Elīna Dzelme: sākumā pret Džili jutu nepārvaramu riebumu

Elīna Dzelme izaicina – sēžot stikla kastē, ārdoties kulta izrādē Izraidītie, galu galā – dzīvojot ar Džilindžeru. Sarunā ar žurnālu OK viņa atklāj savas attiecību aizkulises un dzīves jēgas meklējumu ceļu.

Divdesmit septiņi, tūlīt būs divdesmit astoņi. Bet varu kļūdīties. Varbūt divdesmit deviņi.

Kā tev šķiet – esi pieaugusi ātrāk par saviem vienaudžiem?

Kad man bija četrpadsmit piecpadsmit, visas manas draudzenes bija trīsdesmitgadnieces un vecākas. Man ar viņām bija interesanti, braucām kopā svētceļojumos. Nezinu gan, ko viņas guva no manis. Tajā laikā biju ārkārtīgi tuva baznīcai, mani interesēja tikai eksistenciāli jautājumi. Domāju – viņām bija interesanti, kā jaunas smadzenes to visu redz. Arī man tagad būtu interesanti parunāties ar pusaudzi, kurš nevis domā par jaunāko gadžetu vai to, kādā krāsā lakot nagus, bet par nopietnām lietām. Vai tagad es pieaugu ātrāk par vienaudžiem? Tie, ar kuriem es tiekos un sarunājos, ir vecāki. Mani joprojām interesē pieredze.

... (Pārtraucot.) esam absolūti dažādi. Tajā kastē dzīvojām katra savu dzīvi, sarunājāmies ļoti maz. Man dzeltenajā presē uzbrauca – kamēr Dārta lasa žurnālu, Dzelme kusli mostas.

Ja varēji iemigt, tev ir stipra nervu sistēma.

Ar to es nevarētu lielīties. Diezgan smagā formā sirgstu ar profesionālo slimību – veģetatīvo distoniju. Bet par to, ka varu atslēgties, man jāpateicas bērnam. Kad nav spēka, nav variantu – vienkārši jāpaguļ.

(Domā.) Laikam jau teātrī. Neesmu nevienam par to teikusi, bet nav jau nekas slēpjams. Jāatzīst – baigais draņķis. Kā izpaužas? Nevaru nostāvēt uz vietas, gāžos, pašai šķiet, ka mirstu. Izraidītajos ir aina, kur mani melnā musulmaņu nikābā pārnes pāri skatuvei un noliek uz krēsla. Es stāvu nenormālā augstumā, diezgan ilgi – tas man ir lielākais pārbaudījums. Pirms katras izrādes skaitu lūgsnas. Kolēģi smejas – pirms Izraidītajiem noskaiti Tēvreizi, pārmet krustu un – bļ..., nah...! (Nosmejas.) Kontrasts labs. Kad uznāk distonija, sirds dauzās, un ir sajūta, ka tūlīt zaudēšu samaņu un kritīšu. Bet tas mēdz piemeklēt arī ikdienā – kad neesmu izgulējusies un nākamajā dienā jādara kaut kas svarīgs. Tiklīdz mazliet noķeru stresiņu, tā sākas – trīceklis un šausmas galvā. Sākumā visu laiku saucu ātros. Ir reāla pārliecība, ka tās ir manas pēdējās sekundes. Tas ir trakāk nekā dzemdēt, goda vārds!

Kā tev šķiet – tam ir psiholoģisks vai fizisks pamats?

Nezinu. Dakteris saka – mūsu gadsimta slimība. Ātrie atbrauc, uztaisa kardiogrammu, pasaka: “Jums ir veģetatīvā distonija, visu gaišu!” Iespricē diazepāmu, lai nomierinos. Tagad ātros vairs nesaucu, zinu, kas tas ir. Bet – ja ir ļoti smaga lēkme, tad gan ir grūti. Nezinu, ar ko tas ir saistīts, vienkārši sākās – pēc bērna piedzimšanas. Droši vien esmu kļuvusi jūtīgāka, mainījās hormoni.

Protams, dod! Bet es pāris nedēļās pēc dzemdībām zaudēju 30 kilogramus. Kad Hanna dzima, man bija 86 kilogrami. Visticamāk, tad arī visa sistēma nobruka.

