Tomass Pētersons par savu vietu dronu sporta elitē, mongoļu saknēm, prēmijām un netīrajām spēlēm

Kā nonāci tik jaunā un eksotiskā sporta veidā?

Kā sporta veids tas patiešām parādījās pavisam nesen, burtiski pirms pāris gadiem. Sākās viss ar to, ka iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē studēt mehatroniku – tas ir tāds robotikas novirziens. Jau mācoties nolēmu, ka vajadzētu sevi pamēģināt arī kādā modernā un populārā tehniskās jomas virzienā. Universitātē ir arī tehniskā laboratorija, kur ir dažādas modernas iekārtas, ieskaitot 3D printerus, un studentiem tur ir iespēja padarboties. Tolaik droni sāka kļūt arvien populārāki, tāpēc arī izdomāju uztaisīt tādu pats, sākumā par tiem pat neko nezinot. Visu teorētisko informāciju ieguvu tikai no interneta, jo sākuma kursā mācību priekšmeti bija vairāk teorētiski. Tad visu vasaru strādāju zemes uzmērīšanas un meža darbos, lai varētu sakrāt naudu sava pirmā drona detaļām, un – tad arī to uzbūvēju. Pirmais, protams, nebija sacīkšu drons, bet bija doma to izmantot mērniecībā, jo mammai un vecākajam brālim ir uzņēmums, kas ar to nodarbojas. Tātad pirms četriem gadiem kopā ar brāli to uzbūvējām, aizgājām uz lauka izmēģināt, pacēlām gaisā – viss it kā strādā, viss iet. Aizbraucām uz objektu, bija baigais azarts, un tāpēc sasteidzām visu pasākumu – pacēlām dronu diezgan augstu, kaut kā aizdomājāmies, un drons pazaudēja signālu. Drošības sistēmu avārijas nosēdināšanai nebijām uzlikuši, jo pārāk steidzāmies izmēģināt, un – visas vasaras darbs nogāzās zemē un aizgāja pa burbuli. Kaut kādas detaļas saglābām, bet tad sapratu, ka jāsāk tomēr ar kaut ko mazāku.

Tad arī internetā sāka parādīties video ar pirmajām dronu sacensībām, kas bija amatieru līmenī, piemēram, lidojumi mežā. Tas viss izskatījās aizraujoši, jo piloti bija ar speciālām brillēm, tātad visam nāk klāt arī virtuālā realitāte. Āķis bija lūpā, un sākām ar brāli būvēt tādus dronus.

Tad jau sanāk, ka savos 24 gados esi bijis pie pašiem šā sporta pirmsākumiem?

Domāju, ka nokļuvu tajā apritē pusgadu par vēlu, Bet – jā, var teikt, ka pirmsākumos biju. Latvijā tolaik bija tikai kādi trīs cilvēki, kas tā nopietni bija sākuši nodarboties ar sporta droniem.

Kāpēc jābūvē pašam, bet nevar nopirkt – interneta veikali taču ir pilni ar droniem?

Šādus augstākā līmeņa sacīkšu dronus nopirkt īsti nevar, turklāt gandrīz pēc katra kārtīga treniņa noteikti ir nepieciešams lielāks vai mazāks remonts. Tāpēc ir perfekti jāpārzina aparāts, ar ko tu lido. Sevišķi izteikti tas ir sacensībās, kad pārtraukumā starp startiem tev pašam ir operatīvi jāmāk novērst bojājumus. Lai izbrauktu uz nopietnām sacensībām un būtu konkurētspējīgs, ir vajadzīgi vismaz 5–6 droni, jo sarežģītajās sacensību trasēs avārijas notiek ļoti bieži. Veikala jeb tā sauktie komerciālie droni ir domāti pārsvarā mierīgai filmēšanai.

Kas tev šī aizraušanās ir – sports vai spēle? Uzliekot tavas speciālās brilles, man bija sajūta, ka esmu nonācis kādas datorspēles iekšienē...

Jā, ar speciālajām brillēm, kas savienotas ar drona kameru, ir sajūta, ka tu pats tajā sēdi. Pirmo reizi, kad ar tām pacēlos gaisā, sajutu fantastisku brīvības sajūtu – es atrodos tur, kur citādi nevarētu atrasties, un ātri lidoju pa neiespējamām trajektorijām. Sacensībās tā ir neaprakstāma adrenalīna sajūta, jo tur tu esi it kā virtuālajā vidē, bet tajā pašā laikā tev katru sekundes daļu ir viss jākontrolē arī no malas. Man tas ir kaut kas starp spēli un motosportu. Vēl gan nav sacensību, kur cilvēki paši sēdētu iekšā dronos, bet domāju, ka arī tas laiks nav aiz kalniem.

