Šķīvīšu dancināšana un garu izsaukšana - bīstama spēle, kas var radīt nepatīkamas sekas
Viljama Šekspīra dāņu princis Hamlets sarunājas ar sava nogalinātā tēva garu, kurš saka: “Es esmu tava tēva gars, kas nosodīts klīst naktī pasaulē...” – un prasa atriebt savu nāvi. Interesantākais, ka rēga parādīšanās un saruna ar mirušo nepārsteidza nedz pašu Hamletu, nedz viņa biedrus, nedz arī skatītājus. Visu gadsimtu skatītājus.
Nostāsti par to, kā kontaktēties ar gariem, ir seni kā pasaule (zināmi arī no atsevišķiem Bībeles sižetiem), tomēr ir arī konkrēts datums, kas tiek uzskatīts par spiritisma dzimšanas dienu, un tas ir 1848. gada 31. marts. Šajā dienā atklātībā parādījās ziņas par māsām Keitu un Margaretu Foksām no Ņujorkas štata, kuras esot kontaktējušās ar kāda ceļojošā tirgotāja garu
Sakaru kanāla dzimšana
Vispirms tiksim skaidrībā, kas ir kas. Attiecībā uz komunikāciju ar gariem eksistē divi jēdzieni. Pirmais – spirituālisms – ir mācība filozofijā par to, ka pastāv bezķermenisks, no matērijas neatkarīgs gars, un šīs mācības pamatā ir uzskats, ka gars ir vienīgā realitāte un esamības pirmpamats. Otro jēdzienu – spiritismu – svešvārdu vārdnīca skaidro kā misticisma paveidu, kas saistīts ar ticību dvēseļu pēcnāves eksistencei un mediju spējai saistīties ar mirušo gariem. Spiritisms – tā ir šķīvīša vai galdiņa dancināšana, atbilžu meklēšana, uzdodot jautājumus kādam neredzamam spēkam, kurš diktē burtu pēc burta, līdz veidojas vārdi. Vārdu sakot, informācijas iegūšana ja ne no paša Napoleona, tad no aizsaulē aizgājušās krustmāmiņas. Kristīgā baznīca uzsver, ka tas ir grēks un sātana spēles, bet profesionālie garu saucēji brīdina – ar šīm lietām nejoko!
Bet atgriezīsimies pie māsām Foksām. Kas īsti toreiz notika? Ģimenes mājā parādījušies klauvējieni un aizdomīgas skaņas, līdz māsas nolēmušas izzināt, kas tas ir. Spiritisma seansā saņemtā atbilde bijusi baisa – gars, kas dzīvojās pie Foksiem, ir vīrietis, kuru noslepkavojis kādas citas mājas saimnieks, bet pēc tam nelaiķi apracis pagrabā (1904. gadā zem norādītās mājas drupām patiesi tika atrastas kāda cilvēka mirstīgās atliekas). Pēc šīs saziņas ar nogalināto tirgotāju arī viss sākās – māsas uzņēma apgriezienus, sāka rīkot publiskus seansus, kas guva lielu sabiedrības piekrišanu, un, kā liecina vēstures avoti, tieši Keita izdomājusi alfabēta plāksnīti un kodu, kas mirušajā cilvēka garam nu deva iespēju atbildēt ar klauvējieniem, sakot jā vai nē. Īsāk sakot, spiritisma kustība tika paziņota par atklātu.
Jāpiebilst, ka vairums ekstrasensu uzskata – tas, ko mēs tagad saucam par paranormālu vai ekstrasensoru, ar laiku kļūs par fizikāli izskaidrojamu lielumu. Viņi atgādina, ka agrāk viss, kas atradās ārpus fiziskās pasaules robežām, tika uzskatīts par viltus mācībām, par to dedzināja uz sārta un vajāja. Tas, ko cilvēki senāk nevarēja izskaidrot un uztvēra kā dievu gribu, tagad ir fizikāli izskaidrojamas parādības, zinātne. Tāpat ar laiku atklās, ka tas, kas šķiet neizskaidrojams šodien, ir cita līmeņa fizikālie likumi – kuri, protams, eksistē jau tagad. Ekstrasensi uzskaita virkni lietu, kuru mums agrāk nebija, bet tagad tās kļuvušas gandrīz par pirmās nepieciešamības precēm: internets, televīzija, mobilie sakari... Visu redzošās acis, visu uzrādošās kristāla bumbas un lidojošie paklāji. Burvestības un pasakas, kā smejies. Viss ir nepārtrauktā attīstības procesā, tiek pētīta paralēlo pasauļu esamība, un cilvēki cenšas garu pasauli nofotografēt un nofilmēt. Daudzi domā, ka arī ekstrasensorika ir fizikāla parādība. Ja mēs aizdedzinām sērkociņu, tad fizikālā jeb fiziskā enerģija pāriet siltumenerģijā, kas pēc tam izplūst kopējā enerģētikā, ko ekstrasenss spēj nolasīt.
