Guntars Račs: "Man ir paveicies: cilvēki stāv rindā pēc maniem dzejoļiem"

Ha! Ja jau tā būtu! Par to var daudz strīdēties. Ir tāds stāsts: reiz Žoržs Siksna Raimondam Paulam teica: “Paklausies, baigi labi iet tā Genoveva. Tu nevari vēl vienu tādu s... uzrakstīt?” Pauls paklusēja un tad teica: “Zini, tādu štruntu uzrakstīt nemaz nav tik viegli.” Un tie ir zelta vārdi. Jo šīs šķietami vieglās un banālās lietas tomēr vajag arī kādam uzdrošināties īstenot. Citādi nebūs tev hita!

Savulaik tu sociālajos tīklos katru vakaru publicēji kādu dzejolīti. Man tie tik ļoti patika. Tik skaisti māki, gluži kā tāds Ziedonis. Kur ņem iedvesmu? Skaties zvaigznēs?

Starp citu, Imants Ziedonis bija pirmais, kurš mani uzslavēja. Tas bija 1998. gadā radošajā nometnē Aicinājums, kur lielie dzejnieki vērtēja topošos censoņus. Ziedonis recenzēja manu dzejoļu kladīti, un viņa vērtējums man bija ļoti, ļoti liels dzenulis karjerai. Viņš, šis dzejnieks ar lielo burtu, bija pirmais, kurš pateica, ka man izdodas. Viņš pat citēja vienu manu dzejoli.

Protams! Saucas "Elementāri". “Starp mums ir kaut kas divējs / Viens ir starp mani un tevi / Otrs starp tevi un mani / Katrs ir savs, katrs ir kaut kas elementārs.”

Ģeniāli! Cik tev tad bija gadu?

Kādi 16. Toreiz, kad notika visu darbu recenzēšana, Ziedonis teica: “Jā, ir daudzi labi, bet viens no jums ir tāds gatavāks.” Visi no mums, jaunajiem, uzreiz saspringa, gaidīja, kurš nu tas būs. Ziedonis nosauca mani, nolasīja to dzejoli, ko viņš uzskatīja par gatavu esam... Tas bija klikšķis, kad noticēju, ka es varu. Un, protams, pāris draugu no tās kompānijas uzreiz arī pazaudēju. Jo skaudība ir briesmīga lieta.

Neesmu no tiem dzejniekiem, kas staigā beretē gar jūras krastu un gaida iedvesmu. Es to uzskatu par profesiju, it sevišķi, ja runā par dziesmu vārdiem. Diemžēl man nav attiecīgās izglītības, neesmu akadēmiski izglītots literāts, kurš orientējas dzejas formu daudzveidībā un konstrukcijās. Un tā man brīžiem trūkst. Man ir ideja, taču dažreiz tehniski pietrūkst varēšanas to īstenot. Man pietrūkst vārdu, formu dažādības. Visvairāk tas izpaužas, kad vajag sacerēt ko garāku, novest to līdz galam. Tāpēc es izdomāju risinājumu – pārsvarā rakstu četrrindes. Lai nevajadzētu daudz mocīties.

Protams, gribētos, kā savulaik ar Ainaru Virgu, – dziesmu radījām uzreiz, esot kopā. Piesēdām, viens dungoja, iespēlēja melodiju, otrs sacerēja tekstu. Tagad mūziķis atsūta melodiju, uzticot dzejniekam izdomāt savu stāstu. Un dzejnieks jau nezina, par ko autors savu melodiju ir sacerējis. Viņš varbūt domājis par puķēm, bet dzejnieks bliež par vali.

