Kā mainīt dzīvi un kļūt par citu (labāku, veiksmīgāku, laimīgāku) cilvēku?

Atbrīvoties no novecojušā un pieņemt jauno – tas izklausās vienkārši, bet liela daļa no apgūtā un piedzīvotā ir iestrādāta mūsu bioloģiskajā personībā, un mēs to nēsājam kā drēbes. Atstāt pazīstamo dzīvi, pie kuras esam pieraduši, un sākt kaut ko jaunu ir tas pats, kas peldēt pret straumi: tas ir grūti un, godīgi sakot, neērti. Šajā procesā mūs izsmej, marginalizē, pretojas un nomelno tie cilvēki, kuri turas pie tā, ko viņi, pēc pašu domām, zina.

Šķiet, cilvēka dabā ir izvairīties no pārmaiņām, līdz viss kļūst patiešām slikti un viņš sāk justies tik neērti, ka vairs nespēj turpināt pa vecam. Mēs gaidām, līdz iestājas krīze, iegūstam traumu, piedzīvojam zaudējumu, slimību un traģēdiju, pirms sākam domāt par to, kas esam, ko darām, kā dzīvojam, ko jūtam un ko, mūsuprāt, zinām, lai īstenotu patiesas pārmaiņas. Bet – kāpēc gaidīt?

Kam veltām uzmanību?

Kvantu fizika apliecina, ka tur, kurp virzāt uzmanību, novirzāt arī savu enerģiju. Tā rezultātā jūs ietekmējat materiālo pasauli (kura galvenokārt veidota no enerģijas). Ja padomāsiet par to kaut brīdi, iespējams, sāksiet koncentrēties uz to, ko vēlaties, nevis uz ko nevēlaties. Iespējams, pat nodomāsiet: ja atoms sastāv no 99,99999% enerģijas un 0,00001% fiziskās matērijas, es patiesībā vairāk esmu nekas nekā kaut kas! Tad kāpēc gan lai es virzītu savu uzmanību uz šo niecīgo daļiņu fiziskās pasaules?

Pagātnes neveiksmju cēlonim iespējams izsekot līdz vienai būtiskai nevērībai: jūs nedzīvojat ar pārliecību, ka domas spēj veidot realitāti. Patiesībā mēs visi esam svētīti un varam baudīt savu konstruktīvo centienu augļus. Mums nav jāsamierinās ar pašreizējo realitāti, jo varam radīt jaunu ikreiz, kad to vēlamies. Mums visiem piemīt šī spēja, jo domas maina dzīvi uz labo vai slikto pusi. Ja mēs patiešām pieņemtu priekšstatu, ka domas taustāmā līmenī ietekmē dzīvi, vai censtos neielaist prātā nevienu domu, kuru negribētu piedzīvot? Vai mēs koncentrētu uzmanību uz to, ko vēlamies, nevis pastāvīgi noņemtos ar problēmām?

Iespējas ir bezgalīgas

Man patīk modelis, kura ietvaros par domām var domāt kā par elektrisko lādiņu kvantu laukā, bet par jūtām – kā par magnētisko lādiņu laukā. Domas izsūta elektrisku signālu laukā. Jūtas, kuras radām, magnētiski piesaista mums notikumus. Kopā tas, ko domājam un kā jūtamies, veido esības stāvokli, kas ģenerē elektromagnētisku signatūru, kura ietekmē ikvienu mūsu pasaules atomu. Tam vajadzētu pamudināt uzdot jautājumu: ko es ikdienā (apzināti vai neapzināti) pārraidu?

Visi potenciālie pieredzējumi eksistē kā elektromagnētiskās signatūras kvantu laukā. Ir bezgalīgi daudz potenciālo elektromagnētisko signatūru – ģenialitātei, labklājībai, brīvībai, veselībai –, kuras jau pastāv kā enerģijas frekvences šablons. Visi potenciālie pārdzīvojumi pastāv kvantu laukā kā bezgalīgu iespēju jūra. Ja mainīsiet savu elektromagnētisko signatūru, lai tā saskanētu ar to, kura jau pastāv laukā, jūsu ķermenis tiks piesaistīts šim notikumam, jūs nonāksiet jaunā laika līnijā vai notikums pats jūs atradīs jaunajā realitātē.

Mūsu pierastās, zināmās domas un izjūtas caurstrāvo vienu un to pašu esības stāvokli, kas rada vienādu uzvedību un vienu un to pašu realitāti.

Tāpēc, ja vēlamies mainīt kādu savas realitātes aspektu, mums jādomā, jājūt un jārīkojas pa jaunam, citādi jāreaģē uz pārdzīvojumiem.

Atbrīvojieties no ārpasaules!

Lai ietekmētu realitāti (vidi), izdziedinātu ķermeni vai mainītu kādu nākotnes notikumu (laiku), ir pilnīgi jāatbrīvojas no ārējās pasaules (nav lietu), no ķermeņa apziņas (nav ķermeņa)... jāzaudē laika uzskaite (nav laika) – būtībā jākļūst par tīru apziņu. Šos faktorus es sirsnīgi dēvēju par Lielo trijnieku.

