Kāpēc mums ir svarīgi patikt citiem? Skaidro psihoterapijas speciāliste
Kāpēc mums rūp, ko par mums domā citi? Psihoterapijas speciāliste Solvita Vektere skaidro, kā veselīgi sabalansēt vēlmi būt pieņemtam ar spēju saglabāt savu patību.
Konsultē psihoterapijas speciāliste Solvita Vektere.
Tie, kas apgalvo, ka viņiem ir pilnīgi vienalga, ko citi par viņiem domā, nerunā taisnību. Tas gluži vienkārši nav iespējams, ja vien cilvēks nedzīvo pilnīgi izolēti. Ja kāds apgalvo, ka viņu neinteresē citu domas, tad melo vai nu sev, vai citiem. Bet veidot savu dzīvi, balstoties uz apkārtējo viedokļiem, ir otrs grāvis. Iekrišana tajā rada milzīgu stresu un grauj pašapziņu.
Veselīgā variantā patiesība ir pa vidu. Mēs visi laiku pa laikam iedomājamies – ko par mani domā citi? Tas nenozīmē, ka tu velti šīm domām daudz enerģijas vai laika. Iespējams, tas ir tikai tāds intereses vadīts zibsnis dienas skrējienā, bet ir situācijas, kad tas var radīt bažas vai satraukumu, atsevišķos gadījumos pat trauksmi vai paniku. Un tas ir normāli, tāpēc ka mēs visi esam sociālas būtnes, mums ir svarīgi iekļauties sabiedrībā, turklāt viena no cilvēka psiholoģiskajām pamatvajadzībām ir nepieciešamība būt novērtētam citu acīs. Tieši tāpēc ir normāli sevi pastāvīgi pielaikot – kādu mani redz citi? Visbiežāk šāda pielaikošana izpaužas un ir svarīga dažādās profesionālās vai interešu grupās, jo mums ir būtisks to cilvēku viedoklis, kuru sabiedrībā vēlamies iekļauties un kuri kādā dzīves jomā ar mums ir vienā laivā. Ir taču daudz vieglāk sastrādāties ar tiem, kuriem tu patīc, vai ne? Tomēr tas nenozīmē, ka jālien teju no ādas ārā, lai kādam patiktu. “Veselīgās devās citu domas par tevi ir svarīgas, jo tās palīdz iekļauties, bet nevajag pārspīlēt – sevi nav jāpiegriež pēc citu piegrieztnes,” rezumē psihoterapijas speciāliste Solvita Vektere.
Bīstamā izolēšanās
Ja kāds apgalvo, ka viņam citu viedoklis ir absolūti vienaldzīgs, Solvita Vektere rosina pavērot šī cilvēka uzvedību, jo pastāv liela varbūtība, ka viņam nepieciešama palīdzība. Šādi cilvēki mēdz uzvesties agresīvi, neievērot vispārpieņemtās morāles normas, lamāties. Tomēr trauksmes zvans jāskandina reizēs, kad cilvēks noslēdzas no apkārtējiem, sevi sodīdams ar vientulību; tas var liecināt par depresiju. Labprātīgi neviens neiet izolācijas ceļu, neviens nevēlas būt pilnīgi viens. Bailes no vientulības ir vienas no izplatītākajām bailēm pasaulē, jo tas nozīmē, ka nav neviena, ar ko dalīties savās domās un jūtas, nav neviena, no kura saņemt apstiprinājumu vai noliegumu.
Atkarība no citu domām
Pēdējos gados otrā grāvī mūs ir iedzinuši sociālie tīkli, kuros tik daudzi meklē apstiprinājumu ne vien savai eksistencei, bet pat ikdienišķām izvēlēm – matu krāsai un griezumam, rotu un aksesuāru izvēlei. Mēs dzīvojam paceltu īkšķu un sarkanu sirsniņu pasaulē. Tāda ir sociālā valūta, ar ko daudzi maksā par savu emocionālo brīvību.
Tomēr apstiprinājumu cilvēki nemeklē tikai virtuālajā realitātē – tas notiek diendienā. Vai es nesmejos pārāk skaļi, vai mans viedoklis neizklausījās stulbi, vai es atbildēju neveikli un nepārliecinoši, vai mans balss tonis nav pārāk uzbrūkošs... Ir simtiem dažādu vai, kas tiek pakārtoti citu viedoklim, un tie gluži kā pa spirāli cilvēku ved projām no sevis paša. Ja tu nepārtraukti meklē apstiprinājumu tam, kā izskaties, uzvedies, domā, tad citi neredz tevi, bet gan milzu bažas par to, vai tu viņiem patiksi. Tie, kas šādi rīkojas, nemitīgi pielāgojas citu viedoklim – kādu mašīnu pirkt, kādu apģērbu valkāt, kur dzīvot, pie kura trenera vingrot... Un nav nozīmes tam, vai tev patīk izvēlētais rajons, vai gribi braukt ar tik lielu mašīnu, vai tev patīk apģērba stils, jo tas patīk tiem, kuru domas tev ir būtiskas, tāpēc ka tad tu patiksi šiem cilvēkiem.
Šādas izvēles saknē nocērt iespēju veidot patiesas attiecības, jo cilvēks visu laiku dzīvo melos, proti, nemaz vairs nenojauš, ko pats vēlas. No citu viedokļiem atkarīgie parasti nav laimīgi, lai gan sabiedrībā rāda priekpilnu seju. Tomēr redzīgas acis zem maskas pamanīs vientulību.
No mazām dienām
Tāpat kā daudzām citām psiholoģiskām likstām, arī šai problēmai saknes meklējamas bērnībā, turklāt ietekmēt to varējuši ne tikai vecāki, bet arī citi tuvi radinieki un pat skolotāji. Cilvēku, kuriem apkārtējo viedoklis ir svarīgāks par paša domām, bērnībā vai nu cietuši no atzinības trūkuma, vai tieši pretēji – lielīti par katru sīkumu. Abos gadījumos bērns izaug, nesaprotot, kāds īsti viņš ir, tāpēc spoguļojas citos neveselīgā veidā, nepaļaujas uz to, ko pats vēlas, jo šķiet, ka viņa vēlmes ir briesmīgas. Veidojot tādu ārējo fasādi, kas patīk apkārtējiem, viņš it kā signalizē – ar mani viss ir kārtībā!
Ko es gribu?
Ja tev ir pārlieku svarīgi, ko citi par tevi domā, un izjūti to kā nastu, sāc uzdot sev jautājumus – kā es jūtos, ko es gribu, vai man tas patīk? Sasniedzot emocionālu briedumu, cilvēks parasti izveido savu kodolu. Lielākoties tas notiek ap trīsdesmit gadu vecumu. Labākais, ko no vecuma varam paņemt, ir tas, ka arvien labāk sevi pazīstam. “Veselīgi ir saprast, ka mēs ietekmējamies no citu cilvēku gaidām un domām par mums, bet varam izvēlēties, kā rīkoties, jo no svara ir mūsu intereses un vēlmes. Vecums šajā gadījumā sniedz cerību, ka, paliekot sabiedrībā, cilvēks nepazaudē un neignorē sevi,” teic Solvita Vektere.