Man ir paveicies, ka pēc maniem dzejoļiem tagad pat ir rinda. Taču pārsvarā sanāk rakstīt gatavai melodijai. Un, ja, piemēram, melodiju ir sarakstījis Virga, tad es to uzreiz atkožu – man ir skaidrs, par ko viņš ir rakstījis un kādam jābūt tekstam. Ainars, saņemot tekstu, pat ir brīnījies – kā es esot zinājis, ka tieši to viņš bija domājis! Tagad mūsdienu modernajā mūzikā bieži vien atsūta ritmu, bītu, kur melodijas nav vispār. Tad jautāju, vai ir iecerēta arī kāda melodija. Jo man tā ir svarīga, man jābūt mūzikai, lai uz tās pamata sarakstītu vārdus.

Kādam esi atteicis?

Protams!

Pirms uzticu komponistam dzejoli, es pajautāju divas lietas – kas dziesmu izpildīs un vai tā vispār tiks ierakstīta. Ja man atbild, ka nezina, atsakos. Jo man nav laika un vēlmes uzdāvināt kādam savu darbu, nezinot, kāds tam būs liktenis. Es strādāju ar tiem, kas man skaidri var pateikt savas ieceres. Piemēram, ka izpildītājs būs Andris Ērglis. Okei! Man ir skaidrs, par ko viņš varētu dziedāt, kas viņam piestāvētu. Vai arī – es taču nerakstīšu Dzeguzītei vārdus, kuri neatbilst bērnu dziesmām.

Neatbildēji, vai ir jāprasa atļauja…

Ja godīgi, nav bijis, ka neesmu ļāvis.

Jā, dažas, redzot, ka tas vispār nav nekas, neesmu ļāvis publiskot.

Ir gadījies, kad tevī iesēžas kāda ideja, no kuras nekādi netiec vaļā? Celies naktī augšā un pieraksti?

Es nodalu savu dzeju no dziesmu vārdiem. Taču sanācis ir dažādi. Kā tas bija ar Virgas dziesmu Bize. Biju izdevis savu dzejoļu grāmatiņu, kur bija četrrinde: “Es karājos tavā bizē, jo tava bize man simpatizē.” Uzdāvināju grāmatu Ainaram, un viņš pēc trim nedēļām zvanīja, sakot, ka ir uzrakstījis dziesmu ar šiem dažiem vārdiem. Viņš teica, ka tas ir super piedziedājums, lai es tagad četrus pantiņus pierakstu klāt. Domāju, ka tas nav iespējams, jo tajās rindiņās jau bija viss, ko gribēju pateikt. Tad, lūk, šis ir tas gadījums par rindiņām, kas iesēžas galvā un no kurām netiek vaļā. Bize tāda bija. Rezultātā nācās radīt stāstu. Jo dziesmas pamatā ir stāsts! Lai gan ir otra puse – man ir arī dziesmas, kurās pat nezinu, kāds ir tas stāsts. Piemēram, Ērgļa Ripoja akmens.

Man pat reiz zvanīja Lauris Reiniks un jautāja, par ko tā dziesma ir. “Atzīsties! Mēs te četri cilvēki automašīnā klausāmies un nesaprotam, par ko ir tas gabals.” – “Un kā tev šķiet?” – “Es domāju, ka par pašnāvnieku!” Un tad es viņam atbildēju: “Godīgi sakot, es pats nezinu, par ko tā ir!” Bet, ja katram cilvēkam ir sava versija, tad šī dziesma liek domāt. Un tas, manuprāt, ir labi.

Pietiek par to dzeju, parunāsim labāk par mīlestību! Man vienmēr ir interesējis, kā tu to dabūji gatavu – apprecēji skaistāko meiteni! Tu tak esi reāls veiksminieks – tev ir aizraujošs bizness, tev ir lieliska dzeja, tu pelni naudu ar to, kas tev patīk, turklāt tava sieva ir pirmā Latvijas skaistumkaraliene Mis Rīga 88 Sintija Jenerte. Man kuņģa čūla piemetīsies no skaudības! Izstāsti, kas bija pirmais, ko pateici Sintijai, kad iepazināties.

Neko daudz. Vienkārši: “Kā tev iet?”

