Bjerns Dālstrēms - rūpnieciskais dizainers un inženieris

Tieši pamatīgs, bet dizainiski glīts rūpnieciskais urbis ir zviedru slavenā dizainera Bjerna Dālstrēma veiksmes stāsta pamatā. Viņš izstrādā arī atzītu un pircējiem tīkami lakonisku mēbeļu, sadzīves priekšmetu, divriteņu un dažāda rūpnieciskā aprīkojuma dizainu, taču urbis uzskatāmi iemieso viņa radošā rokraksta kvintesenci. Pastaiga ar Bjernu tikās Rīgā Ziemeļu un Baltijas dizaineru pasākumu laikā.

Fakti

Bjerns Dālstrēms

•    Dzimis 1957. gadā Stokholmā.

•    Bjerna karjera sākās 20. gadsimta 70. gadu otrajā pusē, kad viņš strādāja par grafikas un animācijas dizaineru filmām un TV.

•    No 1978. gada radošais direktors un grafikas dizainers reklāmas aģentūrā Stokholmā.

•    1982. gadā nodibinājis savu dizaina studiju, kas sākumā nodarbojās galvenokārt ar grafikas dizainu. Bjerna tā laika klientu vidū bija zviedru rūpniecības grandi Ericsson, Scania, Atlas Copco.

•    Pievēršanās produktu dizainam sākās ar rotaļlietu veidolu koka rotaļlietu ražotājam Playsam.

•    Bjerna veikuma sarakstā ir medicīnas un celtniecības aprīkojuma, mēbeļu, sadzīves priekšmetu, divriteņu, izstāžu iekārtojuma dizaina izstrāde.

•    Viņa slavenāko sadarbības partneru vidū ir somu trauku ražotājs Iittala, itāļu plastmasas mēbeļu ražotājs Magis, zviedru mēbeļnieks Offecct, sadzīves tehnikas kompānija Krups, hi-end divriteņu ražotājs Skeppshult, itāļu mēbeļu kompānija Plank, koka rotaļlietu izgatavotājs Playsam, paklāju ražotājs Kasthall, būvniecības rūpnieciskā aprīkojuma kompānija Atlas Copco.

•    Bjerna darbi ir iekļauti Nacionālā daiļo mākslu muzeja Stokholmā, Amsterdamas pilsētas Modernās mākslas muzeja, Viktorijas un Alberta muzeja Londonā kolekcijās.

•    Saņēmis lielāko daļu Skandināvijas reģiona un arī starptautiska mēroga dizaina balvu, tajā skaitā astoņas reizes pēc kārtas Zviedru dizaina izcilības balvu un 2001. gadā Torstena un Vanjas Sēderbergu balvu, kas ir viena no prestižākajām atzinībām ziemeļu dizainā.

•    Strādājis par pasniedzēju Bekmana dizaina skolā un Mākslas amatniecības un dizaina universitātes koledžā Stokholmā.

•    Vairāk www.dahlstromdesign.se.

Kā tas nācās, ka jūs, grafikas dizainers būdams, kļuvāt par rūpniecisko dizaineru?

Manī sadzīvo divas aizraušanās, no kurām gūstu iedvesmu saviem darbiem. Viena no tām ir grafikas dizains un otra – inženierzinātnes. Kādā no nākamajām dzīvēm noteikti būšu inženieris. Jau bērnībā aizrāvos ar konstruktoriem, konstruēšanu, lidmašīnu modelīšiem. Kad izaugu, pats izgudroju savu lidmašīnas modeli. Rūpnieciskajā produktu dizainā es vislabāk varu apvienot abas jomas.

Sākumā strādāju grafikas dizainā, un man tas ļoti patika. Taču visu laiku nepameta sajūta, ka manā darbā kaut kā pietrūkst, ka nespēju kaut mazliet realizēt savas izgudrotāja ambīcijas. Nepazuda vēlme radīt trīs dimensiju lietas. 80. gadu beigās draugs mani iepazīstināja ar augstas kvalitātes koka rotaļlietu izgatavotāja Playsam pārstāvjiem, kas meklēja dizaineru, un es biju tik priecīgs, ka beidzot varu pamēģināt kaut ko uzkonstruēt, savienot grafiku ar formu! Man padevās, tiku augstu novērtēts (Bjerna dizainētie šūpuļtrusis Rocking Rabbit (1985.) un rotaļu kravas automašīna Toycar (1996.) joprojām ietilpst Playsam rotaļlietu zelta fondā, kas kompāniju padarījis slavenu arī ārpus rotaļlietu pircēju loka. – Red.). Turpināju sadarboties ar Playsam un pamazām iepazinos arī ar citiem ražotājiem, kas man pasūtīja ne tikai grafikas darbus, bet arī produktu dizainu. Mani tajā laikā ļoti interesēja mēbeļu dizains, bet īsti nesanāca izstrādāt kādu rūpnieciskos apjomos ražojamu mēbeli. Toties uzprojektēju visas mēbeles savas studijas birojam. Arī tagad manī mīt grafikas dizainers un inženieris. Domāju, ka grafikas dizaina ietekme joprojām jūtama manos darbos. (Ziemeļu un Baltijas dizaineru pasākumu ietvaros notikušaja Pecha Kucha vakarā Bjerns savā prezentācijā kā būtiskāko uzsvēra burtu dizaina ietekmi uz viņa izstrādāto priekšmetu formu. – Red.)