Cik nopietns šis sporta veids ir no masveidības un materiālās nodrošinātības viedokļa?

Kļūst arvien nopietnāks un masveidīgāks. Pašā sākumā gan bija uzpūsts mākslīgs burbulis, jo ražotāji uzreiz cerēja uz baigo pircēju pieplūdumu. Manas pirmās sacensības bija Apvienotajos Arābu Emirātos, Dubaijā, tajās kopējais balvu fonds dažādās disciplīnās bija divi miljoni dolāru. Protams, ka tur es nevienai prēmijai pat tuvumā netiku. Lai ielauztos pasaules elitē, man vajadzēja divus gadus. Tiesa gan, tagad tādu balvu sacensībās vairs nav. Šobrīd līmenis ir tāds, ka, labi startējot, tu dzīvei vari nopelnīt, un tas tomēr vairāk uzskatāms par hobiju. Kā ļoti profesionāls sports tas pagaidām vēl nav.

Kāda tad ir tava lielākā naudas balva?

Pirms diviem gadiem es startēju Krievijā sacensībās, kurās par pirmo vietu nopelnīju 15 tūkstošus eiro, rubļos bija miljons. Šogad visas sacensības notika simulatoros, un mēs kā četru pilotu komanda nopelnījām 25 tūkstošus eiro. Pasaules kausa posmos balvas ir no 500 līdz 1000 eiro, vēl kaut ko saņemam arī no sponsoriem – viņi maksā arī par aprīkojumu, ceļa izdevumus un uzturēšanos. Ir divas līgas – vienā piloti sacenšas individuāli, otrā ir astoņas komandas. Es šobrīd pārstāvu Dānijas komandu "Apex" ar ļoti internacionālu sastāvu – katrs dalībnieks no savas valsts. Sāku gan ar vienu maza budžeta Krievijas komandu, bet tur bijām tikai divi labi piloti un par augstām vietām cīnīties nevarējām. Kā balvu es uztveru arī iespēju apceļot pasauli, jo ir pabūts ļoti daudzās vietās.

Vai Latvijai ir sava dronu izlase?

Jā, mums sava izlase ir, un mēs piedalījāmies pasaules čempionātā, kurā bija pavisam 40 valstis un 250 piloti. Bijām pat diezgan augstā līmenī – 2019. gadā viens no mums, Kārlis Gross, ieguva trešo vietu, bet man pusfinālā nepaveicās, paliku piektais. Kopvērtējumā Latvija ieguva 4. vietu, tikai nedaudz pietrūka līdz pjedestālam. Līgās gan latviešu komandu pagaidām nav, bet mēs uztaisījām savu, Latvijas līgu. Diezgan labi viss mums aizgāja, bet tad iejaucās kovids.

Kuri šobrīd ir pasaulē spēcīgākie piloti?

DCL līgā šobrīd spēcīgākā ir viena britu komanda, kuru faktiski izvelk viens korejietis. Korejieši šobrīd ir visspēcīgākie, viņiem valstī arī dronu kultūra ir ļoti labi attīstīta. Amerikāņi arī ir labi, vācieši, poļi, un arī mēs, latvieši, esam labā līmenī. Tomēr visi pasaules piloti, visticamāk, vienbalsīgi teiktu, ka labākais šobrīd ir korejietis Mi Čan Kims. Viņš gan Pasaules kausos īpaši daudz nepiedalās, bet līmenis ir super. Kā pats stāsta, viņš katru dienu treniņos izlido vismaz 100 baterijas, tās ir apmēram sešas stundas treniņu. Brīnos gan, ka ķīnieši vēl nav spēcīgāko skaitā, jo dronus un to detaļas pārsvarā ražo tur.

Kurā vietā pasaules topā tu sevi liktu?

Pagājušajā gadā klātienes sacensību faktiski nebija, bet, ja skatās pēc 2019. gada rezultātiem, tad, ja viss iet no rokas, lidošanā es varu cīnīties ar jebkuru un arī uzvarēt varu jebkuru. Taču tehniskā sporta veidā ne viss vienmēr atkarīgs tikai no pilota. Pasaulē Top5 es noteikti esmu.

