“Tikt atpakaļ nebija viegli,” “VEF Rīga” snaiperis Janičenoks stāsta par atgūšanos no karjeras smagākās traumas
Basketbola kluba “VEF Rīga” uzbrūkošais aizsargs Kristaps Janičenoks ir otras pieredzes bagātākais (aiz BK "Ogre" pātstāvošā Ginta Antropa) Latvijas Basketbola līgas spēlētājs. Šosezon vefā Kristaps ir atgriezies pēc smagākās traumas savā karjerā un, lai arī sarunā ar Jauns.lv atzīst, ka sākumā gāja grūti, patlaban vefiņa snaiperis laukumā pārliecinoši demonstrē, ka ir atradis iepriekšējo ritmu.
Kā tu uzturi sevi formā visus šos gadus?
Tāpat kā visi pārējie komandas biedri. Mums ir regulāri treniņi – divas reizes dienā. Tā arī tā forma tiek noturēta. Protams, papildus tam ir vairāk jāpiedomā pie uztura un dažām citām lietām, tostarp arī to, kā tiek pavadīts brīvais laiks. Pamatā gan pilnībā pietiek ar to, ko dod klubs.
Vai Ahileja cīpslas savainojums un atkopšanās pēc tā bija smagākais brīdis karjerā?
Jā, tā bija manas karjeras visnopietnākā trauma. Cerams, ka arī pēdējā. Bija grūti. Atkopšanās – tas ir viens, taču atrast spēles ritmu, pavedienu un nokļūt atpakaļ komandas rotācijā – kaut kas pavisam cits. Ja kāds sportists apgalvo, ka tūlīt pēc atkopšanās no nopietnas traumas ir juties pārliecināts un bez nedrošības sajūtas atgriezies komandā, viņš melo. Ja esi bijis ārpus ritma, sākumā vienmēr ir grūtāk, ir jācīnās ar sevi.
Bagatskis reiz teica, ka tev ir labākais metiens starp Latvijas spēlētājiem. Talants vai smagi treniņi?
Tas noteikti ir gan kaut kāda veida talants, gan arī darbs... šo sakarību apvienojums vienā.
"VEF Rīga" treniņš "Electrum" Olimpiskajā sporta centrā
Funkcionējošs basketbola klubs nav iedomājams bez sava fizioterapeita, kurš lieliski pārzina gan savu arodu kopumā, gan arī katra komandas spēlētāja ...
Runā, ka snaipera prasmes slēpjas galvā. Ar kādām metodēm nomierini prātu un koncentrējies spēlei?
Atkarīgs no spēlētāja. Man, saprotamu iemeslu dēļ, patīk spēlēt tās svarīgākās spēles. Tad tu vairāk esi tajā spēlē iekšā. Es negribu teikt, ka es nekoncentrējos uz katru spēli – es to daru. Taču svarīgākajās spēlēs man ir vieglāk, es neizjūtu tādu spiedienu.
Sezonas sākumā tev, šķiet, bija pazudis metiens. Kā domā tu pats, kāpēc tā notika?
Jā, tā bija gan. Paldies Dievam, ka spēju no tā atgūties. Kā jau teicu, domāju, ka sākumā vienkārši biju nedaudz ārpus ritma, arī jau pieminētā nedrošības sajūta, traumas dēļ, gan jau nospēlēja lomu. Sakrita tā, ka sezonas sākums man bija salīdzinoši vājš.
Vai Janičenokam 34 gados būtu iespējas viens pret viens uzvarēt Janiču 20, 25 gados? Ar ko esi labāks par savu jaunāko versiju?
Noteikti ar pieredzi, vairāk neko! (smejas) Jā, pret sevi 20 gadu vecumā es noteikti kaut ko izdomātu...
Kādi ir tavi šīs sezonas mērķi VEF komandā, kādi plāni pēc tam?
Pirmkārt, noteikti jāaizstāv čempiona tituls, jārāda stabilāks sniegums. Protams, arī VTB Vienotajā līgā ir nepieciešamas vairāk uzvaras. Individuālo mērķu nav. Šis ir komandas sporta veids, nevis teniss. It sevišķi man, 34 gadu vecumā runāt par kaut kādiem individuāliem mērķiem būtu tā diezgan dīvaini (smej).
