Tikmers un Fogelis par olimpiskajām spēlēm, maiņas darījumu ar Viljamsu un 40 miljonāriem pie viena galda

Treneru trūkums

Kāda ir sporta funkcionāru sajūta, kad no valsts izlases tiek gaidītas medaļas, bet to nav? Pēdējās vasaras olimpiskajās spēlēs Rio mēs it kā sākām labi, bija divas “koka medaļas” – ceturtās vietas, sākām gaidīt īstās, bet tā arī nesagaidījām...

Žoržs Tikmers: – Jāsāk ar to, ka sacensībās uz starta nostājas sportisti. Daudzi sevi asociē ar viņiem tad, kad tiek gūti panākumi, bet nez kāpēc emocionāli un citādi ārkārtīgi norobežojas, ja sportists nesasniedz to, ko sporta patērētāji no viņa gribētu redzēt. Mēs, kas sporta sistēmā strādājam pastāvīgi, varam objektīvi novērtēt situāciju, savus resursus – sportistu un treneru potenciālu, atbalsta apjomu –, tāpēc uz to raugāmies reāli. Īpaši sāpīgi ir tad, kad zini, ka sportists vai sportiste ir sagatavoti un potenciāli spēcīgi, gatavi izcīnīt medaļu, bet no tās viņus šķir pavisam sīkas nianses. Piemēram, Rio spēlēs Rebekas Kohas raušanas mēģinājumu tiesneši neieskaitīja. Varam zīlēt, vai Koha, ja vēl viens mēģinājums būtu palicis rezervē, būtu tikusi pie medaļas.

Taču vairākas Kohas sāncenses izstājās, tātad bija arī veiksme, ne tikai neveiksme...

Žoržs Tikmers: – Gribu tikai teikt, ka īpaši sāpīgi ir tad, ja sportists, kurš uz mērķi ir gājis daudzus gadus, ne tikai vienu olimpisko ciklu, savu potenciālu nerealizē. Bet, piemēram, Phjončhanā bobsleja divniekā, pateicoties sportistu potenciālam, veiksmīgai apstākļu sakritībai un treneru drosmīgiem lēmumiem, Latvijai tika izcīnīta bronzas medaļa, lai gan reitingu aģentūras tās varbūt gaidīja citās disciplīnās.

Kas Latvijā notiek ar sporta karalieni? Vecākā paaudze bija stipri pieradināta pie olimpiskajām medaļām šķēpa mešanā.

Einārs Fogelis: – Jārunā ne tikai par sporta karalieni, bet par situāciju kopumā – viena no asākajām problēmām šobrīd Latvijā ir augsta līmeņa treneru trūkums.

Kas šo problēmu rada?

Einārs Fogelis: – Pārmantojamības problēmas, izglītība, motivācija... Kopš strādājam pasaules tirgū, daudzi ir guvuši pieredzi citās valstīs. Bobslejā gan šobrīd visi labākie spēki ir atpakaļ – Ķipurs, Skrastiņš, Ekmanis... Kas attiecas uz sporta karalieni, tostarp šķēpa mešanu, nemanot esam šajās disciplīnās novecojuši. Sporta spēlēs situācija ir citādāka, bet individuālajos sporta veidos nepieciešama apjomīga programma vismaz divu olimpisko ciklu garumā, ja gribam augstas klases sasniegumus. Bet cāļus skaitīsim rudenī, pēc Tokijas.

Žoržs Tikmers: – Mēs esam arī izlutināti. Var jau uz to skatīties vienkāršoti – “neveiksmīgs starts, nebija medaļu”. Bet var arī ņemt vērā to, ka ir globāla konkurence un ka mūsu sporta sistēma strādā atbilstoši savām iespējām. Junioru un jauniešu līmenī mēs Eiropas kontekstā izskatāmies pietiekami cienīgi.

Drošība pirmajā vietā

Senāk olimpisko ciklu skaitīja no vienām spēlēm līdz nākamajām, bet tagad tas laikam griežas nepārtraukti?

