Kristaps Porziņģis: "Man daži treneri ir teikuši, ka es nebūšu spēlētājs"

Divdesmit gadu vecais puisis no Liepājas jau ir nopelnījis pirmo oficiālo NBA balvu – kā mēneša labākais debitants, kļuvis par reklāmas seju pasaulslaveniem zīmoliem un dzirdējis cildinošus vārdus no basketbola leģendām, kā arī saņēmis “Latvijas gada balvu sportā” kā uzlecošā zvaigzne. Tomēr milzu loma Kristapa dzīvē un, protams, arī panākumos ir ģimenei, kas patlaban ir viņam blakus Ņujorkā un katrs veic savus pienākumus – mamma Ingrīda rūpējas par gardām maltītēm, tēvs Tālis skatās un analizē basketbola spēļu ierakstus, vecākais brālis Jānis palīdz pilnveidot basketbola prasmes, vidējais – Mārtiņš – nodarbojas ar mārketinga un reklāmas lietām. Aicinājām Kristapu uz sarunu par dzīvi lielajā Ņujorkā, kur viņu jau pazīst, par izjūtām laukumā un nākotnes plāniem.

Neesmu jau tā īsti paaudzies – tas ir nomērīts nedaudz citādi, ar basketbola apaviem. Taču tie 217 centimetri gan man ir.

Kāds ir tavs kājas izmērs?

50,5 jeb – pēc ASV standarta – 16.

Apģērbu un apavus tavam augumam nav viegli nopirkt. Kā tu tiec pie izejamā apģērba? Kurpēm?

Pilnīgi viss tiek speciāli pasūtīts konkrēti maniem izmēriem. Uzvalkus, drēbes un visu man speciāli šuj.

Pēc cilvēkiem. Visvairāk man pietrūkst manu draugu, pārējo radu. Lai kur arī es būtu, vienmēr ir bijis prieks atgriezties. Latvija man vienmēr paliks sirdī, tās taču ir mājas.

Tavs mīļākais basketbolists bērnībā un tagad?

Uzaugot mans mīļākais basketbolists laikam jau tomēr bija mans lielais brālis Jānis. Latvijas izlasē, protams, Biedriņš, Kambala.

Vai esi māņticīgs? Pastāsti par savu pirmsspēļu rituālu!

Man ir savi ieradumi, ko es izdaru pirms katras spēles, taču es neteiktu, ka esmu īpaši māņticīgs. Tas, ko pirms spēles vienmēr daru, – gan zeķi, gan botu sākumā uzvelku kreisajai kājai. Kreiso kāju arī vienmēr pirmo noteipoju (medicīniska procedūra ar speciālu leikoplastu, kādu veic daudzi basketbolisti pirms katras fiziskās aktivitātes, lai nesavainotu potītes – Red.)

Droši vien, ka mana ģimene.

Labākais padoms, ko esi saņēmis?

Man daudzi ir devuši labus padomus. Ļoti patīkami, protams, bija, kad NBA leģenda Kevins Gārnets vasaras līgas laikā pienāca klāt un sacīja, lai neņemu galvā tos fanus, kuri par mani toreiz ūjināja. Viņš teica, lai pārvēršu to visu enerģijā un turpinu strādāt. Viņš sacīja, ka es varu būt labs spēlētājs.

Īstenībā es jau vēl nemaz neesmu tā īsti nopelnījis savu pirmo NBA algu. Pagaidām nav arī kādu konkrētu plānu. Galvenais man ir parūpēties par ģimeni – nokārtot visu, ko mums šobrīd vajag.

Mīļākā vieta vai vietas Ņujorkā?

Treniņzāle Madison Square Garden (Ņujorkas Knicks mājas spēļu zāle – Red.) Ir arī daži iecienītākie restorāni, taču patīk jebkura vieta, kur varu būt kopā ar ģimeni.

Kārdinājums, kam tu nespēj pretoties?

Mammas gatavotajam ēdienam es nekādi nevaru pateikt nē – tas ir mans mīļākais.

Grūti pateikt, tas jau jāprasa maniem draugiem, nevis man (smejas)! Par mani varētu teikt, ka esmu atvērts, cenšos būt pozitīvs. Mani varētu raksturot galvenokārt kā tādu, kurš ieliek daudz darba, lai sasniegtu savus mērķus.

Mērķi, ko vēlies īstenot nākamajā gadā?

Attiecībā uz basketbolu – grūti pateikt. Nekādus īpašus mērķus šobrīd neesmu sev izvirzījis. Man, protams, ir kaut kāds priekšstats par to, ko es vēlētos sasniegt, bet tas nav nekas tāds, ar ko es būtu gatavs dalīties jau tagad.

Droši vien, ka mazo spēlētāju ātrums un asums, kā arī laukums, kas NBA ir plašāks. Ir grūtāk nosegt tos mazos, kad viņi iet garām (smejas). Asums un fiziskais spēks liek par sevi manīt.

