Dita Krenberga: "Dievs liek manā dzīvē nopietnus atgādinājumus"

Ar Ditu Krenbergu tiekamies neilgi pēc koncertturnejas ar Liepājas simfonisko orķestri. Dzīvoklī tikko izsmaržojuši dāvinātie ziedi. Par Kurzemes pusē pieredzēto stāstot, Ditai acīs brīžiem iemirdzas pat asaras. Viņa ir ļoti emocionāla un atzīst, ka ar mākslinieka emocijām ikdienā sadzīvot reizēm nemaz nav viegli. Ne pašam, ne apkārtējiem. Bet citādi viņai neizdodas, kā tikai laist visu caur sevi. Uz brīdi apstādināta, viņa nolēmusi mēģināt sevi vairāk pasaudzēt un mācīties būt stiprāka.

– Esat teikusi, ka pavasaris ir jūsu laiks...

– Protams, mana dzimšanas diena ir 7. martā! Ir pavasari, kad manā dzimšanas dienā ir sniegpulksteņi, un ir, kad nav. Šogad sagaidīju skaistāko brīnumu – māmiņa man uzdāvināja pirmo sniegpulkstenīšu pušķīti – tas ir aizkustinošākais, kas vien var būt. Esmu piedzimusi skaistā laikā un baudu šo laiku no visiem viedokļiem. Pavasarī visvairāk mani sajūsmina gaisma. Kā mainās gaisma, un kā mainās smarža. Pavasarim ir sava smarža – vēl pirms viss zied un plaukst. Tu izej ārā, saod un sajūti pavasari – tas mani vienmēr fascinē.

Tikko man bija Kurzemes turneja ar Liepājas simfonisko orķestri, un katru dienu bija koncerts citā Latvijas pilsētā. Tieši pateicoties koncertiem un koncertdarbībai, es redzu Latviju visos gadalaikos. Šoreiz tas bija pavisam īpaši. Pats gājputnu atgriešanās laiks. Iedomājieties: neliels ezeriņš, kādu Kurzemes pusē ap Liepāju ir daudz, un tur ir divi gulbīši, divas dzērves. Pabraucam nedaudz tālāk – gaisā riņķo divi lielie vanagi. Visi putni šobrīd ir pāros!

– Latvijā ir daudz vietu, kur nav ideālas akustikas, un mums, mūziķiem, nav viegli pielāgoties. Bet apbrīnojami ir tas, ka zāles bija pilnas. Cilvēku sirsnība un pretimnākšana ir fantastiska. Uz koncertiem nāk gan gados jauni cilvēki, gan vecāka gadagājuma ļaudis. Lielāku laimi jau māksliniekam nevajag! Šī profesija tiešām ir privileģēta, jo visu, ko ieguldām – to smago darbu, tās ilgās stundas vingrinoties, to uztraukumu uzstājoties –, atsver publikas mīlestība un aplausi. Tas siltums, ko sajūtam. Mākslinieki ir vienīgie, kas tik ļoti saņem atpakaļ to, ko atdod.

Man ir ļoti skaists stāsts par koncertu Saldū. Pirms koncerta klauvē pie durvīm – ienāk kungs, stādās priekšā – Valdis. Viņš nekad neesot bijis simfoniskās mūzikas koncertā, bet ieraudzījis afišu ar manu fotogrāfiju un nolēmis, ka noteikti jānāk. Viņš arī vēlējās, lai sniedzu autogrāfu, un es novēlēju viņam: “Valdi, lai šis koncerts būtu pirmais, bet, cerams, ne pēdējais.” Viņš jautā, vai man patīkot dzeltenas tulpes. Es saku – jā! Un viņš sola tādas uzdāvināt, tikai lai es neaizejot. Koncerts beidzas, neviens kungs ar dzeltenām tulpēm nenāk – tā tas beidzas. Bet vēlāk koncertmeistare man dod dzeltenas tulpes un saka – tās licis nodot kāds kungs.