Sekojat līdzi tam, kas notiek mūsdienu grafikas dizainā?

Gribētos, bet īsti neatliek laika. Pašlaik 90% sava darba laika veltu produktu dizainam. Pavisam nedaudz sanāk strādāt grafikas dizaina lauciņā, un tas parasti notiek lielāku projektu ietvaros, kad pats izstrādāju arī kādas lietas iepakojuma dizainu.

Jebkurā darbā pats grūtākais ir saglabāt sākotnējo ideju, tās kodolu cauri visam procesam un darba posmiem. Lai beigās ir saglabājies tas, kas sākumā bija iecerēts. Es lieliski saprotu arhitektus. Man liekas, ka dizaineriem ir mazliet vieglāk. Mūsu darbā nav tik daudz iesaistīto, arī pats rezultāts neskar tik lielu lietotāju loku, līdz ar to atbildības spiediens uz dizaineru nav tik liels. Ja taisi kafijas automāta dizainu, procesā ir iesaistīta salīdzinoši neliela grupa speciālistu. Ja panāc, ka viņi tev uzticas, savu ideju īstenot ir viegli. Es gan cenšos nepalikt ietiepīgi pie savas pirmās skices un nemēģināt to par katru cenu realizēt. Mēģinu pielāgoties produkta attīstībai, jauniem pavērsieniem. Mani parasti sargā arī līgums ar pasūtītāju, kas nosaka, ka projekta realizācijas beigās man ir tiesības piekrist vai nepiekrist, ka uz produkta liek manu vārdu, ja nu gadījumā ideja ir sakropļota. Es vienmēr nosaku, vai beigās priekšmetā ir palicis tik daudz Bjerna Dālstrēma, ka piekrītu savam vārdam uz iesaiņojuma. Tā ir abpusēja vienošanās, ka kompānija grib tieši mani, manu idejisko rokrakstu.

Tā ir arī dizainera atbildība un profesionalitātes rādītājs – izturēt līdz labam galarezultātam, neraugoties ne uz ko.

Es saprotu arī tos dizainerus, kuri neiztur spiedienu. Man vienkārši ir paveicies ar pasūtītājiem, kas saprot dizaina nozīmi, un man viņi nav jāpārliecina par ābečnieku patiesībām. Mēs savstarpēji uzticamies. Es cenšos strādāt tikai ar šādiem ražotājiem – ja jūtu, ka galarezultāts varētu būt labs. Jāatzīst, tās parasti nav tās lielākās kompānijas. Ir arī otra puse. Ražotājs man maksā naudu par to, lai es izdarītu labāko, ko spēju, un lai rezultāts būtu labākais iespējamais viņiem. Man ir atbildība piepildīt ražotāja vēlmes. Dizainera ziņā ir spēt pārliecināt ražotāju par to, kā lietotājam būtu labāk.

Kurā brīdī iesaistāties jauna produkta tapšanā? Vai esat klāt arī inženieru darbā?

Atkarībā no tā, kas jādizainē. Ja radu dizainu tosterim, kura galvenais mehānisms ir gatavs un man tas tikai jāietērpj piemērotā ārējā veidolā, strādāju gandrīz pilnībā neatkarīgi no inženieriem. Es savā birojā radu tostera ārieni, bet to, kas tam iekšā, nosaka inženieri.

Divriteņa dizains ir pavisam cita lieta. Pats priekšmets ir arī tā mehānisms. Es nevaru izveidot tikai tā ietērpu, man jāizstrādā dizains mehānismam, un tad sadarbība ar inženieriem ir daudz ciešāka. Šādi projekti man īpaši patīk! Te neko nevar noslēpt. Viss ir redzams. Katra līnija, ko tu pārveido, maina divriteņa konstrukciju un darbību. Man patīk, ja izdodas radīt gan skaistu, gan arī funkcionālu lietu. Mani gandarītu, ja jūs teiktu, ka jums mājās ir kāda manis dizainēta lieta, kas jums patīk ne tikai tāpēc, ka skaisti izskatās, bet arī tāpēc, ka ir īpaši ērta. Man patīk piedalīties arī tehniskās izstrādes procesā. Jo agrāk ražotājs iesaista dizaineru jauna produkta tapšanā, jo lielākas iespējas, ka dizainers spēj jauno lietu uzlabot. Parasti kompānija, kas ir ieinteresēta labā dizainā, augstu vērtē arī intelektuālo un tehnoloģisko kvalitāti. Man ļoti būtisks ir arī dizaina ergonomiskais raksturs, ko es varu ietekmēt, ja esmu klāt pie produkta tapšanas no paša sākuma. Ja dizaineru pieaicina tikai pašās beigās, viņš vairs nespēj mainīt neko būtisku – var tikai izkrāsot gatavu lietu.