Kas kopīgs Linkolnam un Konanam Doilam
1897. gadā ASV un Eiropā vien spiritisma kustībai bija aptuveni astoņi miljoni sekotāju. Dažas biedrības un apvienības ieguva visai skandalozu slavu, un viens no tādiem bija Apustuļu pulciņš, ko vadīja kāda misis Benedikta un adventistu mācītājs (!) Džeimss Skots no Bruklinas. Kustībā iesaistījās ne viens vien garīdznieks, profesors un politiķis, ne viens vien sabiedrībā cienīts un pazīstams cilvēks. (Jāpiebilst, ka pēc dažiem gadu desmitiem spiritisma seansi notika arī Baltajā namā. Tajos piedalījās pats prezidents Ābrams Linkolns un viņa kundze, kā arī aizsardzības un jūras spēku ministri...) Interese par spirituālismu uzplauka kā vilinoša milzu puķe, un drīz vien tās pirmās sēklas sasniedza arī Angliju.
Tiek uzskatīts, ka te svarīga loma bijusi amerikānietei misis Haidenai – medijam, kas savus pirmos soļus šajā lauciņā spēra tieši britu zemē. Jāsaka gan, ap šo būtni, misis Haidenu, virmoja milzums intrigu, jo skeptiķi dažnedažādi centās viņas vārdu nomelnot. Taču, jo vairāk nezāle (vai tomēr krāšņa puķe) tika mīdīta, jo brangāk tā auga; spirituālisma izpētei pievērsās arī zinātnieku aprindās.
Šerloka Holmsa tēvs, cienījamais rakstnieks sers Arturs Konans Doils, bija viens no kaismīgākajiem spirituālisma piekritējiem un atbalstītājiem. Arturs Konans Doils, kurš pēc pamatprofesijas bija ārsts, reiz no kāda pacienta saņēma uzaicinājumu uz kārtējo galdiņu dancināšanas saietu, un, kā izrādījās, to tik seram Arturam vajadzēja. Jau 1887. gadā, pieaicinot kādu mediju, Arturs Konans Doils sāka organizēt spiritisma seansus pats savās mājās, bet nākamā gadsimta sākumā prese viņu bija nodēvējusi par “spiritisma apustuli” – jo šī joma bija kļuvusi par rakstnieka dzīvesveidu. Viņš Londonā bija atvēris grāmatveikalu, kurā pārdeva mistiska satura literatūru un regulāri rīkoja seansus, kuros mēģināja sazināties ar saviem mirušajiem tuviniekiem. Ir liecības, kas vēsta, ka rakstnieka sieva Džīna esot bijusi medijs ar autorakstīšanas spējām, caur kurām notikusi kontaktēšanās arī ar viņas mirušo brāli Malkomu.
Savukārt Krievijā interese par spirituālismu strauji izplatījās 19. gadsimta otrajā pusē, tā atbalstītāju vidū bija arī inteliģence. Maskavā veidojās pirmie spirituālisma pulciņi, un slavenā krievu dzejnieka Aleksandra Puškina māsasdēls publiski stāstīja, ka māte “dancinot galdiņu”, lai sarunātos ar sava brāļa Aleksandra garu. Tieši viņš it kā esot pavēlējis māsai sadedzināt ģimenes hroniku.
