Aktrise Jana Čivžele: "Kosmētika ir manas sievišķības bruņas"
Aktrise un tērpu māksliniece Jana Čivžele bērnībā dzīvi iztēlojās kā cirka izrādi – spožu, krāsainu un aizraujošu, un tieši tāda tā arī izrādījās. Sarežģītākais – iešana pa dzīves virvi. Viņa atklāti stāsta, kas palīdz uz tās noturēties un drošu soli iet tālāk.
Rīta rituāls
Jūtos labi un priecājos, ja man ir daudz darba, bet, skrienot starp darbiem, ir svarīgi neaizmirst par sevi, par savām vērtībām un to, kāpēc es to daru. Ik pa laikam arī man ir nepieciešams restarts, lai atrastu jaunus spēkus un darītu to, kas man patīk un ir svarīgs.
Pirmdienas teātrī ir brīvdienas, un es tās pavadu divējādi – saplānoju un steidzos paveikt iekavētos darbus vai arī nekaunīgi atpūšos un slinkoju. Ilgu laiku cīnījos ar pašpārmetumiem un vainas apziņu, kas klusām un neatlaidīgi čukstēja – ārprāts, Jana, kā tu vari atļauties neko nedarīt –, taču ar laiku sapratu, ka ir muļķīgi sevi vainot par atpūtu, tāpēc mācos izbaudīt laiku ar sevi, kad varu rušināties pa māju, nav jāmazgā mati un nekur nav jāiet. Tas nav viegli, jo ir pierasts visu laiku būt skrējienā.
Mana ikdiena sākas ap septiņiem no rīta, kad modinu dēlu uz skolu. Pēc tam kad mani vīrieši ir devušies dienas gaitās, izbaudu savu rīta rituālu – lēnām, apmēram stundu, dzeru kafiju. Tas ir mans laiks, kad daudz ko pārdomāju. Man ir ļoti svarīgi sākt dienu lēnām; ja šā kafijas rituāla trūkst, jau no paša rīta jūtos sagurusi.
Sievišķības bruņas
Patiesā skaistuma un labsajūtas formula ir prasme ieklausīties sevī un sevi sadzirdēt. Apzinos, ka pati esmu atbildīga par to, kā jūtos ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Man nav liela skaistumkopšanas līdzekļu klāsta, bet gan kosmētikas produkti, kas der un patīk; tos lietojot, apzinos, ka tās ir manas sievišķības bruņas.
Piederu pie tām sievietēm, kurām ir ļoti svarīgi, kas atrodas kosmētikas plauktiņā. Ilgi meklēju produktus, kas man patiktu un radītu īpašas sajūtas. Šobrīd lietoju zīmola Sensai krēmus, un mani absolūtie favorīti ir SENSAI Cellular Performance acu balzams un sejas emulsija. Ik pa laikam uzklāju arī Sensai sejas krēmu, bet šķiet, ka tas ir nedaudz par stipru, tāpēc šo krēmu lietoju tikai tad, kad seja ir kārtīgi jāpabaro, un tas nav bieži.
Piederu pie tām sievietēm, kurām no vecuma ir mazliet bail, tāpēc strādāju ar sevi.
Ik rītu sejas ādu izmasēju ar ledus gabaliņu, pāris reizes nedēļā uz sejas lieku kafijas biezumus, jo tas ir brīnišķīgs skrubis. Kad tos noskaloju, vienmēr priecājos par kafijas radīto efektu – mana āda par šādu skrubi ir pateicīga.
Ilgu laiku ikdienā dekoratīvo kosmētiku lietoju minimāli, jo šķita, ka man tā nav nepieciešama. Vēl nesen man nebija nevienas grumbiņas, un teātrī uz skatuves atveidoju lielākoties jaunas meitenes. Pēdējo pusotru gadu esmu sevi pieķērusi pie domas, ka piederu pie tām sievietēm, kurām no vecuma ir mazliet bail, tāpēc strādāju ar sevi, mēģinu sevi sapost un uzmanīt.
No rītiem cenšos uzkrāsoties un jau kādu laiku izmantoju uzacu zīmuli un vaigu ēnas, kā arī ļoti vieglu tonālo krēmu – Sensai Luminous Sheer Foundation. Brīvdienās joprojām iztieku bez dekoratīvās kosmētikas, un man tas patīk. Toties nekad neizeju no mājas bez savas frizūras – čupčika, nespēju iedomāties, ka kaut kur dotos vaļējiem vai zirgastē sasietiem matiem, tas gan nav iespējams.
Neaizraujos ar ķermeņa krēmiem, jo man nepatīk lipīgā sajūta, ko tie rada, turklāt daži kosmētikas produkti padara manu ādu jutīgu – tā sāk niezēt, un rodas izsitumi. Ķermeņa kopšanai lietoju La Roche-Posay lipīdu atjaunojošo ķermeņa pieniņu jutīgai ādai.