Nākamajā dienā mums bija koncerts Ventspilī. Ienāku ģērbtuvē – uz galda vāze ar dzeltenām tulpēm un kartīte. Jūras vārtu direktore stāsta: esot zvanījis izmisis kungs, kurš vakar bijis manā koncertā, un laikam taču man nav nodotas viņa tulpes, bet viņš taču solījis! Un kungs ļoti lūdzis, vai Jūras vārtu meitenes varētu noorganizēt, lai kāds man pasniedz dzeltenas tulpes. Šis kungs bija tik sajūsmināts par koncertu – un ne tikai par mani! – un tik izmisis par tulpēm, ka aizkustinājis Ventspils kultūras nama meitenes, un viņas tiešām bija skrējušas uz veikalu, pirkušas man tulpes, rakstījušas kartīti... Tas bija burvīgi, un es tiešām biju aizkustināta. Paldies Ventspils meitenēm un sirsnīgs sveiciens Valdim Saldū! Lai viņš zina, ka pie manis dzeltenās tulpes nonāca dubultā. Gribu pateikt visiem klausītājiem par skaistajiem ziediem. 

– Mana viesnīcas istabiņa pēc katra koncerta pildījās ar ziediem, un es domāju, ko lai daru. Kamēr no Liepājas aizbraukšu līdz Rundālei un pēc tam līdz Rīgai, puķes taču novītīs. Tad man radās lieliska doma: es nopirku lielu spaini. Visas puķes saliku tajā, un visas kopā ar mani atceļoja uz Rīgu, un es viņas visas loloju!

– Mūziķis ir skaista profesija, bet no sevis un savas dzīves arī ir ļoti daudz jāatdod.

– Tas tiesa. Māksla ir ļoti egoistiska. Pēc katras uzstāšanās ātri nāk tā otra puse. Tu esi izbaudījis gandarījumu, padarīta darba izjūtu, un tad tas beidzas. Un jau sāc domāt: kas tālāk? Vispār jau man tas patīk. Man ļoti patīk aktīvi dzīvot. Man ir jādarbojas – esmu no cilvēkiem, kas nevar tā vienkārši sēdēt bezdarbībā. Šobrīd esmu jauna koncerta gaidās, 9. maijā maijā Spīķeru koncertzālē notiks koncerts Burvju flauta, kas ir pianista Jura Žvikova izauklēts projekts. Spēlēsim franču un amerikāņu mūziku. Flauta tiks parādīta visā tās daudzveidībā – gan solo, gan duetā ar klavierēm, gan trio ar klavierēm un soprānu līdz muzicēšanai lielā ansamblī. Koncertā būs arī Roberta Rubīna videoprojekcijas, būs arī saruna – runāsimies par dzīvi un mūziku.

– Visiem flauta asociējas ar kaut ko gaišu, priecīgu, ar putnu balsīm – jā! Bet flautas ir dažādas – ir alta flauta, basa flauta, kas izsaka pavisam dūmainas un pat erotiskas noskaņas, un tās skanējums līdzinās soprāna saksofona skaņai. Flauta var izteikt pilnīgi visu. Es flautu varu salīdzināt ar balsi. Piemēram, soprāns dažādās lomās var izteikt jebko, pat lielākās traģēdijas. Uzskatu, ka tas man ir jāspēj ar manu instrumentu. Ar spēju izteikt visdažādākās emocijas arī atšķiras izcils mūziķis, jo tehniskās iespējas visiem vairāk vai mazāk ir vienādas.

Cilvēki man vairākkārt teikuši, ka, dzirdot flautu un pat nezinot, kas spēlē, varot uzminēt, kad spēlēju es. Kā to var uzminēt? Tad, ja mūziķim ir kas savs, atšķirīgs.

– Runājot par flautu, ik pa laikam kāds atgādina Mocarta citātu – ka sliktāk par vienu flautu var būt tikai divas...