Atsevišķo novirzienu spiritismu aktīvi attīstīja francūzis Alans Kardeks. Viņš ap 1850. gadu intensīvi pētīja paranormālās parādības spiritisma seansos un ar sava drauga meitas (kura pildīja medija lomu) palīdzību uzzināja, ka viņa misija esot nest cilvēkiem jaunas zināšanas par pasaules uzbūvi un lietu kārtību. Spiritisma seansu laikā iegūto informāciju Kardeks izmantoja, paša vārdiem sakot, “lai noformulētu pavisam jaunu cilvēces eksistences, likteņa un sūtības teoriju”. Tā tika iekļauta grāmatā Le Livre des Esprits (Garu grāmata, 1861). Jāpiebilst gan, ka angloamerikāņu skolas pārstāvji Kardeka teoriju par pārtapšanu un iemiesošanos noraidīja, taču tas jau ir cits stāsts.
Mendeļejevs pret, Blavatska par
Par un pret ir bijis virzītājspēks ne vienai vien kustībai. Abas puses tik piemet ugunij pa pagalei, un lieta iet uz priekšu. Piemēram, spiritismu noliedzošu pozīciju ieņēma arī slavenais ķīmiķis Dmitrijs Mendeļejevs. 19. gadsimta septiņdesmitajos gados pēc viņa iniciatīvas tika izveidota speciāla mediju parādību izmeklēšanas komisija, kas secināja: “Spiritiskas parādības rodas no neapzinātas kustības vai apzinātas mānīšanās, bet spiritisma mācība ir māņticība!” Punkts. Par atbildi viena no teosofijas (mācība, kurā mēģināts apvienot okultismu, kristietību un panteismu) kustības spilgtākajām pārstāvēm mistiķe Helēna Blavatska publicēja rakstu Liecina zinātne (žurnāls Teosofs, 1881. gads), minot pazīstamu zinātnieku vārdus, kuri, lūk, esot par šo kustību. Viens no viņiem – angļu dabas pētnieks Alfrēds Rasels Volless, kurš neatkarīgi no kolēģa Čārlza Darvina izstrādāja pats savu evolūcijas teoriju. Volless atzinis, ka līdz tam laikam, kamēr vēl nebija saskāries ar spirituālisma faktiem, viņš esot bijis absolūts skeptiķis – tik dziļš un pārliecināts materiālists, ka dvēseļu eksistences koncepcija neesot iekļāvusies viņa galvā. Taču fakti esot guvuši virsroku: “Man nācās atzīt to patiesumu... Un tas noveda pie tā, ka es atzinu spirituālismu.”
Zvaigžņu stundu spirituālisms piedzīvoja tūlīt pēc Pirmā pasaules kara. 20. gadsimta otrajā pusē mazpamazām sākās tā noriets, tomēr aizmirsts tas netika.
Viens no saistošākajiem piemēriem – pirms pārdesmit gadiem Skotijas likumdevēji saņēma vairāk nekā 200 cilvēku parakstītu vēstuli, kurā pieprasīts pēc nāves attaisnot visus, kas notiesāti, pamatojoties uz likumiem par buršanos. Petīcijas autori pieprasīja arī kādas 1944. gadā notiesātas spiritisma piekopējas apžēlošanu – sieviete toreiz stājās tiesas priekšā, pamatojoties uz 1735. gada (!) likumu par buršanos, un pavadīja cietumā deviņus mēnešus. Ko tad nabaga sieva bija tādu izdarījusi? Nodevusi valsti – tik vien... Helēna Dankane bija spiritiste un reiz seansa laikā sazinājusies ar kādu noslīkušu jūrnieku, kurš pastāstījis par britu līnijkuģa nogremdēšanu un lielākās daļas apkalpes bojāeju. Helēna jūrnieka teikto izpauda un tūlīt pat iedzīvojās milzu nepatikšanās. Lielbritānijas varasiestādes kuģu nogremdēšanu Otrā pasaules kara laikā turēja slepenībā, lai uzturētu kaujas garu (par šīm traģēdijām tika paziņots tikai pēc vairākiem mēnešiem), tālab iznāca tā, ka caur spiritisma seansu tika izpausts kara noslēpums.
Krustmāmiņ, kur tu paslēpi naudu?
