībijā (toreiz šo DĀR pārvaldīto teritoriju sauca par Dienvidrietumu Āfriku) dzimis Pērsijs Montgomerijs, kurš pirmais DĀR izlasē aizvadīja 100 spēles, bija labākais punktu guvējs 2007. gada Pasaules kausa izcīņā, un kuram 15 gadus pēc profesionālās karjeras noslēgšanas joprojām pieder DĀR visrezultatīvākā spēlētāja rekords — 893 punkti, kas ir vienpadsmitais labākais sasniegums pasaulē.

B GRUPA

Īrija (emblēma — āboliņa lapa; piedalījusies visos turnīros, ceturtdaļfināliste 1987., 1991., 1995., 2003., 2011., 2015., 2019. gadā, ceturtdaļfināla izslēgšanas spēlē 1999. gadā)

Jāsaka, ka Īrija ir īsts paradokss: šķiet, vēl nekad pasaules ranga pirmajā vietā nav bijusi komanda, kurai nekad — tik tiešām, NEKAD — Pasaules kausu izcīņā nav izdevies uzvarēt kaut vienā izslēgšanas spēlē. Tās sniegumu Pasaules kausu izcīņā var aprakstīt ar rindiņu no klasikas “solīt sola, bet nedeva”. Par spīti visiem saviem talantiem, pat “zelta laikmetam”, kad laukumā spoži spīdēja tādas zvaigznes kā Braiens O'Driskols, Ronans O'Gara, Pols O'Konels, Gordons D'Ārsijs, Džordans Mērfijs, Pīters Stringers, Džonijs Sekstons, Kians Hīlijs Īrijas ceļš labākajā gadījumā apstājies jau pirmajā spēlē ārpus grupas, bet gadījies braukt mājās jau agrāk.

Taisnību sakot, neveiksmes pirmajos finālturnīros īpaši nepārsteidza — diez vai uz dižiem augstumiem varēja cerēt komanda, kas pat Sešu nāciju turnīrā parasti apdzīvoja pagrabu un nenoliedzami atviegloti nopūtās, kad 2000. gadā tika uzņemta Itālija, kurai nodot “koka karošu” stafeti. 1987. gadā Īrija zaudēja Velsai (6:13) un ceturtdaļfinālā Austrālijai (15:33), 1991. gadā Īrija grupā zaudēja Skotijai (14:25) un bija mirkļa attālumā no turnīra galvenās sensācijas ceturtdaļfinālā pret Austrāliju (18:19), 1995. gadā zaudēja Jaunzēlandei (19:43) un ceturtdaļfinālā Francijai (12:36), 1999. gadā Īrija, kuras sastāvā kopā ar veterānu Kītu Vudu pirmo reizi pasaules arēnā parādījās O'Driskols, grupā zaudēja Austrālijai (3:23), bet papildu atlases spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā negaidīti piekāpās Argentīnai (24:28).

Pēc tam Īrijas regbijs sāka atdzimt. 2001. gadā tika izveidota Ķeltu līga (Celtic League), kas vēlāk pārtapa “Pro12” līgā, bet pēc Dienvidāfrikas klubu uzņemšanas kopš 2021. gada saucās Apvienotais regbija čempionāts (United Rugby Championship), un Īrija kļuva par vienu no vadošajām Eiropas izlasēm un Sešu nāciju turnīrā vairs nemēdza nokrist zemāk par trešo vietu, bet 2001. gada Sešu nāciju turnīrā palika otrā tikai punktu starpības dēļ. Gada beigās Īrija gandrīz šokēja Jaunzēlandi, līdz otrā puslaika sākumam izvirzoties vadībā 21:7, līdz viesi kāpināja tempu (29:40). Īrijas lieliskais sniegums pret favorītiem neglāba treneri Vorenu Gatlandu, kuru nomainīja ar Ediju O'Salivenu. 2003. gadā revanšējās Argentīnai (16:15) un sīvā cīņā piekāpās Austrālijai (16:17), bet ceturtdaļfinālā iekļuva Francijas gaļas mašīnā (21:43), otrā puslaika sākumā zaudējot ar 0:37.

Pirms 2007. gada turnīra Īrija bija noskaņota optimistiski — pēdējās divas sezonas otrā labākā Eiropā, cienīgi aizvadīta turneja Jaunzēlandē, bet savā laukumā sakautas DĀR un Austrālija, ļaujot Īrijai pakāpties līdz 3. vietai pasaules rangā. Pasaules kausa izcīņa izrādījās auksta duša, un īru zvaigznes tā arī neatrada kopīgu valodu laukumā. Nepārliecinošam sniegumam pret Namībiju (32:17) sekoja izmisīgā cīņā knapi nosargātā uzvara pār Gruziju (14:10), bet pret nopietniem sāncenšiem nopietnu argumentu neatradās — 3:25 pret Franciju, 15:30 pret Argentīnu, un varēja kravāt čemodānus mājupceļam.

O'Salivenu nomainīja Īrijas regbija giganta “Munster” treneris Deklans Kidnijs, kurš bija izcīnījis divus Eiropas klubu čempionu “Heineken” kausus. Kidnija debijas sezonā 2009. gadā Īrija izcīnīja pirmo Sešu nāciju “Grand Slam” kopš 1948. gada (un vispār pirmo titulu kopš 1985. gada). Uz 2011. gada turnīru Īrija devās ar lielām ambīcijām, kuras pastiprinājās pēc negaidītās uzvaras grupā pār Austrāliju (15:6), taču ceturtdaļfināls, kā parasti, izrādījās nepārvarams šķērslis, šoreiz zaudējot Velsai (10:22). 2013. gadā Īrija pirmo reizi pēdējo desmit gadu laikā zaudēja Anglijai un pirmo reizi Sešu nāciju turnīrā Itālijai, un Kidnija līgums netika pagarināts.

Viņu nomainīja jaunzēlandietis Džo Šmits, kurš pirms tam divreiz izcīnīja “Heineken” kausu, trenējot Kidnija “Munster” sīvākos sāncenšus Īrijas regbijā “Leinster”, bet pirms tam līdz Francijas čempionu titulam aizveda “Clermont Auvergne”. Viņa vadībā Īrija strauji uzlaboja sniegumu, 2013. gadā bija mirkļa attālumā no pirmās uzvaras pār Jaunzēlandi, pēc tam divus gadus pēc kārtas izcīnīja Sešu nāciju kausu un uz 2015. gada Pasaules kausa izcīņu pie kaimiņiem Anglijā ieradās labā noskaņojumā, ko pastiprināja pārliecinošā spēle grupā, pieveicot arī galveno sāncensi Franciju (24:9), taču pienāca ceturtdaļfināls un Pelnrušķītes kariete ierasti pārvērtās ķirbī, kapitulējot Argentīnai (20:43). Kaut gan Sešu nāciju turnīros gāja kā pa viļņiem, jāatzīmē vēsturiskā pirmā uzvara Dienvidāfrikā (spēlējot mazākumā!) 2016. gada jūnijā (26:20), bet 2016. gada 5. novembrī pārpildītajā Čikāgas stadionā Īrija pēc 111 gadu mokām pirmo reizi uzvarēja Jaunzēlandi (40:29), tā paša gada novembrī Īrija atkārtoja Anglijas 2003. gada sasniegumu, spējot vienā gadā pārspēt visus trīs dienvidu puslodes gigantus Jaunzēlandi, Dienvidāfriku un Austrāliju.

2018. gadā pēc Šmita vadībā ierastās uzvaras Sešu nāciju turnīrā un vēl vienas uzvaras pār Jaunzēlandi, Šmits tika atzīts par gada labāko treneri, Īriju godināja kā gada komandu, bet tās desmito numuru Džoniju Sekstonu — kā gada spēlētāju. Īrija pirmo reizi kļuva par pasaules ranga līderi, gatavojoties 2019. gada Pasaules kausa izcīņai, taču pats turnīrs sagādāja nepatīkamu vilšanos — kaut gan grupā tika sakauti sīvākie sāncenši skoti (27:3), pilnīgi negaidot nācās atzīt mājinieces Japānas pārākumu (12:19), bet ceturtdaļfinālā īrus gaidīja Jaunzēlande, un viss beidzās, kā parasti, īriem pēc spēles dodoties mājās (14:46).

Pašreizējā trenera, angļa Endija Farela (viņa dēls Ouens spēlē Anglijas izlasē, cerams, turnīrā neradīsies interešu konflikts) vadībā īriem vēlreiz izdevās pieveikt Jaunzēlandi, bet šogad izdevās izcīnīt kāroto Sešu nāciju turnīra “Grand Slam”, tādējādi uz Franciju Īrija atkal dodas kā pasaules ranga līdere. Vai šoreiz izdosies ne vien izkļūt no “nāves grupas”, bet beidzot uzvarēt izslēgšanas spēlē, rādīs laiks. Gandrīz simtprocentīgi droši ir tas, ka ceturtdaļfinālā (ja tiktāl nokļūs) īrus gaidīs Jaunzēlande vai Francija.

Bukmeikeri Īrijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā ceturtās augstākās: 5/1, taču lai cerētu uz triumfu, īriem pārmaiņas pēc vajadzētu izcīnīt vēsturē pirmo uzvaru izslēgšanas spēlēs.

Dienvidāfrika (emblēma — Dienvidāfrikas gazele un protejas zieds; iesauka “Springboks” (angliski), “Springbokke” (afrikānsā); (piedalīsies astoto reizi; čempione 1995., 2007., 2019. gadā, 3. vieta 1999. un 2015. gadā, ceturtdaļfināliste 2003. un 2011. gadā)

Pašreizējā čempione, kas statistiski ir vissekmīgākā izlase, jo trīs titulus izcīnījusi nieka septiņos turnīros. Zīmīgi, ka DĀR triumfēja arī iepriekšējā Pasaules kausa izcīņā Francijā pirms 16 gadiem, un šogad tā ir lieliskā formā, lai kļūtu par četrkārtējo čempioni. Vēl vairāk — 2019. gadā DĀR pirmā parādīja, ka arī pēc zaudējuma grupas spēlē ir iespējams kļūt par čempioni, līdz tam tas nebija izdevies nevienam. Tajā pašā gadā DĀR lauza arī citu šķietami dzelžainu tradīciju, kad dienvidu puslodes galvenā turnīra Regbija čempionāta uzvarētāja Pasaules kausa gadā paliek bešā, tāds liktenis 1999., 2003., 2007. gadā piemeklēja Jaunzēlandi, bet 2011. un 2015. gadā Austrāliju.

Dienvidāfrikas regbijs ir unikāls, kas izaudzis no kolonistu laiku autiņiem un strauji pāraudzis savus britu skolotājus, pārdzīvojis un saglabājis savu vietu pasaules elitē, neraugoties uz politiķu pastāvīgu iejaukšanos gan aparteīda laikos, gan jaunajā, melnādaino vairākuma kontrolētajā režīmā. Regbiju DĀR spēlē galvenokārt balto minoritāte, kurai, sevišķi afrikandu valodā runājošajiem, tas ir gandrīz kā reliģija un savas identitātes sastāvdaļa, savukārt daudzi melnādainie regbiju, izlasi un jo īpaši tās gazeles simbolu joprojām uzlūko kā atgādinājumu par aparteīda laikiem un tādēļ principiāli atbalsta DĀR principiālāko pretinieci Jaunzēlandi, kamēr populistu politiķi pastāvīgi rīko kampaņas par gazeles simbola likvidēšanu, bet ministriju varasvīri pastāvīgi uzstāda “transformācijas” uzdevumus, kabinetos nosakot, minimāli cik “krāsaino” un melnādaino obligāti jātiek laukumā vai jābūt pieteiktiem sastāvā.

DĀR piedalīšanās Pasaules kausa izcīņā ir nesaraujami saistīta ar politiku, tādēļ nepieciešams neliels ieskats vēsturē. 1948. gadā pie varas nāca Nacionālā partija, kas ar likumiem nostiprināja rasu segregāciju, oficiāli ieviešot aparteīdu. Drakoniskās normas izpaudās jau 1949. gada Jaunzēlandes regbistu turnejā — DĀR amatpersonas pieprasīja neiekļaut viesu izlasē maorus, un viesi piekāpās. DĀR izlase uzvarēja visās četrās spēlēs, nostiprinot DĀR kā pasaules regbija flagmaņa reputāciju. 1956. gada DĀR turneja Jaunzēlandē izvērtās brutāla — “All Blacks” reputācija bija iedragāta pēc nesenā pazemojuma, un sērijas zaudēšana arī savās mājās nozīmētu katastrofu. Visas spēles bija asumu pilnas, dūru izvicināšana nebija nekāds retums. Pirmajā spēlē uzvarēja Jaunzēlande, taču otrajā DĀR revanšējās, turklāt tās masīvie uzbrucēji pilnībā dominēja pār pretiniekiem, un nekas labs nebija gaidāms arī turpmāk. Lai apturētu viesu buldozerus, jaunzēlandiešu amatpersonas steigušus pierunāja atgriezties izlasē nesen spēlētāja karjeru beigušo Kevinu Skineru, kurš bija arīdzan Jaunzēlandes 1947. gada boksa čempions smagsvara kategorijā. Šim solim bija svarīga loma “All Blacks” sērijas uzvarā, Skineram ar dūrēm nozilinot DĀR uzbrucējus un atjaunojot “kārtību”.

