Kāpēc gudras, skaistas sievietes piekrīt kļūt par precētu vīriešu mīļākajām?

Sieviete izvēlas būt par kāda vīrieša mīļāko. Kāda viņa ir un kādēļ pieņem šādu, būtībā sev tik neizdevīgu lēmumu? Lai to izprastu, jāņem vērā trīs svarīgi aspekti:

•    sievietes tips jeb kas viņa ir;

•    motivācija jeb kāpēc viņa to dara;

•    sekas jeb kas ar viņu notiks turpmāk.

Lasot turpmāko, ir svarīgi saprast, ka, raksturojot sievietes – mīļākās tipu, teiktajā nav pārmetuma vai vainošanas. Patiesība tomēr ir tāda, ka sievietēm, kas izvēlas būt par mīļākajām, ir diezgan lielas problēmas ar pašcieņu. Sieviete, kas izvēlas būt otrā aiz sievas, visticamāk, sevī glabā senas sāpes, ka nav pietiekami vērtīga, mīlēta un pat pārliecību, ka viņu nemaz NEVAR pietiekami mīlēt – kas paliek pāri, tas ir labi. Rezultātā tiek pieņemta jebkura vīrieša uzmanība.

Dažkārt sievietēm, kuras cietušas un kuru paštēls ir ar mīnuss zīmi, raksturīgs duālisms: no vienas puses, viņas vēlas saistīties, no otras puses – milzīgas bailes to darīt. «Ja šim vīrietim pieķeršos, ja iemīlēšu, noteikti sekos katastrofa! Vai nu mani pametīs, kas ir maksimālā nelaime, vai nu sāpinās,» tādu fantāziju pasaulē dzīvo par sevi nepārliecināta sieviete. Būtībā viņa sevi rauj uz pusēm – kaut ko ļoti vēloties un vienlaikus baidoties. Kādu risinājumu šādas sievietes atrod? Viņas izvēlas nosacīti nepieejamu vīrieti! Klaji nepieietams ir citas sievietes vīrietis, un to izvēlēties tātad ir visdrošāk.

Dažkārt būt par precēta vīrieša draudzeni izvēlas jau nobriedusi sieviete 45, 50 gadu vecumā, kura nevēlas saistīties un ir daudz piedzīvojusi. Šis ir krīzes vecums, kad cilvēks atkārst, ka daļa dzīves jau aiz muguras (sievietes to atskārš nepārprotami, jo iestājas menopauze). Bērni ir pieauguši, un kādā mirklī sieviete-māte-gādniece tik nostādīta fakta priekšā: «Bāc! Bērniem ir pašiem sava dzīve! Bet kas notiks ar mani?» Skaidrs ir viens – šī jaunā dzīve noteikti nebūs tāda kā iepriekšējā, tās nebūs laulības, un menopauzes dēļ nebūs arī mazu bērnu. Taču sieviete vēlas izrauties, sākt KAUT KO no jauna, bet neatkārtojot veco. Nereti sievietes Balzaka vecumā izvēlas stipri jaunākus vīriešus, absolūti negaidot šīm attiecībām turpinājumu, nevēloties izveidot ģimenei, jo tas jau bijis un piedzīvots. Proti, es vēlos mainīt dzīvi, jo kaut kas mainījies manī. Vēlme mainīt un mainīties var izpausties gan ar pozitīvu noti, gan depresīvas noskaņās. Jaunās, ar novecošanos saistītas sajūtas var izraisīt depresiju un, ja šāda situācijā rodas iespēja uzsākt romānu, jaunās attiecības darbojas kā zāles pret vientulību.