Ko nozīmē atrasties viņpus telpas un laika? Cilvēki izgudroja šīs konstrukcijas, lai izskaidrotu fiziskās parādības, kas saistītas ar atrašanās vietu un laika izjūtu. Esam apsēsti ar jēdzieniem: kur esam? Cik ilgi esam šeit bijuši? Cik ilgi šeit paliksim? Kurp dosimies tālāk? Laiks nav nekas tāds, ko patiešām varam sajust, tomēr jūtam, kā tas paiet, tāpat kā sajūtam savu atrašanās vietu telpā: mēs “jūtam”, kā paiet sekundes, minūtes un stundas, tāpat kā jūtam, ka ķermenis atspiežas pret krēslu un kājas stāv uz zemes.

Kvantu laukā bezgalīgās iespējas materializēt realitāti atrodas viņpus laika un telpas, jo potenciāls vēl nepastāv. Ja tas nepastāv, tam nav atrašanās vietas vai arī tas ieņem kādu pozīciju īslaicīgi. Viss, kam nav materiālas eksistences un kura varbūtības viļņi nav kolapsējuši elementārdaļiņu realitātē, eksistē viņpus laika un telpas. Kvantu lauks nav nekas cits, kā nemateriāla varbūtība, tāpēc tas pastāv ārpus laika un telpas. Tiklīdz novērojam kādu no šīm bezgala daudzajām varbūtībām un piešķiram tai materiālu realitāti, tā iegūst šīs īpašības.

Kad centāties mainīties iepriekš, jūsu domāšanai, iespējams, bija fundamentāli ierobežojumi. Visticamāk, uzskatījāt, ka jāmaina ārējie apstākļi: ja man nebūtu tik daudz pienākumu, es varētu atbrīvoties no liekā svara un būtu laimīgs. Mēs visi esam izteikuši līdzīgus apgalvojumus. Ja tas, tad tas. Cēlonis un sekas. Lai mainītu prātu (un līdz ar to gūtu jaunus piedzīvojumus un izpratni), vienkārši jāatbrīvojas no ieraduma būt par sevi. Lai atbrīvotos no ieraduma būt par sevi, jāpaceļas pāri dzīves apstākļiem, jāstāv pāri ķermenī iegaumētajām sajūtām un jādzīvo jaunā laika līnijā.

Smadzeņu gūstā

Saskaņā ar pašreizējo neirobioloģijas teoriju smadzenes ir organizētas tā, lai atspoguļotu visu vidē pazīstamo. Visa informācija, ar kuru esam saskārušies dzīves laikā, zināšanu un pieredzes veidā glabājas smadzeņu sinapsēs. Attiecības ar pazīstamiem cilvēkiem, dažādās lietas, kuras mums pieder un ir pazīstamas, vietas, ko esam apmeklējuši un kurās esam

dzīvojuši dažādos dzīves brīžos, kā arī pārdzīvojumi, ko esam piedzīvojuši dzīves laikā, ir izkārtoti smadzeņu struktūrās. Pat plašais darbību un uzvedības formu klāsts, ko esam iegaumējuši un atkārtoti veikuši dzīves laikā, ir iespiedies pelēko šūniņu sarežģītajās krokās. Tāpēc visa mūsu personīgā pieredze ar cilvēkiem un lietām noteiktos laikos un vietās atspoguļojas neironu (nervu šūnu) tīklojumos, kuri veido smadzenes.

Lielākoties smadzenes ir līdzvērtīgas videi, tās ir personiskās pagātnes pieraksts, nodzīvotās dzīves atspulgs. Nomoda stundās, kamēr ierasti mijiedarbojamies ar daudzveidīgajiem pasaules stimuliem, ārējā vide aktivizē dažādas smadzeņu shēmas. Ļaujoties šai teju automātiskajai reakcijai, sākam domāt (un reaģēt) līdzvērtīgi videi. Kad vide pamudina mūs domāt, tiek aktivizēti pazīstami nervu šūnu tīklojumi, kuri atspoguļo iepriekšējo pieredzi, kas jau ir smadzenēs. Tādējādi mēs domājam pazīstamos veidos, kas atvasināti no pagātnes atmiņām.

Ja domas nosaka realitāti un jūs turpināsiet domāt vienas un tās pašas domas (kas ir vides rezultāts un atspulgs), tad dienu pēc dienas radīsiet vienu un to pašu realitāti. Tāpēc iekšējās domas un izjūtas precīzi atbilst ārējai dzīvei, jo tieši ārējā realitāte ar visām tās problēmām, nosacījumiem un apstākļiem ietekmē to, kā domājat un jūtaties iekšējā realitātē.