Pēc 1960. gada Šarpvilas slaktiņa pastiprinājās protesti pret DĀR politiku, kas tika vērsti arī pret regbija izlasi kā tipisku aparteīda piemēru. Pirms 1960. gada “All Blacks” turnejas 150 000 tūkstoši jaunzēlandiešu parakstīja petīciju, tika rīkotas demonstrācijas, aicinot izlasei nebraukt, ja netiks atļauts iekļaut maorus. Turneja notika, maori palika mājās, taču plānoto 1967. gada turneju Jaunzēlandes regbija federācija atcēla, jo DĀR valdība kategoriski atteicās maorus uzņemt. 1970. gada turneja notika tikai pēc tam, kad DĀR nedaudz mīkstināja prasības, atļaujot iekļaut maorus kā “goda baltos”. Nemieri pasaulē turpinājās, DĀR Eiropas turneja 1969.—70.g. noritēja pastāvīgu protesta akciju pavadībā, dažas spēles liekot aizvadīt aiz dzeloņstiepļu žoga. 1971. gada turnejā pa Austrāliju viesus nācās pārvadāt ar Austrālijas kara aviācijas lidmašīnu, jo arodbiedrības atteicās apkalpot viņus pārvadājošās lidmašīnas un vilcienus, bet plānoto turneju pa Jaunzēlandi sabiedriskās drošības labad nobloķēja premjerministrs. Pēc Soueto nemieru asiņainas apspiešanas 1976. gadā DĀR izolācija pastiprinājās, un jebkādi sportiski kontakti tika nosodīti, piemēram, Francijas valdība nobloķēja 1979. gada plānoto turneju, taču Jaunzēlande bija viena no retajām valstīm, kas tos ignorēja — “All Blacks” spēlēja DĀR 1976. gadā, izraisot plašu sašutumu, jo īpaši Āfrikā, un 28 valstis boikotēja 1976. gada vasaras Olimpiskās spēles, protestējot pret SOK atteikšanos izslēgt Jaunzēlandi. Savukārt 1981. gada DĀR turneja izraisa, iespējams, lielākos nemierus Jaunzēlandes vēsturē, par spīti tam, ka DĀR izlasē pirmo reizi tika iekļauts melnādains spēlētājs Erols Tobaiess. Pēc tam, kad Austrālijas premjerministrs Malkolms Freizers aizliedza DĀR regbistu lidmašīnai uzpildīties Austrālijā, viņiem nācās turpceļā un atpakaļceļā lidot apkārt pasaulei caur ASV. Pašā Jaunzēlandē spēles notika aiz dzeloņstiepļu žogiem, bruņotas policijas un specvienību apsardzībā, taču Hamiltonā protestētājiem izdevās izlauzties līdz laukumam, un spēli nācās atcelt. Masu nemieri notika arī citās pilsētās, bet slavenākais incidents notika pēdējās spēles laikā Oklendā, kad no vieglās lidmašīnas uz laukuma tika nomesti vairāki maisi ar miltiem. Par laimi, neviens necieta, un spēle turpinājās. Jaunzēlande uzvarēja triju spēļu sērijā, bet bēdīgi slavenajā “miltu bumbu spēlē” DĀR aizsargs Rejs Mords kļuva par pirmo dienvidafrikāni, kuram pret Jaunzēlandi izdevās “hat trick”. Kopš 1984. gada Anglijas regbija izlases turnejas līdz aparteīda sistēmas likvidēšanai deviņdesmito gadu sākumā DĀR nenotika nekādas oficiālas turnejas, vienīgais izņēmums bija Jaunzēlandes “Cavaliers” turneja 1986. gadā. Iepriekšējā gadā Jaunzēlandes Augstākā tiesa bija aizliegusi “All Blacks” doties uz DĀR, taču gandrīz visi izlases spēlētāji apvienojās neoficiālā komandā “Cavaliers”, kas zaudēja četru spēļu sērijā.

Sakarā ar valdošo aparteīdu DĀR nebija atļauts piedalīties pirmajos divos Pasaules kausa finālturnīros. Pēc Nelsona Mandelas atbrīvošanas no cietuma un prezidenta Frederika de Klerka uzsāktās aparteīda likvidēšanas, 1992. gadā Dienvidāfrikai ļāva atgriezties starptautiskajā saimē. DĀR tika uzticēts sarīkot nākamo Pasaules kausa finālturnīru 1995. gadā, kas bija pirmais globālais sporta pasākums jaunajā pēcaparteīda valstī un ar lozungu “viena komanda, viena valsts” deva milzu ieguldījumu balto un melnādaino kopienu samierināšanas ceļā. Kaut gan izlasē bija tikai viens melnādains spēlētājs (Česters Viljamss), tā baudīja plašu atbalstu. Kiča Kristija vadībā DĀR negaidīti pieveica Austrāliju (27:18), ceturtdaļfinālā Rietumsamoa (42:14), un tālāk sekoja drāma. Pirms pusfināla pret Franciju Durbanu pārplūdināja lietavas, un laukums bija burtiski zem ūdens. Ja spēle nenotiktu noteiktajā dienā, tā tiktu atcelta, un finālā iekļūtu izlase ar labāku disciplināro rādītāju Francija, jo grupas turnīrā kanādiešu izprovocētajā kautiņā ar dienvidafrikāņiem viens mājinieku spēlētājs tika noraidīts. Ar milzīgām pūlēm laukums tika savests puslīdz kārtībā, un spēle laukumā, kas vairāk atgādināja dubļu un ūdens vannu, varēja notikt. DĀR uzvarēja ar 19:15, taču arī šeit neiztika bez skandāla — pēdējās minūtēs šķita, ka franču uzbrucējs guvis piezemējumu, taču tiesnesis to neieskaitīja. Taču lielākais skandāls gaidīja finālā, kurā DĀR pagarinājumā ar Džoela Stranskija dropsitienu (15:12) pieveica Jaunzēlandi, pilnībā neitralizējot pretinieku galveno ieroci Džonu Lomu. Dažas dienas pirms finālspēles lielākā daļa “All Blacks” spēlētāju, treneru un personāla saindējās ar pārtiku, pat spēles dienā daudziem mokoties ar vemšanu un caureju. Klīda runas par mistisku oficianti “Sūziju”, taču īstais cēlonis tā arī netika noskaidrots. Kā iespējamā versija tika minēta bukmeikeru iesaistīšanās, lai labi nopelnītu uz favorītu neveiksmes. Skandālu uzkurināja DĀR regbija federācijas vadītājs Luiss Leits, sev tipiskā augstprātībā pēc turnīra noslēguma pusfināla tiesnesim Derekam Bevanam pasniedzot zelta pulksteni kā “visbrīnišķīgākajam tiesnesim pasaulē”, bet DĀR nosaucot par pirmo “patieso” pasaules čempioni un apgalvojot, ka 1987. un 1991. gada čempioni nav īsti, jo tur nebija Dienvidāfrikas, kas noteikti būtu uzvarējusi. Jaunzēlandes kapteinis Šons Ficpatriks sašutumā aizveda izlasi prom no oficiālā banketa galda. DĀR menedžeris Morne du Plesī vēlāk bija spiests atvainoties par sava šefa netaktiskumu.

Taču tas notika aizkulisēs, kamēr nekas nevarēja aizēnot tautas līksmību: iespējams, pirmo reizi dažādu rasu un tautību pārstāvji jutās kā vienas valsts pārstāvji. Turnīra kulminācija bija prezidenta Nelsona Mandelas ierašanās “Springboks” krekliņā un kausa pasniegšana kapteinim Fransuā Pināram. Par spīti skandāliem, DĀR uzvara bija lielisks rezultāts turnīram, kurš beidzot kaut uz brīdi vienoja nāciju.

Ar leikēmiju nāvīgi slimajam Kristijam, kuram pieder unikālais 100% uzvaru rekords izlases vadībā, neizdevās turpināt vadīt pasaules čempionus, un jaunajā Triju nāciju kausa izcīņā DĀR pirmo reizi zaudēja sēriju savā laukumā Jaunzēlandei. Treneris Andrē Markgrāfs drīz tika atlaists pēc rasistiskiem izteikumiem, un viņa pēctecis Niks Malets ievadīja jaunu “zelta laikmetu” — viņa vadībā DĀR uzvarēja 17 spēles pēc kārtas, tostarp sausā uzvarot 1998. gada Triju nāciju turnīrā un demonstrējot skaistu sniegumu. Uz 1999. gada finālturnīru DĀR ieradās jau kā favorīte, pieveicot tābrīža Sešu nāciju kausa īpašnieci Skotiju (46:29), bet ceturtdaļfinālā samaļot Angliju (44:21) — šī aizraujošā spēle bija ievērojama ar DĀR desmitā numura Janī de Biera pasaules rekordu — pieciem trāpītiem dropsitieniem.

Tomēr pusfinālā DĀR pagarinājumā piekāpās nākamajai čempionei Austrālijai (21:27), ironiski, ka izšķirošo pārsvaru Austrālija guva ar sava desmitā numura Stīvena Lārkema karjerā vienīgo dropsitienu, turklāt viņa redze esot bijusi tik vāja, ka no attāluma knapi spējis saskatīt vārtus. Spēlē par trešo vietu DĀR pieveica Jaunzēlandi (22:18). Pēc četriem gadiem DĀR ieradās uz finālturnīru krietni sliktākā stāvoklī — trenera Rudolfa Straulija organizētā pirmsturnīra sagatavošanās nometne drīzāk atgādināja koncentrācijas nometni (to nodēvēja par “Kamp Staaldraat”), kur dažādu miesas un rakstura “rūdīšanas” mocību skaitā bija ledaina ūdens liešana uz spēlētāju galvām, kailu spēlētāju atstāšana pa nakti savannā, kur viņiem bija pašiem jānoķer medījums, un pastāvīga Anglijas himnas un Jaunzēlandes hakas atskaņošana maksimālā skaļumā. Demoralizētā izlase izšķirošajā grupas spēlē zaudēja nākamajai čempionei Anglijai (6:25), bet ceturtdaļfinālā viņus no turpmākām mocībām atbrīvoja Jaunzēlande (9:29).

Straulijs tika atlaists, un viņa pēctecis Džeiks Vaits sāka izlases atjaunošanu, jau pirmajā sezonā uzvarot Triju nāciju kausā. Turpmāk viņam tik labi nevedās, jau pirmajā Eiropas turnejā saņemot knipjus no Īrijas (12:17), kurai Vaits uzdāvināja vislabāko iespējamo motivāciju, pirms spēles augstprātīgi pavīpsnājot, ka tikai divi vai trīs īru spēlētāji ir pietiekami labi, lai varētu nokļūt DĀR izlasē, un čempiones Anglijas (16:32). Pēdējos divus gadus līdz Pasaules kausa izcīņai DĀR stabili palika pēdējā Triju nāciju kausa izcīņā, saņemot pazemojošas sakāves pret Jaunzēlandi, bēdīgi slaveno 0:49 Austrālijā, Eiropā turpinot zaudēt Anglijai, Francijai un Īrijai. Visu atsvēra triumfs 2007. gada Pasaules kausa izcīņā, kurā DĀR izlasei liktenis sagādāja īstu veiksmi — ceļā uz čempionu titulu tā arī nevajadzēja spēlēt ne ar vienu no komandām, kas pēdējo divu gadu laikā bija nodarījušas pāri. DĀR sakāva Angliju (36:0), Samoa (59:7), ASV un negaidīti sīvā cīņā izmocīja uzvaru pār Tongu (30:25); ceturtdaļfinālā ne bez izbīļa tika pieveikta Fidži (37:20), pusfinālā apturēta Argentīna (37:13), bet finālā sīvā cīņā otrreiz pārspēta Anglija (15:6).

Vaita vadības laikā notika regulāras politiķu jaukšanās sastāva veidošanā, viņu regulāri sauca “uz kafiju”, pat Eiropas turnejas laikā uz dažām dienām nācās atgriezties mājās un skaidroties ar piekasīgajiem politiķiem, reiz DĀR regbija federācijas prezidents pret trenera un vairākuma izlases dalībnieku gribu pat iekļāva izlases sastāvā skandalozi slavenu spēlētāju Luku Vatsonu (kurš, pats būdams baltais, reiz publiski atzinās vēlmē uzvemt uz nīstamā “Springboks” krekliņa), kura tēvs Čīkijs aparteīda laikos bijis liels “melnādaino” draugs, bet tagad kļuvis par ietekmīgu personu politiķu aprindās. Kronis visam bija durvju parādīšana Vaitam pēc Pasaules kausa izcīnīšanas, ieceļot pirmo melnādaino treneri bez iepriekšējas augsta līmeņa pieredzes Pīteru de Viljēru, nemaz neslēpjot, ka galvenais iecelšanas mērķis bijusi “transformācijas” paātrināšana. Jāatzīst, ka de Viljēram izdevās tas, kas neizdevās Vaitam — 2009. gadā DĀR patiešām kļuva par neapstrīdamu pasaules regbija līderi, ne tikai uzvarot Triju nāciju kausā, bet arī trīs reizes pieveicot Jaunzēlandi (turklāt de Viljēra vadībā DĀR izdevās divas reizes gūt panākumus Jaunzēlandē, kas Vaitam neizdevās nekad). Nākamajā gadā “All Blacks” atmaksāja ar analoģisku sauso uzvaru sēriju, un atjaunoja veco kārtību. Pēc nīkulīgiem rezultātiem Triju nāciju kausa izcīņā 2011. gada Pasaules kausa finālturnīrā DĀR netika uzskatīta par galveno sāncensi mājiniecei Jaunzēlandei — tās lomu spēlēja Triju nāciju kausa īpašniece Austrālija. Kaut gan DĀR izdevās uzvarēt visās grupas spēlēs — vispirms sīvā cīņā Velsu (17:16), neilgi pirms spēles beigām esot zaudētājos, bet pēdējā spēlē izmocīt uzvaru pār Samoa (13:5), tieši Austrālija aizlika kāju priekšā ceturtdaļfinālā (9:11), kurā DĀR tā arī nespēja realizēt savu milzīgo teritoriālo pārsvaru, līdzjutējiem komandas neveiksmē vainojot jaunzēlandiešu tiesnesi Braisu Lourensu, kaut gan viņš bija nesalīdzināmi dāsnāks pret DĀR, salīdzinot ar angli Veinu Bārnsu pirms četriem gadiem pret Jaunzēlandi (par ko, protams, par “All Blacks” izkrišanu līksmojošie DĀR līdzjutēji kategoriski negrib ne dzirdēt).