Lūk, klasiska vidusskolnieces saruna ar māti! «Mums jauns vēstures skolotājs!» «Jauns vai vecs?» «Vecs.» Cik tad viņam gadu?» «Nu, kādi 30.» Šis teksts uzskatāmi demonstrē patiesību, ka tad, ja cilvēkbērnam ir «padsmit» gadu, jebkurš trīsdesmit vai četrdesmitgadnieks šķiet absolūti vecs. Diez vai šis cilvēks viņai var šķist pievilcīgs (protams, vienmēr ir izņēmumi, taču tie ir retāki par likumsakarībām). Neizbēgami «uzpeld» jautājums – kādēļ deviņpadsmit gadus veca meitene aizsāk attiecības ar 40,50 gadus vecu kungu, kas, viņasprāt, simtprocentīgi ir vecs? Ko šī meitene par sevi domā? Atbilde ir skarba – neko labu. Ko jauna meitene meklē vīrietī, ja ne pievilcību? Nepārprotami – tēva ekvivalentu! Skaidrs, ka viņai pietrūcis mīlestības un rūpju. Parasti šīs meitenes saietas ar draugu tēviem, savu tēvu draugiem vai cilvēkiem, kas ir tēvu/māšu vidē. Kur lai citur šos kungus satiek? Meitene vēlas satikt kādu, kas «beidzot par mani gādās un beidzot nopirks man jaunas kurpes, zeķes, bikses, kleitu un pārējo, ko, man šķiet, neesmu saņēmusi». Vai atceraties veco labo «multenīti», kurā papagailis atnesa zilonītim sveicienu no pērtiķīša? «Kur ir sveiciens? Dod šurp!» uzstāja zilonītis. Šis «dod šurp» fenomens jauniņajām vecāku kungu mīļākajām ir spilgti izteikts un neizbēgami no jūtu dzīves transformējas materiālajā pasaulē: «Ak, tev ir mīlestība pret mani? Dod šurp!» Patiesībā kādu laiku šādas attiecības darbojas un pat visai labi, atcerēsimies kaut lielisko „Agro rūsu”, kur Elza laulību sākumā jutās apmierināta. Jaunas kleitas, kurpes, pārticība ir ļoti labs aizstājējs jūtu tukšumam. Tomēr ilgstoši šī shēma darboties nespēj.

Diemžēl aplamumu lēmumu pieņemšanu mēdz iespaidot specifiski traktēti statistikas dati. Tā, piemēram, visai bieži skandē, ka mūsu sabiedrībā sieviešu ir vairāk nekā vīriešu, bet šī statistika klusē, kurā vecuma grupā tā ir (jo tikai pusmūžā attiecības vairs nav līdzsvarā)! Taču jaunai sievietei ar zemu pašnovērtējumu galva tiek sajaukta, un viņa sajūtas vēl nevērtīgāka, jo pati nepielūdzamā statistika jau parāda viņai pigu: «”Vo”, tev būs attiecības! Sieviešu ir pārāk daudz, un tikai pašas labākās dabū labus vīriešus!» Ačgārni traktēto datu dēļ sieviete pieņem lēmumu: ”Okey”, es saprotu, ka man dzīvē nekas labs «nespīd», kas kritīs, to ņemšu!» «Izkrīt» vīrietis, kurš arī ir pētījis statistiku, tādēļ teic: «Zini, kas ir? Man ir sieva, divi bērni, stāvoklis sabiedrībā, un es nešķiršos, jo man ģimene ir svarīga. Ja tevi tas apmierina, varam satikties.» Ģeniāls piedāvājums! Ļoti atklāti: «Es tev dodu ne pusi, ne ceturtdaļu, bet nu kaut ko, kas paliek pāri. Savukārt no tevis paņemšu to, kā man ļoti trūkst. Tad nu tagad izvēlies – jā vai nē!»

Stabilas un gadiem attiecības starp vīrieti un mīļāko visai reti izveidojas, piemēram, pamatskolas skolotājam ar savu kolēģi. Kā likums, tās parasti ir situētiem vīriešiem. Ne velti no šīm situācijām tik bagātīgi barojas dzeltenās preses izdevumi! Vīrietis labā sociālā pozīcijā uzskata mīļākās «turēšanu» gandrīz par goda lietu! Taču tas ir stāsts par vīrieti.

