14 gadus vecie dvīņubrāļi Daniels un Bruno Lielbārži dodas Serģa un Stupeļa pēdās
Pasaules čempionātā motokrosā jau trīs gadus tā īsti regulāri nav piedalījusies neviena Latvijas ekipāža. Ir apsīcis Kristera Serģa un Arta Rasmaņa sekotāju pulks, tomēr pavisam bezcerīgi nav. Pašmāju trasēs ir parādījušās vairākas jaunas ekipāžas, no kurām vienai – 14 gadu vecajiem dvīņu brāļiem Danielam un Bruno Lielbāržiem – ir mērķis kādudien būt pirmajiem pasaules čempionātā.
Pieckārtējo pasaules čempionu Kristera Serģa un Arta Rasmaņa popularitātes iedvesmoti, gadsimtu mijā ekipāžu motokrosā spēkus izmēģināja daudzi. Jānis Daiders un Māris Rupeiks tomēr vairāk bija Serģa un Rasmaņa laikabiedri, viņi plecu pie pleca cīnījās trasēs tad un tagad, turpinot cīnīties par Latvijas čempionu godu. Mūsu ekipāžu krosa ziedu laikos par pjedestālu cīnījās trīs Latvijas ekipāžas un vēl apmēram tikpat kantētāju citu valstu braucēju komandās. 2007. un 2008. gadā pasaules čempionāta kopvērtējuma pirmajā desmitniekā iebrauca uzreiz trīs mūsu komandas – Kristers Serģis un Kaspars Stupelis, Māris Rupeiks un Haralds Kurpnieks, brāļi Jānis un Lauris Daideri. Vēl pēc apmēram desmit gadiem – 2017. gadā – pilnu sezonu pasaules čempionātā aizvadīja Daiders un Stupelis. Tas tad arī ir pēdējais ieraksts ar kādas mūsu komandas regulāru dalību pasaules čempionātā. Tomēr ik pa brīdim uzvirmojošās runas par ekipāžu klases drīzu galu jāliek tālu malā – gan pasaules čempionāta, gan pašmāju motokrosa apritē šajā klasē ir ienākuši vairāki jaunās paaudzes braucēji.
Teju nokavētas sacensības
Četrpadsmit gadu vecie dvīņubrāļi Bruno un Daniels Lielbārži paši neatceras, kad un kā pirmo reizi kāpuši uz motocikla. Pirmais rūcošais braucamais uz četriem riteņiem sagādāts nedaudz vairāk nekā gada vecumā, bet 4–5 gadu vecumā puikas jau brauca LAMA rīkotajās bērnu sacensībās kvadriciklu klasē. Motokrosa entuziasta Aināra Vilciņa rīkotās sacīkstes daudziem bija pirmā motokrosa ābece, kur bērni trasē divu dienu garumā ne tikai sacentās, bet arī trenējās vai vienkārši dauzījās. Vienu no saviem pirmajiem startiem Lielbārži teju nokavējuši – kamēr citi jau gaidījuši barjeras krišanu, tētis savus dēlus meklējis pa malu malām, līdz atradis spēlējamies kāda drauga busiņā.
Sešu gadu vecumā no Nīderlandes ar Kaspara Stupeļa palīdzību sagādātais motocikls mazajiem saimniekiem īsti nav paticis – viņi būtu izvēlējušies kādu citu, mazliet smukāku. Tikai gadu vēlāk portālā Draugiem.lv veidotajā motokrosa stāstu konkursā septiņgadīgie brāļi jau rakstīja: “Domājam, ka Kaspars Stupelis kā labākais kantētājs pasaulē mums varētu sniegt ļoti vērtīgus padomus un iemācīt daudz jauna, kas mums noteikti noderētu!” Zīmīgi, ka pie sienas viņiem ir tikai daži plakāti un visi ar saviem novadniekiem. Kā galvenais – holandietis Etjēns Bakss ar Kasparu Stupeli. Turpat blakus igaunis Kerts Variks ar Lauri Daideru, vēl viens no Jāņa Daidera un Stupeļa 2017. gada sezonas.