Pēc šīs neveiksmes de Viljērs atkāpās no amata, un viņa vietā stājās “Super Rugby” trīskārtējo čempionu, Pretorijas “Bulls” treneris Haineke Maijers. Viņa vadībā DĀR samērā veiksmīgi spēlējusi pret visiem galvenajiem sāncenšiem, izņemot Jaunzēlandi, kuru viņa audzēkņiem četru sezonu laikā izdevies pārspēt tikai vienreiz, zaudējot sešās spēlēs. Pēc cerīgā sākuma riteņi sāka krist nost no ratiem pērnā gada novembra Eiropas turnejā, kur DĀR ne tikai pārliecinoši zaudēja Īrijai (15:29), bet arī otro reizi gadsimta laikā piekāpās Velsai (6:12), bet pēdējais piliens bija zaudējumi šogad visās spēlēs Triju nāciju kausā un pirmais zaudējums Argentīnai, turklāt savā laukumā (25:37). Turklāt mediji viņu aktīvi apsūdzēja rasismā, jo izlasē esot nepietiekams melnādaino spēlētāju skaits. 2015. gadā DĀR regbija federācija paziņoja, ka uz Pasaules kausa izcīņu katras spēles 23 spēlētāju skaitā ir jābūt vismaz 7 “nebaltajiem”, no kuriem vismaz diviem ir jābūt “melnajiem afrikāņiem” pretstatā “krāsainajiem”, bet līdz 2019. gadam “nebalto” spēlētāju īpatsvaram ir jāsasniedz vismaz puse. Lētu publicitāti alkstoša marginālu grupa “Agency for New Agenda” pirms Pasaules kausa izcīņas pat mēģināja tiesas ceļā atņemt spēlētājiem pases, lai neļautu viņiem izlidot no valsts, taču veselais saprāts uzvarēja, un DĀR regbisti ieradās Anglijā.

Ja DĀR regbisti zinātu, kas viņus Anglijā sagaida, diez vai viņi ierastos tik pacilātā noskaņojumā. Pirmajā spēlē Braitonā viņiem bija paredzēta viegla pastaiga pret Japānu, kuru trenēja (atcerieties tādu?) austrālietis Edijs Džonss. Pēc 80 minūtēm pasaule piedzīvoja lielāko šoku regbija vēsturē un vienu no lielākajiem pārsteigumiem sporta vēsturē, kuru pēc efekta varētu salīdzināt ar Maika Taisona pirmo zaudējumu karjerā Basteram Duglasam Tokijā (atkal Japāna!) vai Brazīlijas futbola izlases zaudējumu Urugvajai savā galvenajā stadionā 1950. gada Pasaules kausa izcīņā. Vēl nekad regbija “zilās asinis” Pasaules kausa izcīņā nebija piedzīvojušas nokautu no pastarīšiem.

Taču fakts paliek fakts, varenā Dienvidāfrika cieta zaudējumu Japānai (32:34). Favorīti atguvās, un pārliecinoši tika galā ar Skotiju (34:16) un visiem pārējiem grupā, ceturtdaļfinālā izmocīja uzvaru pār Velsu (23:19), līdz viņus apturēja Jaunzēlande (18:20).

Meijera vietā par treneri kļuva melnādainais Alisters Kocie (kurš pašlaik trenē kaimiņvalsti Namībiju, tā ka mēs viņu redzēsim), kura vadībā DĀR sekmes bija krietni pieticīgākas, visās spēlēs zaudējot Jaunzēlandei, Velsai un Anglijai, kā arī piedzīvojot vēsturisko pirmo zaudējumu savā laukumā Īrijai (20:26), kaut gan īri stundu spēlēja mazākumā, piedzīvots apkaunojums Itālijā, un viņa laikā DĀR reitingā noslīdēja uz sesto vietu. Viņa priekšnieku pacietības mērs bija pilns, kad Dienvidāfrika Jaunzēlandē piedzīvoja visu laiku smagāko sakāvi (0:57) un rekordsmagu zaudējumu Īrijā (3:38), un viņa vietā pie izlases stūres stājās Rasijs Erasmuss, kurš ar savu pirmo lēmumu par DĀR izlases kapteini pirmo reizi iecēla melnādaino regbistu Siju Kolisi, kurš šos pienākumus ļoti atzīstami pilda joprojām.
Jau 2018. gadā DĀR atgriezās pasaules ranga otrajā vietā un uz Japānu devās labā noskaņojumā. Par spīti zaudējumam Jaunzēlandei, DĀR bez problēmām uzvarēja pārējās grupas spēlēs, ceturtdaļfinālā atmaksāja Japānai (26:3), pusfinālā ierasti pamocījās ar Velsu (19:16), taču finālā izrakstīja Anglijai tieši tādas pašas zāles, kuras tā pielietoja pusfinālā pret “All Blacks”, ar brutālu spēka spēli neatstājot pretiniekiem nekādas cerības (32:12).

Covid-19 pandēmija no elites izlasēm vissmagāk skāra tieši Dienvidāfriku, kura stingro karantīnas prasību dēļ pilnībā izlaida 2020. gada sezonu. Kaut gan Erasmusa pēcteča Žaka Nīnabera rezultāti ir pieticīgāki, satriecošā uzvara pēdējā pārbaudes spēlē pret Jaunzēlandi parāda, ka čempioni savu maksimālo sportisko formu sāk sasniegt perfektā laikā.

Bukmeikeri DĀR izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā trešās augstākās: 10/3. 

Skotija (emblēma – dadzis; piedalījusies visos turnīros, 4. vieta 1991. gadā, ceturtdaļfināliste 1987., 1995., 1999., 2003., 2007. un 2015. gadā)

Pasaules kausos Skotija allaž bijusi spēcīga vidusmēra komanda, nekad draudējusi aizvest kausu uz mājām, taču gandrīz vienmēr iekļuvusi ceturtdaļfinālā. 1987. gadā grupā neizšķirts ar Franciju, ceturtdaļfinālā pārliecinošs zaudējums Jaunzēlandei (3:30). 1991. gadā, kad sava pēdējā “Grand Slam” īpašnieki skoti gandrīz visas turnīra spēles aizvadīja savā “Murrayfield” stadionā Edinburgā, grupā tika pieveikta Īrija (24:15), ceturtdaļfinālā uzvarēta Velsas pāridarītāja Rietumsamoa (28:6), bet pusfinālā notika aplauziens pret mūžīgo sāncensi Angliju (6:9), kura saldi revanšējās par iepriekšējā gada zaudējumu šajā pašā stadionā izšķirošajā spēlē par “Grand Slam”. Pusfinālā par liktenīgu kļuva skotu līdera Gevina Heistingsa netrāpītais soda sitiens pašā vārtu priekšā, kad rezultāts bija 6:6, kam sekoja angļa Roba Endrū uzvaru nesošais dropsitiens. Spēlē par trešo vietu Skotija piekāpās Jaunzēlandei (6:13). 1995. gadā Skotija grupā piekāpās Francijai (19:22), turklāt franči uzvaras piezemējumu guva tiesneša pieliktajā laikā, bet ceturtdaļfinālā atzina Jaunzēlandes pārākumu (30:48).

1999. gada turnīrā Skotija grupā piekāpās DĀR (29:46), papildu spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā pieveica Velsas otrreizējo pāridarītāju Samoa (35:20), bet ceturtdaļfinālā piekāpās Jaunzēlandei (18:30). 2003. gada finālturnīrā grupā cieta sakāvi pret Franciju (9:51) un izšķirošajā spēlē pēdējā brīdī izrāva uzvaru pār Fidži (22:20), bet ceturtdaļfinālā atzina Austrālijas pārākumu (33:16). 2007. gadā Skotija izlika otro sastāvu pret Jaunzēlandi un savā “Murrayfield' stadionā saņēma sauso 0:40, bet izšķirošajā spēlē pret Itāliju nekļūdīgais Kriss Patersons guva vairāk punktu nekā pretinieki (18:16), taču ceturtdaļfinālā skoti nespēja apturēt turnīra galveno pārsteigumu Argentīnu (13:19). 2011. gadā Skotija lietus trillerī piekāpās Argentīnai, pēdējās minūtēs ielaižot piezemējumu (12:13), bet pēdējā spēlē piekāpās arī Anglijai (12:16) un pirmo reizi devās mājup jau pēc grupas turnīra. Krīze turpinājās, skoti palika pēdējie Sešu nāciju turnīrā gan 2012., gan 2015. gadā, taču jaunzēlandieša Verna Kotera vadībā atkal iekļuva Pasaules kausa izslēgšanas spēlēs un bija viena soļa attālumā no pusfināla — nieka sešas minūtes pirms spēles beigām pret Austrāliju skoti ar piezemējumu izvirzījās vadībā 34:32, bet pēdējās sekundēs dienvidāfrikāņu tiesnesis Kreigs Žubērs piešķīra favorītiem ļoti apšaubāmu soda sitienu, kuru tie realizēja (34:35), un tiesnesim nācās ātri mukt prom no laukuma, pat nepaspiežot roku komandu kapteiņiem.

Tagadējā trenera Grega Taunsenda vadībā Skotija manāmi uzlabojusi sniegumu, vispirms 2017. gadā viesos izdevās pieveikt Austrāliju, bet savā laukumā tikai minūte šķīra no pirmās vēsturiskās uzvaras pār Jaunzēlandi, taču viesiem izdevās ar piezemējumu apklusināt tribīnes (22:24), tiesa, skoti pēc nedēļas izgāza niknumu pret Austrāliju (53:24).

2019. gada Pasaules kausā Skotijai bija labas izredzes pēc negaidīti pārliecinošās uzvaras pirmajā spēlē pret Īriju (27:3), kam sekoja viegla izrēķināšanās ar Samoa un Krieviju, bet pēdējā spēlē japāņu samuraji jau otro reizi viņiem pasniedza mājupbiļetes pēc grupas fāzes (21:28).

Šobrīd Skotijas izlase šķiet nesalīdzināmi spēcīgāka nekā pirms četriem gadiem, taču kompānija vienā grupā ar vareno Dienvidāfriku un reabilitēties alkstošo Sešu nāciju “Grand Slam” ieguvēju Īriju nevieš pārāk lielu optimismu.

Bukmeikeri Skotijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē piesardzīgi: 50/1. 

Tonga (emblēma — dūja; iesauka “'Ikale Tahi” jeb “jūras ērgļi”; piedalīsies devīto reizi)

Var tikai pabrīnīties, kā nomaļā Klusā okeāna salu valstiņa, kurā iedzīvotāju ir tikai nedaudz vairāk par Daugavpili, var cienīgi stāties pretī pasaules varenajiem. Taču regbijs tur ir populārākais sporta veids, un polinēzieši izrādījušies ļoti piemēroti šim kontakta sportam. Seno karotāju pēcteči tongieši, gluži kā viņu kaimiņi samoāņi un fidžieši, ir slaveni ar savu ātro un agresīvo spēli, nereti ķeroties pie pretinieku iebiedēšanas taktikas. Ja kādam nav skaidrs, kas viņu sagaida, Tongas regbisti viņam to laipni paskaidros ar pirmsspēles kara deju “Sipi Tau”.

Tomēr nevar noliegt, ka Tongas regbisti arī ar visu asumu ir talantīgi spēlētāji. Par to 1973. gadā pārliecinājās Austrālija, kas Brisbenā piedzīvoja vienu no visapkaunojošākajiem zaudējumiem savā vēsturē — 11:16, turklāt salinieki ienesa četrus piezemējumus. Vēlāk līdzīgs liktenis piemeklēs arī tādas regbija lielvalstis kā Skotija (2012. gadā Aberdīnā 21:15, liekot atkāpties trenerim Endijam Robinsonam) un Francija (1999. gadā 20:16, ko pārtrumpos sensacionālā 19:14 uzvara 2011. gada finālturnīrā), bet 2007. gada turnīrā DĀR tiks cauri ar milzu izbīli.

