Ciemos pie renes dzimtas: vai Kendija un Kristers vispār varēja nekļūt par kamaniņu braucējiem?

“Mamma sasolīja, ka būs forši…”

Kā tas nākas, ka renes sporta veidi Latvijā ir diezgan ģimeniski: skeletonā ir brāļi Dukuri, kamaniņās brāļi Šici, kā arī brālis un māsa Aparjodi, kuriem arī mamma ir bijusī kamaniņbraucēja?

Aiva: Bet vairāk jau arī nav! Tātad kopumā nemaz tik daudz nesanāk!

Tenisistiem, piemēram, nav nevienas tādas ģimenes!

Aiva: Ja ģimenē kāds sāk sportot, tad līdzi pavelkas arī pārējie. Ja mamma ir trenere, kā tas ir mūsu gadījumā, tad bērniem gandrīz vai piespiedu kārtā nākas sportot. Nav variantu! Un beigās jau tīri labi sanāk!

Bērni tiešām nespurojās pretī un uzreiz bija ar mieru?

Kristers: Pašus pirmsākumus es īsti neatceros, bet manā atmiņā viss bija tā – mamma vienā dienā kļuva par treneri, un man tad bija jābrauc uz Siguldu, jāsēžas kamanās un jābrauc trasē. Un pamazām tas kļuva par ikdienu.

Aiva: Man kā trenerei vienkārši vajadzēja savākt bērnu grupu, bet kur viņus ņemt? Re, divi jau ir tepat mājās! (Smejas.) Pavisam laikam vajadzēja desmit vai divpadsmit, un tad nu tā sanāca, ka trenējās bērnu klasesbiedri un draugi.

Kristers: Mums sasolīja, ka būs baigi forši, un tā arī aizbraucām!

Un bija arī forši? Vai arī jūs piemānīja?

Kristers: Izklausās jau tas tiešām forši – braukt Siguldā pa ledus trasi! Taču patiesībā jau gāja kā pa kalniem.

Aiva: Kristers pirmo reizi pa trasi nobraukt pamēģināja jau tad, kad es vēl nebiju trenere – kādu septiņu gadu vecumā. Divas reizes nobrauca, tad sāka raudāt un pateica, ka vairs nebraukšot. Bet es bargi teicu – jābrauc vēl! Ar to arī viņam pirmie soļi kamaniņās uz kādu brīdi beidzās – ar trim braucieniem…

Kristers: To gan es neatceros. Var jau būt, ka tā tiešām bija.

Kendija: Es gan tik agri nesāku – man bija jau, šķiet, trīspadsmit gadi. Atceros, ka man bija ļoti bail. Kad tiku lejā, tad kā akmens no sirds novēlās. Neko sevišķi labi man gan nesanāca, jo sākumā es pa trasi vairāk dauzījos, nevis centos nopietni braukt. Taču vēlāk ļoti gribējās iet mācīties uz Murjāņu sporta skolu, un tad jau neatlika nekas cits kā iemācīties braukt taisni pa trasi.

Aiva: Kendija kamaniņu sportā tiešām ir pateicoties tam, ka viņai ļoti gribējās tikt Murjāņu skolā. Nu ļoti!

Kendija: Sākumā jau es gribēju iet uz vieglatlētiku, taču mani nepaņēma un teica, lai nāku pēc gada. Bet kamaniņās ņēma visus, kas nāca, tāpēc nācās iet uz turieni.

Kristers: Auguma parametri vairāk bija piemēroti kamaniņām nekā skriešanai.

Jo garāks un smagāks, jo kamaniņām labāk piemērots?

Kristers: Pēc fizikas likumiem tā tiešām varētu būt. No atlētiem, kas brauc Pasaules kausā, es esmu garākais un smagākais, taču ir arī tādi, kas man ir līdz plecam, bet brauc itin labi – tāpēc laikam jau tīri ar masu vien cauri tikt nevar. Taču finišā garākas kājas ir priekšrocība!

Finišā laiku skaita pēc pirmās ķermeņa daļas, kas šķērso līniju, vai pēc pēdējās?

Kristers: Pēc pirmās, kas šķērso laika fiksēšanas līniju.

Kā bērnus vispār var pierunāt trenēties kamaniņās? Futbols, basketbols un citi komandu sporta veidi taču ir interesantāki!