Vide patiesībā kontrolē prātu. Tā kā saskaņā ar neirobioloģisko definīciju prāts ir smadzenes darbībā, jūs pastāvīgi reproducējat vienu un to pašu prāta līmeni, “atgādinot” sev, kas, jūsuprāt, esat attiecībā pret ārējo pasauli. Jūsu identitāti sāk noteikt viss, kas atrodas ārpus jums, jo identificējaties ar visiem elementiem, kuri veido ārējo pasauli.

Visa sensoriskā ievade no ārējās vides (redzētais, saostais, dzirdētais, sajustais un sagaršotais), ko apstrādā smadzenes, liek tām domāt līdzvērtīgi tam, kas ir pazīstams jūsu realitātē. Ko vairums ļaužu dara katru rītu pēc tam, kad sensoriskie atgādinājumi par to, kas viņi ir un kur atrodas, ieslēguši viņus realitātē? Viņi paliek ieslēgti šajā pagātnes personībā, izpildot ārkārtīgi ierastas un neapzinātas darbību. Vai tādā dienā smadzenes kaut nedaudz mainās? Kāpēc jūs slepeni gaidāt, lai dzīvē parādītos kas jauns, ja katru dienu domājat tās pašas domas, veicat tās pašas darbības un jūtat tās pašas emocijas?

Domu treniņš

Neirobioloģijā ir pierādīts, ka varam mainīt savas smadzenes (un līdz ar to uzvedību, attieksmi un uzskatus), sākot domāt citādi, – citiem vārdiem sakot, nemainot neko vidē. Ar domu treniņa palīdzību (atkārtotu iztēlošanos, ka veicam kādu darbību) smadzeņu shēmas spēj pārorganizēties tā, lai atspoguļotu mērķi. Spējam padarīt domas tik reālas, ka smadzenes mainās un sāk izskatīties tā, it kā notikums jau būtu kļuvis par fizisku realitāti. Lūk, piemērs! Grāmatā “Attīstiet savas smadzenes” es aplūkoju, kā pētījuma objekti, kuri piecas dienas pēc kārtas divas stundas dienā domās veica klavierspēles vingrinājumus ar vienu roku, reāli nepieskaroties klavieru taustiņiem, uzrādīja gandrīz tādas pašas smadzeņu izmaiņas kā tie cilvēki, kuri fiziski veica identiskas pirkstu kustības pa klavieru taustiņiem tikpat ilgu laiku. Funkcionālā smadzeņu skenēšana parādīja, ka visiem dalībniekiem aktivizējās un paplašinājās neironu kūļi vienā noteiktā smadzeņu apgabalā. Patiesībā grupai, kura vingrinājās nospēlēt akordus domās, izveidojās gandrīz tikpat daudz smadzeņu shēmu kā grupai, kura veica šo darbību fiziski.

Šis pētījums pierāda divas svarīgas lietas. Pirmkārt, mēs spējam mainīt savas smadzenes, sākot domāt citādi, un, otrkārt, kad patiešām esam koncentrējušies un apņēmīgi, smadzenes nesaprot atšķirību starp prāta iekšējo pasauli un to, ko piedzīvojam ārējā vidē.

Ja atkārtoti domājam par kaut ko, izslēdzot visu pārējo, pienāk brīdis, kad doma kļūst par pieredzējumu. Ja tā notiek, neironu aparatūra tiek pārskaņota, lai atspoguļotu domu kā pieredzējumu. Tas ir brīdis, kad domāšana maina smadzenes un līdz ar tām arī prātu.

Svarīgi saprast, ka neiroloģiskas izmaiņas var norisināties arī bez fiziskām mijiedarbībām vidē.

Kad parādi vada ķermenis

Vai jums ir gadījies, ka apzināti nespējat atcerēties telefona numuru? Lai kā censtos, nespējat atcerēties pat trīs no nepieciešamajiem cipariem. Taču tad paņemat telefonu un pirksti spēj uzspiest numuru. Apziņa jeb domājošās smadzenes nespēj atcerēties numuru, bet pirksti ir veikuši šo darbību tik daudz reižu, ka ķermenis zina un atceras labāk nekā smadzenes (iespējams, jums tāpat ir gadījies, ievadot bankomātā PIN kodu vai paroli internetā.) Zemapziņas līmenī ķermenis ir kļuvis par prātu.

Patiesībā ķermenis ir prāta kalps. Tādējādi, ja ķermenis kļuvis par prātu, kalps ir kļuvis par kungu. Un bijušais kungs (apziņa) ir aizmidzis. Kad 5% apziņas pretdarbojas 95% automātisko zemapziņas programmu,

95% ir tik refleksīvi, ka nepieciešama tikai viena nejauša doma vai stimuls no vides, lai atkal iedarbinātu automātisko programmu. Tad mēs atgriežamies pie tā paša vecā – domājam tās pašas domas un veicam tās pašas darbības, bet sagaidām, ka dzīvē notiks kas atšķirīgs.