Pasaules kausos Tongas panākumi nav nekādi diži, tā nekad nav pārvarējusi grupas barjeru un gandrīz vienmēr nācies iziet kvalifikācijas ciklu. 1987. gadā zaudējumi visās spēlēs, 1991. gada turnīram nekvalificējās, bet 1995. gada turnīrā piekāpās Francijai, Skotijai un pieveica Kotdivuāru. Spēlē ar Kotdivuāru notika lielākā traģēdija Pasaules kausu finālturnīru vēsturē, kad pašā spēles sākumā vairāku spēlētāju sadursmē smagu mugurkaula traumu guva afrikāņu aizsargs Makss Brito, kurš palika uz mūžu paralizēts un pērn aizgāja aizsaulē. 1999. gada turnīrā Tonga zaudēja Jaunzēlandei, pašu rupjību pilnā spēlē cieta smagu sakāvi pret Angliju (10:101), un pārspēja Itāliju. 2003. gada turnīrā Tonga zaudēja visās spēlēs, taču turpmāk Tonga spēlēja ievērojami labāk un automātiski kvalificējās nākamajiem turnīram. 2007. gadā tongieši pārspēja ASV, negaidīti pieveica par favorītiem uzskatīto Samoa, sensacionāli labi nospēlēja pret nākamo čempioni DĀR (tikai 25:30), pēdējās sekundēs gandrīz izraujot uzvaru, un piekāpās Anglijai. 2011. gadā Tonga izlaida no rokām unikālu iespēju iekļūt ceturtdaļfinālā: pēc zaudējuma Jaunzēlandei sekoja negaidīta neveiksme pret Kanādu, uzvara pār Japānu un lielākā turnīra sensācija, uzvara pār Franciju (19:14), taču zaudētie punkti pret kanādiešiem izrādījās liktenīgi.

2015. gadā salinieki bez variantiem piekāpās Jaunzēlandei un Argentīnai, piedzīvoja neveiksmi pret Gruziju (10:17) un uzvarēja tikai Namībiju, bet pirms četriem gadiem vienīgais panākums bija pret ASV, kapitulējot favorītiem Anglijai, Francijai un Argentīnai.

Bukmeikeri Tongas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā niecīgas: 500/1 

Rumānija (emblēma — ozollapa: iesauka — “The Oaks”, “Stejarii” (rumāņu); piedalīsies devīto reizi)

Pirms Itālijas uzņemšanas Sešu nāciju turnīrā Rumānija tika uzskatīta par spēcīgāko Eiropas izlasi ārpus tradicionālajām Piecu nāciju kausa lielvarām. Pēc Otrā pasaules kara komunistu režīms atbalstīja vadošos regbija klubus un izlasi, un tas deva augļus — Francija pirmo reizi tika pārspēta 1960. gadā (11:5), bet diktatora Nikolajes Čaušesku laikā Rumānija regbijs kļuva par reālu spēku: 1974. gadā franči tika pieveikti vēlreiz (15:10), 1975. gadā Jaunzēlandes turnejas noslēgumā Velingtonā panākts neizšķirts ar “Junior All Blacks” (10:10), savukārt 1979. gadā Kārdifā ziedu laikus piedzīvojošai Velsai tikai pēdējās minūtēs izdevās izraut uzvaru par rumāņiem (13:12), 1980. gadā Francija Bukarestē tika sakauta ar nepieklājīgo 15:0, bet Dublinā izdevās godpilns neizšķirts ar Īriju (13:13), 1982. gadā Francija tika atkal pieveikta (13:9). Astoņdesmitajos gados valstī bija 110 klubu un vairāk nekā 12 000 spēlētāju, regbijs piedzīvoja ziedu laikus, un grandi dabūja trūkties pa īstam — 1983. gadā Velsa Bukarestē tika sasista ar 24:6, nākamajā gadā pienāca Piecu nāciju turnīra “Grand Slam” ieguvējas Skotijas kārta (28:22), bet 1981. gadā par upuri gandrīz krita pati Jaunzēlande — “All Blacks” izspruka sveikā ar 14:6, taču rumāņiem netika ieskaitīti divi piezemējumi.

Rumānijas spēks nepalika nepamanīts, un to uzaicināja uz pirmo Regbija pasaules kausa izcīņu 1987. gadā Jaunzēlandē, un rumāņi turpmāk piedalījušies visos turnīros, kaut gan ne reizi nav izkļuvuši no grupas. 1987. gadā Rumānija pieveica Zimbabvi (21:20), bet piekāpās Francijai (12:55) un Skotijai (28:55).

Čaušesku režīma krišana 1989. gada decembrī deva triecienu valsts regbija attīstībai, jo divi galvenie klubi “Dinamo Bucureşti” un “Steaua București” bija attiecīgi Iekšlietu ministrijas un armijas paspārnē. Nemieros gāja bojā vairāki spēlētāji, tostarp Rumānijas izlases 34 gadus vecais kapteinis Florica Murariu, kurš bija Rumānijas armijas virsnieks un kuru sacelšanās laikā nošāva pie ceļa barjeras.

Pirmos gadus pēc komunistu diktatūras beigām Rumānija turpināja spēlēt augstā līmenī, 1990. gadā pirmo reizi pieveicot Franciju viesos (12:6), bet nākamajā gadā pārspējot Skotiju (18:12), taču līmenis strauji kritās. 1991. gada Pasaules kausa izcīņā Rumānija pieveica Fidži, bet zaudēja Francijai un Kanādai. 1995. gadā Rumānija zaudēja visās spēlēs (Kanādai, DĀR, Austrālijai), 1999. gadā pārspēja ASV, bet piekāpās Austrālijai un Īrijai, 2003. gadā pieveica Namībiju un zaudēja Īrijai, Austrālijai un Argentīnai, 2007. gadā uzvarēja Portugāli, bet zaudēja Itālijai, Skotijai un Jaunzēlandei). 2011. gadā atkal palika tukšā, zaudējot Skotijai, Argentīnai, Anglijai un Gruzijai. 2015. gadā tikai uzvara pār Kanādu, bet zaudēts Īrijai, Francijai un Itālijai.
Pirms četriem gadiem Rumānija pirmo reizi nepiedalījās Pasaules kausa izcīņā, kaut gan uzvarēja Eiropas atlases zonā — pēc izmeklēšanas par saņemtajām sūdzībām sakarā ar neatbilstošu spēlētāju piedalīšanos izlases spēlēs Rumānijai atņēma 30 punktus (spāņiem un beļģiem vēl vairāk, un tās tabulā palika ar mīnus punktiem), tādējādi uz Japānu devās Krievija.

Bukmeikeri Rumānijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā ārkārtīgi niecīgas: 4000/1.

C GRUPA

Fidži (emblēma — palma, iesauka “Flying Fijians”; piedalīsies devīto reizi, ceturtdaļfināliste 1987. un 2007. gadā, ceturtdaļfināla izslēgšanas spēlē 1999. gadā)

Fidži vairāk asociējas ar “Sevens” versiju, kurā ātrie, atlētiskie un tehniskie salinieki jūtas kā zivis ūdenī un bauda lielus panākumus, izcīnot olimpiskās zelta medaļas gan 2016. gadā (regbijs pirmo reizi tika atkal iekļauts olimpiskajā programmā kopš 1924. gada), gan 2020. gadā. Klasiskajā 15 spēlētāju versijā Fidži panākumi ir nesalīdzināmi niecīgāki, taču daudzi tās spēlētāji sajūsminājuši un turpina priecēt regbija cienītājus visā pasaulē. Nav brīnums, jo Fidži ir viena no nedaudzajām valstīm pasaulē, kur regbijs ir populārākais sporta veids. gluži kā citām Klusā okeāna valstu regbija vienībām, arī Fidži ir sava pirmsspēles kara deja “Cibi”.
Pasaules kausu izcīņā Fidži spējusi divreiz iekļūt ceturtdaļfinālā, bet vienreiz — 1999. gada turnīram specifiskajās izslēgšanas spēlēs par iekļūšanu ceturtdaļfinālā. 1987. gada turnīra grupas spēlēs Fidži sakāva Argentīnu, piedzīvoja sakāvi pret Jaunzēlandi, un negaidīti zaudēja Itālijai, taču iekļuva nākamajā kārtā, pateicoties labākai punktu attiecībai; ceturtdaļfinālā zaudēja Francijai (16:31). 1991. gada turnīrs bija neveiksmīgs, zaudējumi visās spēlēs — Kanādai, Francijai un Rumānijai. 1995. gada turnīram nekvalificējās, bet 1999. gada turnīrā vēlreiz izdevās izkļūt no grupas, pārspējot Namībiju un Kanādu, bet piekāpjoties Francijai (19:28). Šī spēle skandalozi iegāja vēsturē, jo jaunzēlandiešu tiesnesis Padijs O'Braiens (kurš, ironiski, vēlāk kļuva par tiesnešu galveno uzraugu) ne tikai neieskaitīja pareizu Fidži piezemējumu, bet piešķīra par labu Francijai apšaubāmu soda piezemējumu, nepamanīja franču spēlētāja sitienu ar galvu pretiniekam, un pēc spēles bija spiests atvainoties par savu sniegumu.

Papildu spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā Fidži piekāpās Anglijai (24:45). 2003. gada turnīrā Fidži zaudēja Francijai, uzvarēja ASV un Japānu, un nenosargāja uzvaru izšķirošajā spēlē pret Skotiju (20:22, kaut gan vēl 3 minūtes pirms spēles beigām bija 20:15); šī spēle palika atmiņā arī ar fidžiešu superzvaigznes Rupeni Kaukaunibukas fantastisko sniegumu, bet Skotija revanšējās par šokējošo sakāvi iepriekšējā gadā Suvā 26:51.

2007. gada turnīrā Fidži parūpējās par vairākām skaistām spēlēm, no kurām visneaizmirstošākā bija sensacionālā uzvara izšķirošā grupas spēlē pret Velsu (38:34) — tā bija kā amerikāņu kalniņi, vispirms ar trim piezemējumiem Fidži negaidīti izvirzījās vadībā 25:3, pēc tam velsieši pārņēma iniciatīvu, ar četriem piezemējumiem līdz otrā puslaika vidum panākot 29:25, fidžieši ar diviem soda sitieniem atkal izvirzījās vadībā 30:29, 73. minūtē Martins Viljamss guva šķietami uzvaru nesošu piezemējumu, taču 77. minūtē Greiems Djūīzs ar piezemējumu atnesa Fidži iedzīvotājiem svētkus, bet Velsas trenerim Garetam Dženkinsam — atlaišanu no darba nākamajā dienā.

Ceturtdaļfinālā Fidži parādīja raksturu pret nākamo čempioni DĀR: otrā puslaika sākumā favorīti, šķiet, varēja atslābt pie 20:6, jo īpaši pēc tam, kad uz 10 minūtēm tika noraidīts Fidži spēlētājs, taču notika negaidītais — divu minūšu laikā mazākumā spēlējošie salinieki ienesa divus piezemējumus, un jau 20:20. Šokētie favorīti tomēr atguvās, un līdz spēles beigām nodrošināja pieklājīgu pārsvaru (37:20). Diemžēl šim spožajam sniegumam 2011. gadā nebija turpinājuma, pēc uzvaras pār Namībiju Fidži saņēma smagus pērienus no DĀR, Samoa un Velsas.

2015. gadā Fidži nācās piekāpties gan mājiniecei Anglijai (11:35), gan Austrālijai (13:28), gan Velsai (13:23), pārspējot tikai Urugvaju (47:15), bet pēc četriem gadiem atkal tikšanās ar seniem paziņām — zaudējums Velsai (17:29), Austrālijai (21:39), šoreiz absolūti negaidīts zaudējums Urugvajai (27:30), toties sakauta Gruzija (45:10).

Uz šāgada turnīru Fidži ieradusies ar negaidīti augstām cerībām, kaut arī grupā to atkal gaida Austrālija un Velsa. To veicināja pārliecinošās uzvaras pēdējo mēnešu laikā pār Japānu, Tongu un Samoa, apliecinot Fidži vadošo statusu tā dēvēto “otrā līmeņa” valstu vidū, bet galvenokārt pārsteidzoši labie rezultāti sagatavošanās spēlēs: vispirms ļoti cienījama spēle Nantē pret lieliskā formā esošo Franciju (17:34), kurai sekoja vēsturiska uzvara Londonā pār Angliju (30:22) — pirmo reizi vēsturē Anglija zaudēja “otrā līmeņa” izlasei.

Bukmeikeri Fidži izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē negaidīti augstu, ja salīdzina ar iepriekšējiem turnīriem: 90/1 

Austrālija (emblēma — valabijs, iesauka “Wallabies”; piedalījusies visos turnīros, čempione 1991. un 1999. gadā, fināliste 2003. un 2015. gadā, 3. vieta 2011. gadā, 4. vieta 1987. gadā, ceturtdaļfināliste 1995., 2007. un 2019. gadā)

Austrālija bija viena no 1987. gada pirmā Regbija Pasaules kausa finālturnīra rīkotājvalstīm, tādēļ visas spēles aizvadīja savā laukumā un tika uzskatīta par vienu no nedaudzajām, kas spētu apdraudēt Jaunzēlandes sirdsmieru. Izlase, kurā jau toreiz spēlēja tādas zvaigznes kā Deivids Kampēze, Maikls Laina, Niks Fars-Džons, viegli uzvarēja grupā, tostarp Angliju (19:6), ceturtdaļfinālā pārspēja Īriju (33:15), bet sensacionāli zaudēja pusfinālā Francijai (24:30), izšķirošo piezemējumu franču labā pēc skaistas kombinācijas guva leģendārais Seržs Blanko, bet pēc tam zaudēja arī Velsai par trešo vietu (21:22). Nākamais austrāliešu kapteinis Fars-Džonss vēlāk atzina, ka franči izdarīja Austrālijas izlasei lielu pakalpojumu, jo paglāba no neizbēgamā apkaunojuma finālā. Uz 1991. gada turnīru Austrālija jau ieradās kā favorīte, taču grupu spēlēs tai neklājās viegli ne pret Argentīnu (32:19), ne lielāko pārsteigumu Rietumsamoa (9:3), vienīgi pēdējā spēlē viņi viegli apspēlēja saimnieci Velsu (38:3). Ceturtdaļfināls Dublinā pret Īriju kļuva par klasiku — sīvā un asumiem bagātā cīņā favorīti bija vadībā, līdz 73. minūtē flankers Gordons Hamiltons negaidīti noskrēja viesu aizsargus un ienesa šķietami uzvaru nesošo piezemējumu, sajūsminātie skatītāji jau metās laukumā apkampt savus mīluļus, bet pēdējā minūtē austrālieši noorganizēja uzbrukumu, kas vainagojās ar Lainas piezemējumu un kapa klusumu tribīnēs (19:18).

