Attiecības izsūc enerģiju - suni mīlu vairāk nekā cilvēkus. Vai esmu briesmone?

Lūk, kā tas notika. Atslēdzu ārdurvis, jau dzirdot, kā aiz tām ārprātīgā sajūsmā plosās mans terjers Sančo. Lai cik pārgurusi būtu, šajā brīdī man vienmēr nāk smiekli un gribot negribot ieslēdzas debila “rūķīša balstiņa”: “Kas te mani tāds pārilgojies gaida?! Kurš te tik briesmīgi grib iet ar mammīti pastaigāties?”

Mūsu rosīšanos no istabas durvīm vēro mamma, kura meklē brīdi, lai pateiktu savu sakāmo: “Man rīt no rīta jāiet uz poliklīniku. Vai tu nevarētu...” “Vai, mammu, pagaidi, tu taču redzi, ka tas suns traks paliek, kā grib ārā. Mēs atnāksim, es pie tevis ieiešu, un tu visu pateiksi.” Mammas acis sāk zvērot: “Tu savu suni mīli vairāk nekā mani!” Lai neturpinātu šo bezjēdzīgo sarunu, izmetos pa durvīm. Ar zināmām šausmām un vienlaikus aizkaitināta cilvēka gandarījumā (ko tur slēpt!) konstatēju – mammai ir taisnība. Stāstus par viņas kaitēm un slimībām, atskaites par ārstu apmeklējumiem uztveru ar rutinētu imunitāti, savukārt, ja Sančo kas gadās, esmu izmisumā, raudu un pie mazākā iemesla nesos pie vetārsta. Pat vēl vairāk – spēju iztēloties, kā dzīvotu bez mammas, bet bez Sančo? Ui, tas būtu šausmīgi. Vai no šī jāsecina, ka esmu briesmīgs cilvēks?!

“Kad, absolūti izpumpējušies, atgriežamies no darba, varam tikai ņemt, nevis dot,” skaidro psiholoģe Jolanta Cihanoviča. “Esam atdevuši par daudz, un “benzīna vairs nav”. Ja tuvinieki ir tie, kas spēj dot, tad nav grūtību kontaktēties. Taču, ja viņi sūc ārā pēdējās enerģijas druskas, par normālu saskarsmi vairs nav runas. Savukārt mājdzīvnieki aizrautīgi un pašaizliedzīgi dod. Tādējādi, ja mamma, ar kuru ir jādzīvo kopā, ir pieradusi tikai ņemt – uzmanību, rūpes, līdzjūtību, emocijas, informāciju par ārējo pasauli, ir atradusi tevī dzirdīgas ausis, kam klāstīt par savām rūpēm, bet tu neesi gatavs dot, nesaskaņas ir neizbēgamas.”

Vai kļūšu tāda pati?

Mēģinu iztēloties, kā es justos mammas vietā, un neizbēgami manī uzplaiksnī izbailes – vai arī es tā uzvedīšos?! Ko darīt, lai saviem tuviniekiem nebūtu par emocionālu apgrūtinājumu? Psiholoģe uzskata, ka ir vērts parunāt par apgrieztu lomu sistēmu. “Pieņemsim, ka tu esi tā, kas visu dienu bijusi mājās un sagaidi otru cilvēku, kurš “nāk un nedod”. Varbūt šādā gadījumā tu vari dot viņam? Tad viņam noteikti būs lielāka vajadzība un vēlme komunicēt. Ja vēlamies būt tie, pie kuriem nāk, tad nevajadzētu gaidīt, lai nekavējoties parūpējas par mums, bet ir jāceļas un jāparūpējas par atnācēju. Un jānovērtē, cik daudz viņš dara visu mūsu labā! Te droši var ņemt piemēru no suņa – ai, kā tas to prot! Tikai šajā brīdī iedarbosies formula – dots devējam atdodas.”

Tiktāl viss skaidrs, taču ko nozīmē dot emocionālajā ziņā? “Te darbojas tas pats likums, kas dāvināšanā: dod nevis to, kas tev ir, vai ko tu gribētu dot, bet to, kas otram vajadzīgs,” stāsta Jolanta Cihanoviča. “Nevis pažēlojies otram par savām sāpēm, bet centies noprast, ko vēlas tavs tuvinieks. Ja vien spēsim to darīt, tad noteikti otram būs lielāka motivācija saskarsmei. Klasisks stāsts ir par pagurušiem vīriem, kuri atvelkas mājās no darba, bet tur priekšā sieva – visu dienu nogaidījusies, ar nepacietību gaida sarunas un jauku komunikāciju. Tā nu viņa čalo, jautā, prašņā, baksta, bet šis tik slēpjas aiz avīzes, kaut ko ik pa laikam atņurdot. Protams, galu galā sieva, asarām šķīstot, paziņo: “Tu esi vienaldzīgs pret mani! Tev mūsu dzīve un attiecības nerūp!” Taču viņš ir nevis vienaldzīgs, bet pārguris.”

Tik vienkārši un saprotami, taču kādēļ mamma to nesaprot?! Tādēļ ka uz viņas pārmetumiem reaģējam emocionāli, un tieši tas viņai ir vajadzīgs.  Kad viņa neuzbāžas, mēs vispār uzmanību viņai nepievēršam. Un viņa ielāgo – vēlies uzmanību, ir jābūt sliktai vai slimai. Lūk, kas galu galā komunikāciju veido tik nebaudāmu. Taču mērķis ir pretējs – veicināt pozitīvu komunikāciju un darīt kopīgi to, kas abām pusēm patīk.