Einārs Fogelis: – Jā, pārtraukuma nav. Ja ir runa par ziemu, Pekinas spēles, kas notiks 2022. gadā, lielā mērā ir organizatoriski gandrīz pabeigts projekts, šobrīd jau sākas gatavošanās Milānas spēlēm, tātad 2026. gadam. Līdzīgi tas ir ar vasaras spēlēm. Tūlīt mēs sporta komisijā runāsim par tiem sporta veidiem, kas nāks klāt Parīzes olimpiskajās spēlēs 2024. gadā, par tiem nobalsoja jau aizvadītajā vasarā. Tātad periods ir pagarš.

Atgriežoties pie bēdīgā iznākuma 2019. gada Jāņos, kad Sigulda kopā ar Stokholmu balsojumā par 2026. gada ziemas spēļu norises vietu zaudēja Milānai, gribas vaicāt, vai mums vispār bija varianti?

Einārs Fogelis: – Varianti ir vienmēr, un mēs bijām diezgan tuvu pozitīvam iznākumam – Latvija diez vai tuvākajā laikā tik tuvu būs. Balsojumā pietrūka tikai septiņu balsu.

Vai balsošana bija atklāta?

Einārs Fogelis: – SOK sesijā balsošana ir slēgta, bet pēc noskaņojuma zālē, prezentācijām un iztaujāšanas procesa no vērtēšanas komisijas ziņojuma bija diezgan skaidrs, uz kuru pusi sliecas svaru kausi. Valsts garantijas ir galvenais, kas Starptautiskajai Olimpiskajai komitejai jāsaņem no potenciālajiem spēļu rīkotājiem. Zviedrija valsts garantijas nedeva, lai gan Stokholmas mērs un daudzi ietekmīgi biznesmeņi bija gatavi garantēt.

Vai tas nozīmē, ka Zviedrijas valsts tā īsti nemaz negribēja spēles rīkot?

Einārs Fogelis: – Es neteiktu, ka Zviedrijas valsts negribēja. Pieļauju, ka tā bija virkne politisku apsvērumu, kas sakārtojās tādā secībā, kādā sakārtojās. Piemēram, ka līgumu parakstīs nevis Stokholma, bet Ore, kurā ir 11 tūkstoši iedzīvotāju, un tad tas tiek precizēts: nē, 11 tūkstoši ir visā apriņķī, kamēr pašā Orē tikai pusotrs tūkstotis... Lai gan Orē ir notikušas vairākas labi organizētas sacensības.

Kuras vasaras spēles ir bijušas finansiāli veiksmīgākas?

Einārs Fogelis: – Vairāk vai mazāk veiksmīgi ir darbojušies visi, ziemas spēļu rīkotāji pilnīgi noteikti. Ja nemaldos, Lillehammere joprojām daļu savu sporta objektu uztur no fonda, kas tika izveidots pēc 1994. gada spēlēm. Ja šie līdzekļi ir normāli ieguldīti un objekti var tikt uzturēti no ieguldījumu procentiem, tad process ir nodrošināts. Līdzīga sistēma darbojas pēc 1988. gada Kalgari ziemas spēlēm, turpretim 1976. gada Monreālas vasaras spēlēm, cik zinu, tikai pirms pāris gadiem tika nosegtas finansiālās astes.

Šobrīd SOK pamatlīnija ir pārmantojamība un turpmākas eksistences garantijas. Bieži vien, kā tas bija redzams arī pēdējās spēlēs Pekinā, ir lietas, kas tiešā veidā nav saistītas ar konkrētas sporta programmas realizēšanu, bet ar provinces attīstību – infrastruktūru, ātrgaitas dzelzceļiem, platiem autoceļiem un līdzīgi. Būtībā tās ir investīcijas valsts attīstībā nākotnē. Cik ātri tās atpirksies, tas šajos gadījumos mazāk attiecas tieši uz sportu.

Mums tagad galvenā rūpe ir Tokijas vasaras spēles. Vai jaunie olimpiskie sporta veidi ir ienākuši uz palikšanu?

Einārs Fogelis: – Jā un nē. Ir sporta veidi, kurus ierosināja Japāna, par tiem nobalsoja pirms septiņiem gadiem, un 2018. gada jūnijā par vairākiem no tiem SOK sesija nobalsoja atkārtoti, bet, piemēram, karatē vietā tika iebalsots breikdānss, kuru notestēja Buenosairesā Jaunatnes olimpiskajās spēlēs. Jauni sporta veidi vispirms tiek testēti jaunatnes placdarmā, tostarp 3x3 basketbols, klinšu kāpšana, ziemā – monobobs.