Man vienmēr ir jautājums – kas ir desmit gadi? Tūlīt būs trīsdesmit, tad – četrdesmit, piecdesmit, manas mammas vecums. Kad domāju, ko darīju pirms desmit gadiem, daudz kas ir mainījies.

Jā, bet tajā pašā laikā nesaprotu, kurā virzienā tikmēr esmu pabīdījusies. Esmu apprecējusies, man ir bērns, bet es nezinu, vai iekšēji esmu tikusi tālu uz priekšu. Jā, bērns dod daudz, bet es nevaru teikt, ka tagad saprotu to, ko nesapratu tolaik. Esmu iemācījusies daudz sadzīvisku prasmju, ieguvusi ļoti daudz prieka, bet tajā lielajā pašeksistences jautājumā – nevaru teikt, ka esmu tikusi ļoti tālu. Ir ikdiena, darbs, bērns, vīrs, ļoti maz laika atliek apcerei. Papeldēt pašai savos ūdeņos.  Mani mazāk uztrauc, vai varu ko nospēlēt, uzgleznot, darbu dabūt, naudu nopelnīt, būtiskāk ir dabūt to jēdziņu – kāpēc kaut ko daru. Un labu pašsajūtu brīdī, kad daru to, ko esmu izvēlējusies darīt.

Vai stāsts ir par personīgo sievietes laimi?

Arī. Bet arī par to lielo laimi. Kultūras akadēmijā mēs visi bijām entuziastiski noskaņoti – mēs ar savu profesiju glābsim pasauli! Bet tā īsti nav. Varbūt, ja es tā domātu, tā arī būtu, bet manā galvā notiek pilnīgi cits process. Man ir tik šausmīgi daudz pārdomu par savu profesiju kā vēl nekad. Tajā pašā laikā – uz skatuves es jūtos laimīga. Bet vienalga nevaru atrast tādu lielo piepildījumu. Strādāju radošu darbu, dzīve nokārtota, bet kāpēc saku, ka esmu turpat, kur septiņpadsmit gados? Acīmredzot kaut kas nav tā, kā gribu. Tas mani nomāc. Jo man tas ir ļoti svarīgi. Man nav laika grāmatām, un par to es esmu ļoti skumja. Jo uzskatu, ka ar tām var atjaunot un attīstīt savu neredzamo ādu. Kad esmu daudz lasījusi, arī galva strādā citādi. Esmu tādā skrējienā, ikdienas sviestā tik dziļi iekšā.

Jā, vismaz bērnā ielikt kādu bāzīti. Tas ir baigi labi.

Tu taču vari sevi paņemt aiz matiem un izcelt no purva – bērna dēļ? Neļaut sev aizpeldēt.

Domāju, ka jā. Bērns dod ļoti daudz spēka.

Jā. Tā ir baigā sajūta. Visjocīgākā – kad sāc par to domāt, skaties uz bērnu, kurš – mamma, mamma... Kur tad viņš citur ies? Kam viņš ir vajadzīgs? Pa īstam viņu saprotu tikai es.

Bet viņam ir arī tēvs.

Viņai tagad ir gads un desmit mēneši, un šajā vecumā viņa ir absolūts memmis. Tētis ir iecelts debesīs, ir svarīgs un svēts, bet tagad ir mammas periods. Bērns tiešā nozīmē man ir aptinies ap kāju – nevaru pat ēst uztaisīt. Neko neļauj, prasa simtprocentīgu uzmanību. Kādas grāmatas, filmas? Nolieku pusvienpadsmitos gulēt, pati aizmiegu pēc divdesmit minūtēm. Pa dienu esmu noskrējusies. Protams, ir aukle, bet...