Dainis: Visvairāk jau tas ir atkarīgs no vecākiem. Ja vecākiem būs interese un viņi būs gatavi vest bērnus uz treniņiem, tad arī viss notiks. Atceros, ka es pats taču visu laiku biju kopā ar Kendiju un Kristeru. Viņi taču vēl nodarbojās arī ar orientēšanos – Kendija pat ir bijusi Latvijas junioru izlasē.

Aiva: Kristers gāja visos iespējamajos sporta pulciņos – arī volejbolā, florbolā un kur tikai vēl ne.

Dainis: Kendija gāja arī mūzikas skolā – žēl, ka pietrūka viena gada, lai saņemtu arī flautistes diplomu. Pārāk grūti bija to savienot ar mācīšanos Murjāņos.

Aiva: Kristers jau arī gribēja iet mūzikas skolā uz bungām! No tā mēs tomēr kategoriski atteicāmies.

Kurā brīdī varēja saprast, ka Kendijai un Kristeram kamaniņbraukšana ir kaut kas vairāk par vaļasprieku?

Aiva: Domāju, ka tad, kad viņi aizgāja uz Murjāņiem. Protams, ne jau visi, kas mācījušies Murjāņos, kļūst pasaules klases sportistiem, taču tā nenoliedzami ir laba skola. Turklāt bērni ir ļoti mērķtiecīgi, īpaši jau Kendija, kura visam pieiet ar lielu apņēmību un darbu, brīžam varbūt pat pārāk apzinīgi. Kristeram viss nāk kaut kā vieglāk.

Mēdz jau teikt, ka vecāki bērnos realizē savas neīstenotās ambīcijas. Tā tiešām ir?

Aiva: Kā tad! Ne jau velti dakteriem bērni parasti arī ir dakteri, bet mūziķiem – mūziķi. Un pagaidām jau man liekas, ka mums ir labi sanācis. Varu būt gandarīta, ka esmu ielikusi tur savu artavu.

Orientēšanās mačos kādreiz vēl sanāk piedalīties?

Kendija: Jā, pēc kamaniņu sezonas.

Kristers: Tagad orientēšanās palikusi kā vaļasprieks, taču domāju, ka tas ir uz mūžu.

Aiva: Kamēr viņi bija mazi, tas bija diezgan liels apgrūtinājums, jo nācās vest uz katrām sacensībām. Tādēļ mēs ar Daini ļoti nopriecājāmies, kad bērni beidzot saņēma autovadītāja tiesības. Orientēšanās pilnīgi noteikti nav mans sporta veids – es spēju apmaldīties pat trijās priedēs.

Dainis: Starp citu, Kendija, man šķiet, ir vienīgā meitene Latvijā, kura vienas sezonas laikā ir piedalījusies četros pasaules čempionātos: junioru un pieaugušo čempionātos kamaniņbraukšanā, orientēšanās čempionātā junioriem, kā arī veloorientēšanās čempionātā pieaugušajiem.

Kendija: Es vienkārši neesmu normāla! (Smejas.)

Kamaniņas pret skeletonu

Kas kamaniņās ir vilinošākā lieta? Ātruma sajūta?

Kendija: Jā, man patīk ātrums. Un ja vēl finišā redzi, ka esi labi nobraucis…

Kristers: …un esi sasniedzis ātrāko laiku!

Aiva: Un medaļu izcīnījis!

Vai jau trasē var saprast, ja esi pieļāvis nelielu kļūdu, kas maksā sekundes simtdaļas vai desmitdaļas?

Kristers: Jā, to var saprast jau brauciena laikā. Tad jācenšas kļūmi pēc iespējas ātrāk izlabot, citādi var sākties ķēdes reakcija, kas turpinās līdz pat finišam.

Kamaniņām laikam pluss ir tas, ka atšķirībā no skeletona un bobsleja startā nevar aizlēkt garām kamanām, jo startējat jau sēžot kamanās…

Kristers: Gadās visādi – es reiz Pasaules kausā uzreiz aiz starta virāžas apgāzos. Biju kamanās, bet izkritu.

Aiva: Mēs ar Kendiju pagājušajās brīvdienās skatījāmies skeletonu un šausminājāmies – ak dievs, kā viņi brauc! Tik rupji – rokas un kājas pa gaisu, dauzās pret apmalēm… Kamaniņbraukšana, ja salīdzinām ar skeletonu, ir juveliera darbs.