Bet ko cilvēki mūsdienās vēlas uzzināt no mirušajiem? Pēc ekstrasensu stāstītā, garu iztaujāšana neesot ierasta lieta; tas notiek tikai tad, ja klients ļoti vēlas un lūdz. Vairākumā gadījumu tās esot gluži sadzīviskas lietas – ja tuvinieks tikko aizgājis, pakaļpalicēji nereti jautā, kurā kapavietā labāk glabāt, kādu pieminekli likt. Reizēm arī interesējas, kā aizgājējam klājas ceļā uz to sauli. Ļoti bieži izskan jautājumi, kas saistās ar mantas, testamenta, kādu vērtību meklējumiem; aizgājējs paslēpis, piemēram, naudu, un radinieki lūdz palīdzību, lai to atrastu. Taču gadās arī tā, ka gars neko nestāsta. Ar laiku gari kļūst lēnīgāki. Ja cilvēks no dzīves aizgājis jau sen, piemēram, iepriekšējā paaudzē, viņa garu šīszemes lietas interesē visai maz. Tādi gari atnāk negribīgi un atbild ļoti vispārīgi. Turklāt, ja manta paslēpta sen, gadsimta laikā bieži vien viss ir mainījies – nav ne tās mājas, ne tā koka, ir uzbūvēts cits ceļš. Mēdz būt, ka garam jautā kaut ko vienu, bet viņš runā pavisam ko citu – stāsta, ka esot garlaicīgi, ka ilgojoties pēc tuviniekiem. Dažkārt gars pats pajautā, kā klājas radiem, kas notiek mājās. Ir ekstrasensi, kuri uzskata, ka garus vislabāk saukt aptuveni 40 dienas pēc cilvēka nāves, jo pēc tam viņš aizejot arvien tālāk no mūsu fiziskās pasaules.
Tomēr grāmatas Ceļvedis pēcnāves dzīvē autorei Diānai Ālkvistai ir cits viedoklis. Viņa, atsaucoties uz garīgā medija Džordža Andersona pieredzi, raksta, ka ieteicams mazliet nogaidīt, nesteigties uz karstām pēdām uzmākties mirušajam. “Mums zvana daudzi izmisuši cilvēki, kuri jūt, ka viņiem vajadzētu sazināties tūlīt pat, bet vispirms vajag akceptēt un saprast notikušo. Seanss var izraisīt daudz brīnišķu notikumu, bet tas nevar paturēt jūsu mīļo uz zemes. Kad zaudējums ir pieņemts un emocionāli jūtaties pietiekami stipri, varat sākt izpratnes procesu, lai apzinātos, ko zaudējuši apkārtējie un jūsu mīļotais, kurš tagad jūs visus atstājis.” Tātad, pirms kontaktēties ar mirušo tuvinieku, vispirms jāizdzīvo sēras un bēdas, pretējā gadījumā saziņu ar mirušo tuvinieku var saprast nepareizi, t. i., redzēt un dzirdēt to, kā nemaz nav. Un tas nebūs labi nevienam, brīdina Diāna Ālkvista. Ekstrasensi piekrīt, ka kontaktēties ar gariem bieži vien psiholoģiski esot grūti. Gari ir dažādi un arī uzvedas ļoti dažādi – ir agresīvi gari, ir bērnišķīgi gari, ir arī raudulīgi (it sevišķi nedabīgā nāvē mirušo gari).
Bonaparts, Melnā atraitne, vevecmāmiņa...
Noslīkuša cilvēka gars parādoties veidolā, kādu ķermenis ieguvis pēc bojāejas, tāpat arī ugunsgrēkos bojā gājušie. Tas esot ļoti nepatīkams, baiss skats, jābūt psiholoģiski sagatavotam. Vēl pirms gars sāk runāt, ekstrasenss redz, kādā nāvē cilvēks aizgājis. Ap tādu garu jūtama spēcīga dvēseles trauma un nekas vairāk. Savukārt, lai noteiktu nāves iemeslu, neesot obligāti jāsauc gars, to varot noskenēt arī no fotogrāfijas. Mēdzot būt arī situācijas, kad kāds gars burtiski piesienas, pat seko, lūgdams palīdzēt. Bērna gars varot pajautāt, kur ir viņa mamma. Ar viņiem esot grūti, jo apziņas līmenis nav tāds kā pieaugušajiem, nav pieredzes, viņi ir neparedzami. Bērna garam uzdot jautājumus neesot vērts. Tāds gars pat varot lūgt, lai viņu paņem līdzi, lai paspēlējas, taču to nekādā gadījumā nedrīkst darīt!