Spēcīgs dzinulis slepenām mīļāko attiecībām neapšaubāmi ir kaisle. Tikpat nozīmīgs ir slēpšanās, slapstīšanās un noslēpumainības faktors, kas uzjunda emocijas. Vienmēr pa kluso nočieptais ir gardāks – kā pa kluso izēsta burka ievārījuma pieliekamajā, kamēr mamma neredz! Iespējams, tieši atrautība no īstenības un vīrieša kaisles baudīšana rada sievietē sajūtu, ka galu galā viņa šo raundu uzvarēs! Patiešām tikai ļoti mazs procents sieviešu metās kaislīgā romānā, domājot: «Ai, es no „šitā” visa neko negribu un negaidu.» Lielākā daļa tomēr klusībā spriež: «Bet varbūt tomēr? Lai arī viņš teic, ka nešķirsies, kas zina?» Meitene redz vīrieša kaisli, un tas ir pietiekams arguments, lai lolotu cerības: «Viņš, tāpat kā es, ir kaisles pārņemts, tā ir un būs, un pastāvēs mūžīgi, un beigās es uzvarēšu!»

Taču kaislību ģenerē sausa un garlaicīga bioloģija un ķīmija. Hormonu vētras stāvoklis organismā NEVAR pastāvēt ilgstoši. Tie, kas piedzīvojusi vētrainu iemīlēšanās fāzi, zinās teikt, ka atkarībā no indivīda tā nepastāv ilgi – dažus mēnešus vai gadu, divus. Protams, mīļāko attiecībās iemīlēšanās var ieilgt, jo trūkst kopdzīves un attiecības noris ar pārrāvumiem. Tomēr vienalga robežas pastāv, un, ja attiecības ilgst vairāk nekā divus gadus, tās turpina būt tikpat vētrainas, taču jau citos aspektos: abi mīļākie strīdas un plēšas, katrs strīds beidzas ar seksu. Abi sastrīdas, nesatiekas, dusmojas, seko randiņš un atkal – vētrains sekss. Tāda «elle un Indija» var turpināties visai ilgi. Katrā ziņā mīlas un naida kokteilis mīļāko starpā noteikti var pastāvēt daudz ilgāk nekā cilvēkiem, kas dzīvo kopā jau minēto pārrāvumu dēļ. Ja šo paužu nav, psihiski stabils cilvēks tādus kāpumus un kritumus (kā lielos viļņos uz kuģa) vienkārši nevar izturēt.

Kad kaisle izplēn pilnībā, sieviete vai nu samierinās vai kas notiek biežāk – dzemdē bērnu (vai arī jau to ir izdarījusi jeb gatavojas to darīt). Bērns ir sākums citām problēmām, nereti arī citai dzīvei. Pieredze rāda, ka arī pēc lielās kaisles atdzišanas, jo vairāk pēc bērna piedzimšanas, sievietes tomēr mēģina cīnīties par savu «ģimeni» un panākt, lai vīrietis izšķiras. Kristīgās pasaules sievietes tomēr grib būt vienīgās un ir diezgan grūti samierināties ar mīļākās jeb otrās stāvokli. Lai arī vīrietis ir turīgs, palīdz materiāli, taču tik un tā mīļākajai, jo sevišķi ar mazu bērniņu, pa dzīvi «jāsitas» pašai, un nekāda laimes formula šāds dzīvesveids nav. Tomēr pārmaiņas ir sākušās. Piedzimstot bērnam, sieviete jūtas pilnīgāka, tādējādi ceļas pašapziņa, kuras zemais līmenis, kā jau teikts, ir galvenais iemesls, kādēļ viņa iesaistās nepilnvērtīgās attiecībās. Kaut kas liels un svarīgs ir izdarīts, ir piepildīta sievietes misija! Pašapziņai vairojoties, sieviete sajūtas labāk, sakot: «Nu tad tā! Kas te tagad būs?! Es gribu, lai tu nāc dzīvot pie manis! Ja nē, tad viss!» Proti, nu sieviete ir tā, kas sāk sist kāju pie zemes! Kas notiek? Viņas dēļ attiecības izjūk. Iespējams, vīrietis turpina gādāt par viņu vai par bērnu, iespējams, sieviete pēc vīrieša atteikuma pamest ģimeni to nemaz nevēlas, taču faktu, ka sievietes aktivitātes attiecības pārtrauc, tas nemaina. Iespējams, arī, ka, sievietei paliekot stāvoklī, vīrietis met plinti krūmos (jo atbildības ir par daudz) un romānu izbeidz pats.