Pusfinālā Austrālija pilnībā neitralizēja bīstamos Jaunzēlandes aizsargus, bet par spēles varoni kļuva Kampēze, kurš izcēlās pats un ar filigrānu piespēli pāri plecam, pašam skatoties uz otru pusi, nokārtoja arī Tima Horana piezemējumu (16:6). Finālā Austrālija pieveica mājinieci Angliju (12:6). 1995. gadā Austrālija jau pirmajā spēlē saņēma aukstu dušu no mājinieces DĀR (18:27), bet ceturtdaļfinālā piekāpās Anglijai (22:25), kas tiesneša pieliktajā laikā izrāva uzvaru ar Roba Endrū tālu dropsitienu.

Uz 1999. gada turnīru Roda Makvīna vadībā Austrālija ieradās kā neapstrīdama favorīte — jau divus gadus tās īpašumā atradās kārotais Bledislo kauss, kas apliecināja tās dominēšanu pār Jaunzēlandi (“All Blacks” to atgūs tikai 2003. gadā un kopš tā laika nav atdevusi), komandas kapteinis bija viens no visu laiku izcilākajiem regbistiem Džons Īlzs ar iesauku “Neviens” (Nobody) (no “Nobody’s perfect” — “neviens nav ideāls”), sastāvā bija tādas zvaigznes kā Tims Horans, nākamais ilggadējais kapteinis Džordžs Grīgens, Metjū Bērks, Kriss Leitems, Rods Keifers, Džo Rofs, tā viegli uzvarēja grupā, tostarp sasitot Īriju (23:3), ceturtdaļfinālā Kārdifā pārspēja Velsu (24:9), episkā pusfinālā papildlaikā pieveica čempioni DĀR (27:21), bet finālā pārliecinoši apspēlēja pēc fantastiskās uzvaras pār “All Blacks” acīmredzami iztukšotos Francijas regbistus (35:12). Tādējādi Austrālija kļuva par pirmo divkārtējo pasaules čempioni, turklāt abas reizes uzvarēja tieši Lielbritānijā organizētajos turnīros.

Pirms 2003. gada turnīra Austrāliju reti kurš uzskatīja par nopietnu pretendenti — tikai dažus mēnešus pirms turnīra sākuma Austrālija saņēma divus šķietami iznīcinošus triecienus: pirmkārt, savā laukumā pirmo reizi tika zaudēts Anglijai (14:25), turklāt zaudēts komandai, kuras ievērojamu daļu pirms pieciem gadiem Brisbenā austrālieši bija samaluši miltos ar 76:0, otrkārt, savā laukumā tika piedzīvots pazemojums no Jaunzēlandes (21:50), kā rezultātā togad “All Blacks” atņēma Austrālijai Bledislo kausu. Vietējie mediji nesaudzīgi šaustīja savu izlasi, taču tā pamazām uzņēma apgriezienus, uzvarot Argentīnu (24:8), pēc tam nokārtojot formalitātes ar Rumāniju un ienesot 22 (!) piezemējumus pastaigā pret Namībiju (142:0), bet pēdējā spēlē uzvarot Īriju (17:16). Ceturtdaļfinālā tika salauzta Skotijas pretestība (33:16), pusfinālā negaidīti pārliecinoši pieveikta Jaunzēlande (22:10), bet saspringtajā finālspēlē ar Angliju pēdējās pamatlaika minūtēs izdevās izlīdzināt rezultātu, tomēr pagarinājuma beigās angļi ar Džonija Vilkinsona dropsitienu izrāva uzvaru, Anglijai kļūstot par pasaules čempioni.

2007. gadā Austrālija grupā pārspēja Velsu (32:20), bet ceturtdaļfinālā zaudēja čempionei Anglijai (10:12). 2011. gadā Austrālija pēc Triju nāciju kausa iegūšanas ieradās ar lielām cerībām, taču negaidīti grupā zaudēja Īrijai (6:15) un palika otrā, tādējādi nācās jau ceturtdaļfinālā tikties ar DĀR. Izturot pretinieku milzīgu teritoriālo pārsvaru, lielā mērā pateicoties lieliskajai flankera Deivida Pokoka darbībai, tika svinēta negaidīta uzvara (11:9), taču veiksme novērsās pusfinālā pret mājinieci Jaunzēlandi, desmitajam numuram Kveidam Kūperam neizturot pretinieku līdzjutēju un spēlētāju agresīvo spiedienu (6:20).

2015. gadā Austrālija uzvarēja grupā, pārspējot Fidži, Urugvaju, “aizsūtot mājās” mājinieci Angliju (33:13), pēc šīs neveiksmes Anglija jau pirms pēdējās kārtas zaudēja cerības izkļūt no grupas un kļuva par pirmo turnīra rīkotāju, kas palikusi aiz borta jau pēc grupu fāzes (1991. gadā Velsa bija tikai viena no rīkotājām), bet īstu raksturu austrālieši nodemonstrēja pret Velsu, kuru nomāca ar 15:6, kaut gan prāvu spēles laiku spēlēja mazākumā, kādu laiku laukumā palika pat nieka 13 spēlētāji. Ceturtdaļfinālā skandalozā spēlē uzvarēta Skotija (35:34), pusfinālā Argentīna (29:15), bet finālā neizdevās apturēt Jaunzēlandi (17:34). 2019. gadā Austrālija pieveica Fidži, Gruziju un Urugvaju, taču piekāpās Velsai (25:29), bet ceturtdaļfinālā viņus samala Anglija (16:40) un Austrālija nolaidās līdz zemajai sestajai vietai pasaules rangā. Kā izrādījās, tā nebūt nebūs zemākā vieta rangā — pēc neskaitāmajiem zaudējumiem, tostarp pat Itālijai, austrālieši atjēdzās devītajā vietā, kur atrodas joprojām.
Jaunā (vai vecā, jo viņš ir atgriezies pēc 20 gadu pārtraukuma) trenera Edija Džonsa vadībā izlase ir zaudējusi visās piecās spēlēs, tādējādi pirmā spēle pret Gruziju ir lieliska iespēja pārtraukt zaudējumu sēriju.

Bukmeikeri Austrālijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā piektās augstākās: 11/1.

Velsa (emblēma — Velsas prinča heraldiskā nozīme ar trijām strausu spalvām; piedalījusies visos turnīros, 3. vieta 1987. gadā, 4. vieta 2011. un 2019. gadā, ceturtdaļfināliste 1999., 2003. un 2015. gadā)

Spēcīga un vienlaikus nepastāvīga izlase, kas trīs reizes pratusi iekļūt pusfinālā, taču tikpat reižu nav izkļuvusi no grupas. Var tikai minēt, kā būtu klājies, ja Pasaules kausu izcīņa sāktos jau septiņdesmitajos gados Velsas “zelta ēras” laikā, kad laukumā spīdēja tādi spēlētāji kā Barijs Džons, Fils Benets un Džons Viljamss, taču astoņdesmitos un deviņdesmitajos gados Velsas regbijs piedzīvoja norietu. Tas netraucēja Velsai 1987. gadā nokļūt līdz pusfinālam, kur to samala nākamā čempione Jaunzēlande (49:6), taču spēlē par trešo vietu negaidīti izdevās pieveikt Austrāliju (22:21).

Velsa bija viena no 1991. gada finālturnīra organizētājām. Pagājuši daudzi gadi, Velsa ir piedzīvojusi daudzus kritumus, taču 1991. gada 6. oktobris tiek uzskatīts par vismelnāko dienu Velsas regbija vēsturē, kad Velsa absolūti nenovērtēja tobrīd nevienam nepazīstamo un kartē grūti atrodamo Rietumsamoa (13:16). Pēc spēles radās viena no regbija slavenākajām frāzēm “Paldies Dievam, ka Velsa nespēlēja ar visu Samoa”. Šokējošais zaudējums lika mājiniecei Velsai turpmāko turnīra gaitu vērot no malas jau pēc grupas fāzes. Labāk neklājās arī pēc četriem gadiem, kad Velsa zaudēja ne tikai Jaunzēlandei, bet arī Īrijai (23:24) un atkal palika aiz borta.

Deviņdesmito gadu beigās sākās Velsas regbija atdzimšana, kuru aizsāka jaunzēlandietis Greiems Henrijs (kura vadībā 2011. gadā “All Blacks” izcīnīja Pasaules kausu). Pēc 11 uzvarām pēc kārtas 1999. gadā pateicīgie velsieši viņu nodēvēja par “Lielo Pestītāju”. Interesanti, ka Henrija pēctecis Velsas trenera amatā bija cits jaunzēlandietis Stīvs Hansens — precīzi šādā secībā Henrijs un Hansens vēlāk trenēs Jaunzēlandes izlasi.
1999. gadā Velsa atkal bija viena no turnīra organizētājām un atkal nokļuva vienā grupā ar Samoa un atkal notikumi risinājās kā slavenajā filmā “Murkšķa diena” — Velsa sensacionāli zaudēja (31:38). Atšķirībā no iepriekšējās reizes, velsieši tomēr uzvarēja grupā, jo trijām komandām bija vienāds punktu skaits, bet velsiešiem bija labāka gūto un zaudēto punktu attiecība. Tas gan bija vājš mierinājums ceturtdaļfinālā, kur viņiem pārbrauca pāri nākamās čempiones Austrālijas ceļa rullis (9:24). 2003. gadā Velsa grupas cīņā pakutināja nervus Jaunzēlandei, ar četriem piezemējumiem otrā puslaika sākumā negaidīti izvirzoties vadībā 37:33, līdz favorīti iedarbināja turbo režīmu (37:53), bet ceturtdaļfinālā bija vadībā 10:3 pret nākamo čempioni Angliju, līdz favorīti otrajā puslaikā nodrošināja izšķirošo pārsvaru (17:28).

Jaunā trenera Maika Radoka vadībā 2005. gadā Velsa pirmo reizi 27 gados izcīnīja Sešu nāciju kausa “Grand Slam”. Nākotne šķita rožaina, taču jau tajā pašā gadā atbraukušie “All Blacks” viņus nosēdināja uz zemes (3:41), nākamgad sākās haoss, un intrigu rezultātā Sešu nāciju turnīra vidū Radoks izlasi atstāja. Viņa pēctecim Getinam Dženkinsam izlases karjera beidzās jau pēc gada, kad 2007. gada Pasaules kausa finālturnīrā Velsa neizkļuva no grupas, sensacionāli zaudējot Fidži (34:38).

Jaunzēlandieša Vorena Gatlanda karjera sākās ar “Grand Slam” jau pirmajā sezonā, ko ievadīja Velsas pirmā uzvara Anglijas Tvikenemas cietoksnī kopš 1988. gada, bet kopumā astoņās sezonās Velsa uzvarēja trīs čempionātos, tostarp 2012. gadā ar vēl vienu “Grand Slam”. Uz 2011. gada Pasaules kausa finālturnīru savā dzimtenē Gatlands aizveda ļoti perspektīvu sastāvu, kuras kapteinis bija 22 gadus vecais flankers Sems Vorbērtons, sastāvā bija daudz jauniešu, piemēram, nieka 19 gadus vecais Džordžs Norts, 22 gadus vecais fulbeks Lī Hāfpenijs, 20 gadus vecais tongiešu izcelsmes astotais numurs Taulupe Faletau, bet netrūka arī veterānu, kuru vidū spīdēja mūžam nenovecojošais Šeins Viljamss. Jau pirmajā spēlē Velsa sakūra īstu pirti DĀR, kas tikai spēles beigās izrāva uzvaru (16:17), ceturtdaļfinālā negaidīti pārliecinoši apspēlēja Īriju ar visu Braienu O'Driskolu, Polu O'Konelu un citām zvaigznēm (22:10), bet pusfinālā pret Franciju notika traģēdija — par bīstamu spēka paņēmienu tika noraidīts kapteinis Vorbērtons, un vairāk nekā stundu Velsa spēlēja mazākumā. Par spīti tam, velsieši bija aktīvāki, guva vienīgo piezemējumu spēlē un varēja pat izraut uzvaru, ja Hāfpenija soda sitiens no laukuma centra sasniegtu mērķi. Spēlē par trešo vietu tika atzīts Austrālijas pārākums (18:21).