Pārsteigts es neesmu. Man ir gandarījums, ka atmaksājas tas, ko es daru. Piemēram, divus gadus trenējos izdarīt kādu kustību, un tagad man tā jau sanāk spēles laikā. Taču pārsteiguma nav – es zināju, ko es varu.

Tavs padoms jaunajiem basketbolistiem, kas netic, ka spēlēšana NBA ir reāli īstenojams sapnis.

Nevajag klausīties, ko lielākā daļa stāsta, ka šeit nav iespējams tikt. Man arī ir bijuši vairāki tādi – pat daži treneri ir teikuši, ka es nebūšu spēlētājs. Ir jāmotivē sevi un jāturpina strādāt.

Jā, varbūt esmu kļuvis drusku spēcīgāks. Es gan vienmēr it kā esmu gājis pēc tām atlecošajām bumbām uzbrukumā, vienkārši tagad sanāk tā, ka atlecošo bumbu vispār ir vairāk, un es nedaudz agresīvāk eju un cenšos to ielikt atpakaļ, tāpēc arī sanāk tās smukās epizodes.

Lielākais pluss droši vien būs mans atlētisms, augums un prasmes to pareizi izmantot. Jākļūst gan stiprākam – jāpiestrādā pie fiziskā spēka un metiena. Nav jau nekā tāda, ko es darītu ideāli, viss jāattīsta.

Cik viegli aprast ar to, ka spēlētāji, kurus nesen vadīji datorspēlēs vai skatījies televīzijā, tagad ir tavi komandas biedri vai pretinieki?

Savā ziņā jau tas ir sapņa piepildījums, taču tagad, kad pats esmu uz tā laukuma, man īsti nav laika aizdomāties, ka esmu starp tiem večiem (smejas). Uz laukuma par to nedomāju – es tur esmu konkrēta iemesla dēļ. Es tur iederos, un man tas nešķiet nekas nereāls.

Vienkārši jau nav. Tā diēta, tāda, kāda tā uzrakstīta, ir pilnīgi nepareiza. Nezinu, ko domāja tas, kurš to man veidoja. Mēģināju ēst, cik varu, lai visu laiku man kaut kas būtu vēderā. Ik pēc divām, trim stundām kaut ko ieēdu. Galvenais – lai ķermenim uzaug masa.

Vai arī sezonas laikā tev ir sava ēdienkarte? Varbūt tev ir kategoriski pateikts, ka kaut ko konkrētu ēst nedrīksti?

Tagad daudz ceļoju ar komandu, un ēdiens mums ir sagatavots – par to visu kāds ir parūpējies. Tad, kad esmu mājās, ēdu mammas gatavoto. Īpašu aizliegumu un problēmu ar ēdienu nav, galvenais, lai būtu veselīgi.

Eiropā daudzos klubos ir dzirdēts, ka rūpīgi seko līdzi katra spēlētāja svara izmaiņām, un, līdzko ir kāda lielāka nobīde, tiek piespriesti sodi. Vai arī tev visu laiku ir jābūt kādā noteiktā svarā? Varbūt tavā gadījumā ir – jo vairāk, jo labāk?

Mans svars mainās, taču sodu jau neviens nespriedīs. Neviens pagaidām nezina, kādam jābūt manam ideālajam svaram. Mēģinu pielikt klāt, cik vien varu, taču sezonas laikā ir diezgan grūti – daudz ceļošanas.

Par to vislielākā pateicība maniem brāļiem. Viņi man ir ļoti palīdzējuši. Gan uzņēmuši video, gan skatījušies, kā ar medijiem runā NBA basketbolisti. Es no tā mācījos, kaut gan vēl tāpat daudz ir jāapgūst. Liels paldies viņiem, ka viņi aizdomājās tik tālu.

Ko dari, kad vēlies paslēpties no sava zvaigznes statusa? No neskaitāmajiem faniem? Un kā vispār ar to tik pēkšņi apradi?

Atpūšoties atrodos vai nu zālē, vai mājās. Zāle man vispār ir kā baznīca – aizbraucu tur, un mani neviens netraucē, esmu viens (smejas). Tur varu strādāt un koncentrēties tikai uz basketbolu. Tie man ir tādi kā klusuma brīži.

Esmu jau pieradis un gatavs tam, ka uz ielas mani atpazīst, lūdz kopīgi nofotografēties un paslavē. Man nešķiet, ka man būtu jāslēpjas.

Man patīk izskatīgas, gudras... Noteikti jābūt arī humora izjūtai.

Tu noteikti sekoji līdzi Eurobasket 2015. Kā pietrūka Latvijas izlasei, lai sasniegtu vēl vairāk?

Grūti pateikt, nevaru ielīst viņu ādā. Beigas nebija tik labas, kā gaidīju, taču domāju, ka kopumā aizvadīja labu čempionātu. Par viņiem varu teikt tikai labus vārdus.

Pagaidām nezinu, kad, bet noteikti būšu!

Vai seko līdzi arī citiem sporta veidiem?

Man patīk futbols.

Par to ir dziļāk jāpadomā. Runājot par futbolu, skatījos Latvijas virslīgu, un man patika, kā spēlēja Dāvis Ikaunieks.