Dainis: Kamaniņas noteikti ir krietni sarežģītākas nekā skeletons. Tāpēc diezgan droši var prognozēt, ka olimpiādē kamaniņās ķīnieši savā mājas trasē medaļas neizcīnīs. Pat ja mūsējie tur sagatavošanās periodā ir nobraukuši tikai 30 braucienus, kamēr ķīnieši 300. Kādēļ? Viņi vienkārši sākuši pārāk vēlu trenēties, jo, lai kļūtu par labu kamaniņbraucēju, ir jāpaiet vismaz 7–8 gadiem.

Aiva: Es pat teiktu – jāsāk trenēties no bērna kājas.

Kristers: Kamēr skeletonā labus rezultātus var sasniegt jau pēc trim vai četriem gadiem. Vienkārši kamaniņām apakšā ir lielāka zinātne – visi leņķīši, sagāzumi un tā tālāk. Tā tikai no malas liekas, ka ir dēlis uz diviem metāla gabaliem, bet patiesībā tur ir ļoti sarežģīta slidas ģeometrija, ko pielāgo katrai konkrētai trasei.

Aiva: Arī skeletonam, protams, ir savi knifi, taču braukšanas stils pilnīgi atšķiras. Skeletons un bobslejs ir tādi rupjāki sporta veidi nekā kamaniņas. Ja bobs atsitas pret apmali, tad var mierīgi braukt tālāk, taču, ja tā gadās kamaniņbraucējam, tad ar to pašu cerības uz medaļu ir cauri.

Kendija: Pietiek pat neatsisties pret bortu, bet tikai viegli nostrīķēties – arī tad uzreiz zaudē laiku. Tās ir nesalīdzināmas lietas, lai arī brauc pa vienu un to pašu trasi.

Kā vispār no kamanām var saskatīt trasi, lai stūrētu?

Aiva: Tālumā jau tomēr trasi var redzēt, skatoties sev pāri. Nav tā, ka neko neredz. Katram jau ir savs stils: daži brauc ar augstāk paceltu galvu.

Kur jūs glabājat visas neskaitāmās Aparjodu dzimtas sporta trofejas?

Aiva: Katrs pie sevis!

Dainis: Ir jau doma kaut kad vienu istabu atvēlēt visām balvām.

Aiva: Kad būs nopelnīta kāda nopietnāka balva, tad būs iemesls beidzot uztaisīt!

Kā notiek mači kovida ēnā?

Kristers: Būtībā viss notiek burbulī. Skatītāji vēl arvien nevar apmeklēt sacensības, taču sportistu dzīve īpaši nemainās – varam trenēties tāpat kā līdz šim. Protams, nepārtraukti jāveic testi un pašiem jācenšas piesargāties.

Kendija: Nevar nekur apkārt staigāt – paliek tikai viesnīca un trase.

Kristers: Jā, cik dzirdēju, tad olimpiādē uzreiz pēc sacensībām būs jābrauc mājās un nekādu tusiņu nebūs.

Aiva: Diezgan jau muļķīgi – pāris mēnešu laikā divreiz pabūt Ķīnā, taču neko tur tā arī neredzēt. Tikai viesnīcas numuriņu un trasi.

Sportiskie rituāli

Vai mājās palikušie sacensības televizorā skatās kopā? Mamma un tētis?

Aiva: Mamma mačus neskatās. Tētis arī – viņš tajā laikā iet uz jūru un meditē. Es tajā laikā cenšos darīt kaut ko citu un varbūt tikai uzmetu aci rezultātiem. Nupat gan abas ar Kendiju skatījāmies, kā brauc Kristers, kaut gan man laikam biežāk acis bija ciet nekā vaļā. Kendija teica, ka viņai pulss esot ap 200! Es labāk pēc tam skatos atkārtojumā, nevis tiešraidē, jo man nervi netur. Bet, ja ir bijušas labas sacensības, es tās noskatos vairākas reizes!

Salīdzinot ar, piemēram, 50 kilometru slēpošanu, kamaniņās taču viss notiek ātri – čiks un viss!

Aiva: Bet tajā minūtē emociju ir tik daudz! Gribas taču, lai viss izdodas!

Kristers: No sportista viedokļa braukt noteikti ir vieglāk nekā skatīties no malas. Kad māsa brauc, tad liekas, ka es to minūti vispār neelpoju.

Kendija: Man ir līdzīgi – kad Kristers brauc, tad pulss ir augšā un rokas svīst. Bet, kad pats brauc, tad dari savu darbu un neuztraucies.

Mājās apspriežat sacensības – kā vajadzēja vai nevajadzēja braukt?