Pēc četriem gadiem Velsa sagādāja pārsteigumu, par spīti neskaitāmajām līderu traumām (brīžiem šķita, ka drīz vispār nebūs, ko sūtīt laukumā) izšķirošajā grupas spēlē pārspējot mājinieci Angliju (28:25) un kvalificējoties ceturtdaļfinālam, kur pēdējās minūtēs piekāpās DĀR (19:23). 2019. gadā pēc Sešu nāciju “Grand Slam” izcīnīšanas Velsa aizkļuva līdz pusfinālam, pa ceļam pārspējot Austrāliju (29:25), ceturtdaļfinālā izraujot uzvaru pār Franciju (20:19), bet pusfinālā atkal piekāpjoties DĀR (16:19). Pēc zaudētās spēles par trešo vietu Jaunzēlandei (17:40) noslēdzās Gatlanda 12 gadu ēra.

Viņa pēctecim un tautietim Veinam Pivakam 2021. gadā izdevās izcīnīt Sešu nāciju “Grand Slam” un 2022. gadā pirmo reizi uzvarēt Dienvidāfrikā (13:12), taču kopumā rezultāti bija ievērojami sliktāki, Velsa pirmo reizi zaudēja savā laukumā Itālijai (21:22), bet 2022. gada 19. novembrī pirmo reizi savā laukumā zaudēja Gruzijai (12:13), kas kļuva par pēdējo pilienu fanu un funkcionāru pacietības mērā. Pivaku atlaida, un pie izlases stūres atgriezās Gatlands. Atgriešanās nesanāca tik laba, kā cerēts, velsieši šogad palika priekšpēdējie Sešu nāciju turnīrā, arī sagatavošanās spēles aizritēja kā pa celmiem — mājās pārliecinoši pieveikta Anglija, viesos tai zaudēts, bet pēdējā spēlē Velsas otrajam sastāvam ar ceļarulli pārbrauca pāri Dienvidāfrika (16:52).

Bukmeikeri Velsas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē pieticīgi: 40/1.

Gruzija (emblēma — sengruzīnu saules simbols; iesauka “Lelos”; piedalīsies sesto reizi)

Ja 2003. gada debijā Gruzija zaudēja visās spēlēs, kur jāatzīmē ļoti cienījama pretošanās DĀR (19:46), bet pastarīšu spēlē noplīšana pret Urugvaju (12:24), tad turpmākajās Gruzija izcīnīja pa uzvarai un pret favorītiem spēlēja daudz cienījamāk: 2007. gadā 3:33 pret nākamo bronzas medaļas ieguvēju un galveno sensāciju Argentīnu, kura pretiniekus nospieda tikai otrajā puslaikā, vairāk nekā cienījams 10:14 pret Īriju, kas spēles beigas pavadīja iespiesta pie sava ieskaites laukuma, ar 30:0 tika svinēta pirmā vēsturiskā uzvara pār Namībiju, bet pēdējā kārtā vairs nepietika spēka pret mājinieci Franciju (7:64). Arī 2011. gadā Gruzija piekāpās favorītiem, taču nodemonstrēja atzīstamu sniegumu pret Skotiju (6:15) un Argentīnu (7:25), svinot pārliecinošu uzvaru pastarīšu cīņā pret Rumāniju (25:9).

2015. gadā Gruzija izcīnīja pat divas uzvaras, pieveicot Tongu (17:10) un Namībiju (17:16), zaudējot Argentīnai (9:54) un Jaunzēlandei (10:43), bet pēc četriem gadiem nācās samierināties tikai ar uzvaru pār Urugvaju (33:7), kapitulējot Velsai (14:43), Fidži (10:45) un Austrālijai (8:27).

Bukmeikeri Gruzijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā superniecīgas: 500/1.

Portugāle (emblēma — valsts ģerboņa vairogs, iesauka “Os Lobos” jeb “vilki”; piedalīsies otro reizi)

Portugāļu debija 2007. gadā izvērtās īstās ugunskristībās, kad to eksaminēja Skotija (10:56), Jaunzēlande (13:108), Itālija (5:31), taču pēdējā spēlē tikai nedaudz pietrūka vēsturiskajam panākumam pret Rumāniju (10:14).

Kvalifikācija šim turnīram izvērtās īstā trillerī. Eiropas atlases zonā portugāļi palika trešie pēc mūžīgās līderes Gruzijas un Rumānijas. Pēc Krievijas invāzijas Ukrainā krievu atlikušās spēles tika atceltas un to pretinieki (tostarp Portugāle) saņēma 4 punktus, savukārt spāņiem par neatļautu spēlētāju izmantošanu punkti tika atņemti. Pēdējā atlases turnīra izšķirošajā spēlē pret ASV portugāļiem pietika ar neizšķirtu, ko viņi panāca ar soda sitienu spēles kompensācijas laikā (16:16).

Bukmeikeri Portugāles izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā superniecīgas: 2500/1.

D GRUPA

Pirms komandu apskata jānorāda savdabīgs “rekords” — vēl nekad Pasaules kausu nav izcīnījusi komanda, kas tikusi ielozēta D grupā, toties vislielākās izredzes kļūt par čempioni ir no A grupas (no tās nāca uzvarētāja 1987. gadā (Jaunzēlande), 1995. gadā (Dienvidāfrika), 2007. gadā (Dienvidāfrika), 2011. gadā (Jaunzēlande), savukārt no B grupas — 2019. gadā (Dienvidāfrika), no C grupas — 1991. gadā (Austrālija), 2003. gadā (Anglija), 2015. gadā (Jaunzēlande), pat no E grupas — 1999. gadā (Austrālija)). Spriežot pēc grupas sastāva, visticamāk, arī šogad šis savdabīgais rekords turpināsies.

Argentīna (emblēma — jaguārs; iesauka “Los Pumas” radās savdabīga pārpratuma dēļ, kad sešdesmito gadu turnejā pa Dienvidāfriku un Rodēziju vietējie žurnālisti viesu emblēmā attēloto dzīvnieku noturēja pa pumu; piedalījusies visos turnīros, 3. vieta 2007. gadā, 4. vieta 2015. gadā, ceturtdaļfināliste 1999. un 2011. gadā)

Daudzus gadu desmitus Argentīnas regbija lielākais ienaidnieks bija ģeogrāfija — milzu attālums gan no Eiropas, gan neparocīga atrašanās vieta attiecībā pret pārējiem dienvidu puslodes gigantiem neļāva cerēt uz dalību ikgadējos turnīros. Dalība Pasaules kausu izcīņā, kā arī neregulāras spēles Eiropā ilgstoši bija vienīgais veids, kā izlasei asināt savu meistarību. Nenovērtējamu ieguldījumu deva argentīniešu spēlētāju iespēja spīdēt Eiropas klubos, sevišķi Francijā. Argentīnas lieliskais sniegums 2007. gada Pasaules kausa izcīņā deva izšķirošo impulsu integrācijai kādā ikgadējā turnīrā, un izolācija oficiāli beidzās ar uzņemšanu 2011. gada 23. novembrī paplašinātajā Triju nāciju turnīrā, kas turpmāk kļuva par Regbija čempionātu.

Uz 1987. gada Pasaules kausa finālturnīru Argentīna devās leģendārā kapteiņa Ugo Portas vadībā, taču negaidītais zaudējums Fidži (9:28) pārsvītroja visas lielās cerības. Turpmākajos gados daudzu pieredzējušo spēlētāju karjeras noslēgšana, bet citu pāreja uz profesionālām līgām ievērojami noplicināja izlasi, kura 1991. un 1995. gadā zaudēja visās spēlēs.
1999. gadā “pumas”, kuru sastāvā spēlēja vēlākais izlases harizmātiskai kapteinis Ogustīns Pičots, un tādi nākamā izlases kodola veidotāji kā Felipe Kontepomi, Mario Ledesma, Omars Hasans, Ignasio Korleto, sarūpēja pirmo pārsteigumu. Pateicoties uzvarai pār Samoa (32:16), dienvidamerikāņi pirmo reizi izkļuva no grupas un papildu atlases spēlē par iekļūšanu ceturtdaļfinālā sensacionāli pieveica Īriju (28:24). Šajā spēlē Gonsalo Kesadas precizitāte ļāva argentīniešiem turēt līdzi favorītiem, vienīgo piezemējumu pašās spēles beigās guva Djego Albaneze, bet spēles beigās īri burtiski apsēda argentīniešu ieskaites laukumu, nesekmīgi mēģinot salauzt pašaizliedzīgo argentīniešu pretestību. Ceturtdaļfinālā Argentīnai nebija variantu pret Franciju (26:47), taču regbija renesanse bija patiesi sākusies.

Argentīnas “zelta ēra” saistāma ar Marselo Lofredas kļūšanu par izlases treneri 2000. gadā. Kaut gan Argentīnai 2003. gadā neizdevās attīstīt iepriekšējā turnīra panākumu, vispirms neizteiksmīgā turnīra atklāšanas spēlē zaudējot Austrālijai (8:24), bet izšķirošanā spēlē piekāpjoties Īrijai (15:16), lielu lomu spēlēja nogurums — Argentīnai četras spēles nācās aizvadīt divu nedēļu laikā, kamēr Īrijai kalendārs atvēlēja visas četras. Tomēr tendence uz augšu kļuva izteikta: 2004. gadā Argentīna Marseļā sarūgtināja Sešu nāciju čempioni Franciju (24:14), savukārt Dublinā piekāpās Īrijai tikai ar dropsitienu pēdējā minūtē (19:21). 2005. gadā “pumas” Tvikenemā sakūra īstu pirti Britu un īru lauvām, kas izglāba neizšķirtu, pateicoties leģendārā desmitā numura Džonija Vilkinsona soda sitienam pašās spēles beigās (25:25). Trūkties dabūja arī DĀR un Jaunzēlande, kuriem Argentīna izrādīja sīvu pretestību (attiecīgi 23:34 un 19:25). 2006. gadā Argentīna Tvikenemā saplosīja Angliju (25:18), kuras fani pēc spēles izsvilpa savu komandu, bet turneju noslēdza Parīzē ar nieka viena punkta zaudējumu Francijai (26:27), pārtraucot četru spēļu uzvaru sēriju pār frančiem.

Pirms 2007. gada turnīra Argentīnas cerības bija lielas, tās sastāvs bija visspēcīgākais visā komandas pastāvēšanas vēsturē ar tādām zvaigznēm kā kapteinis Pičots, uzbrukuma līnijā Mario Ledesma, Rodrigo Ronsero, Patrisio Albasete, vidējā līnijā Huans Martins Legisamons un Huans Martins Fernandess Lobe, aizmugurējā līnijā Huans Martins Ernandess, Felipe Kontepomi. Argentīna bija ielozēta “nāves grupā” ar mājinieci Franciju, kas tobrīd bija lieliskā formā pēc dominēšanas Sešu nāciju turnīrā, un Īriju, kuras “zelta paaudze” alka beidzot īstenot savu potenciālu. Turnīra atklāšanas spēlē (“pumas” spēlēja atklāšanas spēlēs trīs Pasaules kausa finālturnīrus pēc kārtas) Argentīna ar Ignasio Korleto piezemējumu un Felipes Kontepomi soda sitieniem nošokēja mājinieci Franciju (17:12), bet grupas pēdējā spēlē Argentīna aizsūtīja mājās Īriju (30:15), ceturtdaļfinālā pieveica Skotija (19:13), pusfinālā atzina nākamās čempiones DĀR pārākumu (13:37), bet spēlē par trešo vietu sagādāja otro pērienu Francijai (34:10). Pēc vēsturiskā panākuma Argentīna pakāpās līdz trešajai vietai pasaules rangā, un tagadējās “World Rugby” priekštece Starptautiskā regbija valde (IRB) nolēma dot iespēju Argentīnai katru gadu spēlēt vairāk, apņemoties palielināt spēļu skaitu no līdzšinējiem sešiem līdz deviņiem, bet līdz 2012. gadam sagatavot Argentīnu pilnīgai integrācijai Triju nāciju turnīrā.

“Pumu” lieliskais sniegums Pasaules kausa izcīņā izraisīja grandiozu efektu futbola apsēstajā dzimtenē — vietējais “El Superclásico” starp sīvākajām ienaidniecēm “Boca Juniors” un “River Plate” tika pārcelts uz vēlāku laiku, lai ceturtdaļfinālā fani varētu netraucēti just līdzi saviem mīluļiem.

Lofredas pēcteča Santjago Felana vadībā 2011. gada Pasaules kausa izcīņā Argentīna zaudēja Anglijai (9:13), kaut gan lielāko spēles daļu bija vadībā, un tikai pēdējās minūtēs izrāva uzvaru pār Skotiju (13:12), bet ceturtdaļfinālā piekāpās nākamajai čempionei Jaunzēlandei (10:33). Regbija čempionāta pirmajās trijās sezonās Argentīna prognozējami palika pēdējā, taču regulāra mērošanās spēkiem ar pasaules labākajām izlasēm deva augļus — jau debijas sezonā Argentīna izcīnīja vēsturisko pirmo neizšķirtu pret DĀR (16:16), favorītus no zaudējumu izglābjot Fransuā Steina pārtvertajai piespēlei un piezemējumam, kā arī cienījami pretojās Austrālijai (19:23 un 19:25). 2013. gadā Argentīna izlaida no rokām uzvaru pār DĀR (17:22). Daniela Urkada vadībā “pumas” 2014. gadā izcīnīja pirmo uzvaru Regbija čempionātā, pieveicot Austrāliju (21:17), bet 2015. gadā izcīnīja vēsturisku pirmo uzvaru pār Dienvidāfriku, turklāt pretinieku laukumā (37:25), un pirmo reizi Argentīna finišēja augstāk par pēdējo vietu. Favorīti gan revanšējās pēc nedēļas pārbaudes spēlē Buenosairesā (12:26).