– Man par to vienmēr mazliet nosāp sirds, un es nemaz nezinu, cik tas vēsturiski precīzi, vai viņš vispār to teicis. Bet līdz mūsu gadsimtam tas teikums tomēr ir atnācis. Jāatceras gan, ka Mocarta laikā flauta nebija tādā tehniskā līmenī kā tagad, līdz ar to nebija iespējams spēlēt tādā intonatīvā precizitātē. Un varbūt Mocartam nelaimējās sastapt sava laika labākos flautistus? Katrā ziņā esmu viņam ļoti pateicīga, ka tapuši viņa koncerti flautai. Un, ja jau viņam tā flauta tik ļoti nebūtu gājusi pie sirds, diez vai viņš tik daudz būtu uzrakstījis tieši flautai. Un, pat ja Mocarts tā ir teicis, tad mans uzdevums ir spēlēt tik labi un tā, ka tad, ja Mocarts sēdētu zālē, viņš mainītu savas domas par flautu.

Domāju, ka koncerti Kurzemē bija tik izdevušies tieši Mocarta dēļ. Viņa mūzika ir tik dzīva, tik uzrunājoša. Tā raisa sarunu ar klausītāju – tik krāsainu, tik dažādu, tik uzlādējoši pozitīvu. Pēc Mocarta mūzikas atskaņošanas nekad nejūtu nogurumu. Un tas ir apbrīnojami, ka cauri gadsimtiem viņa mūzika spēj radīt tik milzīgu gaišuma auru gan klausītājos, gan izpildītājos. Un prieku! Prieku par visu. No Mocarta to var mācīties. Un tas ir tas, ko pašlaik mācos, – priecāties. Par visu. Par sīkumiem un mazām lietām, jo tieši no tām taču veidojas tās lielās lietas.

Mēs vienmēr alkstam pēc lieliem mērķiem, mums mācīts, ka jādomā lielas domas, un tas ir pareizi, bet man šķiet būtiski nepaiet garām mazajiem mirkļiem un tos novērtēt. To ļoti saprot cilvēki vecumā, jaunajiem tie mazie prieka brīži liekas pašsaprotami un līdz ar to – nevērtīgi. Laikam man arī nāk tie gadi, kad sāku novērtēt mazos brīžus. Ne vienmēr izdodas, bet uz to vajag tiekties – kaut vai neiziet no mājas, kad esat sastrīdējušies vai dusmīgi viens uz otru, neatstāt neatrisinātus konfliktus. Jo nekad nevar zināt – kad atgriezīsies, varbūt viss būs citādi. Var nebūt vairs, kam pateikt: “Es tevi mīlu”, “Piedod...”

Dzīvē ir tikai daži atslēgas vārdi, paši galvenie: es tevi mīlu, piedod, lūdzu, paldies... Mēs par maz tos sakām. Un maz smaidām. Es saprotu, ka nevienam nav viegli, bet smaids jau neko nemaksā. Tas tev arī neko neatņem, ja tu otram uzsmaidi. Esmu pārbaudījusi: ja ignorē, ka tev pretī ir īgns, saskābis, dusmīgs cilvēks, un uzsmaidi viņam un sūti labas domas, tas dara brīnumus. Cilvēki pārvēršas un sāk smaidīt. Mēs varam milzīgi daudz izdarīt, vienkārši ignorējot negatīvo, nesot sevī gaišumu. Bet, lai to varētu, pašam jābūt stipram. Tas ir tas, uz ko es tiecos.

– Mākslinieki ieglezno sevi gleznās, mūziķi sevi izsaka mūzikā. Reizēm šķiet, ka jūs izspēlējat mūzikā savu dvēseli.

