Mamma un trenere - divi vienā: "Ja Aļona kaut ko grib, viņa darīs visu, lai to panāktu!"

Treneres grafiks ir tik blīvs, ka tikšanos ar viņu sarunājam pievakarē tenisa klubā Teikā, kur Jakovļeva darbojas ar bērnu grupām. Atrast zāli nav viegli: kādreizējais zinātniskās pētniecības institūtu komplekss slīgst tumsā, un, tikai iztaujājot sargu un kādas noliktavas darbinieku, izdodas sameklēt necilās metāla durvis, aiz kurām atrodas zāle. Paķimerējamies ap kodu atslēgu, uzkāpjam pa tumšām kāpnēm otrajā stāvā – un nonākam diezgan drēgnā un nobružātā zālē, kurā trenējas kāds pusducis bērnu, bet trenere stāv maliņā, ietinusies kažociņā. Kontrasts ar šovasar televīzijā redzēto Aļonas triumfu Roland Garros turnīrā Parīzē ir graujošs, un diez vai rietumvalstu tenisa zvaigznes ticētu savām acīm, ja ieraudzītu Jeļenu un Aļonu šajā zālē. Taču fakts paliek fakts – tieši te Aļona trenējās līdz 12 gadu vecumam. Bet viņam mamma te strādā vēl šobaltdien.
“No šejienes es neeju prom nostalģijas dēļ. Es taču te strādāju jau kopš 1993. gada, kad vēl institūtā otrajā kursā mācījos. Otra vieta, kur strādāju, ir klubs Enri – uz turieni nāk turīgāku vecāki bērni, bet uz šejieni ne pārāk turīgu,” savu izvēli skaidro Jakovļeva.

Ņemot vērā, ka esat izaudzinājusi čempioni, tagad jums vajadzētu būt lielam jaunu audzēkņu pieplūdumam. Jo visi taču noteikti grib trenēties pie tādas treneres!

Bērni jau nāk visu laiku, taču, protams, pēc tam, kad Aļona vinnēja "Roland Garros", bija vērojams meiteņu pieplūdums. Kādēļ tieši meiteņu? Laikam jau tāpēc, ka puiši Latvijā vairāk grib spēlēt hokeju. Visi iet uz hokeju.

Ernesta Gulbja piemēram jau it kā vajadzēja iedvesmot puišus arī tenisam pievērsties...

Kad Ernestam bija panākumi, tad nāca trenēties arī puiši. Bet pēc tam tomēr vairāk gāja uz hokeju. Tagad, pēc Aļonas panākumiem, atkal modē ir teniss, un vairāk nāk meitenes.

Cik jums tagad ir audzēkņu?

Daudz – apmēram piecdesmit. Ikdienā es strādāju ar grupām, individuālais darbs ir tikai ar Aļonu, jo nekam vairāk laika neatliek.

Tagad, kad Aļona sasniegusi tik augstu līmeni un pasaules rangā ir septītajā vietā, viņai jūsu padomi  vēl ir nepieciešami?

Ir gan. Vienu brīdi domāju palaist viņu brīvāk un vairāk koncentrēties darbam tenisa klubā, tomēr Aļona gribēja, lai braucu viņai līdzi uz sacensībām. Viņai ir svarīgi, lai mamma – trenere būtu blakus.

Kā jums izdodas savienot bērnu trenēšanu un palīdzēšanu Aļonai?

Viegli nav. Kad Aļonai ir svarīgi turnīri, braucu viņai līdzi, bet, kad esmu mājās, Latvijā, tad eju strādāt klubā. Šis darbs man patīk, un es to negribu pamest. Tā vairāk ir sirdslieta, nevis nepieciešamība – naudas dēļ man to nebūtu nepieciešams darīt. Tagad drīzāk jau tas ir kā hobijs, jo man ļoti patīk strādāt ar bērniem.

Vai atvaļinājums jums kādreiz vispār ir?

Ir! Tad, kad braucu ar Aļonu uz turnīriem, man ir atvaļinājums no tenisa kluba. Bet, atgriežoties tenisa klubā, ir atvaļinājums no uztraukumiem turnīru laikā.

Kurā brīdī sapratāt, ka ar jūsu spēkiem vien ir par maz un Aļonai ir nepieciešams vēl kāds treneris?

Pirmām kārtām ir grūti savienot vienā cilvēkā māti un treneri. Var jau būt, ka viņai pietiktu ar maniem padomiem, taču, ja tu vienlaikus esi ne tikai trenere, bet arī mamma mājās, tad ir diezgan grūti. Reizēm meita negrib klausīt, jo grūti nošķirt, ko saka mamma un ko – trenere. Tas ir grūti abām: es reizēm kādu smagāku momentu uztveru vairāk kā mamma, nevis kā trenere, savukārt, kad Aļonai vajag trenera padomu, viņa to uztver kā mammas padomu.

Ar mammu un treneri, lai arī tagad tie ir divi dažādi cilvēki, šobrīd Aļonai droši vien ir par maz?

Jā, viņai ir vesela komanda. Menedžeris viņai ir jau no 12 gadiem, tagad ir arī fitnesa treneris, tenisa treneris, sparingpartneris... Pieklājīga komanda.