Rezumējums: attiecības ar mīļāko izjūk, kad sievietes paaugas. Taču kas notiek tālāk? Ir divi risinājumi: ja sieviete turpina augt, viņai ir visas iespējas turpmāk dibināt ģimeni un normālas attiecības. Sieviete ir sajutusi, ka ir vērtība, laba, ka viņai nav jāpaceļ tas, kas nokritis no sveša galda, bet pienākas kas savs! Sieviete «ieaug» jaunajā paštēlā un dabū no dzīves to, ko pelnījusi. Otrs ceļš ir bēdīgāks. Paaugoties tiktāl, lai spētu uzstāt uz savām prasībām iesīkstējušās attiecībās, sieviete augt pārstāj. Trauma ir tik liela, ka jebkas kļūst par iemeslu turpmākiem pašpārmetumiem. Attiecības ir pārtrauktas, viņš atgriezies pie ģimenes, un sieviete spriež: «Es zināju, ka mani neviens nemīl, ka mani neviens nevērtē, ka par mani neviens negādā! Lūk, atkal tam piemērs! Pierādījums! Atkal mani pameta! Nu jau sliktākā stāvoklī, jo man ir bērns. Esmu absolūti dramatiskā situācijā! Man vienai jāsitas!» Vai šī sieviete spēs nodibināt citas, labākas attiecības? Atbilde slēpjas tajā, vai viņa ir gatava un var, vai dzīve viņai piespēlēs apstākļus, draugus, radiniekus, gala beigās speciālistus, kuri var viņai palīdzēt iekšējo stāvokli pārvarēt!

Rezumējums: pats svarīgais ir augt! Tādējādi ir būtiski, lai kāds vai kaut kas dotu grūdienu augšanai. Ja augšanas nebūs, diemžēl scenārijs ir visai bēdīgs.

Mamma, izbijusi mīļākā, viena pati sitas ar bērnu, un izmisuma brīžos tai izlaužas: «Ja tevis nebūtu, būtu labāk!» Tā nav viņas vaina, ar viņas muti runā izmisums par notikušo. Taču, pati to negribot, viņa savu nelaimi iedala bērnam, kurš saņems ziņojumu, ka arī nav gana vērtīgs, arī maisās pa kājām un arī nevienam nav vajadzīgs. Bēdīgā kārtā mamma viena pati izaudzina meitu, kura atkārto viņas likteni... Tikai tādēļ, ka nabaga māte dzīves grūtību dēļ, visa dēļ, kas ar viņu noticis, ir iedevusi dzīvē līdzi karti ar nepareiziem orientieriem.

Iedomāsimies situāciju, kurā sievieti, kas savu attiecību dzīvi uzsāk kā mīļākā, iemīl jauks vīrietis un to apprec. Ideāli! Taču vai tas palīdzēs? Ja sieviete, no vienas puses, vēlas tuvas attiecības, bet, no otras, nevēlas un to pat vairs nespēj, jo pārāk ilgi «spēlējusi» mīļākās lomu, tad vīrietis, viņu apprecot un būdams gatavs sievieti mīlēt, nostāda to neizturamā situācijā. Sieviete ir spiesta vai nu uzsākt attiecības ārpus laulības, vai kašķēties un strīdēties laulībā, tādējādi turpinot savu mīļākās lomu: gribot kaislīgi būt kādam blakus, bet nespējot pilnībā atdoties attiecībām.

