Māsu dzīvesstāsts - gluži kā filmās. Ratiņbasketboliste Diāna: "Mēs paši izvēlamies, kā veidot savu dzīvi"

Kopš traģiskās autoavārijas, kad Daiga zaudēja spēju staigāt, ir pagājuši astoņpadsmit gadi. Tagad viņa ir Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente. Pēc tam dzimtas vēsture atkārtojās, un ratiņkrēslā nonāca Diāna. Tieši viņa paralimpiskajās spēlēs Riodežaneiro izcīnīja zelta medaļu šķēpa mešanā un bronzas medaļu diska mešanā. Diāna jau sešus gadus dzīvo un strādā Vācijā.

Jaunība beidzās vienā dienā

Pirms astoņpadsmit gadiem piedzīvotais trieciens Daigas dzīvē nepavisam nav bijis vienīgais. Klausoties Daigas dzīvesstāstu, gribas izsaukties: neticami, ko tādu tikai filmas rāda! Pārbaudījumi un traģēdijas strauji mijušās ar panākumiem un laimīgām nejaušībām. Šķiet, ka liktenis nolēmis pārbaudīt, cik stipra ir sieviete, ko spēj izturēt. Viņas dzīves stāsts ir viens no tiem, kas apliecina, ka liela nelaime var izvērsties par ko vairāk nekā ciešanas. Tā var būt tramplīns, no kura mesties dzīvē, pieņemot jaunus izaicinājumus. Traģēdija nav bezizeja, tā ir iespēja, kas paver citu ceļu.

Kad Daigai bija pieci gadi, viņas vecāki izšķīrās. Tiesa nolēma, ka meiteni audzinās tēvs, bet brālis Ģirts paliks pie mammas. “Bija laiks, kad dzīvoju pie tēta un mammu satiku reti. Tēvs iepazinās un vēlāk apprecējās ar savu pašreizējo sievu, ar kuru nu jau nosvinētas sudrabkāzas. Viņa bija tikai divpadsmit gadu vecāka par mani, un es nespēju pieņemt, ka mani audzina tik jauna sieviete. Arī mamma veidoja savu privāto dzīvi. Kad man bija četrpadsmit gadu, mamma laida pasaulē Diānu. Tēta un viņa sievas ģimenē piedzima divi puikas – mani brāļi Edgars un Oskars, ar kuriem man ir divpadsmit un divdesmit gadu starpība. Deviņpadsmit gadu vecumā apprecējos ar puisi, ar kuru draudzējos no sešpadsmit gadu vecuma. Divdesmit viena gada vecumā gaidīju meitu Zani. Kad pienāca grūtniecības astotais mēnesis, notika traģēdija. Mammu nogalināja. Tas notika vienistabas dzīvoklī septiņus gadus vecās Diānas klātbūtnē. Atceros, kā man toreiz paziņoja, ka Diāna nonāks bērnunamā, un es viennozīmīgi pateicu: nē! Ar lielo vēderu izskraidīju visas instances, nokārtoju formalitātes. 29. jūnijā, kad piedzima meita, man nodeva audzināšanā māsu. Vienā dienā es biju tikusi pie diviem bērniem. Tajā pašā dienā beidzās mana jaunība un sākās cita realitāte,” stāsta Daiga.