Motokrosu kā saldo ēdienu
Par savu saikni ar Lielbāržu ģimeni stāsta Kaspars Stupelis: “Ar Kasparu, Daniela un Bruno tēti, mācījāmies vienā klasē, aizrāvāmies ar motocikliem un pat paspējām kopā nobraukt dažas sacensības. Kad piedzima dvīņi, Kaspars fantazēja, kā abi puikas vienlaikus varētu būt pirmajā vietā, un tā arī radās doma par abu sēdināšanu vienā motociklā. Nīderlandē mēs iegādājāmies pirmo bērnu blaķenīti, un faktiski kopš tā brīža esmu bijis iesaistīts puiku izaugsmē, vienmēr esmu palīdzējis ar padomu. Tieši tā – gribu teikt “mēs”! Visu laiku esmu bijis blakus brāļiem un kopā esam gājuši pēc iespējas loģiskāku izaugsmes ceļu. Jāsaprot, ka līdz lielajam pasaules čempionātam vēl ir tālu, taču tas ir izdarāms. Turklāt tā, lai Lielbārži būtu starp labākajiem. Viņi 14 gadu vecumā ir ieguvuši tādas iespējas, par kādām es 18 gadu vecumā varēju tikai sapņot. Protams, visam blakus nāk milzīgas finanses. Kaspars to pagaidām tur uz saviem pleciem, bet, jo tālāk ies, jo grūtāk būs noturēt. Kad beigšu aktīvā sportista karjeru, noteikti centīšos palīdzēt arī lauciņā, ko sauc par sponsoru piesaisti. Šogad bija pirmā vasara, kad jau kā konkurenti satikāmies trasē. Puikas ir izauguši, tagad jānostiprina fiziskā bāze, bet pašas motokrosa sacensības jāatstāj kā saldais ēdiens.”
Vietu sadale bez konfliktiem
Izvēle, kurš sēdēs pie stūres un kurš kulbā, notikusi bez strīdiem. Danielam ar kvadriciklu braukšana padevusies labāk, tāpēc Bruno bez pretenzijām kāpis brālim blakus. Savukārt tētim Kasparam bija realizējies viens no pirmajiem sapņiem – ja izdosies uzvarēt, dēli stāvēs uz viena goda pjedestāla pakāpiena. Cits salikums vairs nav iespējams – ja brāļi apmainās vietām, tad viens stūrē grāvī, otrs krīt laukā no blaķenes.
“Braukšana padevās uzreiz. Puikas bija iekrājuši pieredzi kvadriciklu klasē, jau trīs gadu vecumā Vācijā skatījās pirmo pasaules čempionāta posmu. Viņiem nekad nav bijis kā daudziem bērniem, kad pirmo reizi uzkāpj uz motocikla, – atgriež pilnu gāzi un vairs nelaiž vaļā. Reizēm pat šķiet, ka prātīguma trasē ir par daudz. Vajadzēja tikt pāri arī tam brīdim, kad pašam gribējās pirmo vietu un uzreiz. Paldies manai sievai un puiku mammai Kristīnei, ka ielika man galvu pareizajā vietā,” atceras Kaspars Lielbārdis.
Motocikla nopirkšana bija tikai pirmais solis. Pirmās sacensības tika aizvadītas Viļakas Baltā brieža trasē kopā ar vienaudžiem kvadriciklu klasē. Kad sacensību rīkotāja Ērika Eizāna ierosinājums bērnu ekipāžām braukt kopā ar kvadricikliem tika atbalstīts Latvijas Motosporta federācijā, trasē parādījās arī pirmie konkurenti. Lielāks izaicinājums bija dalība Kids&Sidecars organizētajās sacensībās Nīderlandē, taču izrādījās, ka tur drīkst startēt tikai no deviņu gadu vecuma. Talkā nāca Stupelis – viņa garantijas vēstule, ka šie puikas prot braukt un atbildību uzņemas vecāki, deva zaļo gaismu. Pirmais motocikls bija gana jaudīgs, ar 225 kubikcentimetru "Yamaha" motoru, tāpēc Lielbārži tika ielikti vēl vecāku puiku grupā. Tā no pirmajām sacensībām viņi bijuši jaunākie, un tā tas ir arī patlaban 14 gadu vecumā. Starp vienaudžiem pārliecinoši labākie gan Latvijā, gan Nīderlandē.