– Mēs nevaram mūzikā pateikt vairāk, kā vienīgi to, kas ir mūsos. Man ir ļoti labs piemērs ar Pētera Vaska skaņdarbu Ainava ar putniem. Viņš to komponēja 1980. gadā un veltīja manam skolotājam Imantam Sneibim. Dzirdēju, kā mans pedagogs spēlēja šo skaņdarbu, un biju tādā sajūsmā, ka lūdzos: “Skolotāj, lūdzu, ļaujiet man!” Uz ko viņš atbildēja: “Ditiņ, pagaidi dažus gadus, tu kā personība vēl neesi gatava šim skaņdarbam.”

Pagāja daži gadi, un es atkal atgriezos pie skolotāja ar šo jautājumu, un viņš teica: “Jā, tagad ir pienācis īstais brīdis.” Tas bija ļoti, ļoti pareizi. Personībai jāiegūst šķautnes, pieredze, jāsakrāj emocijas... Jo mākslas darbā nevar ielikt to, kā tevī nav. Tu nevari ne iegleznot gleznā, ne uzrakstīt mūzikā, ne nospēlēt to, kas nav patiess. To atšifrē, un tas nesasniedz cilvēku sirdis.

Protams, visam pamatā ir talants un Dieva dāvanas. Un ir arī piemēri, ka dzīvē esi cita personība nekā uz skatuves. Bet pamatā es ticu tam, ka tukšs cilvēks nevar piepildīt mūziku, ir jābūt emocijām. Tam nāk līdzi otra puse. Ja mākslinieks ir emocionāls, viņš ir emocionāls arī dzīvē, un apkārtējiem ir grūti. Nu, nav tik vienkārši ar tiem māksliniekiem! Man ir jautājuši: “Tu nevari uztvert visu mierīgāk? Tu nevari savaldīties?” Bet, ja es būtu mierīgāka, tad nebūtu mūziķe! Tad es nevarētu uz skatuves ielikt mūzikā to milzīgo emociju amplitūdu. Un bez temperamenta un pārliecības mūzikā nav ko darīt, tad nevajag kāpt uz skatuves! Un pārdzīvojumi un piedzīvojumi, kam jāiziet cauri, tas viss tikai dod izpildījumam dziļumu...

– Nav viegli. Es sevi cenšos audzināt. Reizēm mēdzu sabiezināt krāsas, un es ļoti vēlētos iemācīties vienkāršāk tvert dzīvi. Pagaidām man tas nav īpaši izdevies. Bet daudz ko esmu sapratusi un esmu iemācījusies ar pateicību novērtēt katru dienu un mirkli, nevis uztvert to kā pašsaprotamu. Tas beidzamā gada laikā man nācis klāt. Un vēl esmu sapratusi, ka pārmērīgi nedrīkst aizrauties ar dzīves plānošanu. Domājot pārāk tālu uz priekšu, reizēm aizmirstam to, kas ir tepat blakus un šodien. Šī diena, kas mums ir, jāpiepilda, cik vien iespējams labi, gaiši, darbīgi. Tās nākamās dienas nāks.

Cik bieži gadās tā, ka tu izplāno nezin ko, bet dzīve apmet kūleni, un viss notiek pavisam citādi. Kā mēdz teikt, ja vēlies, lai Dievs smejas, sāc plānot dzīvi... Protams, ir jābūt sapņiem. Tiem ir jābūt noformulētiem. Man ir prieks, ka esmu noformulējusi savus sapņus. Tikai ceļš uz tiem nav vienkāršākais, tiek likti dažādi šķēršļi. Bet, ja ir ideja un ja ir sapnis, es ticu, ka agri vai vēlu tas piepildīsies.

– Mēdz teikt, ka šķēršļus Dievs mums liek tikai tādēļ, lai pārliecinātos, ka tiešām esam nopietni savās vēlmēs...

