3 mammu stāsti: "Mans bērniņš piedzima pirms laika…"
Novembris ir īpašs mēnesis priekšlaikus dzimušu bērniņu ģimenēm, jo arī Latvijā nu jau par tradīciju kļuvusī Pasaules Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena ir gaidīti satikšanās svētki. Smiekli un prieka asaras, laimīgu bērnu čalas, kūkas, dāvanas un ziedu klēpji ārstiem un māsiņām svētkus padara īpašus. Katru gadu Latvijā ~1000 bērnu piedzimst pirms noteiktā laika. Lai uzmundrināta ģimenes, kuru atvases pasteigušās ierasties pasaulē agrāk kā paredzēts, trīs mammas piekrita dalīties savā pieredzē par grūto posmu, kad neziņa, izmisums un lūgšana bija viņu ikdiena.
Ievas stāsts: “Dēli ir pirmie dvīņi dzimtā.”
Dvīņu puikām Edvardam un Robertam ir gads un divi mēneši. Kā saka Ieva, puikas ir pirmie dvīņi dzimtā. “Vienīgā sakritība ir tā, ka abi ar vīru pēc horoskopa esam Dvīņi,” viņa smej un piebilst, ka bijis liels pārsteigums, uzzinot, ka puncī mājvietu raduši divi bērniņi.
Kā jau brašiem puikām pienākas, bērni auga strauji un šaurības dēļ nolēma nākt pasaulē jau 30. grūtniecības nedēļā. Dvīņi bija 42 centimetrus gari, Edvards svēra 1600, bet Roberts – 1400 gramus. Tagad gan brāļi svara ziņā ir mainītās lomās, lai gan abi ēdot vienlīdz dūšīgi. Arī izskata un rakstura ziņā puiši ir atšķirīgi, taču abi veseli un attīstīti bērni. Tomēr sākums bijis grūts.
Izmisuma, daudz baiļu un neziņas – tās ir izjūtas, ar kādām Ieva raksturo pirmo laiku pēc bērniņu piedzimšanas. “Tāpēc gribu pateikt lielu paldies gan Rīgas Dzemdību nama kolektīvam, gan Bērnu slimnīcas Neonatoloģijas nodaļas personālam Vienības gatvē, kur bijām divus mēnešus. Man šie ir pirmie bērni, turklāt priekšlaicīgas dzemdības – biju apjukusi un pat elementāras, it kā zināmas lietas šķita kā morzas ābece,” saka Ieva. Tādās reizēs palīdzējušas laipnās medmāsiņas, kuras ierādījušas, kas un kā darāms. Palīdzējusi draudzība arī ar citām māmiņām nodaļā. “Katrai jau ir savs stāsts, bet kopā būšana ļoti palīdz,” piebilst žiperīgo dvīņu mamma.
Viņa atceras, ka uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē ar abiem puikām pārvesta dienā, kad ārā bijuši 30 grādi virs nulles, taču mājās ģimene devusies oktobra beigās, kad ārā bijis skaists, krāsains rudens. “Arī aizbraucot mājās, ne par ko vairs nebaidījos, jo personāls ļoti sagatavo vecākus ikdienai,” atklāj Ieva un piebilst, ka, lai arī nedaudz lēnāk kā vienaudži un tamdēļ ar puikām vairāk jāpadarbojas, tomēr dēli izauguši braši un arī blēņas pazīst: “Viņi viens otru spundē skapī, kož astē kaķim... Tagad ir ļoti grūti izskraidīt līdzi abiem, bet priecājos, ka Dievs mūs nosargāja.”
Ilzes stāsts: “Svarīgs ir visas ģimenes atbalsts.”
“Tas bija tik sen – pirms 17 gadiem. Daudzas lietas jau piemirsušās, bet pārdzīvotā dēļ meita ir vienīgais bērns. Lai gan rezultāts ir ļoti pozitīvs, visu laiku nepameta piesardzība – ja nu tas vēlreiz atkārtojas?” atzīst Ilze.
Elizabete piedzima 24.-25. grūtniecības nedēļā ar ķeizargriezienu un svēra 925 gramus. “Pat cukura paciņa nebija,” saka Ilze “tāpēc esmu pateicīga dakterei, kura darīja visu, lai glābtu mūsu bērnu un pieņēma lēmumu veikt ķeizargriezienu. Pēc meitas piedzimšanas sākās mūsu ļoti neparastā dzīve.”