Kad cenšamies atgūt kontroli, ķermenis signalizē smadzenēm, lai tās sāk atrunāt mūs no apzināto mērķu sasniegšanas. Iekšējā runa sniedz prātojumus, kāpēc nevajadzētu mēģināt darīt kaut ko neierastu, mēģināt izlauzties no ierastā esības stāvokļa, pie kura esam pieraduši. Prātā veidojam sliktākos scenārijus, lai nebūtu jāpaceļas pāri pazīstamajām sajūtām. Kad cenšamies graut iekšējo ķīmisko kārtību, kuru esam padarījuši par savu otru dabu, ķermenī iestājas haoss.

Domāsim pozitīvi?

Kādā brīdī ikviens no mums ir apzināti paziņojis: es vēlos būt laimīgs. Taču, kamēr ķermenis nav apmācīts rīkoties citādi, tas turpinās izpaust vainas, skumju vai trauksmes programmas.

Apziņa un intelekts var domāt, ka vēlas prieku, bet ķermenis gadu gaitā ir ieprogrammēts justies citādi. Ķermenis ir pieradināts pie negatīvā; tas labāk zina, kā būt nelaimīgam, nekā apziņa zina, kā būt laimīgai. Kā gan apziņa var kontrolēt šo prāta-ķermeņa zemapziņas attieksmi? Daži apgalvo, ka atbilde ir “pozitīva domāšana”.

Vēlos paskaidrot, ka pati par sevi pozitīva domāšana neiedarbojas. Daudzi tā saucamie pozitīvās domāšanas piekritēji ir jutušies negatīvi lielāko daļu dzīves un nu cenšas domāt pozitīvi. Viņi atrodas polarizētā stāvoklī, kurā cenšas domāt vienā veidā, lai pārspētu to, kā jūtas iekšēji. Viņi apzināti domā vienā veidā, bet jūtas pretēji. Kad prāts un ķermenis ir opozīcijā, pārmaiņas nekad nenotiks.

Emocijas ir pagātnes pieredzes gala produkts. Kad atrodamies pārdzīvojuma vidū, smadzenes saņem būtiski svarīgu informāciju no ārējās vides ar piecu dažādu sensoro signālceļu (redzes, ožas, garšas sajūtas un pieskārienu) palīdzību. Kad šī kumulatīvā informācija sasniedz smadzenes un tiek apstrādāta, neironu tīklojumi izkārtojas specifiskos šablonos, kuri atspoguļo ārējo notikumu. Kad nervu šūnas izkārtojas pareizi, smadzenes atbrīvo ķīmiskās vielas. Šīs ķīmiskās vielas sauc par “emociju” vai “sajūtu”.

Kad emocijas sāk ķīmiski pārplūdināt organismu, jūs pamanāt izmaiņas iekšējā kārtībā (domājat un jūtaties citādi nekā pirms dažiem mirkļiem). Pamanot iekšējā stāvokļa izmaiņas, pievēršat uzmanību tam, kas vai kurš no ārējās vides faktoriem tās izraisījis. Ja spējat identificēt, kas no ārējās pasaules izraisījis iekšējās izmaiņas, šo notikumu pašu par sevi sauc par atmiņām. Neiroloģiskā un ķīmiskā ziņā jūs iekodējat šo vides informāciju smadzenēs un ķermenī. Tā spējat labāk iegaumēt pārdzīvojumus, jo atceraties, kā jutāties notikuma laikā, – emocijas ir pagātnes pārdzīvojumu ķīmisks pieraksts.

Ja iegaumētā nodevības izjūta ir noteikusi domas gadiem ilgi, ķermenis ir dzīvojis pagātnē 24 stundas dienā, 7 dienas nedēļā, 52 nedēļas gadā. Laika gaitā ķermenis noenkurojas pagātnē.

Galvenā doma – vairums cilvēku dzīvo pagātnē un pretojas dzīvošanai jaunā nākotnē. Kāpēc? Ķermenis ir tā pieradis iegaumēt pagātnes pārdzīvojumu ķīmiskos pierakstus, ka pieķeras šīm emocijām. Mēs kļūstam atkarīgi no pazīstamajām izjūtām.

Sajūtas un emocijas nav nekas slikts. Tie ir pieredzējuma gala produkti. Bet, ja vienmēr pārdzīvojam vienu un to pašu, nespējam gūt jaunus pieredzējumus.

Lūk, kā mēs dzīvojam pagātnē

Ierodoties darbā, jūs aizkaitina tas, ka kāds novietojis mašīnu jūsu iecienītajā vietā. Iekāpis tukšā liftā, sadusmojaties, ka kāds pirms jums ir nospiedis visas pogas. Kad beidzot ieejat birojā, kāds izsaka komentāru: “Kas tev lēcies? Tu izskaties nedaudz nomākts.” Izstāstāt, kas noticis, un šis cilvēks izsaka līdzjūtību. Jūs apkopojat notikušo: “Man ir slikts noskaņojums. Tas pāries.” Diemžēl nekas nepāriet!