Nē! Bet pēc vairākiem gadiem Sintija atzinās, ka veids, kā es to pajautāju, licis viņai aizdomāties, ka pa daudziem gadiem beidzot ir kāds cilvēks, kuru patiešām interesē, kā viņai iet, nevis tikai formāli, aiz pieklājības apvaicājas.

Nekad neesmu redzējis, ka Sintija būtu strādājusi. Vai tā ir taisnība, ko savulaik presē rakstīja, ka viņa nekad nav strādājusi algotu darbu?

Tās ir muļķības! Viņa ir strādājusi daudzās darbavietās un mājās ļoti daudz palīdz manos darbos.

Jā, viens ir. Meita piecu gadu vecumā izvēlējās nevis dziedāt Dzeguzītē, kur jau bijām viņu aizveduši, bet gan pateica, ka viņa ir “sporta meitene”. Domājām, ko tagad darīt. Izlēmām par labu tenisam, tur tomēr smukas kleitas, sievišķīgs sporta veids. Un tā viņa kopš piecu gadu vecuma trenējas, bet mēs ar Sintiju esam viņas atbalstītāji, braucam līdzi pa sacensībām un treniņnometnēm. Iepazīstam tenisa pasauli, pats arī esmu jau mazliet uzspēlējis. Un tā teniss gribot negribot kļuvis par manu hobiju.

Tādās kategorijās negribu domāt. Bet Odrijai veicas labi. Viņa U12 vecuma grupā bija Latvijas izlasē, šobrīd viņai ir 13 gadu un U14 grupā viņa ir trešā labākā. Pagaidām. Bet jāatzīst, ka mēs nopietni strādājam.

Mjā… Es visiem vecākiem, kuri plāno savus bērnus sūtīt uz tenisu un domā, ka teniss ir tikai smuka kleita, tenisa čības un rakete, tomēr ieteiktu aprunāties ar treneriem un uzzināt, kas sagaidīs nākotnē. Mūsu šā brīža budžetā teniss aizņem ļoti, ļoti lielu daļu.

Nevaru nepajautāt par Supernovu. Kā tev izdevās atrast pozitīvus vārdus arī tiem dalībniekiem, kas, maigi sakot, izskatījās šausmīgi?

Pateikšu godīgi. Kad mēs no tiem vairāk nekā simts iesūtītajiem ierakstiem atlasījām 22 dziesmas, kas iekļuva Supernovā, tad jau lieliski sapratu, ka fināla cienīgas ir tikai kādas trīs četras, bet pārējās – nekam nederīgas. Taču šis ir televīzijas formāts, kurā bija vajadzīgas 22 dziesmas. Turklāt, kad notiek atlase, izrādās, ka tomēr starp tām 18 it kā jau norakstītajām dziesmām viena vai divas tomēr ir tīri tā neko. Piemēram, dzīvajā tās skan lieliski, priekšnesums ir tāds, ka uzrunā, vai izpildītājam ir harisma, kas paņem skatītājus. Tāpēc arī ir atlase. Iedomājies, cik lielu negatīvu rezonansi mēs iegūtu, ja uzreiz pateiktu – šīs divas, trīs dziesmas tiek finālā, bet pārējās ir nekādas. Pateikt: “Paldies, tas bija tik slikti, cik jau iepriekš biju paredzējis” ir nepateikt neko.

Ir bijis. Ne tiešā veidā, bet aplinkus. Caur draugiem, paziņām dod mājienus, ka tas un tas dalībnieks ir baigi labais, ka tam vajadzētu dot pozitīvu vērtējumu. Un tie nav paši mākslinieki, bet bieži vien viņu vecāki, kuri meklē veidus, kā mani ietekmēt. Un, ja man rodas sajūta, ka tā patiešām ir apzināta manis iespaidošana, nevis kāds čoms tikai pasaka savu vērtējumu, savas domas, tad man iestājas gluži pretēja reakcija, un rezultāts būs pretējs ietekmētāja cerētajam. Tāpēc visiem iesaku – pat necentieties!