Jānis Kols: olimpiskās medaļas ir ģimeņu, nevis LOK vadības nopelns
Aldonam Vrubļevskim pēc astoņiem gadiem Latvijas Olimpiskās komitejas prezidenta amatā ir pieteicies konkurents – Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents, uzņēmējs Jānis Kols.
Izšķirties nebija viegli, intervijā atzīst Jānis Kols. „Bija jāsaprot, uz ko eju, ko varēšu izdarīt un ko varbūt zaudēšu.” Pirmo reizi par to nopietni domāts Londonas olimpisko spēļu laikā. Tagad pēc lēmuma kandidēt uz LOK prezidenta amatu Kols jau ir apzinājis, kas, kā un kad būs konkrēti jādara, ja uzvarēs.
Virmo runas par pārmaiņām
„Runas par pārmaiņām sporta vidē pēdējā gada laikā ir plaši virmojušas,” saka Kols, kurš rēķinās ne tikai ar paša vadītās, bet arī ar peldēšanas, triatlona, vieglatlētikas un basketbola federāciju atbalstu – tās visas pieteica viņa kandidatūru LOK vadības vēlēšanām, kuras notiks 21. septembrī.
Un tomēr – medaļas taču ir, no olimpiskajām spēlēm tukšā mūsējie neatgriežas. Kols ir atklāts: „LOK pašreizējai vadībai medaļas ir bijušas glābiņš, bet mans viedoklis – LOK esošās vadības varējums ir ievērojami pārspīlēts. Vankūverā un Londonā izcīnītās medaļas galvenokārt ir Šicu, Dukuru, Šmediņu, Radevičas un Štrombergu ģimeņu nopelns.”
Lai izstrādātu savu programmu, Kols vēlējies iepazīties ar pašreizējo LOK programmu 2004.–2012. gadam, bet sev par pārsteigumu atklājis, ka tādas nav. Arī Nacionālajā attīstības plānā šim laika posmam nav neviena vārda par sportu. „Nav ko koriģēt, nav uz ko atskatīties, ir jāveido no jauna,” secina pretendents.
„Ir pagājuši simts gadi, kopš zem cariskās Krievijas karoga 1912. gadā izcīnīta pirmā olimpiskā medaļa Latvijai, un arī 2012. gadā Latvijas sportisti tās ir ieguvuši,” atgādina Kols, uzsverot, ka arī nākotnē jānodrošina augsto sportisko sasniegumu nepārtrauktība.
Gadījumā ja tiks turpināta līdzšinējā LOK vadības politika pieņemt svarīgus lēmumus šaurā lokā, neiesaistot visas olimpiskās federācijas, tad sekas Latvijas sportam var būt bēdīgas. Patlaban Kola programmas galvenās tēzes ir par papildfinansējuma piesaistes iespējām no Eiropas struktūrfondiem, starptautiskajām kompānijām (galvenokārt no Āzijas), kā arī individuālu sadarbības formu paplašināšanu. Tas ir ļoti būtiski, jo valsts atbalsts sportam kopš 2008. gada ir samazinājies trīskārt un esošā LOK vadība nesola, ka nākamgad finansējums varētu pieaugt. „Ar tādu attieksmi un finansiālo situāciju jebkurā privātā uzņēmumā īpašnieki vadību sen būtu atlaiduši,” neslēpj Kols.
„Sportā ir ilgtermiņa investīcijas, nav kā ar kartupeļiem, pavasarī iestādi, rudenī novāc. Līdz ieguldītā nauda dos rezultātus, jāgaida vismaz četri līdz astoņi gadi,” teic Kols. Zinot, ka pēdējie gadi sportam bijuši finansiāli nabadzīgi, jau esot bažas, kā mūsējiem veiksies ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos 2014. gadā un 2016. gada vasaras spēlēs Riodežaneiro. „Valsts atbalstam sportam jābūt lielākam,” saka Kols, uzskatot, ka ideālā variantā ir piesaiste valsts budžetam – 0,4 līdz 0,5% no kopapjoma, Šo mērķu sasniegšanai ir enerģiskāk jādarbojas arī varas gaiteņos un kabinetos.
„Aktīvi jāstrādā ar Latvijas bankām. Šā gada prognozētā neto peļņa banku sektorā Latvijā ir apmēram 100 miljoni eiro. Pirms dažiem gadiem mēs būtiski palīdzējām skandināvu bankām, varbūt ir īstais brīdis atdot „parādu”,” piebilst Kols. Vēl viens finansējuma avots ir no izmaiņām akcīzes nodoklī alkoholam un tabakai, kā arī nodokļos no azartspēlēm un loterijām. „Nav normāli, ja piemēram, Alūksnē ir vairākas azartspēļu vietas, bet nav neviena stadiona ar mākslīgo segumu un tribīnēm.”
„Valdības nāk un iet, bet sports bija, ir un būs,” Kols uzskata, ka jau tā problēmu „apkrautajai” Izglītības un zinātnes ministrijai nevajadzētu nodarboties ar sporta nozari, bet pēc vairāku citu Eiropas valstu parauga to uzticēt Iekšlietu vai Aizsardzības ministrijai. Turklāt sportisti pēc aktīvajām gaitām paliek valsts dienestā, iespējams arī ātrāks pensionēšanās vecums, jo atšķirībā no citām profesijām sportā nav iespējams augstvērtīgi darboties līdz sirmam vecumam.
Algu nesaņem, bet draud ierēdņu statuss
Kols uzsver, ka Bobsleja un skeletona federāciju vada bez atalgojuma, uz pēdējām trīs olimpiskajām spēlēm ar ģimeni dodas kā ierindas skatītājs – par saviem līdzekļiem, sedzot gan ceļa, gan naktsmītņu, kā arī biļešu iegādes izdevumus. Līdzīgi viņam Latvijā sporta federācijas lielākoties vada veiksmīgi uzņēmēji, bet tajā pašā laikā varas kabinetos ir jauna iecere – ja valsts finansējums sporta federācijām pārsniedz 50% plus vienu latu, to vadītājiem varēs piemērot valsts ierēdņa statusu.
Kols: „Federāciju vadītāji, kuri vairākumā gadījumu ir arī veiksmīgi uzņēmēji, naudu sportā investē, nevis no tā saņem. Ja valdība pieņems šādu likumu, vai šiem cilvēkiem nebūs vieglāk paiet malā? Tas būs sportam milzīgs zaudējums!”