2015. gada Pasaules kausā pēc zaudējuma Jaunzēlandei (16:26) un vieglām uzvarām pār Gruziju, Tongu un Namībiju, Argentīna ceturtdaļfinālā tikās ar Īriju un pilnīgi negaidīti to saplosīja gabalos (43:20), tādējādi pirmo reizi regbija Pasaules kausa pusfinālā nokļuva tikai dienvidu puslodes pārstāvji. Pusfinālā “pumas” piekāpās Austrālijai (15:29), cīņā par trešo vietu — Dienvidāfrikai (13:24).

2018. gada Regbija čempionātā Argentīna atkal spēja pārspēt DĀR (32:19) un viesos Austrāliju (23:19), taču sākās lejupslīde — visi zaudējumi nākamajā čempionātā un neizkļūšana no grupas 2019. gada Pasaules kausa izcīņā, piekāpjoties Francijai (21:23) un Anglijai (10:39), ko nespēja saldināt uzvaras pār Tongu un ASV.

Covid-19 pandēmijas laikā 2020. gada Regbija čempionātā nepiedalījās DĀR, bet visas spēles tika aizvadītas Austrālijā, kur Argentīna svinēja savā vēsturē pirmo uzvaru pār Jaunzēlandi (25:15), bet pēc diviem gadiem “vīrus melnā” izdevās pieveikt pat Jaunzēlandē (25:18). Šogad Regbija čempionātu Argentīna noslēdza, pārmaiņas pēc, ne pēdējā vietā, apsteidzot Austrāliju. Jāpiebilst, ka pašlaik Argentīnu trenē bijušais Austrālijas izlases treneris Maikls Čeika.

Bukmeikeri Argentīnas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā 22/1.

Anglija (emblēma — sarkana roze; čempione 2003. gadā, fināliste 1991., 2007. un 2019. gadā, 4. vieta 1995. gadā, ceturtdaļfināliste 1987., 1999. un 2011. gadā)

Vienīgā pasaules čempione no ziemeļu puslodes, turklāt tituls izcīnīts Austrālijā. 1987. gadā Anglija grupā palika otrā aiz Austrālijas, bet ceturtdaļfinālā ļoti neizteiksmīgā cīņā zaudēja Velsai (3:16). 1991. gadā kapteiņa Vila Kārlinga vadībā Anglija grupā palika otrā aiz Jaunzēlandes, ceturtdaļfinālā ar agresīvu spēli spēja izsist no līdzsvara Francijas zvaigznes, jo īpaši Seržu Blanko (19:10), pusfinālā Edinburgā izlīda caur adatas aci pret favorīti Skotiju, izmantojot skotu līdera Gevina Heistingsa netrāpīto soda sitienu no vārtu priekšas (9:6), bet finālā piekāpās Austrālijai (6:12). 1995. gadā angļi uzvarēja grupā, ceturtdaļfinālā aizraujošā cīņā pēdējās sekundēs aizsūtīja mājās čempioni Austrāliju (25:22), taču nekas nevēstīja par vētru, kas angļus pusfinālā sagaidīs Keiptaunas leģendārajā “Newlands” stadionā. Šī vētra bija 20 gadus vecais jaunzēlandiešu talants Džona Lomu, kurš vienatnē ar četriem piezemējumiem iznīcināja angļu cerības, kā satracināts vērsis nokratot vienus un sabradājot citus savā ceļā. “Viņš ir “frīks”, un jo ātrāk viņš aizies prom, jo labāk,” pēc spēles varēja vien sērīgi nopūsties angļu kapteinis Kārlings. Spēles liktenis jau bija izšķirts pusstundas laikā, un turpmāko laiku angļi spēlēja pret komandu jau kruīza režīmā (29:45).

Anglijas zelta laikmets sākās ar Klaiva Vudvorda atnākšanu 1997. gadā. Sākums par to neliecināja, vēl vairāk — 1998. gada turnejā pa dienvidu puslodi Anglija piedzīvoja “Brisbenas slaktiņu” — 0:76 pret Austrāliju. 1999. gada Pasaules kausa izcīņā Anglijas griesti bija ceturtdaļfināls, pēc zaudējuma grupā Jaunzēlandei (16:30) nācās tikties ar čempioni DĀR un noskatīties, kā viesu desmitais numurs Janī de Biers pēc sirds patikas viņus bombardē ar dropsitieniem, kopumā trāpot rekordskaitu piecus (21:44), šajā turnīrā pulveri oda nākamie čempioni, kuriem liktenis būs lēmis pakļaut pat visus trīs dienvidu puslodes gigantus — to skaitā kapteinis Martins Džonsons, snaiperis Džonijs Vilkinsons, Lourenss Dalalio, Nīls Beks, Ričards Hils, huligāns Danijs Grūkoks, Maiks Kets, Vils Grīnvuds. Anglija drīzumā parādīs savu spēku, trijās no turpmākajām četrām sezonām uzvarot Sešu nāciju kausa izcīņā, turklāt 2003. gadā ar satriecošu “Grand Slam”, kura kulminācija būs lepno īru pazemošana Dublinā (42:6), taču īstā varēšanas mēraukla varēja būt tikai spēles pret dienvidu puslodes milžiem. 2002. gada novembra sērijā, pēdējā pirms Pasaules kausa, Anglija Tvikenemā pieveica visus pretiniekus — vispirms izturot “All Blacks” ofensīvu (31:28), pēc tam atmaksājot Austrālijai (32:31), bet pēdējā spēlē sagādājot rekordsmagu sakāvi DĀR (52:3), tiesa, viesi lielāko spēles daļu spēlēja mazākumā. Taču viena lieta uzvarēt savās mājās, cita — pretinieku laukumā. 2003. gada jūnijā īstā “ierakumu karā” Anglija pirmo reizi pēdējos 30 gados uzvarēja Jaunzēlandē (15:13), turklāt spēles daļu aizvadot 13 pret 15 spēlētājiem, bet pēc nedēļas svinēja vēsturisko pirmo uzvaru Austrālijā (25:14).

Uz 2003. gada turnīru Anglija ieradās lieliskā noskaņojumā, pirms turnīra pirmo reizi izveidotajā pasaules rangu tabulā ieņemot pirmo vietu. Savu favorītu statusu Anglija pilnībā apliecināja grupā, izšķirošajā spēlē sakaujot DĀR (25:6), ceturtdaļfinālā pieveicot Velsu (28:17), pusfinālā Vilkinsons nodrošināja pārliecinošu uzvaru pār Franciju (24:7), bet finālā aizraujošā cīņā tika pieveikta Austrālija, Vilkinsona izšķirošajam dropsitienam kļūstot par vienu no regbija vēstures zīmīgākajiem brīžiem (20:17). Pēc triumfa Anglijas izlases regbisti no karalienes Elizabetes II saņēma Britu impērijas ordeņus.

Turpmākais ceļš Angliju veda lejup — pēc neizbēgamās paaudžu maiņas un “zelta paaudzes” aiziešanas sekoja septiņi tukši gadi Eiropā, vienīgais gaišais brīdis bija pilnīgi negaidītā aizkļūšana līdz 2007. gada Pasaules kausa finālam Braiena Eštona vadībā pēc piesmiešanas grupas turnīrā (0:36 pret DĀR), tomēr angļi kārtējo reizi parādīja savu apņēmību tieši tad, kad visvairāk nepieciešams — ceturtdaļfinālā ar Vilkinsona pūlēm pieveicot Austrāliju (12:10), bet pusfinālā — Jaunzēlandes pāridarītāju Franciju (14:9), finālā gan nācās otrreiz atzīt DĀR pārākumu (6:15). Martinam Džonsonam kā trenerim klājās daudz sliktāk 2011. gadā — kaut gan grupā tika pieveikti galvenie sāncenši Argentīna (13:9) un Skotija (16:12), disciplīnas problēmu māktā izlase ceturtdaļfinālā saņēma pērienu no Francijas (12:19). Pēc turnīra 13 gadu karjeru izlasē noslēdza Džonijs Vilkinsons, kurš ar 1246 punktiem ir otrais rezultatīvākais spēlētājs regbija vēsturē, atpaliekot vien no 2015. gadā karjeru beigušās “All Blacks” superzvaigznes Daniela Kārtera (1598).

2015. gads bija Anglijas izlases vislielāko cerību un vislielākās vilšanās gads. Loģiski, ka regbija dzimtenes izlases kā Pasaules kausa izcīņas rīkotāja ambīcijas bija milzīgas, taču šaubas pēc nervozās uzvaras pār Fidži (35:11) pārvērtās nacionālā šokā pēc izlaistās uzvaras pret Velsu (25:28), punktu Anglijas mocībām un Stjuarta Lankastera karjerai izlases trenera amatā pielika Austrālija (13:33), un pēdējā spēle pret Urugvaju bija tikai formalitāšu nokārtošana.

Nākamais Anglijas izlases treneris (pirmais ārzemnieks šajā amatā!) bija Braitonas brīnuma autors austrālietis Edijs Džonss, un viņa ietekme bija acumirklīga. Jau nākamajā gadā Anglija izcīnīja Sešu nāciju “Grand Slam”, vasaras sērijā viesos visās trijās spēlēs tika sasista Austrālija (kuru tobrīd trenēja Maikls Čeika), 2017. gadā atkal Sešu nāciju čempionu tituls, kaut gan “Grand Slam” neļāva izcīnīt pēdējās kārtas zaudējums Dublinā (9:13). Džonss bija varonis, viņu slavēja fani, slavēja prese.

Tiesa, pirms 2019. gada Pasaules kausa izcīņas angļu sekmes sāka buksēt un prese jau kā haizivis sāka riņķot ap Džonsu, uz ko Anglija atbildēja ar pārliecinošu sniegumu grupā, tostarp sakaujot Argentīnu (pēdējo spēli pret Franciju izjauca taifūns), ceturtdaļfinālā tika saplosīta Austrālija (40:16), bet pusfinālā noslāpēta Jaunzēlande (19:7), finālā gan nācās atzīt Dienvidāfrikas varenību (12:32).

Edijs Džonss atkal bija zirgā, tam sekoja uzvara 2020. gada Sešu nāciju kausā, taču triumfs bija īss — jau nākamajā sezonā Anglija palika priekšpēdējā un vairs nekad nav tikusi augstāk par trešo vietu. Pēc neizteiksmīgās pērnās sezonas Džonsu atlaida, par spīti tam, ka viņa 73% uzvaru īpatsvars ir vislabākais no visiem Anglijas treneriem, un jau pēc mēneša viņš atkal kļuva par Austrālijas treneri, un — cik ātri mīla pārvērtās naidā — nu ir maz lietu, kas angļu līdzjutējiem sagādātu lielāku prieku par austrāliešu neveiksmēm, kas tik tiešām šobrīd birst kā no pārpilnības raga.

Pašreizējā Anglijas izlases trenera Stīva Bortvika vadībā sekmes ir vēl sliktākas, un pēc negaidītā zaudējuma Fidži pret viņu vērstā kritika jau sen pārsniegusi Džonsa laiku līmeni.

Bukmeikeri Anglijas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā 14/1.

Samoa (emblēma — Dienvidu krusts; iesauka — “Manu Samoa”; piedalīsies devīto reizi, ceturtdaļfināliste 1991. un 1995. gadā, ceturtdaļfināla izslēgšanas spēlē 1999. gadā)

Samoa ir kā sinonīms ātram, ļoti tehniskam, taču vienlaikus ļoti agresīvam, bieži pat rupjam regbijam. Pat tādas izlases, kas pašas ļoti mīl fizisku kontaktu, piemēram, DĀR vai Argentīna, tieši pēc spēlēm ar samoāņiem jūtas kā izgājušās cauri gaļas mašīnai. Par salinieku kareivīgo noskaņojumu ikviens var pārliecināties, kad viņi izpilda samoāņu kara deju “Manu Siva Tau”.
Rietumsamoa netika uzaicināta uz 1987. gada turnīru, bet skaļi sevi pieteica pēc četriem gadiem — jau pirmajā spēlē Kārdifā sensacionāli tika pieveikta viena no turnīra saimniecēm Velsa (16:13) — 1991. gada 6. oktobris kļuva par vismelnāko dienu Velsas regbija vēsturē, taču vienlaikus par visspožāko dienu samoāņu regbija vēsturē.

Nepazīstamās salinieku izlases panākumus sekmēja daudzas Jaunzēlandē dzimušās vai uzaugušās zvaigznes, piemēram, Frenks Banss, Stīvens Bačops, Pats Lams, izlasē debitēja nākamais leģendārais “kaulu ieregulētājs” Braiens Lima, un salinieki pilnībā attaisnoja savu asas spēles cienītāju reputāciju, ar agresīvo spēka spēli noslāpējot jau saknē Velsas aktivitātes. Grūti klājās arī nākamajai čempionei Austrālijai, kas spēcīgā lietū izmocīja uzvaru ar 9:3. Pēdējā spēlē Rietumsamoa sakāva Argentīnu (35:12), tādējādi Velsa sensacionāli palika aiz borta. Ceturtdaļfinālā Edinburgā samoāņus apturēja toreizējā Piecu nāciju “Grand Slam” īpašniece Skotija (28:6). Šis panākums samoāņiem deva automātisku ceļazīmi uz nākamo turnīru, un tajā viņi atkal spēja izkļūt no grupas, uzvarot Itāliju, Argentīnu un tikai piekāpjoties Anglijai (22:44), bet ceturtdaļfinālā cienīgi izturot turnīra saimnieces un nākamās čempiones DĀR eksāmenu (14:42).