Elizabete nāca pasaulē 27.novembrī, tuvojās Ziemassvētki, visa planēta satraukti gaidīja jauno tūkstošgadi, bet Ilzes vienīgā doma bija – kaut meitiņa izdzīvotu un būtu vesela. “Nedēļu pēc dzemdībām mūs pārveda uz bērnu slimnīcu Vienības gatvē, kur mūs sagaidīja fantastisks kolektīvs. Tad sākās mūsu cīņa divu ar pusi mēnešu garumā. Gāja visādi, bet 15.februārī devāmies mājās, un tolaik meita svēra jau vairāk nekā divus kilogramus,” atminas Ilze.
Viņa priecājas, ka bērns attīstījās labi, un arī tagad meitai ir laba imunitāte. Elizabete mācās vidusskolas 10.klasē, daudzus gadus dejo tautas dejas, bet šogad sākusi apgūt arī bungu spēli. Viņas krustmāte ir atzinību guvusī fizioterapeite Klaudija Hēla, ar kuru kopā Ilze savulaik studējusi. “Viņa visu laiku bija klāt, uzraudzīja meitu, atbalstīja gan mani, gan Elizabetes tēti. Neizsakāms paldies viņai, tāpat kā dakterei Tropai un Kviļūnai, kā arī visam Neonatoloģijas nodaļas kolektīvam,” teic Ilze un piebilst – lielu atbalstu sniegusi arī ģimene. “Mamma gatavoja zupas un veda uz slimnīcu, meitas tētis mani mēdza aizvest pusdienās arī ārpus slimnīcas, lai mana diena būtu mazliet citādāka. Atbalsts bija liels un tas ir ļoti vajadzīgs, jo tās dienas ir saspringtas,” teic sieviete.
Agates stāsts: “Meita svēra 820 gramus.”
Betijai ir trīs ar pusi gadi, viņa iet bērnudārzā un grupiņā ir viena no mazākajiem bērniem, taču meitene ir tikpat gudra un galvenais – vesela. “Meita piedzima 26.grūtniecības nedēļā, svēra 820 gramus un bija 34 centimetrus gara. Atceros, Stradiņos man teica, ka jāiet uz dzemdību zāli, bet es atbildēju, ka neesmu atnākusi dzemdēt, tikai uz pārbaudi. Man ļoti palīdzēja priekšlaikus dzimušu bērnu fotoattēli gan Stradiņa slimnīcā, gan bērnu slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Meklēju līdzības ar savu bērniņu un iedvesmojos, jo attēlos redzami tikko dzimuši mazuļi un pēc tam, kad paaugušies un jau staigā paši,” stāsta Agate.
Arī viņa ar meitu slimnīcā pavadīja divus ar pusi mēnešus, turklāt Betijai pēc dzimšanas atklāja problēmas ar aortu, tāpēc meitenīti gatavoja sirds operācijai. Tomēr dienā, kad tai vajadzēja notikt, Ventspilī piedzima bērniņš ar iedzimtu sirdskaiti. Viņam steidzami bija nepieciešama operācija, tāpēc Betijai paredzēto manipulāciju atlika uz vēlāku laiku. “Meitu sargāja eņģeļi, jo pēc tam ārsti izlēma, ka neoperēs – problēmas ar aortu bija atrisinājušās,” priecājas sieviete un, tāpat kā pārējās mammas, saka vislielāko paldies visām medmāsiņām, ārstiem un īpaši dakterei Vārpai, kuru Agate sauc par savas meitas sargeņģeli. “Regulāri viņai atrādāmies, klausām dakteres padomiem,” piebilst Betijas mamma.
Par mazulītes ierašanos pasaulē sākumā zinājuši vien paši tuvākie, un abas strādājošās omas uz maiņām pieskatījušas Agates lielo dēlu, kurš tolaik bija tikpat vecs, cik tagad viņa mazā, mīļā māsa. “Tas bija vasaras sākums, un mēs ar viru gribējām visu laiku būt klāt meitiņai. Jāsaka, arī brālis iemācījās glabāt noslēpumu, lai gan ļoti priecājās, ka viņam ir mazā māsa,” saka Agate. Viņa vēl piebilst, ka uzreiz pēc meitiņas piedzimšanas abi ar vīru vienojušies – bērnu ir jānokrista. “Paldies priesterim, kurš atlika visus darbus, atbrauca uz Stradiņiem no otra Rīgas gala un nokristīja meitiņu. Tad ieguvām sava veida mieru – ka no savas puses esam izdarījuši visu iespējamo, pārējais ir Dieva rokās. Viņš mūs tiešām arī sargāja.”
Lai sniegtu atbalstu vecākiem, kuru ģimenēs bērni dzimuši pirms paredzētā laika, ir izveidota mājas lapa www.piedzimuagrāk.lv, kurā pieejama visa nepieciešamā informācija par priekšlaicīgi dzimušiem mazuļiem un to, kā rīkoties, lai saņemtu psiholoģisku un praktisku palīdzību.