Kas tie par puikām?
Daudziem liels ir pārsteigums, kad šajā īstu vīru klasē braucošie sportisti novelk ķiveres. Reizēm rūdīti vīri apvainojušies par puišeļu rezultātiem un uz pjedestāla nav devuši roku. Igaunijā kādās sacensībās tiesnesis nav gribējis laist pie starta barjeras, lai gan kvalifikācijā Lielbāržu apļu laiks bijis labāko desmitniekā.
“Kopš dzimšanas viņi ir ļoti kustīgi, un bija brīži, kad mājās nekur liekami. Lielajā istabā tika spēlēts viss – futbols, hokejs, florbols. Mums vienmēr paticis sports, mamma spēlēja volejbolu, puikas kopš agras bērnības bija aktīvi,” tētis skaidro brāļu fizisko noturību.
Kad Madonā atvēra futbola sekciju, brāļi tika pieteikti tur, taču drīz citi puikas izklīduši kur nu kurais, un viņi no sava gada gājuma palikuši pēdējie. Toties iepatikās vieglatlētika, kur abi ar panākumiem trenējas joprojām. Pašiem vislabāk patīk barjerskriešana, abi šajā disciplīnā izcīnījuši Latvijas čempionāta bronzas medaļu, bet daudzcīņā ir labāko desmitniekā. Protams, ziemā slēpošana Smeceres silā, un bijušas arī medaļas Latvijas čempionātā. Visu gadu dziļās muskulatūras vingrinājumi. Savā ziņā universālie kareivji! Tētis vienīgi piebilst, ka bez attiecīgas fiziskās sagatavotības jebkurš pēc pāris motokrosa mačiem šķībs un greizs meklēs daktera padomu. Pēc sacensībām puikām rokas tāpat esot tulznās, un arī tētim reizēm rodas jautājums – kā tas vispār var patikt?! Tomēr patīk, un puikas nečīkst.
Pirmie starp amatieriem
2020. gada sezonā brāļi Lielbārži pārliecinoši triumfēja (uzvaras deviņos no desmit braucieniem) Latvijas čempionātā amatieriem, aiz muguras atstājot sīvākos visas bērnības konkurentus lēdmaniešus Emīlu un Elmāru Tilakus, kā arī Markusu Auniņu un Emīlu Milicinu. Arī šīs divas ekipāžas ir no šīs klases jaunā viļņa, un to braucēji vēl ir padsmitnieku vecumā. Arī viņiem nākotnē vajadzētu papildināt pasaules čempionāta dalībnieku pulku.
Latvijas čempionāta galvenajā klasē līdz medaļām Lielbārži vēl netika – sezonas garumā priekšā bija brāļi Daideri, Māris Rupeiks ar Kasparu Krievu un lietuvieši Mants un Rītis Kišūni. Kādā atsevišķā braucienā neapsteigti palika tikai Daideri.
Lielbāržu tēvs cer uz spēcīgiem konkurentiem katrā sacīkstē: “Teikšu godīgi, uz tik lielu kāpumu sezonas laikā nemaz necerējām. Ko tur liegties, brāļi Tilaki pirms gada bija par mums ātrāki un labāki, bet šogad priekšā jau bijām mēs. Daideriem pirms gada zaudējām aplī 15 sekundes, tagad – tikai kādas četras. Lai kādas cīņas būtu trasē, galvenais virzītājspēks ir konkurence, tāpēc gribam, lai trasē ir pēc iespējas vairāk līdzvērtīgu ekipāžu. Aizvadītā sezona bija patiešām interesanta, Baltijas līmenī iznāk ļoti laba cīkstēšanās.”