Neraugoties uz jaunību, Daiga strauji virzījās pa karjeras kāpnēm – divdesmit piecu gadu vecumā jau strādāja par komercdirektori starptautiskā firmā. “Skolas brīvlaikā kopā ar tēti braucu uz Ļeņingradu tirgot tulpes. Tirgoju arī omītes audzētos tomātus. Četrpadsmit gadu vecumā man jau bija pašas pelnīta kabatas nauda. Man tā patika tirdzniecība, ka nolēmu nepalikt prestižajā 50. vidusskolā, bet stāties tirdzniecības tehnikumā. Pirms piedzima Zane, strādāju Ķekavas vistu veikalā. Nepārtrauktas rindas – tas bija murgs! Atgriezos darbā, kad Zanei bija trīs mēneši, jo nevarējām iztikt. Strādājot par ugunsdzēsēju, vīrs pelnīja 35 latus mēnesī, bet Diānas apgādnieka zaudējuma pensija bija 38 lati. Strādāju divās vietās – autoskolas kafejnīcā un kādā bārā līdz diviem naktī. Reiz autoskolas priekšnieks man teica: “Tu tāda fiksa meitene, nāc strādāt pie manis par direktora palīdzi.” Viegli nebija – sākumā pat datoru nepratu ieslēgt. Paliku līdz vēlam vakaram, līdz visu apguvu. Tomēr biju priecīga – normāls darba laiks un divas brīvdienas nedēļā. Kad darbs kļuva par rutīnu, sāku meklēt kaut ko jaunu. Man arī tagad visu laiku vajag pārbaudīt sevi un redzēt rezultātu. Es varu sēdēt ratos, bet nevaru sēdēt uz vietas. Kādu rītu atšķīru avīzi Diena un ieraudzīju sludinājumu – starptautiska firma meklēja komercdirektoru. Aizsūtīju pieteikumu, aizgāju uz pārrunām un pēc dažām dienām uzzināju, ka esmu uzvarējusi konkursā. Kolektīvs bija foršs. Tur arī strādāju līdz avārijai.”

Liktenīgais pagrieziens

1999. gada aprīlis bija padevies silts un saulains. Pat rūdītākajiem pilsētniekiem prāts nesās pie dabas. Bija pienākusi Lielā Piektdiena, priekšā vairākas brīvdienas. Daiga ar kolēģiem devās uz Jūrmalu. No miklās zemes spraucās baltas sniegpulkstenīšu galvas, bet saulainākus klajumus sedza zils puķu paklājs. Diena izdevās tik lieliska, ka pievakarē nevienam negribējās atgriezties mājās. Kolēģi nolēma sameklēt vietu, kur iedzert un padejot. Nakts melnumā krietni izlīksmojušies, viņi smiedamies iznāca no Dzintaru disko bāra. “Man draugs (tolaik Daiga jau bija šķīrusies) bija dzēris, es ne. Gribēju sēsties pie stūres, bet viņš nebija ar mieru – teica, ka nieks vien esot, jāpabrauc tikai kāds kilometrs. Mašīna bija jauna, gribējās izrādīties. Es nebiju pārmēru pareiza, bet mans paraugs bija tētis. Ja viņš iedzēra kaut glāzi alus, pie stūres nesēdās. Tovakar es nebiju dzērusi, tāpēc redzēju, kādā stāvoklī ir pārējie.”

Daiga iespītējās un neiesēdās mašīnā – intuitīvi sajuta, ka nebūs labi. Kad līksmā kompānija aizbrauca, viņa palika viena uz tumšās ielas, pat soma ar telefonu bija palikusi mašīnā. Daiga sāka iet, un te pēkšņi viņai blakus piestāja auto. Kolēģi bija atgriezušies un sauca: “Beidz ākstīties, sēdies iekšā!” Daiga negribīgi apsēdās aizmugurē. Tas arī viss – pārējo viņa atceras fragmentāri. Vienvirziena iela, ass pagrieziens, sitiens, tumsa, asinis, kas tek pār seju, ļenganas rokas un kājas. Pēc tam sirēnas un mirgojošas ātrās palīdzības un policijas ugunis. Daiga bija iesprostota dzelžos. Cilvēks baltā halātā teica ugunsdzēsējam: “Es nevilkšu viņu ārā – jebkurā brīdī var nomirt. Velciet jūs!”

Lai gan Daiga neko no medicīnas nesaprata, intuitīvi juta, ka viņu nedrīkst aiztikt. Kad draugi gribēja viņu izvilkt caur aizmugures logu, meitene izdvesa: “Neaiztieciet!” Vēlāk slimnīcā Daiga uzzinās: kompresijas lūzums. “Bija salauzti vairāki kakla skriemeļi – no trešā līdz septītajam, bet tas ir, kā pārgriezt kabeli, kas piegādā elektrību. Atrofējas pilnīgi viss, arī plaušas.” Pārējie četri, kas atradās automašīnā, tika cauri ar smadzeņu satricinājumu. Lūk, kā! Dzērāju veiksme.