Vai jums ir gadījies, ka produkts jau ir gatavs ražošanai, bet tad viss tiek atcelts – piemēram, mārketinga nodaļa pasaka, ka jaunā prece nebūs rentabla?

Man nav gadījies, ka produkta tapšanu apstādinātu tieši mārketinga cilvēki. Bet ir bijis tā, ka es sāku strādāt pie projekta, kurā ražotāja attīstības departaments grib ieviest jaunu tehnoloģiju, un beigās izrādās, ka šī tehnoloģija vispār nestrādā vai nav līdz galam izpētīta. Mēs visi esam strādājuši ilgu laiku. Liekas, kas esam pavisam tuvu mērķim, un tad atklājas, ka tehnoloģisko jauninājumu nevar ieviest, jo tas neiztur kaut kādus testus. Tad parasti pieņem lēmumu šo tehnoloģiju aizstāt vai vispār atcelt projektu.

Nē, es strādāju ar tik daudziem dažādu jomu klientiem, ka nespēju būt visu jaunumu eksperts. Pieslēdzos konkrētajai sfērai un tās novitātēm tikai tad, kad saņemu jaunu pasūtījumu.

Kuru uzskatāt par galveno radošo momentu savā darbā?

Man liekas, ka manā darbā viss ir radošs. Kad ierodos birojā pēc tikšanās ar klientu un sāku domāt, kā visu iegūto informāciju pārvērst dizainā, tas ir ļoti radošs brīdis. Es izskatu garu parametru sarakstu, ko sastādījis gan mārketinga, gan produktu attīstības departaments, un mēģinu, to visu ņemot vērā, radīt kaut ko tādu, kas atbilst maniem priekšstatiem par labu dizainu. Ir ekstrēmi radoši strādāt ar inženieriem, tad var apjaust ražošanas iespējas un tās izmantot savā, t. i., dizaina labā. Dažkārt atklājas līdz šim ražošanā neizmantotas kompānijas tehniskās un tehnoloģiskās iespējas, kas der tieši manam skatījumam par jauno produktu. Var gūt iedvesmu arī rūpnīcas cehā.

Ja strādā tā sauktā unikālā dizaina lauciņā, lietotāju skaits ietekmē dizaineru tiešā veidā. Jo vairāk cilvēku grib kaut ko līdzīgu, jo vairāk pasūtījumu un līdz ar to naudas dizaineram. Taču ir arī tādi projekti, kas interesanti paši par sevi un process ir vērtīgāks par rezultātu. Protams, kad manis dizainētais produkts ir patiešām labi aizgājis tirgū, kad to pērk, ir sajūta, ka esmu izdarījis labu darbu.

Dizaineri parasti saka, ka vēlas, lai viņu darba augļus lietotu pēc iespējas lielāks skaits cilvēku, bet patiesībā strādā tikai ekskluzīvu produktu kompānijām, kuru klientu loks ir ļoti ierobežots.

Manā gadījumā šis sadalījums ir puse uz pusi. Divriteņu ražotājs Skeppshult ir neliela, izteikti nacionāla kompānija, kas saražoto neeksportē, bet man ļoti patīk viņiem izstrādāt hi-end velosipēdu dizainu. Man kvalitāte ir svarīgāka. Taču, piemēram, mēbeļu dizainu es radu gan eksluzīvām, gan masu tirgus kompānijām. Strādāju ar āra mēbeļu ražotāju, kas izgatavo mēbeles publiskajām telpām, – tas pieder hi-end nišai, taču kompānijas ražojumus lieto liels skaits cilvēku sabiedriskās vietas. Dažkārt ir grūti nošķirt masu tirgu no nišas produktiem. Zviedrijā ir tik liels tirgus, cik nu ir, un es nevaru gribēt, lai manis dizainēto lieto vairāk cilvēku, nekā te ir iedzīvotāju.

Dizaina kolekcionāri joprojām fokusējas uz dekoratīvās mākslas priekšmetiem. Vai pienāks laiks, kad arī rūpnieciskā dizaina produkti būs tikpat iekārojami un vērtīgi?

