Vīna pasaules dzīvā leģenda marķīzs Pjero Antinori: „Labs vīns nevar būt kompromiss.”
Sešsimt gadu senā vīna nama mantinieks ir viens no Toskānas vīna renesanses aizsācējiem un aktīvākajiem vīna kvalitātes revolūcijas dalībniekiem. Tieši viņiem tikai pirms gadiem četrdesmit izdevās pierādīt visai pasaulei, ka itāļu vīns nav vis lēts picērijas padzēriens, bet gan pasaules klase.
Marķīzs Pjero Antinori uzskata, ka vīns ir dzēriens ar noskaņojumu, ir pārliecināts, ka, darot vīnu, nedrīkst pieļaut kompromisus, un joprojām par savu iecienītāko maltīti atzīst vienkāršos itāļu zemnieku ēdienus, protams, perfekti pagatavotus.
Jā, manuprāt, mūsu ģimenē tā ir ļoti spēcīga. Katrai no šīm skolām cilvēka dzīvē ir atšķirīga loma. Valsts skola māca kultūru, vēsturi un citas vispārnozīmīgas lietas, savukārt ģimenes skola ir tā, kur iemāca noteiktus dzīves principus un vērtības. Abas skolas papildina viena otru. Bet skaidrs, ka dzīves uztveri un vērtības, kas liek nopietni uztvert dažādas ar ģimeni saistītas lietas, var iemācīt tikai pati ģimene. Man tēvs vienmēr teica, ka pats sevi var neuztvert nopietni, bet darbs, ko dari, gan vienmēr ir jāuztver ļoti nopietni. Esmu laimīgs un pateicīgs, ka mani vecāki man devuši labu skolu.
(Smejas.) Nezinu, vai esmu bijis labs pret savām meitām, bet pavisam noteikti varu teikt, ka mani vecāki ir bijuši labi pret mani, lieliski mani audzinājuši. Viņi bija man labs piemērs dzīvē. Vienīgā lieta, ko es neatbalstītu, – tēvs pārāk ātri man uzticēja atbildību par kompāniju, manuprāt, es vēl nebiju gatavs to pārņemt.
Tikai 28. Noteikti biju tam pārāk jauns. Man tika uzlikta liela atbildība. Es, protams, biju pateicīgs, no tēva puses tā bija uzticēšanās zīme, bet, manuprāt, viņam vajadzēja vēl dažus gadus pastrādāt. Viņš izdomāja, ka viņam pietiek, ka esot vecs, kaut viņam bija tikai 68 gadi un viņš vēl nemaz nebija pensijā. Man tagad ir 72 gadi, joprojām neeju pensijā, bet strādāju. Neesmu gan vairs tik aktīvs kā agrāk. Darbu uztveru mierīgāk. Nedaudz paceļoju un tad palieku mājās. Cenšos pavadīt laiku ar mazbērniem. Kaut gan lielākie nereti izvēlas kaut kur doties kopā ar saviem draugiem, es tomēr cenšos pabūt ar viņiem, aizvest viņus kaut kur.
Daži no viņiem pagaidām ir pārāk jauni. Bet manai vecākajai meitai ir meita un dēls. Puikam ir 17 gadu, tagad jau viņš ir gatavs izlemt, ko darīt, un man liekas, ka viņš izlems par labu šim biznesam. Gan vairāk no tirdzniecības un mārketinga, nevis ražošanas puses. Viņš jau tagad mēdz strādāt ar mums kopā, un liekas, ka viņam patīk. Man ir sajūta, ka viss būs labi, jūtos drošs, ka viens no mazbērniem to visu turpinās.
Protams, savā ziņā jūtu lepnumu par to, ka cilvēki atzīst – es esmu izdarījis kaut ko, kas tiks ierakstīts mūsdienu Itālijas vīnu vēsturē. Tas man ļauj justies apmierinātam. Agrāk itāliešu vīna industrija galveno uzmanību pievērsa kvantitātei, nevis kvalitātei. Bet 70. gadu sākumā mēs sapratām, ka Itālijā var ražot augstas kvalitātes vīnus. Man ir smaidījusi veiksme, dota iespēja strādāt šajā biznesā laikā, kad visā itāļu vīna kultūrā notika tik milzīgas pārmaiņas. Protams, šajā procesā esmu bijis ļoti aktīvs. Jautājums – vai šīs pārmaiņas būtu notikušas tik un tā, bez konkrētajiem cilvēkiem, bez manas līdzdalības? To ir grūti pateikt.
Pēdējos 40 gados Itālijā ir notikusi īstena vīnu revolūcija. Bet revolūcija nekad nav viena cilvēka lieta. Varbūt es sāku to nedaudz agrāk, bet tajā laikā daudzi manas paaudzes cilvēki mudināja uz šo revolūciju.
Jūsu dzimtai vīndarīšanas izjūta ir asinīs, bet citiem? Kā izvēlaties cilvēkus, kuri strādā jūsu uzņēmumā, lai tie pret darbu, tā rezultātu, apkārtējo vidi un dzīvi būtu noskaņoti tāpat kā jūsu ģimenes locekļi?
