Basketbola izlases vadība nemāk rēķināt

Latvijas izlasei 2009. gada Eiropas čempionāts noteikti paliks kā nepiepildīto iespēju gads, jo nesaprotamā Krievijas izlases nenovērtēšana un mača galotnes “norakšana” lielā mērā izšķīra čempionāta beigšanās datumu. Ko tas dod, ja, demonstrējot ļoti kvalitatīvu spēli aizsardzībā pret zvaigžņoto Francijas izlasi, mēs zaudējam viņiem līdzīgā galotnē dažu plānoto izlases līderu neveiksmju dēļ. Kronis visam bija spēle pret Vāciju, kurā uzvarējām, bet ar nepietiekamu pārsvaru – “tikai” ar “+6”. Basketbolisti tiešām cīnījās ar domu galvā: “Tagad vai nekad”, un būtu “tagad”, ja vien... Nerunāsim par garām aizmestajiem 19 soda metieniem, kad pat lieliskajam snaiperim Kristapam Valteram pēc kārtējā garām aizmestā metiena no lūpām var nolasīt: “(cenzēts), tas taču nav normāli!” Puiši bija pārdeguši, kāds Kristaps Valters un Armands Šķēle bija jau pirmajos divos mačos, un viņiem traucēja milzīgais atbildības slogs. Nerunāsim par Kristapa Janičenoka koncentrēšanās trūkumu aizsardzībā (tas bija novērojams visu čempionātu). Nerunāsim par Ernesta Kalves slikto spēli aizsardzībā – Jaglas pazaudēšanu un abiem garām aizmestajiem soda metieniem. Nerunāsim par trenera Kemzuras taktiku izlaist laukumā piecus ārējos spēlētājus vai pāris minūtes iepriekš likt Biedriņam segt Janu Hendriku Jaglu, ko “Biedrs” vienkārši fiziski nespēja izdarīt trīs reizes pēc kārtas, vai pārāk maz laukumā kopā laist mūsu abus supercentrus – Kasparu Kambalu un Andri Biedriņi, vai par “Kambja” neizlaišanu cīņā par atlēkušo bumbu pie Kalves otrā soda metiena. Runāsim par tiem, kuri laupīja mums mača pēdējo iespēju izglābties 

Sabiedrībā pēdējās dienas virmo neskaidrība, par cik tad mums īsti vajadzēja uzvarēt vāciešus. Lai, cik tas muļķīgi nebūtu – ar “+8” būtu pieticis. Kopš 2009. gada Eiropas sieviešu čempionāta, kas notika Latvijā, basketbolā ir nedaudz mainīts nolikums gadījumos, kad komandām ir vienāds uzvaru un zaudējumu skaits. Tiek rēķināta nevis punktu starpība, bet gan koeficienti, un gadījumos, kad koeficienti ir vienādi, ja pirms tam uzvaru zaudējumu skaits ir bijis vienāds trīs komandām, tiek saskaitīti šo trīs komandu savstarpējo spēļu koeficienti (skatīt raksta beigas). Portālam kasjauns.lv par šādu sistēmu pastāstīja sporta komentētājs un SK “Cēsis” menedžeris Arvīds Rasa. Šajā brīdī rodas jautājums – kāpēc pie rezultāta 60:68 uzreiz bija jāsit sods un pašās beigās bija jāmēģina izmest tālmetienu, nevis apspēlēt vai iedot piespēli groza apakšā. Atbilde ir viena – galvenais treneris Ķēstutis Kemzura par to nebija informēts. Vai viņš pats pie tā ir vainojams? Diez vai, ne velti viņam ir tik daudz palīgu un izlases darbinieku. Varbūt šāda aprēķina veikšana ir treneru Edmunda Valeiko vai Igora Miglinieka pienākumos, bet varbūt izlases direktora Edgara Buļa uzdevums, bet varbūt to vajadzēja zināt LBS ģenerālsekretāram Edgaram Šnepam, kurš arī bija devies uz čempionātu Polijā. Par to, kam vajadzēja būt mūsu izlases matemātiķim, vislabāk zināms ir LBS prezidentam Ojāram Kehrim, bet arī viņš pagaidām klusē. Tas ir muļķīgi, ja negācijām pārpilnajai mūsu basketbola izlasei pēdējo iespēju laupa nevis nevarēšana, kāda spēlētāja uzdzīve, nenoskaņošanās vai jebkāda cita basketbolistu liksta, bet gan kāds no darbiniekiem vai treneriem savas neizdarības vai slinkuma dēļ. Gaidām paskaidrojumus no LBS!

 *Latvijas izlase šajā brīdī ir otrajā vietā, kamēr Vācijas izlase negūtu 75 punktus (pie astoņu punktu starpības)

Jo vienādu koeficientu gadījumā tiek ņemta vērā un saskaitīta savstarpējo spēļu attiecība starp Latviju, Vāciju un Krieviju.

kasjauns.lv/Foto: LETA