“Lai brauktu ātrāk, visvairāk pietrūkst svara – bedrēs motociklu mētā pa virsu, ir citādāk jābrauc līkumos,” viens otru papildinot, savu braukšanas māku raksturo Daniels un Bruno. Viņu galvenais un teju vienīgais skolotājs ir Kaspars Stupelis. Kā pareizi noturēt motociklu trasē, kā izbraukt līkumu – to Stupelis jau pirmajā dienā mācījis kā ābeci. Iespēju robežās puikas pieskata arī tagad. Lielbāržu ģimene dzīvo Liezērē, puikas mācās Madonā, turpat nepilna kilometra attālumā ir Jānis Daiders, Vecpiebalgā – Stupelis, Bērzkrogā – Lauris Daiders. Katrs no viņiem ir nācis palīgā jaunajiem censoņiem ar savu padomu, Lauris Daiders palīdzējis saregulēt motocikla amortizatorus un izbraucis vairākus treniņus.
Ja negribēs – nespiedīs
Motokross nav lēts, bet ekipāžu kross nav tā disciplīna, kur sportisti par sasniegto saņemtu dāsnas prēmijas. Tas drīzāk ir motokrosa mīlestības un fanātisma etalons, kur priekšplānā izvirzās sportistu ģimenes un to iespējas. Kaspars Lielbārdis neslēpj, ka iepriekšējā sezona izmaksājusi ap 30 000 eiro. Tā ir summa, kuru ģimene ar uzņēmējdarbību vēl spēj sagādāt. Tikmēr sievai joprojām esot jāsaimnieko pie vecās virtuves iekārtas līdz galam nepabeigtā mājā. Ar savu artavu palīgā nāk Sunstar Group un Madonas novada pašvaldība, taču izmaksas ar katru gadu būšot vēl lielākas.
Lai sāktu braukt pasaules čempionātā, šī summa ir jāreizina ar divi, lai domātu par ielaušanos elitē – droši vien vajadzēs ap simts tūkstošiem. “Finanses var piebremzēt plānus, bet šobrīd situācija nav tāda, lai mēs apstātos pavisam. Mūsu mērķis ir braukt pasaules čempionātā. Braukt tur pa priekšu. Ja mēs neizvirzīsim šo mērķi un uz to neiesim, vai kāds par mums vispār sadzirdēs? Esmu ielāgojis un bērniem mācījis – ja saliksim kopā godīgu attieksmi pret sportu, pienācīgus treniņus un labu veselību, rezultāts būs. Ja viņi kādu dienu to negribēs, es arī nespiedīšu,” tā Kaspars Lielbārdis.
Pasaules čempionāta debiju Lielbārži varēs izbaudīt ne ātrāk kā pēc diviem gadiem, kad tiks sasniegts atļautais 16 gadu vecuma cenzs. Tur katra brauciena ilgums ir pusstunda, un tik jauniem čaļiem tas varētu būt mazliet par traku. Ļoti iespējams, pirmā pilnā starptautiskā sezona tiks aizvadīta starptautiskajā amatieru IMBA seriālā, kas notiek dažādās Eiropas trasēs. Faktiski – starptautiskā blakusvāģu krosa otrā līga. Ja uzlabosies situācija saistībā ar pandēmiju, jaunajā sezonā Lielbārži startēs Nīderlandes čempionātā amatieriem, tomēr galvenie starti joprojām būs Baltijas trasēs.
Šī intervija un daudz kas cits interesants par aizvadītā gada Latvijas sporta spīdekļiem lasāms žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta pielikumā, kas tapis sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju. Žurnāls nopērkams preses tirdzniecības vietās visā Latvijā un šeit.