Noskaņojums ir ķīmisks esības stāvoklis, parasti īslaicīgs; tā ir ilgstošas emocionālas reakcijas izpausme. Kaut kas apkārtējā vidē izraisa emocionālu reakciju. Šo emociju radītās ķīmiskās vielas netiek izmantotas nekavējoties, tāpēc to efekts kādu brīdi saglabājas. Es to saucu par nepakļāvības periodu – laiku starp brīdi, kad vielas tiek atbrīvotas, un brīdi, kad efekts samazinās. Acīmredzot, jo ilgāks ir nepakļāvības periods, jo ilgāk saglabājas izjūtas. Ja ķīmiskais nepakļāvības periods ilgst stundām vai dienām ilgi, tas ir noskaņojums.

Kas notiek, ja šāds nesen ierosināts noskaņojums saglabājas? Jūs izrādāt temperamentu – tendenci paust emocijas ar noteiktām darbībām. Temperaments ir emocionāla reakcija ar nepakļāvības periodu, kas ilgst no dažām nedēļām līdz mēnešiem. Ja emociju nepakļāvības periods ilgst mēnešiem un gadiem, šī tendence pārvēršas par personības iezīmi. Tajā brīdī citi jūs raksturos kā “skarbu”, “viegli aizvainojamu”, “dusmīgu” vai “nosodošu”. Tāpēc personības iezīmes bieži ir balstītas uz pagātnes emocijām.

Lielāko daļu laika personība (tas, kā domājam, rīkojamies un jūtamies) ir noenkurota pagātnē. Tāpēc, lai mainītu personību, mums jāmaina iegaumētās emocijas. Mums jāaiziet no pagātnes.

Neļaujiet sevi pārņemt kādam traumējošam vai satraucošam notikumam, kurš, kā baidāties, ir gaidāms nākotnē, jo iepriekš esat ko tādu pieredzējis, bet ļaujiet sevi pārņemt domām par jaunu un vēlamu pārdzīvojumu, ko emocionāli vēl neesat pieņēmis. Atļaujiet sev dzīvot potenciālajā jaunajā nākotnē tagad tik lielā mērā, lai ķermenis sāktu ticēt tam, ka pašlaik pārdzīvojat jaunā nākotnes notikuma izraisītās pacilātās emocijas. Jūsu rīcībā ir nepieciešamais neiroloģiskais mehānisms, ar kura palīdzību pārspēt laiku un apgūt šīs iemaņas.

Stāsts par Bilu

Piecdesmit septiņus gadus vecais Bils bija jumtu klāšanas darbuzņēmējs. Viņam uz sejas parādījās apsārtums, un ārsts diagnosticēja ļaundabīgu melanomu. Lai gan Bilam tika veikta operācija, apstarošana un ķīmijterapija, vēzis atkal parādījās kaklā, tad sānā un visbeidzot lielā. Katru reizi viņš izgāja vienādu terapijas kursu.

Protams, Bils piedzīvoja brīžus, kad viņu urdīja jautājums: “Kāpēc es?” Viņš saprata, ka pārmērīgā uzturēšanās saulē bijis riska faktors, bet pazina citus cilvēkus, kuri tikpat daudz uzturējās saulē un nesaslima ar vēzi. Viņš nespēja izmest no galvas šo netaisnību.

Pēc vēža terapijas arī kreisajā sānā Bils sāka prātot, vai šo saslimšanu varētu būt veicinājušas viņa domas, emocijas un uzvedība. Pašrefleksijas mirklī viņš saprata, ka jau ilgāk nekā trīsdesmit gadus ir iestrēdzis aizvainojumā, domājot un jūtot, ka viņam vienmēr citu labā jāatsakās no tā, ko vēlas pats. Piemēram, pēc vidusskolas beigšanas viņš vēlējās kļūt par profesionālu mūziķi. Bet, kad Bila tēvs traumas dēļ vairs nespēja strādāt, viņam nācās pildīt pienākumus ģimenes jumtu klāšanas uzņēmumā. Puisis bija pieradis pastāvīgi izjust emocijas, ko izraisīja piespiedu atsacīšanās no savām vēlmēm tik lielā mērā, ka ķermenis joprojām dzīvoja pagātnē. Tas arī izveidoja sapņu atlikšanas šablonu. Bils bija tik stingri iegaumējis šo emocionālās reakcijas sarūgtinājuma šablonu, ka tas pārņēma viņa personību un kļuva par zemapziņas programmu. Viņa esības stāvoklis bija devis signālus vieniem un tiem pašiem gēniem tik ilgi, ka tie bija izraisījuši slimību, ar kuru viņš tagad sirga.

Bils vairs nespēja pieļaut, ka viņu kontrolē vide: viņa domas, jūtas un uzvedību vienmēr bija diktējuši cilvēki, vietas un ietekmes. Viņš juta, lai pārrautu saikni ar veco patību un izgudrotu jaunu, jāatstāj pazīstamā vide. Tāpēc viņš uz divām nedēļām patvērās no pazīstamās dzīves Bajā,  Meksikā.

