Par pirmo sezonu ar motokrosa smagsvariem: Paula Jonasa jaunā kvalitāte

2019. gada sezona tev atnesa lielas pārmaiņas – jauna motociklu klase, jauna komanda, cits personāls. Pastāsti, kā noritēja pārejas process!

Ceļgala trauma, ko dabūju 2018. gada beigās, bija diezgan smaga, un pagāja labs laiks, līdz atkopos, tāpēc  pāreja uz jauno komandu nebija tik gluda, kā tas būtu normālā situācijā. Taču personāls bija ļoti atbalstošs, bija viegli sastrādāties, komandā valda vienkāršas, pozitīvas attiecības. Protams, pāreja uz MX GP klasi – pie lielajiem vīriem – bija nedaudz sarežģītāka, un tā pa īstam es pieradu, tikai tuvojoties sezonas beigām.

Sadzīves ziņā viss ir pa vecam. Dzīvoju turpat, kur līdz šim (netālu no Lommelas Beļģijā), un KTM Factory Racing bāze ir varbūt kādus desmit kilometrus no vietas, kur izvietota Husqvarna komanda, kas savukārt atrodas tieši blakus Lommelas mototrasei. Faktiski šajā reģionā bāzējas vairākas rūpnīcu komandas, un, ja jāmaina komanda, tas nenozīmē, ka ik reizi jāpārceļas uz citu dzīvesvietu.

Kad iepriekš brauci KTM sastāvā, bija skaidrs, ka tev tiek viss labākais, kas pieejams. Kā ir jaunajā komandā?

Nodrošinājuma ziņā – runājot par tehnisko pusi – nekas nav mainījies. Kad vien vēlamies veikt izmaiņas motociklā, ir iespēja tūlīt pat uzņemt kontaktus ar rūpnīcas speciālistiem un izdarīt nepieciešamo. Atbalsts patiešām ir teicams, un mums vienmēr piegādā labāko.

Startējot MX2 klasē, es to tik daudz neizjutu un neizmantoju, jo no 250 cm3 motocikla vienkārši visu laiku centos izspiest maksimumu; izmaiņu motora konfigurācijā un motociklā vispār bija mazāk. Taču ar 450 cm3 motociklu ir citādāk, tas ir daudz jaudīgāks, tāpēc ir ciešāki kontakti ar rūpnīcu, un inženieriem galvu nākas lauzīt gandrīz visu laiku.

Nav noslēpums, ka aiz Rockstar Energy Husqvarna Factory Racing izkārtnes strādā sporta kompānija, kas pieder Kimi Raikonenam. Vai tev ir bijuši kontakti ar F1 zvaigzni?

Kimi esmu saticis divreiz, vienā no šīm reizēm viņš kopā ar ģimeni bija Beļģijā. Protams, Kimi pašam ir saspringts grafiks, tāpēc, piemēram, šosezon viņam sacensībās nav sanācis būt. Bet mans iespaids par viņu ir ļoti pozitīvs – viņš ir vienkāršs čalis, kuram patiešām ļoti patīk motokross un kurš pats brauc ar moci.

Komandas menedžeris Anti Pirhenens man ir teicis, ka viņi mēdz sazvanīties pat trīs reizes dienā, lai Kimi būtu lietas kursā. Tā viņam tiešām ir sirdslieta. Saka, ka somi ir nerunīgi, bet, kad atveras, viņi runā daudz un ir ļoti pozitīvi cilvēki. To es varu teikt gan par Anti, gan par citiem komandas darbiniekiem no Somijas.

Nedaudz mainījies ir arī tuvāko speciālistu loks.

Kopš 2018. gada mans braukšanas treneris ir Harijs Evertss (četrkārtējs pasaules čempions motokrosā un desmitkārtējā pasaules čempiona Stefana Evertsa tēvs – Red.), ar kuru biju strādājis arī agrāk. Mums ir ciešas attiecības, un viņš mani atbalsta ar padomu ne tikai trasē. Tas ir milzīgs pluss. Pagājušajā gadā nomainīju fiziskās sagatavotības treneri, bet, lai arī tās nav mazas nianses, galu galā darba lielums tāpat ir jāizdara man pašam.

Harijs Evertss tevī uzreiz esot saskatījis 450 cm3 klases braucēju...