Cik gadījies redzēt, jūs Aļonas spēles skatāties bez īpašām emocijām, vismaz uz āru tās sevišķi neizrādāt. Kā jums tas izdodas?

Tā tas izskatās tikai no malas. Iekšēji jau emocijas nekur nepaliek, ir jāpieliek pūles, lai tās neizrādītu.

Aļonai laukumā piemīt dzelžains gribasspēks un izteikts sportiskais niknums, kas parasti Latvijas sportistiem nav nemaz tik raksturīgi. No kurienes viņā tas?

Domāju, ka tie ir gēni, jo Aļonas tētis ir ukrainis. Lai arī viņa ir dzimusi Latvijā, tomēr ukraiņu gēni liek sevi manīt. Tāds raksturs viņai ir kopš paša sākuma, neviens tā īpaši nav to centies ieaudzināt. Ja viņa kaut ko grib, tad darīs visu, lai to panāktu, un tā ir bijis jau kopš bērnības.

Vai var just, kā pēc šā gada panākumiem mainās sāncenšu attieksme pret Aļonu?

Protams, to var just. Sākumā, kad tikai iekļuvām lielajos turnīros, neviens viņu neuztvēra nopietni. Taču tagad attieksme ir pavisam citāda – augstākā līmeņa tenisistes viņu ir pieņēmušas savās rindās, labprāt parunājas, trenējas. Un arī baidās – jo visi jau esam konkurenti.

Jums noteikti ir sapnis – ko Aļonai savas karjeras laikā vēl vajadzētu sasniegt?

Būtu jācenšas uzvarēt vēl vienā "Grand Slam" turnīrā. Lielais un globālais mērķis ir uzvarēt visos četros "Grand Slam".

Cik daudz Aļona kā tenisiste jūsu skatījumā vēl var augt un progresēt?

Daudz. Vēl ir kur tiekties – jāstrādā un jāstrādā. Īstenībā tā tiešām nopietni un profesionāli viņa strādā pirmo gadu. Līdz tam viņa spēlēja galvenokārt uz sava talanta rēķina. Gan fiziski, gan tehniski viņa var vēl diezgan daudz pielikt. Arī psiholoģiski, jo pagaidām vēl ir tas vecums, kad virsroku ņem maksimālisms un visu gribas sasniegt uzreiz. Divdesmit septiņos divdesmit astoņos gados domāšana būs citāda. Ja nebūs traumu, tad viņa var mierīgi spēlēt vēl gadus desmit. Ja negadīsies mīlestība, kā jau meitenēm reizēm gadās...

Tur jau jums kā mammai vajadzētu meitu pieskatīt!

Ko gan mīlestības lietās var pieskatīt... Tad neviens neko mammām neprasa.

Pēdējos gados mums viens pēc otra parādās augsta līmeņa tenisisti – vispirms Ernests Gulbis, tagad Anastasija Sevastova un Aļona. Varbūt ar laiku Latvija var kļūt par tenisa lielvalsti?

Diez vai, šie drīzāk ir izņēmumi. Protams, tagad ir vairāk tenisa klubu, un bērniem ir lielākas iespējas trenēties, taču valsts tomēr mums ir maza, un nav arī tādu tradīciju kā, piemēram, Anglijai vai Francijai. Kaut gan – pēc tenisistu skaita, kas patlaban ir TOP 100, mēs jau tagad esam tenisa lielvalsts. Divas meitenes TOP 20 – tas ir nopietni!

Vajadzētu tikai to kaut kā padarīt par sistēmu. Čehija taču arī nav sevišķi liela valsts, taču viņiem augsta līmeņa tenisisti kaut kā uzrodas cits pēc cita jau ne pirmo gadu desmitu...

Pie mums teniss vēl arvien nav tik populārs, turklāt tas nav lēts sporta veids, un valsts to īpaši neatbalsta. Viss ir uz vecāku pleciem. Komandu sporta veidos vari izaudzināt labu spēlētāju un pēc tam pārdot, taču tenisā tu pats gan spēlē, gan pelni, gan tērē. Iespējams, ka čehiem arī valsts attieksme pret tenisu ir citāda.

Lasīju, ka jums ir plāns izaudzināt vēl vismaz vienu čempionu no Latvijas. Cik tas ir reāli?

Var pamēģināt! Laiks rādīs, jo tā uzreiz grūti pateikt, kāds potenciāls bērnam ir. Mēs ņemam bērnus trenēties no sešiem gadiem, kaut gan ir treneri, kas pieņem arī jaunākus. Talantīgu bērnu uzreiz var redzēt pēc acīm, pēc kustībām. Svarīgi arī tas, vai viņam teniss patīk kā spēle. Taču to, kādā līmenī viņš var spēlēt, līdz 14–15 gadiem ir grūti saprast.

Intervijas un dažādus citus rakstus par 2017. gada Latvijas sporta izcilībām lasiet žurnāla "9Vīri" īpašajā sporta numurā "Latvijas Sporta Izcilības 2017", kas nopērkams preses kioskos no 29. decembra.