Pirmos piecus rītus Bils nodevās apcerei par to, kā domāja, kad jutās aizvainots. Viņš kļuva par savu domu un sajūtu kvantu novērotāju, sāka apzināties savu zemapziņu. Pēc tam pievērsa uzmanību agrākajai neapzinātajai uzvedībai un rīcībai. Viņš izlēma apturēt ikvienu domu, uzvedību vai emociju, kurā nebija mīlestības pret sevi. Pēc pirmās šādā modrībā pavadītas domas Bils jutās brīvs, jo bija atbrīvojis ķermeni no emocionālās aizvainojuma atkarības. Apspiežot pazīstamās domas un sajūtas, kas bija virzījušas uzvedību, viņš savā ziņā neļāva izdzīvošanas

emociju signāliem pieradināt ķermeni pie tās pašas domāšanas. Tad organisms atbrīvoja enerģiju, lai veidotu jaunu likteni.

Nākamās nedēļas laikā Bils kļuva tik pacilāts, ka domāja par jauno un vēlamo personību un to, kā reaģēs uz cilvēkiem, vietām un ietekmēm, kuras iepriekš viņu kontrolēja. Piemēram, viņš izlēma, ja sieva un bērni runās par kādu savu vēlmi vai vajadzību, viņš reaģēs ar laipnību un dāsnumu, nevis liks tiem justies kā apgrūtinājumam. Īsāk sakot, viņš koncentrējās uz to, kā vēlas domāt, rīkoties un justies, saskaroties ar situācijām, kuras pagātnē bija sagādājušas grūtības. Viņš veidoja jaunu personību, prātu un esības stāvokli. Bils sāka lietot praksē to, ko bija iztēlojies, sēžot Bajas pludmalē.

Drīz pēc atgriešanās viņš pamanīja, ka audzējs uz liela ir pazudis.

Aptuveni pēc nedēļas Bils devās pie ārsta, un izrādījās, ka viņš ir izveseļojies no vēža. Kopš tā laika viņš ir vesels.

Aktivizējot smadzenes jaunos veidos, Bils mainījās bioloģiski un ķīmiski.

Jauniem gēniem viņš deva jaunus signālus, un vēža šūnas nespēja pastāvēt līdzās ar jauno prātu, iekšējo ķīmiju un personību.

Vairs nebūdams pagātnes emociju ieslodzīts, viņš tagad dzīvo jaunā nākotnē.

Meditējiet!

Viena no atslēgām uz atbrīvošanos no ieradumiem ir prasme būt uzmanīgākam – vai tas būtu saistīts ar labākām metakognīcijas (savu domu novērošanas) spējām, rāmuma apgūšanu vai uzmanības pievēršanu savai uzvedībai un tam, kā vides elementi var izraisīt emocionālas reakcijas. Tāpēc lielais jautājums ir šāds: kā to visu paveikt? Citiem vārdiem sakot, kā kļūt uzmanīgākam, pārraut emocionālās saiknes ar ķermeni, vidi un laiku? Atbilde ir vienkārša: meditācija.

Tibetiešu valodā “meditēt” nozīmē “iepazīties ar”. Es lietoju vārdu “meditācija” kā sinonīmu vārdiem “pašnovērošana” un “pašattīstība”.

Lai iepazītos ar kaut ko, ir jāpavada zināms laiks, to novērojot.

Vienkāršs piemērs: ja sportisti – golfa spēlētāji, slēpotāji, peldētāji – vēlas kaut ko mainīt savā tehnikā, vairums treneru liek viņiem skatīties uz sevi videoierakstā. Tas pats attiecas uz veco un jauno personību. Kā pārtraukt darboties vienā veidā, ja nezināt, kā tas izskatās? Lai aprakstītu šo pārmaiņu posmu, bieži izmantoju vārdu “aizmiršana”.

Šis process, kura laikā iepazīstaties ar sevi, darbojas abos virzienos – jums ir “jāierauga” vecā un jaunā patība. Ir jānovēro sevi tik precīzi un uzmanīgi, lai neļautu nevienai neapzinātai domai, emocijai vai rīcībai palikt nepamanītai.

Tiklīdz apzināties vecās un ierastās personības aspektus, kuri sakņojas zemapziņas operētājsistēmā, sākat kaut ko sevī mainīt.

Kādas darbības parasti veicat, kad nopietni apņematies kaut ko darīt citādi? Jūs nošķirat sevi no ārpasaules uz pietiekami ilgu laiku, lai padomātu par to, ko darīt un ko – nedarīt. Sākat apzināties daudzus vecās personības aspektus un rīcības plānu, kas saistīti ar jauno personību.