1999. gada finālturnīrā notikumi risinājās gandrīz kā pirms astoņiem gadiem — atkal Velsa rīko turnīru, atkal Velsa vienā grupā ar Samoa (tobrīd mazā valstiņa bija mainījusi oficiālo nosaukumu), atkal Velsa sensacionāli zaudē — šoreiz rezultatīvā spēlē (31:38). Atšķirībā no iepriekšējās reizes Velsas līdzjutējiem nevajadzēja remdēt bēdas alū, jo komanda tomēr uzvarēja grupā, jo trijām komandām bija vienāds punktu skaits — Samoa gan sakāva Japānu, tomēr zaudēja Argentīnai. Un atkal kā iepriekšējā reizē ceturtdaļfinālā Edinburgā Samoa piekāpās Skotijai (20:35).

Diemžēl turpmākos turnīros Samoa gaitas beidzās grupu stadijā. 2003. gada turnīrā samoāņi sīvā cīņā piekāpās nākamajai čempionei Anglijai (22:35), kaut gan spēles sākumā bija vadībā 10:0. Spēle palikusi atmiņā arī ar incidentu, kurā Anglija pamanījās vairākas minūtes spēlēt ar 16 spēlētājiem, līdz viņus pieķēra tiesneši (Anglija tika sodīta ar 10 000 mārciņu soda naudu, taču izvairījās no punktu zaudēšanas). Pēdējā grupas spēlē samoāņi bez ierunām zaudēja DĀR (10:60), taču favorītu desmitais numurs Deriks Huhārds līdz mūža beigām atcerēsies Braiena Limas slavenāko tarānu.

Pēc četriem gadiem Lima daudz rupjākā versijā gribēja atkārtot savu “kroņa numuru” pret DĀR desmito numuru Andrē Pretoriusu, taču sadursmē pats sevi savainoja un bija spiests laukumu atstāt. 2007. gada turnīrs Samoa izvērtās pagalam neveiksmīgs, ne tikai pārliecinoši zaudēts DĀR (7:59), Anglijai (22:44), bet pat kaimiņiem Tongai, un uzvara pār ASV bija vājš mierinājums. Francijā Braiens Lima kļuva par pirmo spēlētāju, kurš piedalījies piecos Pasaules kausa finālturnīros, viņa rekordu 2015. gadā atkārtoja itālis Mauro Bergamasko. 2011. gada turnīrā Samoa nospēlēja labāk, vispirms sakāva Namībiju, sīvā cīņā piekāpās Velsai (10:17), kaut gan vēl 15 minūtes līdz spēles beigām bija vadībā, negaidīti pārliecinoši pārspēja kaimiņus Fidži, un pēdējā spēlē piekāpās DĀR (5:13), turklāt titulētie sāncenši otrajā puslaikā neguva ne punkta.

2015. gadā samoāņi sagādāja zināmu vilšanos, vienīgo panākumu gūstot pret ASV, bez ierunām zaudējot DĀR (6:46) un turnīra pārsteigumam Japānai (5:26), taču pēdējā spēlē nodeva uguņus pret skotiem (33:36). Arī pēc četriem gadiem saliniekiem tikai viena uzvara pār Krieviju, un atkal zaudēts skotiem (0:34), japāņiem (19:38) un īriem (5:47).

Bukmeikeri Samoa izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā 500/1.

Japāna (emblēma — sakura, iesauka “Brave Blossoms”; piedalījusies visos turnīros, ceturtdaļfināliste 2019. gadā)

Japānas izlase piedalījusies visos Pasaules kausa finālturnīros, taču līdz 2015. gadam nevarēja lepoties ar panākumiem — tikai viena uzvara (pret Zimbabvi 1991. gadā) un divi neizšķirti pret Kanādu (2007. un 2011. gadā), bet zaudējumu skaitā minams 17:145 pret Jaunzēlandi 1995. gadā, kas joprojām ir kādas komandas Pasaules kausos gūto punktu rekords. Pēc 2015. gada “Braitonas brīnuma” visi sāka Japānu uztvert nopietni.

Pēdējos gadu desmitos Japānas regbijs ir ievērojami pārveidojies — tās bagātie klubi piesaistījuši daudzus ārzemju leģionārus, sevišķi no dienvidu puslodes gigantiem, kopš 2005. gada izlases galvenie treneri bijuši tikai ārzemnieki (francūzis Žans—Pjērs Elisalds, jaunzēlandietis, 1987. gada Pasaules kausa ieguvējs Džons Kērvans, austrālietis Edijs Džonss, pašlaik jaunzēlandietis Džeimijs Džozefs), vienlaikus pastiprinoties ārzemju spēlētāju naturalizācijai, nevienu vairs laukumā neizbrīna “japāņi” ar angļu vai polinēziešu uzvārdiem.

Nedaudz par Ediju Džonsu, kuram bija nenovērtējama loma Japānas regbija attīstībā. No 2001. līdz 2005. gadam trenēja Austrāliju, 2003. gadā to aizvadot līdz Pasaules kausa izcīņas finālam, 2001. gadā triumfējot Triju Nāciju kausa izcīņā, ar Kanberas “Brumbies” 2001. gadā uzvarot “Super Rugby” turnīrā, nākamajā gadā nokļūstot finālā, bet īsi pirms 2007. gada Pasaules kausa finālturnīra DĀR treneris Džeiks Vaits viņu uzaicināja par savu palīgu, abiem kopā kļūstot par pasaules čempioniem. Pie Japānas stūres Džonss 2014. gadā izpildīja savu pirmo uzdevumu — iekļūšanu pasaules ranga pirmajā desmitniekā. Viņš neslēpa, ka 2015. gada Pasaules kausa izcīņā ambīcijas ir lielas, un Japānai ir jāizkļūst no grupas. Tomēr viņam tobrīd pat prātā nevarēja ienākt, ka Japāna spēs sagādāt neapšaubāmi lielāko sensāciju regbija vēsturē, pirmajā spēlē pēdējās sekundēs izraujot uzvaru pār pašu Dienvidāfriku (34:32), diemžēl ar to nepietika, lai izkļūtu no grupas, jo nogurušos japāņus pēc dažām dienām pieveica pavisam svaigā Skotija (10:45), kura tikai sāka turnīru, un pat ar lieliskajām uzvarām pār Samoa un ASV japāņiem izrādījās par maz.

Pārvarot lepnību, turnīrā izgāzusies Anglija nekavējās pirmo reizi izlases vadībā uzaicināt ārzemnieku, un Džonss tur palika uz vairākiem gadiem, 2019. gada Pasaules kausā savā etniskajā dzimtenē atgriežoties jau pie Anglijas stūres. Savukārt Japāna uzvarēja savā grupā, pieveicot gan Īriju (19:12), gan Skotiju (28:21), taču otrreiz Pelnrušķītes stāstu pret DĀR neizdevās atkārtot, kapitulējot ceturtdaļfinālā (3:26).

Bukmeikeri Japānas izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē kā pavisam niecīgas: 500/1.

Čīle (emblēma Andu kondors, iesauka “Los Condores”; piedalīsies pirmo reizi)

Čīle ir “tumšais zirdziņš”, jo debitē šajā turnīrā. Pateicoties tās lieliskajam sniegumam atlases spēlēs, izsitot vispirms Kanādu, pēc tam ASV, tā ļauj Pasaules kausa izcīņas finālturnīrā ieplūst svaigām asinīm, jo ilgu laiku tās sastāvs bija gandrīz nemainīgs, iepriekšējo reizi debitante (Krievija) parādījās tālajā 2011. gadā. Jāpiebilst, ka kvalifikācijā divu spēļu summā Čīle pārspēja negaidīti vāji nospēlējušo Kanādu (21:22 viesos un 33:24 savā laukumā). Pārbaudes spēlēs čīlieši sīvā cīņā piekāpās gan Urugvajai, gan Namībijai.

Bukmeikeri Čīles izredzes izcīnīt Pasaules kausu vērtē nedaudz augstāk kā nekādi: 2500/1.

SPĒĻU SARAKSTS (spēles sākums pēc Latvijas laika, izceltas grupu fāzes galvenās spēles)

8. septembrī 22.15: Francija – Jaunzēlande (A grupa, Sendenī “Stade de France”)
9. septembrī 14.00: Itālija – Namībija (A grupa, Senetjēnas “Stade Geoffroy Guichard”)
9. septembrī 16.30: Īrija – Rumānija (B grupa, Bordo “Nouveau Stade de Bordeaux”)
9. septembrī 19.00: Austrālija – Gruzija (C grupa, “Stade de France”)
9. septembrī 22.00: Anglija – Argentīna (D grupa, Marseļas “Stade Vélodrome”)
10. septembrī 14.00: Japāna – Čīle (D grupa, Tulūzas “Stadium de Toulouse”)
10. septembrī 18.45: Dienvidāfrika – Skotija (B grupa, “Stade Vélodrome”)
10. septembrī 22.00: Velsa – Fidži (C grupa, “Nouveau Stade de Bordeaux”)
14. septembrī 22.00: Francija – Urugvaja (A grupa, Lilles “Stade Pierre—Mauroy”)
15. septembrī 22.00: Jaunzēlande – Namībija (A grupa, “Stadium de Toulouse”)
16. septembrī 16.00: Samoa – Čīle (D grupa, “Nouveau Stade de Bordeaux”)
16. septembrī 18.45: Velsa – Portugāle (C grupa, Nicas “Allianz Riviera”)
16. septembrī 22.00: Īrija – Tonga (B grupa, Nantes “Stade de la Beaujoire”)
17. septembrī 16.00: Dienvidāfrika – Rumānija (B grupa, “Nouveau Stade de Bordeaux”)
17. septembrī 18.45: Austrālija – Fidži (C grupa, “Stade Geoffroy Guichard”)
17. septembrī 22.00: Anglija – Japāna (D grupa, “Allianz Riviera”)
20. septembrī 18.45: Itālija – Urugvaja (A grupa, “Allianz Riviera”)
21. septembrī 22.00: Francija – Namībija (A grupa, “Stade Vélodrome”)
22. septembrī 18.45: Argentīna – Samoa (D grupa, “Stade Geoffroy Guichard”)
23. septembrī 15.00: Gruzija– Portugāle (C grupa, “Stadium de Toulouse”)
23. septembrī 18.45: Anglija – Čīle (D grupa, “Stade Pierre—Mauroy”)
23. septembrī 22.00: Dienvidāfrika – Īrija (B grupa, “Stade de France”)
24. septembrī 18.45: Skotija – Tonga (B grupa, “Allianz Riviera”)
24. septembrī 22.00: Austrālija – Velsa (C grupa, Desīnas—Šarpjē “Parc Olympique Lyonnais”)
27. septembrī 18.45: Urugvaja – Namībija (A grupa, “Parc Olympique Lyonnais”)
28. septembrī 22.00: Japāna – Samoa (D grupa, “Stadium de Toulouse”)
29. septembrī 22.00: Jaunzēlande – Itālija (A grupa, “Parc Olympique Lyonnais”)
30. septembrī 16.00: Argentīna – Čīle (D grupa, “Stade de la Beaujoire”)
30. septembrī 18.45: Fidži – Gruzija (C grupa, “Nouveau Stade de Bordeaux”)
30. septembrī 22.00: Skotija – Rumānija (B grupa, “Stade Pierre—Mauroy”)
1. oktobrī 18.45: Austrālija – Portugāle (C grupa, “Stade Geoffroy Guichard”)
1. oktobrī 22.00 Dienvidāfrika – Tonga (B grupa, “Stade Vélodrome”)
5. oktobrī 22.00: Jaunzēlande – Urugvaja (A grupa, “Parc Olympique Lyonnais”)
6. oktobrī 22.00: Francija – Itālija (A grupa, “Parc Olympique Lyonnais”)
7. oktobrī 16.00: Velsa – Gruzija (C grupa, “Stade de la Beaujoire”)
7. oktobrī 18.45: Anglija – Samoa (D grupa, “Stade Pierre—Mauroy”)
7. oktobrī 22.00: Īrija – Skotija (B grupa, “Stade de France”)
8. oktobrī 14.00: Argentīna – Japāna (D grupa, “Stade de la Beaujoire”)
8. oktobrī 18.45: Tonga – Rumānija (B grupa, “Stade Pierre—Mauroy”)
8. oktobrī 22.00: Fidži – Portugāle (C grupa, “Stadium de Toulouse”)

14. oktobrī 18.00: 1. ceturtdaļfināls (C grupas uzvarētāja — D grupas 2.vieta; “Stade Vélodrome”)
14. oktobrī 22.00: 2. ceturtdaļfināls (B grupas uzvarētāja — A grupas 2.vieta; “Stade de France”)
15. oktobrī 18.00: 3. ceturtdaļfināls (D grupas uzvarētāja — C grupas 2.vieta; “Stade Vélodrome”)
15. oktobrī 22.00: 4. ceturtdaļfināls (A grupas uzvarētāja — B grupas 2.vieta; “Stade de France”)
20. oktobrī 22.00: 1. pusfināls (1. un 2. ceturtdaļfinālu uzvarētājas; “Stade de France”)
21. oktobrī 22.00: 2. pusfināls (3. un 4. ceturtdaļfinālu uzvarētājas; “Stade de France”)
27. oktobrī 22.00: spēle par 3. vietu (“Stade de France”)
28. oktobrī 22.00: fināls (“Stade de France”).