Vai komandā ir arī kāds tehniskais darbinieks, kas nodarbojas ar droniem?

Jā, mums ir inženieris, bet viņš vairāk nodarbojas ar lielākām lietām vai apkalpo mūs kopējo treniņu laikā un sacensībās. Kad trenējos mājās, protams, visu daru pats. Komanda nosaka dronu ārējo izskatu un rūpējas par noteiktajiem tehniskajiem parametriem, jo noteikumi par izmēriem un bateriju pieļaujamo ietilpību ir diezgan precīzi. Mūsu inženieris centās dronu uztaisīt maksimāli tuvu "Ferrari" 1. formulai, un sākumā bija diezgan grūti to piešauties vadīt.

Cik izmaksā tāds sacīkšu drons ar visu vadības komplektu?

Drona pašizmaksa ir ap tūkstoti eiro, brilles kādi 500 eiro, plus vēl vadības pults, uztvērējs un baterijas – kādi divi tūkstoši eiro kopā sanāk. Ņemot vērā, ka sacensībās, kad trasē vienlaikus ir astoņi droni, parasti līdz galam tiek tikai puse, pasākums ir dārgs. Es pats izmantoju lētā gala pulti, jo esmu pie tās pieradis, citiem tās ir pat 20 reizes dārgākas. Lai būtu līmenī, ir jātrenējas vismaz divas stundas dienā un pirms sacensībām vēl vairāk, tā ka bez kādām 50 baterijām nav ko sākt. Turklāt trenējamies kopā ar brāli, tāpēc viss jāreizina ar divi – viņš, starp citu, arī ir augsta līmeņa pilots un bieži vien ir turpat blakus pjedestālam. Ja tā parēķina, tad četros gados noteikti esmu nobeidzis vismaz vairākus desmitus dronu, bet dažādu remontu skaits ir skaitāms simtos.

Kādas tev ir bijušas sportiskās uzvaras? Vai atceries arī savu pirmo balvu?

Pirmajās Pasaules kausa posma sacensībās Polijā, kurās piedalījos, biju viens no “tumšajiem zirdziņiem”, jo neviens mani nezināja un biju trenējies tikai individuāli mājās. Pasākums savā būtībā ir ļoti demokrātisks, un pieteikties varēja jebkurš – jāsamaksā tikai dalības maksa un jātiek cauri kvalifikācijas sietam. Kvalifikācijas sacensībās es biju pirmais un tuvāko sekotāju apsteidzu par trim sekundēm, kas ir ļoti daudz, bet fināla finišēju otrais, aiz ļoti spēcīga mājinieka. Tas mani ļoti motivēja. Esmu izcīnījis pirmās vietas diezgan daudzos Pasaules kausa posmos, 2019. gadā kopvērtējumā biju pirmais, uzvarot visos posmos un sakrājot maksimālo iespējamo punktu skaitu. Ir uzvaras arī dažādos komerciālajos mačos.

Vai no valsts arī esi dabūjis kādu atbalstu?

Bija plānots, ka kaut ko samaksās, taču pēdējā brīdī kovida dēļ viss apstājās. Zinu, ka Gross par savu trešo vietu pasaules čempionātā kaut kādu naudu saņēma.

Kādi ātrumi ir dronu sportā?

Ātrums atkarīgs no trases – parasti tajā pavadām ap divām minūtēm, veicot vairākus apļus. Viss kā rallijkrosā – pirmie iet tālāk, pēdējie krīt ārā. Ir droni, kas divās sekundēs var sasniegt 200 kilometru ātrumu, bet trasē ar tādu, protams, dragāt nevar, jo jāaplido dažādi šķēršļi un jāizlido cauri dažādiem vārtiem. Domāju, ka vidējais ātrums trasē būs nedaudz virs simta.

Vai sacensībās ir arī kādas netīrās spēlītes, piemēram, kādam no komandas uzdod nogāzt citas komandas spēcīgāko sportistu?

Tādos ātrumos tas faktiski nav ar nolūku izdarāms, un visām sadursmēm ir gadījuma raksturs – ja kāds to spēj izdarīt un trāpīt speciāli, es esmu gatavs viņa priekšā noņemt cepuri. Ir gan kaut kādas viltībiņas, lidojot konkurentiem pa priekšu vai izvēloties punktu savākšanas stratēģiju, cīnoties ar vājākiem pretiniekiem.