Visas problēmas "izskrien"
Ikdienā esmu fiziski aktīva. Vasarā ļoti daudz braucu ar riteni, tomēr ilgu laiku nepameta sajūta, ka ķermenī kaut kas nestrādā pareizi, tāpēc meklēju vēl kādu fizisko nodarbi. Apguvu dažādas sportiskās aktivitātes, pat zumbu un jogu. Man viss padevās, bet pēc šīm nodarbībām nebija nekādas labsajūtas un miera, stress pat pavairojās, līdz sapratu, ka man ir jāskrien.
Skriešana man dod tieši to, ko vienmēr esmu vēlējusies gūt no fiziskajām aktivitātēm.
Skriešanai piegāju nopietni – izlasīju, kā to darīt pareizi, kārtīgi noskaņojos, līdz beidzot saņēmos un devos ielās. Pirmajā reizē man bija tāds bērna kauns! Toties pēc skriešanas mājās atgriezos ar pacilājošām sajūtām un sapratu, ka tā man dod tieši to, ko vienmēr esmu vēlējusies gūt no fiziskajām aktivitātēm. Skrienot neklausos mūziku. Tā vietā sekoju līdzi tam, kā jūtas mans ķermenis. Es “izskrienu” visas savas problēmas un tādējādi sakārtoju sevi. Skriešana mani nomierina.
Tā kā man ik pa laikam sāp mugura, mana labsajūta ir atkarīga arī no fizioterapeites Montas Arho medicīnas servisā, kas ir gatava mani pieņemt arī pēc darba laika beigām. Viņa ir īsta brīnumdare! Pēc Montas apmeklējuma vienmēr jūtos labi.
Vēl viens rituāls, kas man sagādā prieku un rada pozitīvas izjūtas, ir pedikīrs – tam vienmēr atradīšu naudu, kaut kur ietaupīšu, kaut ko nenopirkšu, bet uz pedikīru aiziešu. Pedikīram izvēlos dažādas krāsas lakas, bet rokām nagus lakoju tikai caurspīdīgus. Ja rokām ir krāsaini nagi, man šķiet, ka tie ir netīri un ka mani tie traucē, līdz ar to nejūtos labi. Arī rotas nenēsāju – zem tām sevi pazaudēju un šķietu sev sveša.
Mazāk, bet kvalitatīvi
Jau mazotnē man bija sarežģītas attiecības ar apaviem. Kad man bija gadi desmit, mamma no Rīgas atveda botveidīgus zaļus zābaciņus ar spilgtām rozā un zaļām šņorītēm. Tagad apzinos, cik meitenīgi un skaisti apavi bija, bet tobrīd man tie ļoti nepatika, nepavisam nebija manā gaumē. Atceros, kā tos aizlidināju pa gaisu. Man joprojām ir ļoti grūti tikt pie apaviem, kas atbilstu visām manām prasībām. Tiem jābūt ideāliem un bez papēžiem. Tāpēc reizēm meklējumos ir jāiegulda daudz spēka, taču tas noteikti ir tā vērts.
Izvēlos galvenokārt melnas krāsas apģērbu, lai gan šovasar savu garderobi papildināju ar olīvzaļu, zilu un pelēku krāsu. Esmu iecienījusi kašmira džemperus – vienu kašmira džemperi nomainu pret kādu citu, līdzīgu vai pat tādu pašu. Savu stilu veidoju pati un uzskatu, ka nav jāskrien pakaļ visam, kas ir moderns, bet jāatrod sev vispiemērotākais.
Pēdējā laikā mana garderobe ir ļoti samazinājusies, jo zinu, ko vēlos, un pērku tikai to. Atceros, agrāk uz atlaidēm sagrābu vairākas kleitas un krekliņus, nesu mājās un dažkārt neko no tā neuzvilku. Esmu sapratusi, ka man nav nepieciešami drēbju kalni. Pietiek ar vienu, bet labu lietu, piemēram, nesen izmetu somu, kas kalpoja piecarpus gadus. Iepērkos pārsvarā interneta veikalos, arī tādos, kuros ir ļoti dārgas lietas, bet sagaidu atlaides un nopērku noskatīto lietu par pieņemamu cenu.
Bērnībā man ārkārtīgi patika cirks, gribēju būt virves dejotāja, jo man tas šķita brīnišķīgi skaisti. Ikreiz, kad mamma veda mani uz cirku, bija liels satraukums un prieks, bet, skatoties priekšnesumu, nepameta arī baiļu izjūta.
Jau tolaik sapratu, ka dzīve būs kā cirka izrāde – spoža, aizraujoša un interesanta, un tā arī ir! Bet pats sarežģītākais ir iešana pa dzīves virvi – ej un ej, līdz vienā brīdī sagrīļoties, taču noturies, bet jau nākamajā krīti. Es ļoti pārdzīvoju, ja man kaut kas neizdodas, man ir bail no kritieniem, lai gan zinu, ka tas nekas – galvenais ir tikt atpakaļ uz tās virves un droši iet tālāk.