Jāatceras gan, ka SOK savā dokumentā 2020 ir skaidri noteikusi vasaras un ziemas olimpisko spēļu dalībnieku skaitu. Līdz ar to klasiskajos sporta veidos un disciplīnās dalībnieku skaits samazinās. Otrs faktors ir dzimumu līdztiesība. SOK politika šobrīd ir pilnīgi skaidri definēta: 50 pret 50. Janvārī jau kamaniņās testēsim sieviešu divniekus.

Tie izskatās labāk nekā čaļu divnieki...

Einārs Fogelis: – Lai cik interesanti tas būtu, jaunatnes līmenī pasaulē meitenes šobrīd sēžas kopā daudz labprātāk nekā puiši. Starptautiskajai kamaniņu braukšanas federācijai galvenā problēma ir, kā padarīt sporta rīku, kamanas, vienkāršāku, ātrāk apgūstamu un maksimāli drošāku. Jo esošajās trasēs ātrumi, kas iet pāri 150 kilometriem stundā, vairs nav tie, kādiem šie sporta objekti ir aprēķināti.

To dara 2010. gada Vankūveras spēļu traģiskās pieredzes dēļ, kad spēļu atklāšanas dienā Gruzijas kamaniņu braucējs Nodars Kumaritašvili nositās treniņbraucienā Vistleras trasē?

Einārs Fogelis: – Arī. Starptautiskā federācija ir pieņēmusi lēmumu būvēt jaunas trases, kurās maksimālais ātrums nepārsniegtu 135 kilometrus stundā.

Kā tad sportisti sacentīsies, ja maksimālais ātrums būs ierobežots?

Einārs Fogelis: – Jebkurā gadījumā viņi sacentīsies pēc tiem pašiem principiem. Tehniskajos sporta veidos ir dažādi ierobežojumi un standartsituācijas, un vienādi sporta rīki, ar kuriem sacenšas. Iespējams, ka rezultāts daudz vairāk būs atkarīgs no sportista meistarības. Kalnu slēpošanā pirms vairākiem gadiem atlētu komisija nāca uz sarunām ar starptautisko federāciju, jo nobrauciens un supergigants kļuva par daudz bīstams. No vienas puses, ir atraktivitāte, ko pieprasa skatītāji, no otras puses – sportistu drošība. Šī robeža ir trausla, un pārkāpt to nevajadzētu. Tāpēc tika veikta trašu saīsināšana. Piemēram, Kicbīelas klasiskajā trasē no vecā starta, no kura sāka nobraucienu pirms gadiem trīsdesmit, vairs neviens nebrauc, jo slēpes ir kļuvušas ātrākas, kombinezoni arī, sportisti fiziski attīstītāki, līdz ar to trases reljefs vairs nepieļauj to distances garumu, kāds tas bija senāk. Līdzīga situācija ir vairākos citos sporta veidos.

Nāk cita pasaule

Vai jaunajos olimpiskajos sporta veidos dalības kritēriji ir pārdomāti? Piemēram, mūsu 3x3 basketbola komandai, kas ir viena no topa komandām pasaulē, nav garantēta dalība Tokijas spēlēs...

Žoržs Tikmers: – Jā, tas ir sarežģīts jautājums, bet tas nav adresējams Latvijas sporta sabiedrībai vai sporta organizāciju vadībai. Dalības noteikumus diktē attiecīgās starptautiskās federācijas, šajā gadījumā basketbola federācija. 3x3 basketbolisti un basketbolistes nav vienīgie sportisti, kam jāspēlē pēc šādiem noteikumiem. Cīņas sportos svara kategoriju maiņa pirms spēlēm šādu pārliecību nerada, bet mēs esam spiesti iet tā koridora ietvaros, kādu nosaka starptautiskās federācijas.

Nez kā tiek vērtēti rezultāti jaunajā olimpiskajā disciplīnā – klinšu kāpšanā?