«Biju šķīrusies, meita jau liela, tādēļ nevilcinoties uzsāku attiecības ar 15 gadus jaunāku (arī precētu) kolēģi, kad Jaungada ballē manīju no viņa puses «plūstam» seksuālu interesi. Man šķita, ka esmu «baigi gudra un emocionāli noturīga»! Lielījos visām savām draudzenēm, cik tas ir forši un „šiki” kniebties ar jaunu džeku. Viņš bija strauji uzkāpis pa karjeras kāpnēm un noguris no 10 gadu ilgas uzticības sievai. Es viņam nepieķēros, mazliet pat nicināju, jo kā cilvēks viņš diez kāds nebija ne intelektuāli, ne emocionāli, taču tik un tā nebiju gatava tām sāpēm, kādas mani burtiski pārpludināja, kad viņš uzsāka attiecības ar 19 gadus vecu zilacainu un blondu praktikanti! Re, kaut arī man šķita, ka es viņu tikai izmantoju, tomēr pazemojums un noniecinājums, ka tevi nomaina ar jauniņu smukulīti, ir baigs trieciens. Mans ieteikums – ja nu dāmu gados gribas piedzīvojumu un seksu, jāizvēlas vecumā un prātā līdzīgs vīrietis!»

Viņš zvana jopojām. Stāsta Lelde (29 gadi)

«Tikko biju izšķīrusies un pat nevēlējos nekādas stabilas attiecības. Dievs, kā mani izdzirdējis, Jāņos man uzsūtīja riktīgi foršu puisi. Sākumā pat nezināju, ka viņš precējies, bet patiesībā mani tas pat neinteresēja. Mēs par to pat nerunājām. Taču reiz kādā jautrā pasākumā mēs viens otru safotografējām – man bija smieklīga bilde, kur dejoju uz galda. To vēlējos iedāvināt, bet viņš visnotaļ pieklājīgi atteicās pieņemt. Tad sapratu, kas par lietu, pajautāju, un viņš uzreiz pateica patiesību. Drusku paskumu, bet ne ļoti. Turpinājām. Patika, ka viņš piezvanīja, ka būs, tad pats pirms tam «izbrauca cauri „skajam”, sapirkās gardumus, kādus nemūžam nebūtu atļāvusies, un vakars varēja sākties! Mielošanās, malks vīna un mīlēšanās – jauki! Taču ar laiku mani nomāca, ka bija jāatliek it viss, ko biju ieplānojusi. Ja vien Gints piezvanīja, atliku visu un jozu mājās gaidīt mīļotā ierašanos. Kad bija pārsāpējusi šķiršanās smeldze, sāku lūkoties pēc stabilākām attiecībām. Gints laikam to sajuta, jo sāka stāstīt, ka gribot šķirties no sievas. Es šo faktu nesagaidīju, jo patiesi satiku lielisku vīrieti, kurš tagad ir mans vīrs un bērna tēvs. Taču interesanti, ka Gints tomēr pēc gada piezvanīja, lai pavēstītu, ka ir izšķīries. Viņš laiku pa laikam arī pašlaik turpina zvanīt, tāpat, bez iemesla, tikvien, lai pastāstu, kā klājas, un uzzinātu, kā iet man.»

«Mīļākās ir bezsirdīgas maitas – tā domāju, pirms pati par tādu kļuvu. Ne apzināti, ne mērķtiecīgi, tā vienkārši notika. Biju nogurusi un iztukšota esošajās attiecībās, un te negaidīts jaunu emociju vilnis, uzmanība, neapzināta satuvināšanās, dvēseliska saderība. Protams, ilgi šīm jūtām neļāvos, bet nevar apturēt notiekošo. Kā lai motivē sevi, ka svarīgāk par jūtām, kas tevi ceļ, kas liek skriet asinīm, ir rīkoties pareizi. Tu negribi nevienu sāpināt, tev pašai sāp, ka tai otrai sievietei nodari sāpes, bet... Nevari rast arī spēkus pretoties kaislībai, noslaucīt no zemes virsas pieķeršanos un pārgriezt emocionālo saiti. Sirdī plosījās karš starp sirdspaziņu un jūtām. Tas bija grūti, pat mokoši, kad īsi laimes mirkļi mijās ar ilgām. Cits jautājums, ja būt mīļākajai ir vienkārši labs un izdevīgs laika pavadīšanas veids, sportisks azarts, bet man tā nebija.»