– Dievs liek manā dzīvē nopietnus atgādinājumus. Vairākkārt esmu uzlikta uz fermātas... Mūzikā fermāta ir skaņas vai pauzes pagarinājuma zīme. Tā ir kā nogaidīšana. Tie ir nopietni brīži, kas doti, lai es pateiktos par dzīvību. Par to, ka man ir dota vēl viena iespēja turpināt, kaut ko mācīties un saprast. Mēs paši daudz ko izsaucam uz sevi, pateicoties arī savai nepareizajai domāšanai. Daudz kas rodas no pārāk liela stresa, no pārāk lielas slodzes, no pārāk lielas atbildības. Kad visa sakrājas par daudz, Dievs saka: “Apstājies un padomā. Es tev dodu šo iespēju – varbūt arī caur fiziskām grūtībām, bet es citādi nevaru tev likt apstāties un saprast, ka tavs ceļš tālāk ir citādi ejams.”

Tieši tā ar mani notika pagājušā gada pavasarī. Viņš mani apstādināja uz diviem mēnešiem. Laikam kaut kas bija par daudz sakrājies. Esmu laimīga, ka spēju atgriezties un turpināt dzīvot un strādāt. Esmu sapratusi, ka nevajag visu laist caur sevi. Tā ir mākslinieka lielākā problēma – mēs caur savu prātu un sirdi izlaižam visas emocijas, un ķermenis diemžēl tam visam ir kā spogulis. Un tad Dievs iedod mazu pauzīti, lai tu saliktu vērtības pareizā secībā. Esmu ļoti laimīga, ka pienācis jauns pavasaris.

– Katram jau ir savas melnās stundas un neveiksmes, bet katram ir arī savi spēka avoti. Ir jau tā: jo vairāk Dievs tevi mīl, jo vairāk viņš tevi pārbauda. Bet caur dažādiem dzīves pārbaudījumiem viņš tev arī atver kādu saprašanu, vajadzību meklēt ko vairāk. Es pieķeros visām labajām domām, un, ziniet, man ir pilnīgi vienalga, vai tas ir kristietis, budists vai dārznieks, kas stāsta par savu pieķeršanos puķēm. Es pieķeros visam, kas nes gaišo, pozitīvo. Visam, kas nes mīlestības vēsti. Es pēc tā ļoti tiecos un cenšos caur sevi nest tālāk. Cenšos pieķerties gaismas staram un būt tajā gaismas lokā. Pat ja tā ēna nāk virsū, es meklēju saules laukumiņu.

– Esat zvaigzne, kas pieradusi mirdzēt uz skatuves viena. Bet nu jau ilgāku laiku spēlējat arī orķestrī. Vai bija viegli nolikt malā savu mākslinieces ego un iekļauties?

– Tā ir viena no dzīves mācību stundām, kam jāiziet cauri. Es tiešām to tā uztveru. Man bija deviņpadsmit gadu, kad, pateicoties pasaulslavenā flautista Džeimsa Golveja rekomendācijai, man bija iespēja pirmo reizi izmēģināt spēkus augstākā līmeņa studentu orķestrī Amerikā. Toreiz absolūti nebiju tam gatava – ne emocionāli, ne garīgi, ne profesionāli. Lai gan tā man bija milzīga skola, tas man radīja arī milzīgu kompleksu – man likās, ka tas nav man piemērots un ka nekad vairs nespēlēšu orķestrī. Tas bija ļoti grūti.

Pagāja daudzi gadi, bet sirdsbalss klusi ik pa laikam teica: tu neesi tikusi pāri tām grūtībām un kompleksam, ka nevari spēlēt orķestrī. Var jau aizvērt acis un pateikt: nē, es to nedarīšu. Bet var arī saņemties un stāties grūtībām pretī. Un tieši tad nāca iespēja strādāt Liepājas simfoniskajā orķestrī, un tad bija konkurss uz Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra koncertmeistara vietu, kurā es uzvarēju.