Sākumā Daiga ārstējās slimnīcā, pēc tam deviņus mēnešus pavadīja rehabilitācijā. Pienāca diena, kad viņa ar staiguli spēra pirmo soli. Kreisā kāja kustējās, bet labā bija jāmet. Labā puse līdz šim brīdim nav atlabusi, Daiga rāda labo plaukstu, kas ir nedaudz savilkta. “Es tagad visiem saku, ka Lielajā Piektdienā, tāpat kā Adventes laikā, ir jādzīvo mierīgi. Gadā ir brīži, kas nav paredzēti tusiņiem. To pašu esmu dzirdējusi no veciem cilvēkiem.” Šķita, ka ārstēšanās ilgs mūžīgi – Daiga vairs nevarēja izturēt, gribējās mājās pie bērniem. Turklāt visiem bija sava dzīve, tuvinieki ilgāk nevarēja pieskatīt meitenes. “Tad es sapratu, ka mana invaliditātes pensija ir vienkārši fantastiska. Man sākās drausmīga depresija – negribējās ne vingrot, ne ēst, ne dzīvot.”

Tā nu sanāca, ka divas mazas meitenes – Zane un Diāna – kļuva par Daigas stipro balstu. Abas ātri kļuva pieaugušas, jo viņām, īpaši Diānai, bija jāuzņemas rūpes par Daigu. “No rīta Diāna Zani aizveda uz bērnudārzu, pēc tam skrēja uz skolu. Garajā starpbrīdī viņa skrēja pie manis, pēc tam izņēma Zani no bērnudārza un gāja uz veikalu. Turklāt viņa vēl atrada laiku, lai sportotu,” stāsta Daiga.

Man nepatīk ņurdētāji

Grūtsirdība atkāpās, kad Daiga nokļuva rehabilitācijas centrā Jaunķemeri, kur satika citus cilvēkus ar kustību traucējumiem. “Sapratu, ka neesmu vienīgā, kuru skārusi nelaime. Apkārt ir daudz cilvēku ratiņkrēslos, kas iemācījušies ne vien sadzīvot ar savu stāvokli, bet arī priecāties par dzīvi. Runājot ar viņiem, sāku apjaust, kā dzīvot tālāk. Izrādījās, ka blakus mājā arī dzīvo cilvēks ratos. Tobrīd jau zināju, ka jāsāk rīkoties.”

Redzot, ka bez oficiāla statusa un zīmogiem tāda sišanās ar pieri sienā vien sanāk, Daiga ar raksturīgo apņēmību kopā ar domubiedriem izveidoja biedrību Jūnijs, pēc tam Latvijas asociāciju cilvēkiem ar kustību traucējumiem Pontes (tilts – latīņu val.). Gāja uz domi, klauvēja pie visiem kabinetiem, piketēja kā revolucionāre un daudz ko panāca – atrisināja konkrētu cilvēku problēmas, izcīnīja pacēlājus, atlaides interneta pieslēgumam. Viņa kā Minhauzens pati sevi aiz matiem izvilka no bezcerības dūksnāja un nu jau palīdzēja citiem, kam klājās vēl grūtāk.

Tagad Daiga jau septiņus vada Latvijas Paralimpisko komiteju, viņa pati nesporto – neesot tādas sportiskās enerģijas kā, piemēram, Aigaram Apinim. Toties Daigai patīk vingrināt smadzenes – strādāt ar jauniem projektiem, vadīt un kārtot lietas. “Starptautiskā līmenī mums ir tādi paši pienākumi kā Olimpiskajai komitejai, bet papildus atbildam par tautas sportu – bērnu, jauniešu un vecu cilvēku iesaistīšanu dažādās aktivitātēs. Maijā jau septīto reizi rīkosim paralimpisko sporta dienu. Atsaucība ir milzīga. Pirmajā gadā ieradās 142 cilvēki, bet tagad piesakās vairāk nekā 500 – visus nevaram uzņemt, tāpēc domājam par paralimpiskās sporta dienas rīkošanu reģionos,” aizrautīgi stāsta Daiga. Gaišmatainā sieviete ratiņkrēslā ar pozitīvismu un enerģiskumu vienā acumirklī aplipina visus klātesošos.