Nē, man liekas, ka tikai daļa rūpnieciski ražotu lietu, piemēram, mēbeles vai lampas, varētu ietilpt kolekcionējamo lietu kategorijā. Vēl varbūt ikoniski divriteņi. Zinu, ka ir cilvēki, kas savā interjerā tur divriteni pie sienas, jo tas ir ļoti skaists un ar to ikdienā nebrauc. Manuprāt, tas tomēr ir dīvains veids, kā investēt naudu velosipēdā. Urbji gan dizaina kolekcijās nenokļūs.

Nu, jūsu dizainētais urbis ir ikonisks dizaina produkts.

Jā, tiešām, tas viss ir nonācis tik tālu, ka tagad mans urbis atrodas Nacionālajā mākslas muzejā Stokholmā. Taču tik un tā man ir diezgan grūti iedomāties, ka kolekcionārs būtu ar mieru izdot 4000 eiro par urbi, lai to iekļautu savā dizaina priekšmetu kolekcijā.

Šādiem projektiem ir tendence sapludināt mākslu un dizainu. Šādos gadījumos parasti ir grūti nošķirt, vai tas ir mākslas vai dizaina projekts, un tas ir labi. Es pats nestrādāju šajā lauciņā, bet man patīk citu paveiktais. Tas dara dizainu daudzpusīgāku, dod iedvesmu un liek domāt par lietām, kurām ikdienā nepievēršam pienācīgu uzmanību, piemēram par patēriņa kultu. Arī mēs, dizaineri, esam par to atbildīgi.

Zviedrijā ir spēcīga jauno dizaineru paaudze. Vai jūtat konkurenci, viņu elpu pakausī?

Nē, tā nevarētu teikt. Jaunie vairāk strādā mākslai tuvā dizaina pierobežas zonā, bet es joprojām esmu rūpnieciskais dizainers. Manuprāt, joprojām esmu savā skrejceliņā un neesmu nobīdīts malā. Nav tā, ka man kāds elpotu pakausī. Jaunie skrien man blakus citos celiņos, un ir interesanti vērot, kā viņi darbojas savās jomās. Pirms desmit gadiem dizains bija daudz vienveidīgāks. Tagad tā ir daudz plašāka joma. Un mani iedvesmo viss jaunais. Taču, lai cik tas garlaicīgi izklausītos, es gribu palikt savā skrejceliņā un būt vecmodīgs, funkcionalitāti izvirzot pirmajā vietā.

Jā, protams, viņi grib labāko, ko skandināvu dizains var piedāvāt. Piederība šai dizaina tradīcijai ir viens no iemesliem, kāpēc viņi izvēlas mani. Taču parasti viņi ir redzējuši manu portfolio un zina, kā skandināviskais izpaužas manos darbos, tāpēc neko speciāli uzsvērt neprasa.

Bagātā skandināvu dizaina pagātne un lielās tradīcijas – tās palīdz vai traucē?

Es cenšos par tām nedomāt. Protams, esmu zviedrs un esmu daļa no zviedru dizaina tradīcijām. Tātad noteikti manos darbos ir kaut kas, kas nodod, ka piederu skandināviem. Es reti par to domāju – tikai tad, kad strādāju pie kāda projekta, kurā speciāli apspēlēju mums, zviedriem, raksturīgo.

Dažkārt ir bīstami sevi pieskaitīt kādai tradīcijai. Tu nejauši sāc speciāli rīkoties tā, it kā tu piederētu šim vērtību lokam, lai varētu palīst zem kopējā lietussarga. Ja mēs kaut ko pārvēršam par stereotipu, tad vispārinām lietas un zaudējam fokusu uz katru atsevišķu personību. Mēs paši, kas nākam no Ziemeļu reģiona, ļoti labi redzam atšķirības starp zviedru, dāņu un somu dizainu. Jebkurai, pat ļoti mazai valstij ir savs mantojums, un ir ļoti interesanti, ja tai piederīgie uz to atskatās un ja tas ir manāms arī mūsdienās. Tas piešķir krāsas, kļūst interesantāk. Arī katrai skandināvu zemei ir sava vēsture un tās iespaids uz dizainu. Somijā lielu lomu spēlēja Otrais pasaules karš un gadi pēc tā. Somi cēla savu valsti no jauna. Zviedriem tās ir svešas izjūtas, jo mums kara laikā rūpniecība palika neskarta. Dānijai ir savs stāsts par vācu okupācijas laiku. Dažādā dalība vēsturē ir atstājusi atšķirīgu iespaidu uz rūpniecību. Mēs bieži vien dizainu aplūkojam atrauti, kā jomu pašu par sevi. Taču man kā rūpnieciskajam dizaineram dizains vienmēr ir bijis tikai viena no sastāvdaļām kaut kam daudz lielākam. Man dizainēt kādu priekšmetu nozīmē piedalīties daudz lielākā pasākumu kopumā..