Grūti sarunāties esot arī ar dzērāju, narkomānu gariem, tāpat ar cilvēkiem, kas miruši vardarbīgā vai nedabīgā nāvē – noslepkavoti, gājuši bojā. Vēl gari varot būt ļoti viltīgi, un starp viņiem esot arī tādi, kas mēdz uzdoties par kādu citu. Izsaukt vēsturisku personību garus – tā savā ziņā esot muļķība. Daudzi gari dzīvo ilūzijās, pielīdzinot sevi kādam izcilam cilvēkam. Nelaiķis dzīves laikā šai personībai tik ļoti ir vēlējies līdzināties, ka pēc nāves to pilnībā kopē. Piemēram, Bonapartu. Lūk, tāds gars var ierasties uz izsaukumu īstā Bonaparta vietā. Vistrakāk esot tad, kad gars negrib atgriezties savā pasaulē un kļūst agresīvs pret vidutāju, tāpēc ekstrasensam, kas izvēlējies šādu saziņas formu, jābūt stipram un gatavam pārsteigumiem.
Daudzi jomas speciālisti sūkstās par lielu vieglprātību informācijas pieejamības kontekstā. Pat internetā atrodama plaša informācija par garu izsaukšanu, ņem tik un lasi – arī tad, ja esi mazs un dumjš. Tikai viena nelaime – vairumā gadījumu nav izstāstīts, kā garu aizsūtīt atpakaļ, bet tā faktiski ir viena no seansa svarīgākajām sastāvdaļām.
Garu izsaukšanas metodes
Izplatītākā garu izsaukšanas metode esot ar spoguļa palīdzību vai ūdeni. Sveces vairāk domātas nomierināšanai, situācijas līdzsvarošanai, lai cilvēks seansa laikā neuztrauktos, ja līdzās atrodas kāda tuvinieka gars. Spiritismā izmanto šķīvīti; tas pārvietojas pa plāksnītēm ar burtiem, veidojot atbildes. Tā ir spēcīga metode. Pie ekstrasensiem vērsušies arī cilvēki, kuri paši tādā veidā izsaukuši garu, bet atpakaļ aizsūtīt vairs nav pratuši. Izsaukt nav liela māksla, to var gandrīz jebkurš, bet aizsūtīt atpakaļ ir jāmāk. Nereti mēdz būt, ka cilvēki sauc garus, nemaz tam neticot, joka pēc, un pēc tam rodas problēmas. Var gadīties, ka agresīvākie gari paliek, un tad mājās sāk uzdarboties poltergeists, paši no sevis pārbīdās priekšmeti, dažkārt gars aizmigušu cilvēku pat žņaudz un smacē. Pēc tam cilvēki aicinājuši garīdznieku, maksājuši naudu, lai iesvēta telpas un aizsūta garu atpakaļ.
Ja gars tiek saukts jokojoties, var atnākt jebkurš, kas atrodas tuvāk. Jaunieši reizumis sauc Melno atraitni. Nekāda atraitne neatnāk, ierodas tuvāk esošais gars. Vai arī – neviens nekam netic, bet pamēģināsim! Pilnīgi iespējams, ka nekas neatnāk, taču var gadīties arī nelāgas situācijas – pēc garu saukšanas mājās pēkšņi pats no sevis atveras gāzes krāns vai kaut kas aizdegas. Tādi gadījumi, par laimi, ir ļoti reti, tomēr ir.