“Veiksmīgākās Latvijas vēsturē,” par pagājušās vasaras sasniegumiem Riodežaneiro saka Daiga. Mūsu paralimpiešiem ir ar ko lepoties – no Brazīlijas viņi atgriezās ar divām zelta un divām bronzas medaļām. Daigas māsa Diāna ne vien ieguva zeltu šķēpa mešanā, bet arī laboja septiņpadsmit gadu nepārspētu pasaules rekordu. Otru zeltu diska mešanā izcīnīja Aigars Apinis, bronzu lodes grūšanā – Edgars Bergs. “No 186 valstīm Latvija ierindojās 45. vietā. Mazajai Latvijai tas ir augsts rezultāts, ņemot vērā, ka, piemēram, Ķīnu pārstāvēja 180, bet Latviju tikai 11 sportisti,” paskaidro Daiga. Vienas spēles tikko aizvadītas, bet viņa, nupat atgriezusies no valdības sēdes, kurā spriests par finansējumu paralimpiešiem, jau domā par šā gada pasaules čempionātu vieglatlētikā.

Vaicāju, no kādas neizsīkstošas krātuves viņa smeļas enerģiju un spēku, lai virzītos uz priekšu. “Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi tāda. Manī ir cīņas spars, kas pazūd vienīgi tad, kad iestājas pelēka vienveidība, bet, kad man ir enerģija, es visu varu. Citi saka, ka esmu tāda, kas visu izdabū cauri. Varbūt pie vainas ir mana horoskopa zīme – Strēlnieks? Jau bērnībā man patika taisīt štābiņus, nevis rotaļāties ar lellēm. Tētis mani audzināja kā puiku – neļāva būt mīkstčaulīgai. Man nācās atbildēt par visiem nodarījumiem. Apkārt man ir uzņēmīgi cilvēki, laikam jau es tādus pievelku. Man nepatīk ņurdētāji, kas neko nedara, lai būtu labāk, un tikai vaid, ka viss ir slikti. Nevaru ciest, ka ratiņnieki lūdz ubagu dāvanas. Nesen redzēju puisi, kuram pirms dažiem gadiem bija iespēja doties uz Vāciju, lai profesionālā klubā spēlētu ratiņbasketbolu, bet viņam labāk patika tusēt un iedzert ar draugiem. Kur viņš ir tagad? Stacijas laukumā ubago naudu. Mēs paši izvēlamies, kā veidot savu dzīvi.”

Kamēr runājam, neatlaidīgi zvana telefons. Daiga beidzot neiztur un paceļ. Dzirdot vārdu “ome”, jautājoši palūkojos uz Daigu. “Mana vīramāte – jā, jā, bijušā vīra mamma. Es nevaru piekrist teicienam “Vīra māte – velna māte”. Esam pazīstamas jau divdesmit deviņus gadus un ne reizi neesam sastrīdējušās. Viņa mani joprojām sauc par vedeklu.”

Ar mums notiek kaut kas dīvains...

Te skaudrajam vēstījumam varētu likt punktu un turpināt optimistiskās noskaņās, ja vien stāstam nebūtu savāds turpinājums. Pirms dažiem gadiem ratiņkrēslā nonāca arī Daigas māsa Diāna. “Es to nespēju pieņemt līdz pat šai dienai,” saka Daiga. Diāna kopš bērnības bija ļoti sportiska – trenējās volejbolā, pievērsās skriešanas disciplīnām, pēc tam ar labiem panākumiem spēlēja basketbolu. Tomēr meitenei bieži sāpēja mugura. Ārsti beidzot pateica, ka lēkt un skriet kā līdz šim viņa vairs nedrīkst. Tas nozīmēja, ka basketbolistes karjerai bija pielikts punkts. Diāna iespītējās – sāka spēlēt ratiņbasketbolu, ko drīkst arī cilvēki ar dažādām veselības problēmām. Diāna staigāja, bet kājas tirpa aizvien biežāk. Magnētiskā rezonanse neko neuzrādīja – ārsti plātīja rokas un raustīja plecus. Jauno sievieti uzaicināja spēlēt profesionālā ratiņbasketbola klubā Vācijā.

