Kokaīns un sievietes... Brīvības pieminekļa tēva Kārļa Zāles dzīves pikantērijas

“Zāle bija cilvēks ar apbrīnojamu uzņēmību un lielu gribasspēku,” teic Migla, kurš neskaitāmas stundas pavadījis arhīvos, bibliotēkās un muzejos, ticies ar dažādiem cilvēkiem, vācot informāciju par izcilo tēlnieku.

Par kaušanos izmests no skolas

Zāle ir dzimis Lietuvā, Mažeiķos, bet vairāk nekā 20 gadu nodzīvojis Liepājā, Klusajā ielā. Bijis fiziski spēcīgs un pašpārliecināts, kad vajadzējis, savu taisnību aizstāvējis ar dūrēm, tāpēc izslēgts no J. Zelmaņa zēnu elementārskolas un vidusskolu tā arī nav pabeidzis.

Dzīves sākumā jaunajam liepājniekam uzvārds bijis Zālīte, tikai vēlāk viņš kļuvis par Zāli. Viņa tēvs bija mūrniekmeistars Fricis, kurš ierādīja dēlam pirmos darbus ar mālu un ģipsi. Jau pusaudža gados Kārlis no māla veidojis dažādas figūriņas.
Zāle nāca no tās talantīgas latviešu paaudzes, kuras pārstāvjiem vajadzējis pierādīt, ka viņi ir labāki par vāciešiem un krieviem. “Lai viņus vispār pamanītu, viņiem vajadzēja būt pārākiem par citiem. Jaunībā Kārlis gribēja kļūt par jūrnieku un redzēt svešas zemes,” stāsta Migla.

Liktenīga vīzija Liepājas krogā

Ostas pilsētas jaunietim tā bija normāla vēlme, tolaik no Liepājas ostas katru gadu tūkstošiem cilvēku devās darba un laimes meklējumos uz Ameriku. Tomēr Kārlis nekļuva par jūrnieku.

Jau ievērojami vēlāk Zāle saviem draugiem stāstījis, ka par tēlnieku nolēmis kļūt, redzot kādu vīziju Liepājas krogā. Tur viņam parādījušies tēli, kas nedevuši mieru.

“Pieļauju, ka tēlu parādīšanos sekmēja krogā izdzertais alkohols, tomēr – lai vai kā – Kārlis izlēma kļūt par tēlnieku. Paziņas viņam ieteica braukt uz Kazaņu un iestāties vietējā mākslas skolā. Tur viņu uzņēma kā brīvklausītāju, jo viņam taču nebija vidusskolas diploma. Tolaik Kazaņas mākslas skola bija Pēterburgas mākslas akadēmijas filiāle, kur varēja apgūt akadēmijas pamatus,” skaidro Migla.

Pārsteidza ar ledus skulptūrām

Andrejs piemin kādu zīmīgu epizodi: “Kad Krievijā ar plašu vērienu svinēja Romanovu dinastijas trīssimt gadu jubileju, Kazaņā par godu Romanoviem veidoja ledus skulptūras. Šajā pasākumā Zāle visus pamatīgi pārsteidza. Savās skulptūrās viņš ievietoja elektriskās spuldzes, viņa veidotā māksla mirdzēja un laistījās. Zāles veikums tika augstu novērtēts, viņam piešķīra zelta medaļu. Diemžēl šajā pasākumā, veicot darbus ziemas salā, Kārlis dabūja smagu plaušu karsoni, kas ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi.”

Mācoties Kazaņā, jaunais tēlnieks palaikam atbraucis uz Liepāju, kur iepazinās ar aktrisi Annu Briedi, un drīz vien viņi apprecējās. Abi devās uz Kazaņu, kur Zāle turpināja mācīties, bet sieva pelnīja iztiku, pasniedzot privātstundas.