Kā ar skatītājiem?

Klātienē skatītāju īpaši daudz nav, skatās pārsvarā onlainā, tad viņi var pat pieslēgties konkrētam pilotam un paši izbaudīt lidojumu. Izņēmumi ir bijuši Ķīnā, kur dažas sacensības ir sarīkotas lielās hallēs ar skatītājiem, tur gan sanāca tūkstoši. Klātienē arī grūti ilgi to izbaudīt, jo dronam ir diezgan griezīga skaņa. Esmu arī ievērojis – jo sliktāk drons ir uztaisīts, jo skaņa riebīgāka. Esam arī sacentušies vietās, kur skatītājiem būtu klātienē grūti izsekot. Piemēram, ir bijušas sacīkstes vecās sāls raktuvēs Rumānijā, kur startā bija apmēram 100 metru kritiens dziļumā; ļoti interesanti bija. Esam Luksemburgā lidojuši, nakts laikā pilsētā virs māju jumtiem, kad trase iezīmēta ar prožektoriem. Arī Venēcijā pa kanāliem.

Ar ko tu dzīvei pelni naudu, ja šīs pagaidām tāds hobijs vien sanāk?

Apvienoju patīkamo ar lietderīgo. Esmu uztaisījis arī dronu kvalitatīvai filmēšanai un esmu apguvis video montēšanu. Es filmēju arī ar dronu, kas ir tuvs sacīkšu variantam, tāpēc varu dabūt kadrus tādos rakursos un ātrumos, kādus ar komerciālajiem droniem nav iespējams.

Tevī, pēc izskata spriežot, ir arī austrumu asinis, varbūt tas tev ļauj sekmīgi cīnīties ar korejiešiem?

Jā, taisnība, jo mana mamma ir no Mongolijas. Viņa iepazinās ar tēti ģeogrāfijas studiju laikā Maskavā un izlēma viņam sekot. Esmu ļoti pateicīgs, ka mamma jau jaunībā pašmācības ceļā iemācījās latviešu valodu, un mājās mēs runājām tikai latviski, lai gan, protams, teorētiski padomju laikā varēja mierīgi turpināt sarunāties ar tēti arī krieviski. Tomēr zināmu rūdījumu mums ar brāli tas Latvijas aziātu statuss dzīvē ir devis, jo skolas laikā, sevišķi jaunākajās klasēs, diezgan bieži nācās pierādīt, ka mūs apcelt tomēr nevajag. Sevišķi smagi gāja brālim, kurš ir desmit gadus vecāks par mani.

Mongolijā pie saviem radiem esi bijis?

Tā sanācis, ka vienīgais no visas ģimenes vēl neesmu bijis. Brālis bijis divas reizes, pat mazā māsa ir bijusi, bet es vēl ne, taču noteikti plānoju to izdarīt. Mongolijā ir ļoti populāras sacensības ar lidmodeļiem, un viens no maniem brālēniem ir čempions šajā sporta veidā. Būtu interesanti kopā palidināties...

Vai tu varētu novadīt arī kaujas dronu?

Es domāju, ka jā. Sporta dronu piloti varētu būt ļoti bīstami vai noderīgi armijā – jo nav daudz cilvēku, kuri spētu dronus vadīt tā, kā to darām mēs. Mums pat ir simulatori, uz kuriem sacenšoties virtuālajā telpā mēs varam uzlikt ieročus, un tad viss iet kā Zvaigžņu karos.

Dzirdēts, ka Latvijā dronu būvēšana ir visai attīstīta un tos būvē arī armijas vajadzībām.

Tas ir normāli, jo pasaulē lielākie dronu industrijas klienti ir nevis fotogrāfi un sportisti, bet militāristi.

Pērn Latvijā izmēģinājuma laikā drons aizbēga no pilota un vairākas dienas savā nodabā lidinājās apkārt...

Īpaši neiedziļinājos, jo tobrīd biju sacensībās, bet dronu čatos to plaši apsprieda. Es uzskatu, ka tas bija labs, lai arī padārgs mārketinga triks, ņemot vērā arī samaksāto soda naudu. Dronam, it sevišķi tik lielam un dārgam, tā tomēr nevajadzētu pazaudēties, jo ir taču dažādas drošības funkcijas, ieskaitot avārijas nolaišanos un pat automātisku atgriešanos mājās.