Lai vai kā, man tomēr nav miera – kas es par cilvēku, ja bezapziņas radījumu mīlu vairāk. “Mīlestības mērīšanas mehānisma nav, un mīlestības trūkumu tādējādi ārstēt nevar,” smaida Jolanta. “Nav termometra, ko ielikt abām strīdīgajām pusēm padusē un pateikt: “O, tava mīlestības temperatūra ir pilnīgi normāla – 36,6. Bet tava – drusku pazemināta, un tev būs jāieēd mīlestību veicinoši vitamīni!” Vainas izjūta ir stāsts par to, ko prasām paši no sevis un pēc tam  nepildām. Prasām paši no sevis mīlēt māti (vīru/sievu/ brāli/ māsu) tikai tāpēc, ka viņa ir māte un tādēļ tas pienākas, bet to nedarām. Te ir jāatceras – varam izvēlēties uzvedību, bet nevaram izvēlēties jūtas. Proti, varu izvēlēties, ko darīšu, bet nav manos spēkos izvēlēties, ko mīlēt vairāk, ko – mazāk. Ja to varētu regulēt, pasaulē nebūtu nelaimīgas mīlestības. Mēģinājums piespiest sevi mīlēt kādu vairāk nekā citu ir līdzvērtīgs vēlmei lidot bez spārniem pakaļ boingam un sevis šaustīšanai, kad tas neizdodas.”

Lūdzu, dod man laiku!

Ja jūtas nevar izvēlēties, „okey”, paliekam pie rīcībām. Ko es varu darīt, lai mainītu situāciju (ja vien to vēlos)?

Jolanta Cihanoviča: “Vienmēr ir spēkā apgalvojums, ka visu var izrunāt, jo parasti notiekošajam pamatā ir gluži citi aspekti nekā tie, ko saskatām. Kad mamma saka: “Tu mani mīli par maz!”, viņa runā par savām vajadzībām, par ko tādu, kā viņai pietrūkst un ko mēs nedodam. Tādā gadījumā vajag vienoties – kā otram dot to, kas tam vajadzīgs. Pirmais solis varētu būt tāds: “Zini, mammu, kad nāku mājās no darba, parasti jūtos, absolūti pārstresojusies, man vajag brīdi laika, lai atietu un Sančo (Rodžers/Duksis/Džeks/Muris) man palīdz tikt ar sevi galā. Tad es būšu gatava ar tevi parunāties. Tad es pat gribēšu ar tevi papļāpāt.” Starp citu, ir cilvēki, kam nav mājdzīvnieku, bet viņiem, pirms spēt sarunāties ar mājiniekiem, vajag ļaut ieiet dušā. Vai ieslēgt televizoru un pāris minūtes pasīvi tajā pablenzt. Ja izdodas vienoties par šādu scenāriju, ir iespējams apmierināt abu pušu vajadzības.”

Vai sevi neapdraudu?

Brīnišķīgs padoms – visu savā starpā izrunāt. Taču, manuprāt, ar veciem ļaudīm tas nemaz nav tik vienkārši, turklāt sarunas parasti izvēršas bezgalīgi garas. “Cilvēkam ir vajadzība justies mīlētam un ievērotam,” piekrīt psiholoģe. “Veci ļaudis, kas kādreiz, savā laikā, bijuši uzmanības centrā (ir bijis interesants darbs, draugi, kolēģi), tam iztrūkstot, arvien vairāk prasa no savas ģimenes. Jo cita jau nav! Ārzemēs mēģina sirmgalvjiem radīt iespējas doties sabiedrībā, izklaidei un saskarsmei, lai nebūtu tā, ka visa atbildība arī par komunikāciju ir uz mājinieku pleciem. Mājinieki ir pārkomunicējušies darbavietā vai skolā un vienkārši nespēja apmierināt šis vajadzības! Taču risinājums ir. Cilvēkiem patīk skaidrība – ir labi zināt, ko varu dabūt un to arī iegūt. Proti, ar mammu var vienoties, ka jums abām ir kāds kopējs brīdis, ko pavadāt sarunās. Tā iespējams strukturēt savu laiku, lai mammas ikvakara apmeklējums nelīdzinātos kā zobu sāpēm. Pilnīgi iespējams šo brīdi izveidot tā, lai tas sagādātu prieku abām pusēm. Piemēram, kopīgi var noskatīties „Panorāmu” un padzert tēju. Būtiski ir neuzņemties atbildību par visu komunikācijas procesu. Taču ļoti svarīgi ir arī kaut ko dot no visa, kas tuviniekam vajadzīgs, lai viņš nejustos nemīlēts un atstumts. Ir svarīgi paiet pretim, nenograujot savas robežas, turklāt arī regulējot komunikācijas kvalitāti.”

Suns ir vienkārši katalizators. Viņš allaž ir priecīgs mūs redzēt. Nejautā āķīgus jautājumus (Kur ir tava alga? Kāpēc neizgāji cauri veikalam un atnāci bez produktiem? Kāpēc tik vēlu?), ir laimīgs vienalga, cikos mēs arī atgrieztos un nekad neliek mums justies par kaut ko vainīgām. Tāpēc loģiski, ka arī mēs par viņu priecājamies. Un galīgi nepriecājamies par tuvinieku, kurš visādā ziņā ir labs cilvēks (un būtu jāmīl!), taču ir neērts un uzdod nepatīkamus jautājumus. Jo, ja attiecībās ir par daudz atbildības un rūpju un par maz prieka, mēs sākam no tām izvairīties.

Aija Ose / Foto: Shutterstock