Esmu ļoti daudz guvusi no šā darba – gan kā mūziķe, gan kā cilvēks. Tieši ar to, ka, pieradis, kā jūs sakāt, mirdzēt viens, iemācies strādāt komandā, apgūsti fantastisku repertuāru, iemācies būt ļoti fleksibls: brīžam tu esi solists, brīžam ansamblī, brīžam tikai viena daļiņa no milzīgā orķestra skanējuma. Un ir cilvēki, kas uzskata, ka orķestris man ļoti nācis par labu kā solistei. Tā ir arī milzīga cilvēciskā pieredze. Solista dzīve rit diezgan ierobežotā lokā – tu esi ar sevi un tuvākajiem domubiedriem, bet orķestrī nokļūsti starp deviņdesmit cilvēkiem, un ar visiem jāveido attiecības un katru jāmēģina saprast.

Daudzus gadus darbojos mākslinieciskajā padomē, ļoti sevi ieliku šajā darbā, un tas arī bija vajadzīgs. Bet ziniet... Vajag sevi darbā izlikt visu, bet – līdz vienai robežai. Nevajag mesties uz ambrazūrām. To neviens nenovērtēs. Es domāju, ka ļoti bieži neesmu mācējusi sevi pasargāt. Jāmācās sevi pasargāt un nelaist klāt to, ko nevēlos, to es tagad mācos. Tā ir nevis vājuma, bet stipra cilvēka pazīme. Es mācos būt stiprāka – caur visu savu emocionālo trauslumu. Lai pastāvētu šajā pasaulē, ir jāiemācās sevi pasargāt.

– Ja arī tas varbūt ir izskatījies kā upuris, tas tomēr ir bijis absolūti un pilnīgi labprātīgs! Bet es pati to nekad neesmu tā uztvērusi. Mana sievietes būtība ir ļoti ģimeniska. Ar tikpat lielu ziedošanos un prieku esmu piepildījusi šos gadus ģimenē. Kad piedzima meitiņa, veselu gadu flautu neņēmu rokās un nejutu nekādu garīgu, emocionālu vai māksliniecisku vajadzību to darīt.

– Tam grūti noticēt – šķiet, ka jūs bez flautas neviens nevar iedomāties!

– Jā, tas ir viens traks numurs ar tiem priekšstatiem! Bet mākslinieks arī ir cilvēks! Laiks, ko veltīju tikai ģimenei, man nešķiet zemē nomests. Ja tici otra cilvēka mākslinieciskajai izaugsmei, kā vari to nožēlot?

Sāksim ar to, ka neesmu karjeriste. Man nekad flauta un profesija nebūtu vienīgais, kas dzīvē nepieciešams, lai es būtu laimīga. Viens no svarīgākajiem elementiem – noteikti, bet nekādā gadījumā ne vienīgais. Man vienmēr bijusi ļoti svarīga ģimene, mana meita un tuvākie. Es nevarētu dzīvot un koncertēt, ja manu bērnu audzinātu kāds cits. Kad Martiņa piedzima, man bija pilnīgi skaidrs, ka vēlos būt viņai klāt pirmajā unikālajā gadā, kad attīstība notiek tik strauji, es gribēju to izbaudīt pilnībā. Es domāju, ka katram tiek tas, kas paredzēts. Katrs posms manā dzīvē ir likumsakarība. Tas ir mans liktenis. Tur nav ko pārāk analizēt. Svarīgi, lai no katra posma kaut ko iemācies. Tas bija ļoti skaists posms, un vai vairāki desmiti koncertu būtu atsvēruši to, kas piedzīvots? Pilnīgi noteikti nē!

Ja es būtu izveidojusi starptautisku karjeru, neapšaubāmi, mana dzīve būtu finansiāli labāk nodrošināta, bet vai man būtu pieņemama dzīve uz čemodāniem? Diez vai. Mana dzīve ir bijusi tik krāsaina un joprojām ir, ka nekādā gadījumā nevaru savam liktenim kaut ko pārmest. Nekādā gadījumā. Ir ārkārtīgi daudz kas izdarīts, un bijis tik daudz kā skaista. Man ir interesanti dzīvot! Un par to esmu ļoti, ļoti pateicīga.