Einārs Fogelis: – Katrā ziņā tas ir diezgan atraktīvs pasākums. Pirmoreiz to redzēju pirms daudziem gadiem Āzijas spēlēs, un pirms gada Buenosairesā jauniešu spēlēs skatītāju pūlis klinšu kāpšanas sacensībās, tāpat kā breikdejās, bija daudz lielāks nekā dažā labā klasiskajā sporta veidā. Nosacītā geto kultūra, kas nāk iekšā ar dažiem jaunajiem sporta veidiem, patiesībā ir pavisam cita pasaule. Arī SOK apzinās, ka nāk cita paaudze ar citām vērtībām. Nekad neaizmirsīšu, kā Sočos, braucot kalnā augšā, dzirdēju divu Krievijas brīvprātīgo palīgu, īstu frīstaila frīku, sarunu par amerikāni Deividu Vaizu. Vaizs ir divkārtējais olimpiskais čempions, kā arī ļoti veiksmīgs mārketingā. Viens no tiem frīkiem toreiz teica: “Kā Vaizs varēja samainīt X spēles, kas pašreiz notiek Amerikā, pret kaut kādām olimpiskajām spēlēm?” Tātad tā frīka vērtības bija pavisam citādākas nekā mūsu paaudzei. Ar to ir jārēķinās, un SOK mēģina ar šo lielo kontingentu sarunāties vienā valodā.

Varētu ierosināt viedtālruņa vai selfijkāta tālmešanas disciplīnu... Vai jums pašiem jaunie sporta veidi patīk?

Žoržs Tikmers: – Ja tas dod iespēju un ja mums ir sportistu potenciāls, tad tas ir tikai labi, nekādu aizspriedumu man pret tiem nav. Iespēja sportistam realizēt savu sapni, būt ar Latvijas komandu pasaules sporta forumā – es par to tikai priecājos. Nav pat svarīgi, kādā sporta veidā. Jo daudzos klasiskajos, ieskaitot manu sporta veidu airēšanu, mums diemžēl šobrīd nav sportistu ar tādu potenciālu, kas varētu pretendēt uz iekļūšanu olimpiskajās spēlēs. Tajā pašā laikā jaunajos sporta veidos nāk jauni aktīvi sportisti. Viņu nav daudz, bet viņi ir apņēmības pilni.

Vai tas vispār nav Latvijai raksturīgi – gūt labākus panākumus jaunos sporta veidos, kuriem citas, lielākas, valstis vēl nav pieslēgušās?

Einārs Fogelis: – Tā tas ir visā pasaulē. Atceros, kad Siguldā taisīja pirmos skeletona mačus, skeletons vēl bija tādā fanu līmenī – sanāk, sacenšas, vakarā draudzīgi iedzer aliņu... Tiklīdz skeletons kļuva olimpiskais sporta veids, situācija radikāli mainījās, daudzas valstu salika pretī nopietnas tehniskās komandas, tehniskās programmas, veica nopietnu atlētu selekciju. Ja kāds tagad domā, ka tas pats breiks ir ļoti vienkāršs, tad viņš maldās. Jaunajos sporta veidos dominē vēlme izdarīt efektīvāk, trakāk nekā sāncenši.

Tie jau velk uz daiļslidošanas pusi...

Einārs Fogelis: – Daiļslidošanā arī kādreiz griezās divus apgriezienus. Tagad, ja tu negriez četrus, elitei netuvosies! Kad sākās pludmales volejbols, daudzi rauca degunu, sakot, ka to spēlē tikai tie, kas nevar īsto volejbolu spēlēt. Šobrīd pludmales volejbols ir viens no populārākajiem sporta veidiem Latvijā, labākajiem pāriem visi jūt līdzi, un pludmales volejbola formāts skatītājiem ir ļoti interesants. Tātad starptautiskā federācija ir radījusi jaunu projektu, ar kuru piesaista gan skatītājus, gan finanšu resursus. Nav jau noslēpums, ka daudzie SOK sponsori par jaunu sporta veidu sāk interesēties, kad redz, ka tam ir ne mazāk sekotāju kā kādam tradicionālam populāram sporta veidam. Ne velti, izvērtējot septiņus jaunos sporta veidus SOK sesijā vasarā, viens no galvenajiem kritērijiem bija darbs ar sociālajiem medijiem, sekotāju skaits.

Vai jaunu sporta veidu ienākšana nozīmē arī to, ka ir sporta veidi vai disciplīnas, kas noveco?