Piemēram, ja vēlaties kļūt laimīgs, pirmais solis ir pārstāt būt nelaimīgam, tas ir, pārstāt domāt domas, kas padara jūs nelaimīgu, un pārstāt just tādas emocijas kā sāpes, skumjas un rūgtums. Ja vēlaties kļūt bagāts, iespējams, pārstāsiet darīt to, kas padara jūs nabadzīgu. Ja vēlaties būt vesels, būs jāpārtrauc neveselīgais dzīvesveids. Ar šiem piemēriem vēlos parādīt, ka sākumā jāpieņem lēmums pārstāt būt par veco personību tik lielā mērā, lai rastos vieta jaunai patībai: jādomā, jāiztēlojas un jādara.

Tāpēc, ja novēršat ārpasaules stimulus, aizverot acis un kļūstot kluss (samazinot sensorisko ievadi), novietojot ķermeni miera stāvoklī un pārstājot koncentrēties uz lineāro laiku, varat sākt apzināties tikai to, kā domājat un jūtaties. Ja sākāt pievērst uzmanību prāta un ķermeņa zemapziņas stāvokļiem un “iepazināties” ar automātiskajām zemapziņas programmām, līdz tās kļuva apzinātas, vai tā bija meditācija? Atbilde ir apstiprinoša. “Iepazīt sevi” nozīmē meditēt. Ja apzināti novērojat veco patību, jūs pārstājat būt par to.

Pārejot no neapzināšanās uz apzināšanos, jūs padarāt savu subjektīvo prātu objektīvu. Tas ir, pievēršot uzmanību vecajam ieradumam būt tam, kas esi, apzināta līdzdalība sāk nošķirt jūs no zemapziņas programmām un piešķir lielāku kontroli pār tām.

Nu spersim soli tālāk. Kad esat iepazinies ar veco personību tik lielā mērā, ka neviena doma, rīcība un izjūta neliek neapzināti atkrist iepriekšējos šablonos, vajadzētu iepazīties ar jauno personību. Tādēļ varat sev vaicāt: “Kā vislabāk izpaust to, kāds vēlos būt?” Prātojot par iepriekš minēto fundamentālo jautājumu, neironi sāk aktivizēties un sasaistīties jaunās sekvencēs, šablonos un kombinācijās, jo jūs domājat atšķirīgi. Un vienmēr, kad liekat smadzenēm darboties citādi, jūs maināt savu prātu. Ja atkārtojat procesu katru dienu, ideāls kļūst par pazīstamo prāta stāvokli. Bet ir vēl kāds svarīgs aspekts. Ja tik labi koncentrējaties uz domu, ka tā kļūst par pārdzīvojumu, gala produkts ir emocija. Kad emocijas ir radītas, sākat justies kā jaunais ideāls, un jaunā izjūta kļūst pazīstama. Atcerieties – kad ķermenis sāk reaģēt tā, it kā pārdzīvojums jau būtu pašreizējā realitāte, jūs dodat gēniem jaunus signālus... un organisms sāk mainīties pirms fiziskā notikuma. Nu esat apsteidzis laiku un – svarīgākais – pārejat jaunā esības stāvoklī, prātam un ķermenim darbojoties kopā. Ja pastāvīgi atkārtojat šo procesu, jums kļūst pazīstams arī šis esības stāvoklis. Ja spējat saglabāt pārveidoto prāta un ķermeņa stāvokli, kas nav atkarīgs no ārējās vides un ķermeņa emocionālajām vajadzībām un ir varenāks par laiku, jūsu pasaulē jāparādās kaut kam jaunam. Tāds ir kvantu likums.

Apkoposim visu! Jums tikai jāatgādina sev, kas vairs nevēlaties “būt”, līdz šī doma kļūst tik pazīstama, ka pazīstat savu veco personību – domas, uzvedību un emocijas, kas saistītas ar veco personību, kuru vēlaties mainīt, – tik lielā mērā, ka liekat vecajam prātam pārstāt aktivizēties un “atvienoties” un vairs nedodat tiem pašiem gēniem tādus pašus signālus. Tad atkārtoti apcerat, kas vēlaties “būt”. Tā rezultātā aktivizējat un sasaistāt jaunus prāta līmeņus, pie kuriem emocionāli pieradināt organismu, līdz tie kļūs pazīstami un pārtop par jūsu otro dabu. Tās ir pārmaiņas.

***

Mūsu mērķis dzīvē nav būt labiem, iepriecināt Dievu, būt skaistiem, populāriem vai veiksmīgiem. Mūsu mērķis ir noņemt maskas un fasādes, kuras bloķē saprāta plūsmu, un izpaust vareno saprātu caur mums. Iegūt spēku, pateicoties saviem radošajiem centieniem, un uzdot lielākus jautājumus, kuri neizbēgami novedīs pie bagātākas nākotnes. Gaidīt brīnumaino, nevis sliktāko, un dzīvot tā, it kā šis spēks darbotos mūsu labā. Prātot par neierasto, apcerēt sasniegumus, izmantojot neredzamo spēku, un atvērt prātu plašākām iespējām; tas aicina mūs attīstīt savu būtību un ļaut lielākam saprātam plūst caur mums.