Vēl 2017. gada beigās, veicot sagatavošanos, es dažus treniņus aizvadīju ar 450 cm3 motociklu, un Harijs tik tiešām toreiz teica, ka tas man piestāv labāk – piestāv labāk manam braukšanas stilam. Pats uz tā jūtos aizvien komfortablāk un pārliecinošāk un arī uzskatu, ka man tas piestāv labāk. Protams, vēl ir jāpiestrādā, lai spētu pilnībā izmantot tehniskās iespējas, jo motocikls ir ļoti jaudīgs un mazliet smagāks.

Vai pēc pāriešanas uz lielo klasi kaut kas ir mainījies saskarsmē ar medijiem un faniem?

Nē, es tā neteiktu. Okey, MX2 klasē pēdējos gados vairāk braucu pa priekšu citiem un attiecīgi bija lielāka mediju interese, bet kopumā nē – fani mani atbalsta jebkurā situācijā. Es pat teikšu tā – Latvijā ne no krosa speciālistu, bet tieši no fanu puses var just lielāku atbalstu, un varbūt tas ir tāpēc, ka ažiotāža ap MX GP ir lielāka.

Statistika rāda, ka aizvadītajā sezonā pirmo reizi “uzspridzināji” 5. posmā Itālijā, tad 10. posmā Vācijā un sezonas izskaņā Zviedrijā un Turcijā pierakstījies citā, augstāku rezultātu, līmenī. Punktu tabula gan ne vienmēr atspoguļo lietu patieso stāvokli. Kā sezonas gaitā mainījās tava pārliecība par paša spēkiem?

Sākoties sezonai, biju gatavs, labākajā gadījumā, par 50 procentiem. Pēc traumas nopietni trenēties atsāku tikai februārī un arī pat ne ar visu jaudu, bet pirmais posms bija jau marta sākumā. Tāpēc sagatavošanās bija minimāla, un tikai sezonas vidū veicām vairākus testus ar motociklu, un es varēju labāk izprast, ko vēlos no tā dabūt ārā. Pirms tam braucu ar tādu, kādu man iedeva. Sezonas pēdējā trešdaļā pašsajūtas līkne sāka iet uz augšu, pieauga pārliecība, es arī biju labāk iepazinis konkurentus, un viss salikās kopā tā, ka rezultāti kļuva aizvien labāki un labāki.

Droši vien bija neierasti un arī ne pārāk patīkami uz galvenajām cīņām sākumā noskatīties no aizmugures?

Tas gan. Lielākā atšķirība starp MX2 un MX GP klasi ir, ka pirmajā bija divi, trīs sportisti, kas ir ļoti ātri, tad kādi trīs četri bija tuvu līderiem, bet pārējie citā līgā. MX GP klasē ir 15–20 braucēju, kas katrā posmā var cīnīties par pjedestālu, un intensitāte ir pavisam citā līmenī, turklāt sacenšas ne jau tikai par pirmā trijnieka pozīcijām, bet par iekļūšanu desmitniekā.

Kas tev rada lielāku stresu – fiziskā slodze vai psiholoģiskais spiediens?

Sacīkšu brauciens ilgst 35 minūtes, un vidējais pulss ir 180–185 sitieni minūtē. Tas ir, kā skriet 35 minūtes gandrīz sprinta tempā. Protams, mēs trenējamies un tam gatavojamies, bet sacensībās ir cita situācija, rodas adrenalīns, kas to visu padara fiziski un psiholoģiski grūtāku. Turklāt sacensību dienā ir divi braucieni. Tālab nav viegli ne fiziski, ne psiholoģiski.

Motokrosa starts ir viens no baisākajiem skatiem, kādu var redzēt sportā. Ar kādām sajūtām stājies pie MX GP starta barjeras?

MX GP klasē ir vairāk labu braucēju, tāpēc startā aizlēkt visiem pa priekšu ir grūtāk, taču nu jau esmu pieradis. Man nav iekšējas barjeras līdz galam pagriezt gāzi.

Neparasti, ka MX GP klases topa komandu pārstāv divi baltieši, – otrs ir Armīns Jasikonis no Lietuvas –, turklāt pagaidām jūsu rezultāti ir līdzīgi. Kā tāds sastāvs ietekmē tavu progresu?