Einārs Fogelis: – Disciplīnas noteikti. Zinu, ka Žorža sporta veidā, akadēmiskajā airēšanā, ir daudz diskusiju par distancēm un skatāmību. Jo šobrīd viss iet uz saīsinātu formātu un pārskatāmību, lai redz cīņu.

Žoržs Tikmers: – Jārēķinās arī ar to, ka olimpisko spēļu līmenī notiek cīņa arī sporta veidu starpā. Ne reizi vien ir ir jautājumi arī par tādiem sporta veidiem, kas ilgu laiku ir bijuši olimpisko spēļu programmā. Argumenti ir dažādi, bieži vien – televīzijas reitingi. Pirms kāda laika, piemēram, tika izskatīti daži cīņas sporti un airēšana. Ienākot jauniem sporta veidiem un pasludinot dzimumu paritāti, izeja tika atrasta, koriģējot disciplīnu skaitu un tajās startējošo sportistu skaitu. No vienas puses, tātad ienāk jaunais, no otras puses, saasinās cīņa, lai vispār tiktu uz olimpiskajām spēlēm.

Vai, piemēram, pasaules labākie golferi gribētu tikt olimpiskajās spēlēs?

Einārs Fogelis: – Domāju, ka olimpisko spēļu nozīmi novērtē visi, un, ja iespēja uz tām tikt, tā tiek novērtēta kā pašsaprotama. Šobrīd spēlēs redzam gan ASV basketbola izlasi, gan pasaules izcilākos tenisistus. Kad mūsu basketbola meitenes nonāca olimpiskajā ciematā, viņām bija ko redzēt: re, Kobe Braients iet garām... re, Džokovičs aizgāja! Kā viņi visi te nonāca? Bet pasaulē jau nekas labāks nav izdomāts, kā sapulcēt kopā visus labākos sportistus, atskaitot futbolistus. Atceros, Rio gājām kopā ar kolēģiem žurnālistiem, un mums pienāca klāt divas meitenes kapucēs – vai varam samainīties ar nozīmītēm? Kolēģis žurnālists man baksta pie kājas, es paskatos un viņam pamāju, ka esmu sapratis – viena no viņām ir Serēna Viljamsa... Iet pa olimpisko ciematu un kolekcionē nozīmītes. Kur vēl pasaulē kaut kas tāds būtu iespējams?

Žoržs Tikmers: – Olimpiskajā ēdnīcā citreiz speciāla vieta tiek ierādīta ASV basketbola komandai. Tur viņi ēd, sarunājas un joko, un citi viņus fotografē. Olimpiskajās spēlēs sporta zvaigznes izturas ļoti vienkārši, tur viņi ir tādi paši cilvēki kā citi. Citur pie viņiem, piemēram, pie tās pašas Serēnas Viljamsas "US Open" turnīrā, tikt klāt būtu vienkārši neiespējami.

Einārs Fogelis: – Vai, piemēram, kad olimpiskajā ciematā redzēju, kā pie garā galda vienā pusē sēdēja un ēda kanādiešu hokejisti, otrā – amerikāņi. Kur vēl pasaulē redzēsi 40 miljonārus pie viena galda?

Žoržs Tikmers: – Vēl tikai jāpiebilst, ka katras valsts komandas sportisti, treneri un citi dalībnieki pamatā ir koncentrējušies uz savas komandas vajadzībām un darbu, un citu komandu un konkurentu problēmas viņus interesē visai maz. Vienīgais, kas visus uztrauc, – lai sacensības noritētu godīgi.

Vai mums ir cerības kādreiz redzēt olimpiskajā ciematā Porziņģi un citus šīs paaudzes basketbolistus?

Žoržs Tikmers: – Cerības ir, bet ceļš uz spēlēm sākas soli pa solim, un grūtākie mums ir pirmie soļi. Jāpiebilst tikai, ka tādā pašā situācijā ir arī pārējo valstu komandas, jautājums ir tikai par rezervistu soliņa garumu, tātad nacionālās līgas stiprumu.

Einārs Fogelis: – Nedomāju, ka mūsu topa basketbolisti nevēlētos spēlēt izlasē, viņi to jau ir pierādījuši.

Kas, jūsuprāt, ir labāks – viens olimpiskais zelts vai trīs bronzas?

Abi: – Viens zelts UN trīs bronzas!