Ja patiešām esat izdziedinājis sevi no kādas kaites, tam jārosina dziļāki jautājumi, piemēram: “Vai es spēju izdziedināt kādu citu ar pieskārienu? Un, ja es to paveicu, vai ir iespējams izdziedināt kādu tuvinieku no attāluma?” Kad apgūstat šo iespēju, jo esat mainījis šajā cilvēkā fizisko matēriju, varat vaicāt: “Vai es spēju radīt kaut ko no nekā?”

Cik tālu mēs spējam iet? Šim piedzīvojumam nav beigu. Mūs ierobežo tikai jautājumi, ko uzdodam, zināšanas, ko apgūstam, un spēja paturēt atvērtu prātu un sirdi.

Svarīga ir saskaņa!

Ja jūsu nolūki un vēlmes nav snieguši konsekventus rezultātus, iespējams, esat sūtījis laukam nekoherentu un juceklīgu vēstījumu. Varat vēlēties labklājību, varat domāt “bagātas” domas, bet, jūtoties nabadzīgs, jūs nepiesaistīsiet finansiālu labklājību. Ja prāts ir opozīcijā ķermenim (vai otrādi), lauks nesniegs konsekventu atbildi. Ja prāts un ķermenis darbojas kopā, ja domas un jūtas ir saskaņotas, tad nosūtām neredzamajiem gaisa viļņiem koherentu signālu.

Ļaujieties pārsteigumam

Nekad nevajadzētu prognozēt, kā manifestēsies jaunradītās lietas; tām mūs jāpārsteidz nesagatavotus. Ja spējat prognozēt notikumu, tas nav nekas jauns – tā ir rutīna, tie ir automātiski notikumi, kurus esat piedzīvojis jau daudzas reizes. Ja spējat tos prognozēt, jūs esat radījis to pašu pazīstamo rezultātu. Ņūtona (klasiskā) fizika centās paredzēt un prognozēt notikumus; visur bija tikai cēloņi un sekas. Paturiet prātā skaidru nolūku iegūt to, ko vēlaties, bet detaļas par to, kā tas notiks, atstājiet neprognozējamā kvantu lauka ziņā.

Esiet pateicīgi!

Kādos apstākļos jūs parasti izjūtat pateicību? Iespējams, jūtaties pateicīgs par ģimeni, jauko māju, draugiem un darbu. Visas šīs lietas vieno tas, ka tās jau ir jūsu dzīvē. Parasti jūtamies pateicīgi par to, kas jau ir noticis vai jau ir mūsu dzīvē. Mums ir iemācīts uzskatīt, ka nepieciešams iemesls priecāties, jābūt motivācijai, lai izjustu pateicību, kā arī pamatojumam, lai mīlētu. Tas nozīmē paļauties uz ārējo realitāti, lai iekšēji justos citādi. Jaunais realitātes modelis mudina mūs kā kvantu radītājus mainīt kaut ko sevī (prātā un ķermenī, domās un izjūtās), pirms izjūtam fiziskos pierādījumus ar maņām. Mums jājūtas tā, it kā vēlamais jau būtu realitātē šajā pašā brīdī. Tādā veidā ķermenis (kas saprot tikai jūtas) būs pārliecināts, ka nākotnes pieredzējums norisinās jau tagad.

Kāpēc ir tik grūti mainīties?

Psihologi saka, ka, sasniedzot 35 gadu vecumu, mūsu identitāte jeb personība ir pilnīgi izveidojusies. Tas nozīmē, ka cilvēki, kas ir vecāki par 35 gadiem, ir iegaumējuši noteiktu kopumu rīcību, attieksmju, uzskatu, emocionālu reakciju, ieradumu, prasmju, asociatīvu atmiņu, nosacītu reakciju un priekšstatu, ieprogrammējot to visu zemapziņā. Viņus darbina šīs programmas, jo ķermenis ir kļuvis par prātu. Tas nozīmē, ka šie cilvēki domās vienas un tās pašas domas, jutīs to pašu, reaģēs identiski, uzvedīsies vienādi, ticēs tām pašām dogmām un tāpat uztvers realitāti. Aptuveni 95% mūsu personības pusmūžā veido virkne zemapziņas programmu, kas ir kļuvušas automātiskas, – automašīnas vadīšana, zobu tīrīšana, pārēšanās stresa apstākļos, satraukšanās par nākotni, draugu nosodīšana, žēlošanās par dzīvi, vecāku vainošana, neticība sev un uzstāšana, ka esam hroniski nelaimīgi. Un tās ir tikai dažas no programmām!

Materiālam izmantota Džo Dispenzas grāmata „Atbrīvojies no ieraduma spēka! Kā mainīt domāšanas stereotipus, izmantojot jaunākos neirofizioloģijas principus” (Breaking the Habit of  Being Yoursef. How to Lose Your Mind and Create a New One). Grāmatu 2015. gadā latviski izdevis apgāds „Lietusdārzs” un tajā atradīsiet arī pašu galveno – praktiskus padomus, kā meditēt, lai sasniegtu rezultātu.