Jā, es jūtos kā ģimenē, un ģimene ir mans spārns. Arī Dievs. Patlaban man ir interesants periods attiecībā uz reliģiju un baznīcu. Konvertējos pareizticībā, pirms laulībām biju katoliete. Pirms nedēļas satiku savu bijušo mācītāju, manu priesteri, biktstēvu, draugu, un mums bija fantastiska saruna pāris stundu garumā. Ir interesanti vadīt sarunas ar garīgo kārtu – mācītājiem, baķuškām. Es pati viņu izsaucu uz sarunu, uzrakstīju vēstuli. Ikdienā man trūkst šīs komunikācijas. Kad iegūstu, paplašinās redzesloks arī citās sfērās. Pēc tam jūtos garīgi paēdusi. Nostāvu dievkalpojumā četras stundas, izeju grēksūdzi, saņemu sakramentus, pēc tam ir labāk. Tad iegūstu mieru. Acīmredzot esmu cilvēks, kas bez tā nevar. Līdz mūža beigām meklēšu, ko es te daru. Visu savu apzināto mūžu. Ar kāpumiem un kritumiem.

(Nosmejas.) Nē, mēs par vīriešiem nerunājam! Mēs izrunājam, ja ir kas svarīgs. Ko tur citādi runāt – cik liels katram pincītis? Vai – kurš ir baigi smukais? Kam pietiekami daudz piķa? To var izrunāt divos teikumos. Nav interesanti. Reizēm meiteņu kompānijā, kad iedzer, ir forši, bet ar šīm sarunām nekad ne pie kā nenonāc.

Tas man ir visgrūtākais. Augšā lejā man ir visu laiku. Nav simtprocentīgas stabilitātes. Domāju, arī profesija ļoti ietekmē – tajā nervu gali atkailinās. Arī fakts, ka abi ar Džili esam mākslinieki, līdzsvaru izšūpo vēl vairāk. Viņš mani nepiezemē. Ja es būtu precējusies ar grāmatvedi vai baņķieri, veidotos balanss. Bet mēs abi strādājam radošu darbu. Līdz ar to – nabaga bērns! Labi, ka vismaz aukle ir ļoti nosvērta. Līdz ar to, ka abi ar vīru strādājam uzņēmumā Dailes teātris, teātris ienāk arī ģimenē. Mana vēlme ir nenest to mājās, bet, protams, uz sezonas beigām tas ir ļoti grūti izdarāms, jo spēka vairs nav nevienam.

Kāda tu esi kā mamma un sieva? Rūpējies arī par sadzīvi?

Kā vien varu. Daru visas saimniecības lietas – gatavoju ēst, mazgāju veļu, kopju māju. Normāls grafiks. Kā mamma par tēti rūpējās, tā es par savu ģimeni. Cenšos, bet ne vienmēr sanāk.

To es varētu pajautāt tev. Man piezvana no dzeltenās preses: “Mums ir informācija no drošiem avotiem, ka jums ar Džili katram ir savas attiecības.” (Nosmejas.) Bet es skaidri zinu, ka man nav, un, domāju, arī manam vīram ne. Bet par to viņš pats atbild. Protams, mēdz teikt – nav dūmu bez uguns, bet šoreiz bija tiešām smieklīgi. Piezvana no zila gaisa, varbūt kāds ko pateicis. Protams – visiem gadās kašķīši, varbūt teātrī izslīdējusi nepareiza, nesaprasta informācija...

Domā, ka tevi kolēģi aprunā?

Nezinu. Par to es nedomāju. Bet termins droši avoti – tas mani tiešām šokē.

Protams, ka iezogas. Uzreiz pirmā doma ir par vīru. Izskrien tā doma, bet tikpat ātri ieskrien atpakaļ. Bet neomulīgi ir. Dzīvo pilnīgi normālā monogāmā ģimenē (sarkastiski nosmejas), tad tev pasaka... Bet es, protams, uzticos savam vīram. Vairāk par šoku tas bija smieklīgi.

Kad precējies, gan jau saprati, kā visi uz tevi skatīsies – piektā sieva, gan jau būs arī sestā…

Jā, es arī gaidu to brīdi. (Smejas.)

Maigi izsakoties. Jā, esmu gājusi tam cauri pēc pilnas programmas! Bet no tā man ir uzaugusi biezāka āda. Līdz ar to varu pasmieties par visiem, kas zina – man ir paralēlas attiecības. Es arī internetā komentārus nelasu. Jau vairākus gadus – kopš sāku ar Džili dzīvot kopā.

Jā, bet arī tāda ir dzīve. Ja ņem visu galvā, var sajukt prātā. Kad es saistījos ar Džili, man bija pilnīga un absolūta mīlestība, līdz ar to tas viss grūtais un sliktais aizgāja otrajā plānā.