Aiva: Kā tad – ģimenes čatā sniedzam padomus kā īsti dīvāna eksperti! Katram taču ir viedoklis, kā vajadzēja vai nevajadzēja. (Smejas.)

Kristers: Nu, jums ir uzdevums kaut ko uzrakstīt, bet mums – censties to neņemt vērā. (Smaida.)

Aiva: Parasti jau mēs arī novēlam veiksmi un atbalstām, kā jau ģimenes locekļiem pieklājas. Bet, protams, viņi dara savu darbu, un mēs varam tikai just līdzi.

Mamma kā trenere vēl kādus padomus var sniegt, vai arī bērni nu jau paši ir gudri?

Aiva: Es ar saviem padomiem viņiem virsū vairs nebāžos, drīzāk viņi varētu man kaut ko iemācīt. Kamaniņu sports taču ir ļoti gājis uz priekšu kopš tiem laikiem, kad es braucu. Es varu bērniem iemācīt stūrēt un izbraukt virāžas, taču no novitātēm esmu atpalikusi.

Vai Aparjodu ģimenei ir kādi īpaši rituāli par godu mačiem?

Kristers: Esmu dzirdējis, ka citi vienmēr sāk ģērbties no kreisās puses vai kā tamlīdzīgi, taču man šādu ieradumu nav. Laikam vienīgais ieradums, ko ievēroju, ir tas, ka sāku ģērbties 20 minūtes pirms starta.

Kendija: Arī man īpašu ieradumu nav. Ja nu vienīgi vienmēr iesildos pēc vienas programmas. Taču nekādu laimīgo zeķu vai kaut kā tamlīdzīga man nav.

Aiva: Es gan esmu šausmīgi māņticīga un vienmēr cenšos atcerēties – tā, tajās sacensībās viss bija labi, bet ko es toreiz darīju? Tagad vajadzētu darīt tāpat! Kad nesanāk, tad nospriežu – tās taču tikai muļķības! Bet pēc kāda laika tik un tā atkal pieķeru sevi pie domas – pag, ko es toreiz darīju? Viens pastāvīgs rituāls gan laikam man ir – es sacensības neskatos tiešraidē.

Dainis: Es arī, tāpat kā Aiva, cenšos atcerēties, ko esmu darījis pirms tām sacensībām, kas bijušas veiksmīgas. It kā manu darbību dēļ būtu laba vieta izcīnīta. Savulaik Siguldā bija konkrēta vieta pie 14. virāžas, kur centos stāvēt, kad manējie brauca – tad zināju, ka viss būs kārtībā.

Aiva: Kad Kristers brauca Pasaules kausā un Dainis netika savā vietā, Kristers nokrita. Pērn Eiropas čempionātā skatītājus vispār nelaida trasē – un arī Kendija nokrita! Kā te lai netic sakritībām? Taču patiesībā jau skaidrs, kas tas viss ir tikai mums galvā.

Daini, jūs ģimenē vienīgais neesat renes šļūcējs – kā te vispār esat spējis izdzīvot?

Dainis: Šļūcējs neesmu, taču, kopš iepazinos ar Aivu, tāpat esmu iekšā kamaniņu sportā, turklāt ziemas sporta veidi mani ir interesējuši no laika gala. Uz vecumdienām piedevām vēl esmu izmācījies par kamaniņu treneri – pirms sešiem gadiem pabeidzu Sporta akadēmiju un tagad trenēju Saulkrastos bērnu grupiņu.

Aiva: Mūsu trenētajā grupiņā ir arī trīs brāļi no vienas ģimenes un divi – no citas ģimenes. Varbūt ar laiku būs vēl kāda kamaniņbraucēju dinastija!

Kendija Aparjode

Kamaniņbraucēja. Līdz šim labākais rezultāts – 2. vieta Pasaules kausa posmā Sočos 2021. gadā.

Kristers Aparjods

Kamaniņbraucējs. 2017. gada pasaules junioru čempions, vairākas reizes izcīnījis uzvaras Pasaules kausa posmos.

Aiva Aparjode

Bijusī kamaniņbraucēja, startējusi arī bobslejā. Pēc aktīvās karjeras beigām strādā par treneri.

Dainis Aparjods

Bērnu treneris kamaniņbraukšanā, bijušais sporta dejotājs.

Šis raksts un daudz kas cits interesants lasāms žurnāla "Deviņvīri" jaunākajā numurā, kas nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.