Es domāju, ka manus rezultātus tas neiespaido nekādā veidā, jo motokross tomēr ir individuālais sporta veids. Protams, mēs kopā trenējamies, kopā aizvadām braukšanas treniņus. Mums ir labas attiecības, viens otru pazīstam jau sen, jo abi sacensībās piedalāmies kopš 7–8 gadu vecuma. Vismaz pagaidām sadzīvojam labi, var jau būt, ka tas kaut kad mainīsies.

Šķita, ka Kairoli un Hērlinga prombūtnē – abi traumu dēļ bija spiesti izlaist vairākus posmus – formējās jauna MX GP elite.

Domāju, ka tuvākajā laikā tik tiešām notiks paaudžu maiņa, jo daži spicie džeki kārs zābakus uz āķīša. Katrā paaudzē ir viens tāds sportists, kas dominē kā Kairoli, bet tad nāk nākamie, un viss mainās. Un tad ir svarīgi būt pareizajā vietā pareizajā laikā.

Tavs menedžeris Kristers Serģis vairākkārt ir teicis, ka ir svarīgi gūt labus rezultātus, bet dažkārt vēl svarīgāk ir izbaudīt procesu. Vai tev šajā sezonā bija tādi brīži?

Tas nenotiek bieži, varbūt kādas pāris reizes gadā – tu brauc sacensībās un vienkārši izbaudi trasi, braukšanu, visu to gaisotni. Šogad man viens no tādiem posmiem bija Zviedrija, tad Indonēzijas otrais posms, kur es tiešām braucu un vienkārši kaifoju.

Šogad ļoti īpašs izvērtās Nāciju kauss motokrosā. Lai gan nestāvēji uz “trepju” augstākā pakāpiena, es tavu un visu laiku labāko Latvijas komandas rezultātu (komandai 8. vieta, Paulam viņa braucienos 2. un 3. vieta, komandas sastāvā vēl brauca Dāvis Ivanovs un Toms Macuks) uztvēru kā uzvaru un katrā ziņā labāko veidu, kā pabeigt sezonu. Skatieties – mani sauc Pauls Jonass, un ar mani jārēķinās!

Jā, pavisam noteikti – Nāciju motokross bija ķirsītis uz kūkas! Es biju apmierināts pats ar savu rezultātu, ar visu laiku labāko rezultātu Latvijai, un gaisotne – tieši komandā – bija fantastiska. Bija prieks sezonu beigt uz tāda viļņa! Vienmēr jau var teoretizēt, vai varēja labāk. Apstākļi Nīderlandē bija ļoti smagi, bet es domāju, ka mēs izdarījām maksimumu, un visi bija gandarīti par rezultātu.

Vēl viens ievērojams 2019. gada motokrosa sasniegums pieder Kasparam Stupelim...

Mums ar Kasparu varbūt nesanāk saskrieties bieži, bet es sekoju viņa gaitām, un Kaspars ir sportists, kuru GP aprindās zina vai vismaz par viņu ir dzirdējuši. Motokrosa saime jau nav liela. It īpaši tas izpaužas Latvijā, kur cits citu pazīst un cits citam jūt līdzi, īpaši augstākajā līmenī.

Debijas sezona nu ir aiz muguras. Ko no tevis gaida komanda, un kādus mērķus esi izvirzījis pats? Ko vēlies sasniegt 2020. gadā?

Komanda nekad neuzspiež konkrētus mērķus, un galvenie ir tie, ko sev izvirzi pats. Iepriekš uzdevums bija sagatavoties, krāt pieredzi un pierast pie lielā motocikla, jaunajā sezonā mērķis ir pēc iespējas biežāk kāpt uz pjedestāla. Vairāk būt spicē – lai ar mani tur rēķinās.

Oktobrī biji Latvijā uz māsas kāzām. Tas tāds jauks atgādinājums, ka cilvēka dzīvē ir vēl kas cits bez sporta. Kas tev šogad interesants bijis ārpus motokrosa?

Māsas kāzas bija mans gaidītākais brīdis 2019. gadā. Biju pirmais, kam māsa pateica, ka draugs viņu bildinājis. Tobrīd teicu – ja jūs precaties, tad tikai oktobrī, kad man būs beigusies sezona. Gribēju būt klāt un to izbaudīt. Jā, tas bija mans lielākais 2019. gada notikums!

Visbeidzot... ar ko Pauls Jonass 2020. gada sākumā atšķiras no Paula Jonasa pērn?

Daudz gatavāks, ar daudz skaidrāku mērķi un skaidrāku galvu!