Todien lija, uz autobāņa bija uzliets jauns asfalts. Priekšnieks Diānai atļāva paņemt savu auto, un viņa droši, labā noskaņojumā brauca pa savu joslu. Pēkšņi priekšā braucošā automašīna nobremzēja, arī Diāna spieda uz bremzēm, bet tik un tā iebrauca auto aizmugurē. Autoavārija nebija liela – šķita, ka neviens nav cietis. Diāna pati izkāpa no automašīnas, bet nākamajā dienā no gultas vairs nevarēja izkļūt. “Iespējams, ka trieciens pielika punktu muguras problēmām,” prāto vecākā māsa. Trīsdesmit gadu vecā Diāna nu jau četrus gadus nestaigā. Vācijas ārsti tā arī nespēj vienoties, vai tās ir avārijas sekas vai iedzimto problēmu turpinājums.

Kad Daiga uzzināja, kas noticis ar māsu, viņa nenoticēja. Daiga teica: “Beidz ākstīties un celies augšā!” Tomēr Diāna necēlās. “Es neticu dzimtas karmai un ekstrasensiem, bet kaut kas dīvains ar mums notiek. No mammas puses mēs esam trīs – es, Diāna un brālis Ģirts. Ģirts ir smagās automašīnas šoferis tālbraucējs. Pirms dažiem gadiem ziemā viņu piekāva. Pēc tam Ģirtam bija lielas problēmas ar muguru. Trīs mēnešus viņš nosēdēja ratiņkrēslā, bet pamazām atlaba.” Daiga noskurinās, it kā gribētu nomest kādu neredzamu nastu, un piebilst: “Es par to nedomāju, eju dzīvē uz priekšu!”

Tikmēr Diāna kopā ar draugu dzīvo Vācijā un trenējas piecas reizes nedēļā. Kā profesionāla basketboliste ieguva zelta medaļu šķēpmešanā? “2013. gadā Francijas pilsētā Lionā, kur notika pasaules čempionāts vieglatlētikā, trenere Ināra Aperāne pamanīja Diānu: “Meitene, tev ir baigās rokas, tev jāmet šķēps!” Viņa burtiski aizvilka Diānu uz iesildīšanās laukumu, ielika rokās šķēpu un teica: “Parādi, ko vari!” Tā pa īstam šķēpmešanā Diāna sāka trenēties tikai 2014. gadā, un, lūk, jau pēc diviem gadiem zelts! Īstenībā viņai bija jāapgūst tikai tehnika, jo fiziskā sagatavotība jau bija. Aperāne teica: “Ar šķēpu ir tā – ja iemācīsies, āķis būs lūpā un tu no tā vaļā vairs netiksi.” Diāna ir apguvusi arī lodes grūšanu un diska mešanu. Lai gan grūst lodi viņai nepavisam nepatīk, tomēr Eiropas čempionātā šajā disciplīnā Diāna ieguva pirmo vietu. “Diāna ir ļoti mērķtiecīga – iespītējas un iet uz priekšu, kamēr panāk savu.”

Daigai žēl, ka māsu izdodas satikt reti. Diāna ne reizi vien teikusi, ka jūtas laimīga un savu pašreizējo dzīvi ne pret ko nemainītu. Jaunās tehnoloģijas paver iespēju ar klātbūtnes efektu sarunāties kaut vai katru dienu, bet vismaz reizi gadā Diāna brauc uz Latviju.

Dažādus interesantus stāstus un intervijas ar Latvijas sporta zvaigznēm lasi jaunajā žurnālā "Latvijas Sporta Izcilības 2016", kas nopērkamos visos Latvijas lielākajos avīžu kioskos.