Mums ir laimējies, pie mums strādā patiešām daudz īpašu cilvēku, kuri jūt tikpat lielu kaisli pret to, ko viņi dara. Viņi izceļas arī ar augstu godīguma līmeni, un tas ir ļoti svarīgi. Daži no viņiem vēl ir stipri jauni, bet ir arī ļoti ilglaicīgi darbinieki. Piemēram, mana labā roka Antinori vīndaris Renco Kotarella. Viņš savu karjeru sāka ļoti jauns, kā menedžeris mūsu Umbrijas vīna darītavā Castello della Sala. Tā strādājam kopā 30 gadus. Tagad viņš ir daļa no mūsu ģimenes, ir pieņēmis mūsu kultūru, filozofiju, dzimtai raksturīgās nostādnes un spēj to, kas mums svarīgs, proti, aizrautību, nodošanos darbam, godīgumu nodot tālāk.
Lai radītu labu vīnu, ir nepieciešams morālais godīgums. Labs vīns nevar būt kompromiss. Un tas ir arī risks. Pasaulē ir divas dažādas filozofijas vīna radīšanā. Viena ir – jaukt kopā dažādus vīnus un to kvalitātes, lai panāktu vēlamo rezultātu, jo tas ir vieglāk un mazāk riskanti. Otrs – veidot vīnu no noteiktā gada, vietas un šķirnes vīnogām, kas ir pieejamas. Es uzskatu, ka pirmais nav labākais veids, kā radīt vīnu. Vīnam ir jābūt tieši tādam, kādu to dod vīnogulāji. Renco Kotarella to zina, un tagad tieši viņš izvēlas jaunos vīndarus un ar viņiem strādā.
Parasti ikdienā mums ir līdzīga garšas izjūta, bet tas nenozīmē, ka mūsu spriedumi nekad neatšķiras un viedokļi vienmēr sakrīt. Tam tā arī jābūt. Turklāt vīna garšas izjūtu ietekmē tik daudzi subjektīvi faktori. Mums taču nav viens un tas pats garastāvoklis katru dienu. Reizēm gadās, ka no rīta pieceļos un pēkšņi vīnā saredzu problēmas – tikai tāpēc, ka man ir slikts noskaņojums, jo pēc tam izrādās, ka viss ir labi. Vīns ir temperamentīgs, tāpat kā cilvēki.
Kopumā ar meitām uzturam vienotus principus un stilu attiecībā uz vīnu. Tas ir apmācības un treniņa rezultāts, tikai tā var izveidoties kaut kas vienots un kopīgs. Mums nav lielu konfliktu šajā jautājumā.
Esat trenējis meitas kopš bērnības, lai viņas saprastu un izgaršotu vīnu tāpat kā jūs?
Trenēju gan! Viņām ir bijusi iespēja pagaršot dažādus vīnus jau mazotnē. Protams, lielu lomu šajā nozarē mēdz spēlēt talants, vienam tas ir lielāks, otram – mazāks, bet vispār viņas visas trīs ir kaislīgas pret to, ko dara, un vīnu izjūt labi.
Kā jums šķiet, kā un kad bērnu vislabāk iepazīstināt ar vīnu, lai nākotnē viņš šajā jomā kaut ko saprastu un orientētos?
Es meitenēm sāku dot pagaršot un novērtēt vīnu, kad viņām bija pieci seši gadi. Protams, ne jau tīru vīnu un ne pilnu glāzi, bet gan atšķaidītu ar ūdeni, lai lēnām pierod pie garšas, aromāta, pie vīna kā tāda. 15 – 17 gadi jau ir tas vecums, kad cilvēks var sākt izgaršot, izbaudīt, saprast, kāds vīns patīk vai nepatīk. Vēl svarīgi – lai vīna lietotājs izaugtu atbildīgs. Nevar jaunietim visu laiku aizliegt pat pasmaržot un pagaršot kaut mazu malciņu vīna un tad vienā jaukā dienā ļaut dzert, cik vien grib. Pie dzēriena un tā kultūras jāpieradina pamazām.
Itālijā cilvēki vīnu sāk nogaršot samērā agri, un laikam tieši tāpēc mums nav lielu alkoholisma problēmu. Man šķiet, tas tiešām ir saistīts ar to, ka ar vīna kultūru iepazīstina jau bērnībā. Pie mums jaunieši piedzeras tikai tad, kad aiziet uz klubu un dzer lētu alkoholu. Vīns nav tas dzēriens, ar ko piedzerties.
Protams, es jūtos vīlies.
Jā, cenšos. (Smejas.) Bet es saprotu, ka ne vienmēr tas iespējams. Mūsu mērķis ir būt visos pasaules labākajos restorānos. Tas, protams, būtu labi. Un daudzos pasaules restorānos mēs tiešām esam. Un tomēr nav tālu jāmeklē vietas, kurās mūsu vīna nav. Pavisam nesen Toskānā netālu no savas vasaras mītnes kāda restorāna vīna kartē neatradu mūsu vīnu. Kad pajautāju – kāpēc, viņi centās taisnoties, ka tas beidzies un jauns nav pasūtīts. Centās būt laipni. (Smejas.)
Signe Meirāne, Pastaigai / Foto: www.cetrassezonas.lv
