Kā sākt meditēt jeb - kā piedalīties pašai savā dzīvē, nevis autopilotā joņot tai cauri

Pati savulaik meditēt sāku… centīguma pēc. Mācību laikā biju pieteikusies nolasīt referātu par apzinātības praksi, un šķita tikai dabiski, ka pati uz savas ādas arī visu izmēģināšu. Kā apgalvoja mana ceļveža (proti, grāmatas Mindfulness: A Practical guide to finding peace in a frantic world un audioierakstu) autori Marks Viljamss un Denijs Penmens (Mark Williams, Danny Penman), – grozies, kā gribi, bet, lai parādītos pirmie rezultāti un šim “pasākumam” būtu ilglaicīgs efekts, vajadzīgas vismaz astoņas nedēļas.

Biju apņēmības pilna uzdevumus pildīt, turklāt tas nešķita nekas grūts – divreiz dienā apsēsties un īsu brīdi (no astoņām līdz piecpadsmit minūtēm) pievērst uzmanību elpai vai sajūtām ķermenī, vai, teiksim, skaņām – tuvām un tālām; visām vienlaikus.

Paralēli formālajām meditācijām bija jāpilda arī tā sauktās neformālās jeb ikdienišķās, dienas gaitā ik pa brīdim veltot uzmanību fiziskajām sajūtām: jau pieminētajai elpai, skaņām, ainavām, garšai, smaržai, kā kājas pieskaras zemei, kā lietus sitas sejā… Vissarežģītāk bija to atcerēties, bet atminoties ikreiz pārņēma laba sajūta – it kā ķermenis līdz ar katru šūniņu izjustu pateicību par to, ka ir man svarīgs. 

Par formālajām meditācijām runājot, pretēji gaidītajam visvieglākās šķita pašas pirmās reizes. Jo tas bija kaut kas jauns un neparasts un, ziņkāri pētot pašai sevi, uzmanība prom neslīdēja. Bet dienas gāja, un drīz vien no galvas zināju katru vārdu, kuru meditāciju audioierakstos saka vīrietis ar laipno balsi.

Sāku garlaikoties. Koncentrēties uz elpu kļuva grūti, domas lēkāja un “mērkaķojās”, centos sevi piespiest “darīt tā, kā vajag”, savukārt cīņa un sevis šaustīšana jau nu galīgi nav tas, ar ko vajadzētu noņemties meditācijas laikā. Turklāt prāts, aptverot, uz kuru pusi velku, un par varītēm cenšoties saglabāt savu virsvadību, sāka izmēģināt viltīgākus gājienus, piemēram, no elpas un ķermeņa sajūtu vērošanas līgani pārgāja uz iekšējo diskusiju par to pašu elpu un ķermeni.

Neformālās meditācijas dienu skrējienā bieži vien vispār mēdzu aizmirst. Brīžiem šķita, ka tam visam nav itin nekādas jēgas, – ja vien par tādu neuzskata referātu. Un tikai tad, kad priekšlasījuma laikā satraukti stāvēju kursabiedru priekšā un sāku vadīt meditāciju, es piepeši instinktīvi ieelpoju dziļāk, sajutu savu elpu, un ķermenī ielija man neraksturīgs miers. Noliku malā “špikeri”, aizvēru acis un turpināju vadīt vingrinājumus tā, it kā telpā atrastos viena pati. 

Kad meditācijas un referāts bija galā, pie manis pienāca kursabiedrene. “Esmu piedalījusies ļoti daudzās meditācijās, bet šī… Tas bija kas īpašs. Tev vajadzētu vadīt grupas, es noteikti ietu,” viņa atzinīgi noteica, un es no prieka nosarku. Skat, kā, padomāju, astoņas nedēļas tomēr ir kaut ko devušas. Referātu – noteikti. Pārliecību par sevi un spēju kļūt mierīgai stresa mirklī – arī.

Tāds bija pats sākums. Bet nu par turpināšanu. 
Vissvarīgākais, lai turpinātu celties agrāk, nekā gribētos, un meditētu, – saprast, kāpēc man, tieši man nepieciešams to darīt.

Esmu pilnībā pārliecināta, ka cilvēkiem ir atšķirīga motivācija. Bez šaubām, ir daudz pētījumu, kas pierāda meditācijas labvēlīgo ietekmi uz veselību, miega kvalitāti, dzīvildzi, attiecībām (tostarp tā veicina pieņemošāku attieksmi ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi), laimes, prieka vai miera izjūtu. Vienvārdsakot, ņem, kuru dzīves aspektu gribi, meditācija uzlabo katru no tiem! Tomēr mani visvairāk pārliecina meditācijas un apzinātības eksistenciālā stīga. 
Paskaidrošu, ko ar to domāju. 

Var taču vienkārši dzīvot nost, vai ne? Nav jau meditācija nekāda maize, bez kuras neiztikt! Turklāt vadīt dienas autopilotā, daudz kam nepievēršot uzmanību, ir krietni vieglāk. Vismaz es tā esmu aizvadījusi gadu desmitus – nemitīgi darot un darot, tiecoties tikai uz rezultātu, arvien augstāk ceļot sasniegumu latiņu, stundu skrējienā vispār neveltot laiku un uzmanību sev kā būtnei ar miesu un asinīm.

Un te nu, lūk, slēpjas atšķirība starp apzinātu attieksmi pret dzīvi, kurai trenē meditācijas, un dzīvi autopilotā – jau pieminētos gadu desmitus es lielākoties… neatceros. Tā kā bijuši, tā kā ne.

Bet to mūža beigās negribētos atskārst – ka ir tikai izjoņots cauri dzīvei, tā arī nepamanot šā piedzīvojuma lieliskumu.
Un tad ir mirkļi, kuros esmu apzināta. Klātesoša. Tie bieži vien ir ļoti vienkārši mirkļi, nekā aizraujoša un nekā no sasniegumiem.

Piemēram, stāvu dārza malā un skatos, kā pāri upei riet saule. Domas pievērstas tam, ko piedzīvoju, ne vakardienai vai rītdienai, un es vēl tagad atceros, kā krita saules stari, kādos toņos iekrāsojās priežu stumbri un par ko es domāju, būdama tur un toreiz. 

Nesen gāju pa mežu. Uz vēl nenokusuša sniega bija uzlijis lietus, un pēc tam strauji uznācis sals. Tas nozīmē, ka takas bija apledojušas tādas, kādas tās tobrīd bija, – ar visiem cilvēku pēdu nospiedumiem sniegā. Riktīgi kurmju rakumi! Brīžiem, lai noturētos kājās, ķēros koku zaros, dažbrīd novicināju pa gaisu kājas, un suns ik pēc trim soļiem apmeta kūleni. Tā mēs klunkurējām gar upi.

Aizdomāties nevarēju ne uz mirkli (lai nu ko, bet aizdomāties, aizslīdot prom no realitātes, es joprojām protu izcili!), nemitīgi jāskatās sev zem kājām. Teju stundu pārvarēdama “šķēršļu joslu”, piepeši pamanīju, ka jūtos vienkārši lieliski. Galva tīra un skaidra kā izslaucīta – domas par darbu un nākamās dienas sapulci prom kā nebijušas! Un šāds efekts tikai viena iemesla pēc: es biju tur, kur… biju. Tieši tāda ir arī meditācijas būtība un sūtība – būt tur, kur esmu. 

Citiem vārdiem sakot, piedalīties pašai savā dzīvē. Un, lai nu ko, bet to man ļoti gribas. Tāpēc es esmu ne tikai sākusi, bet arī turpinu meditēt.