Vienkārši nav variantu. Tu zini, ka dzīvosi ar viņu, un viss. Lai tur vai kalni gāžas. Tādā ziņā man bija pilnīgs miers. Visnepatīkamāk ir, kad savējie sāk kaut ko purpināt. (Skumji nosmejas.) Tas ir visgrūtāk pārciešams. Lielākā māksla ir visu pārvērst spēkā un paņemt par labu.. Bet sveši cilvēki... mīļo dieviņ, lai tak’!

Tu esi pieredzējusi, ka ienaids var...

...pāraugt draudzībā. Oi, pasarg’ Dievs – mans vīrs! Kad mums bija pirmā komunikācija, es domāju, ka viņu pati savām rokām nožņaugšu! Ārprāts, šitāds šausmonis! Kā šitāds cilvēks vispār var dzīvot uz planētas?!

Pilnīgi nē! Absolūti nekādas seksuālās dziņas. Cita veida komunikācija, par kuru es nestāstīšu. Man arī viņa izrādes nepatika. Viņš man nepatika kā tipāžs –lecīgs, atbaidošs, vienkārši nesmuks un neforšs. Bet tagad viņš man ir visvisvisskaistākais, vismīļākais, visjaukākais un visgudrākais pasaulē.

Re, kā var atnākt mīlestība.

Jā, caur nepatiku. Caur nepārvaramu riebumu pret cilvēku. Redz, kā Dievs visu pagriež – no paša briesmīgākā cilvēka uz pašu mīļāko.

(Elīna rāda kustību, ka it kā šautu uz mani.) Neko es nedaru. Vienkārši esmu.

Viņš taču gaida no tevis atbalstu.

Bet es no viņa arī to gaidu! Mums jābūt plāksterim vienam priekš otra.

Brīžiem jā. Bet ir reizes, kad ir ļoti grūti. Jo mums abiem no otra vajag plāksteri. Kaut kā atrodam vidusceļu, kaut kā izrullējam, nenodarot pāri viens otram un paši sev. Sarežģītākais moments – mēs abi nevaram kļūt par plāksteriem vienlaikus. Kurš būs tas, kurš celsies? Jā, tādi brīži gadās.

Kam Hanna ir līdzīga?

Hanna ir tēta meita. Neko nevar darīt. Jau redzams, ka tēta meita. Arī pēc visiem gājieniem. Vienīgi viņa ir smukāka nekā Džilis! (Skaļi smejas.) Nē, Džilis arī ir ļoti skaists, bet – vīrietis. Hannītei ir Džiļa acis, deguns, un viņa ir ļoti, ļoti asprātīga. To var just – tēta meita. Tas ir labi. Jo es pati esmu tēta meita un nevaru iedomāties, ka varētu būt citādi.

Laimīgu nē, bet man tā patīk. Tas ir tāpat kā muguru pakasīt.

Uzmanības apliecinājumu ir daudz?

Ja gribi pavisam godīgi, tad – jā. Diezgan. Kurai gan tie nepatīk?

Nu, es arī neesmu pavisam bezrežģa cilvēks. No anonīmiem komentētājiem nav jāsaņem komplimenti. Bet ja tos pasaka mans vīrs vai paziņas...

Vīrs saka?

Protams! Bet, par režģi runājot, ļoti daudziem, kas mani nepazīst, ir sajūta, ka esmu baigais režģinieks. Bet tā nemaz nav. Varbūt tikai automātiskais aizsargslānis. Es vienkārši tā eju... Īstenībā esmu ļoti atvērta. Tikai brīžiem iedzimta aizsardzība rada citādu iespaidu.

Es to gribu darīt katru dienu! Bet sanāk ļoti maz. Stāv uzvilkti audekli, krāsas... Man vajag darbnīcu – mājās vairs nevaru, bērns neļauj. Hanna ir mani apsteigusi – ir jau trīs lielformāti. Viņa glezno – no rīta pieceļas, un roka uzreiz stiepjas pēc krāsām. Sāku domāt, vai nevajag izstādi uzrīkot. Nezinu, kas tas ir – varbūt esmu baigi foršās krāsas viņai nopirkusi, viņai ir fenomenāla krāsu izjūta.