Tas bijis laiks, kad Zāle ar pilnu krūti meties bohēmā. No uzdzīves Rīgā slavens stāsts ir tēlnieka ierašanās krogā ar zirgu, kuru viņš uzveda augšup pa kāpnēm, bet ne mazāk raibi pirms atgriešanās Latvijā gāja Krievijā.

Kokaīns un sievietes

“Valodnieks Juris Plāķis, kurš Kazaņā strādāja par pasniedzēju, vēlāk savās atmiņās pieminēja arī Zāli. Cita starpā viņš rakstīja, ka jaunais un talantīgais tēlnieks krāpis savu jauno un skaisto sieviņu Anniņu. Kārlis gan mācījies, gan uzdzīvojis – tur bijis ne tikai alkohols, bet arī opijs, kokaīns un, protams, arī sievietes.”
Aizrautīga dēka viņam izveidojusies ar jauno tēlnieci Martu Liepiņu. Migla: “Tas romāns izvērsies stipri nopietns. Man trīs cilvēki stāstīja, ka viņiem attiecības turpinājušās arī Latvijas laikā.”

Vēlāk Liepiņa apprecējās ar gleznotāju Oto Skulmi, un viņiem piedzima meita – nākamā māksliniece Džemma Skulme. Migla ir dzirdējis versiju, ka viņa patiesībā ir Zāles meita, bet to neuzņemas apstiprināt.

Tomēr jāatzīst, ka ne tikai mākslā, bet arī sieviešu lietās Zālem bija plašs vēriens – viņam bija daudzas mīļākās, arī viņa studentes. Tā kā tēlnieka sievai Annai nevarēja būt bērnu, viņi adoptēja meiteni no Latgales, kuru nosauca par Saskiju.

Ar parakstiem pret Zāli

Zāles devums ir nenovērtējams – tas ir gan Brāļu kapu memoriālais ansamblis, gan Brīvības piemineklis. No 32 piedāvājumiem veidot Brīvības pieminekli bija izvēlēti trīs mākslinieku darbi – Kārļa Zāles, Teodora Zaļkalna un Kārļa Zemdegas projekti.

Tā bija personību cīņa, daudzi bija par Zaļkalna projektu. Kad par labāko ar piecām balsīm atzina Kārļa Zāles metu, bet Zaļkalns saņēma četras, Brīvības pieminekļa komitejai, kuru tolaik vadīja Valsts prezidents Alberts Kviesis, tika nosūtītas vairākas protesta vēstules ar simtiem parakstu.

Parakstījušies pret Zāles iesniegto metu bija daudzi Latvijas inteliģences pārstāvji, piemēram, Edvarts Virza, Mirdza Ķempe, Kondrāds Ubāns, Leo Svemps, Jānis Akuraters, Viktors Eglītis, Elza Stērste un citi.

Joprojām gaida piemineklis Zālem

Migla piemin vēl kādu faktu, kam jau pārklājusies neliela "pelējuma" kārta. 1989. gadā saistībā ar Zāles 100. dzimšanas dienu Liepājā izsludināja pieminekļa projektu konkursu, kurā uzvarēja tēlnieks Bruno Strautiņš un arhitekts Edgars Krūmiņš.
Rīgā granītā izkala aptuveni 1,10x1,10 metru lielu Zāles galvu, toreizējā Ļeņingradā izgatavoja pieminekļa postamentu. Vēl joprojām piemineklis glabājas Mākslinieku savienības darbnīcā Rīgā, Gaujas ielā.

Pirms dažiem gadiem Liepājas dome sarosījās un sāka lemt par vietu, kur varētu novietot tēlnieka pieminekli, bet viss noklusa. Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla "Kas Jauns Avīzei" apliecina, ka ir panākta vienošanās ar tēlnieku Strautiņu, ka nākamā gada sākumā Zāles pieminekli novietos muzeja skulptūru dārzā. “Pēc tam meklēs vietu pilsētā,” saka Kārkla. “Arī mūsu dārzs ir laba vieta, jo muzeja mūra žoga tapšanā kā būvamatnieka māceklis līdzdarbojies pats Zāle.”