Par garu izsaukšanu caur spoguli. Valda uzskats, ka spogulis – tā ir paralēlā pasaule, cits izplatījums, kas, iespējams, dzīvo savu dzīvi. Ekstrasensi, kuri nodarbojas ar garu izsaukšanu, izmantot spoguli nerekomendē, it īpaši jau uz savu galvu, jo tā neesot laba metode. Vēl viens veids, kā sazināties ar garu pasauli, ir ar narkotisko un haluciogēno vielu palīdzību. Tas ir populāri šamaņu vidū, to piekopj civilizācijas labumu neskartās ciltīs, taču tas esot vēl bīstamāk nekā ar spoguļiem. Bet esot arī citas, daudz labākas metodes, piemēram, izmantojot zemapziņu. Tas ir salīdzinoši droši, jo šie rituāli ir psihoenerģētiski, nevis fiziski. Ceļojumi mums nezināmajā pasaulē iespējami arī caur meditācijām, piemēram, reiki tiek praktizēta sastapšanās ar iepriekšējām dzīvēm. Kaut ko līdzīgu izmanto arī filozofijas doktors un hipnoterapeits Maikls Ņūtons. Grāmatā Dvēseļu ceļojums aprakstīti seansi, kuros cilvēki stāsta par iepriekšējām pieredzēm un notikumiem. Ņūtons ar hipnozi regresējis daudzus cilvēkus laikā starp dzīvēm, tas ir, starp diviem iemiesojumiem.
Lūdzu, nesauciet mani vairs!
Kontaktos ar gariem principā jācenšas izmantot pēc iespējas mazāk priekšmetu, pēc iespējas mazāk fiziskās piesaistes, jo laika gaitā ir izkristalizējusies atziņa – jo plašāk tiek izmantoti dažādi atribūti un priekšmeti, jo stiprāk izsauktais gars ienāk materiālajā pasaulē. Ja strādājam mentāli, tā nenotiek, mēs garus uztveram enerģētiski. Un kas tad mums no viņiem ir vajadzīgs? Informācija, nevis tas, lai gars te staigātu un pārvietotu priekšmetus. Ļoti būtisks ieteikums – pārāk bieži garus traucēt nevajadzētu.
Mēdzot būt arī gadījumi, kad gars neatnāk vai pat palūdz ekstrasensam, lai viņu (garu) netraucē. Uz jautājumiem neatbildēšu, un, lūdzu, nesauciet mani vairs! Kāds ekstrasenss gan atklāj, ka esot speciāla metode, lai garu var izsaukt tādā kā piespiedu kārtā, bet šo tehniku vairāk praktizējot melnās maģijas pārstāvji. Tā esot vardarbība pret garu, un tas varot kaitēt klientam, ekstrasensam un arī izsauktajam garam. Jāpatur prātā, ka ekstrasensi dažkārt arī kļūdās, turklāt nevar būt pārliecināts, ka ekstrasenss vienmēr saka taisnību. Kāpēc tā notiek? Iemesli ir dažādi, piemēram, informācija var pārklāties un tikt nepareizi interpretēta. Turklāt garam vienmēr vajagot uzprasīt – kas tu esi? Jo varot būt tā, ka sauc vienu, bet atnāk pavisam cits. Varbūt viens, varbūt pat vairāki. Arī tā mēdzot notikt.
Vēl jāņem vērā, ka garu pasaule ir daudzveidīga un nezināma. Ir zemāko vibrāciju būtnes jeb tā dēvētie negi, kas atņem cilvēkam enerģiju, tāpat daudz dzirdēts par poltergeistiem, kas spējot ietekmēt matēriju un to pārvietot. No viņiem pārsvarā ceļas mistiski trokšņi, klaudzināšana, priekšmetu pārvietošana. Spoki, gari, fantomi – tās ir mirušo cilvēku dvēseles, kuras kaut kādu iemeslu dēļ nespēj pārcelties citā pasaulē. Šīm būtnēm var būt caurspīdīgs cilvēka veidols, un tās spēj iet cauri sienām, pēkšņi parādīties un pēkšņi izgaist. Taču nevajag domāt, ka garu pasaule ir tikai melna un draudīga. Arī eņģeļi ir gari – augstākajā vibrācijā. Diāna Ālkvista grāmatā Ceļvedis pēcnāves dzīvē raksta: “Vārds eņģelis grieķu valodā nozīmē ziņotājs. Viņi nogādā ziņojumus turp un atpakaļ no zemes uz augstākām sfērām. Pastāv uzskats, ka eņģeļiem ir trīs līmeņi, kuros veicami atšķirīgi pienākumi.”
Tomēr ekstrasensi nepārstāj atgādināt, ka jebkura saziņa ar garu pasauli ir kā spēle ar uguni; tu nekad nezini, kādi spēki tiks palaisti vaļā. Viss, kas jau noticis un notiks, esot ierakstīts lielajā apziņas grāmatā, tā dēvētajā ākāšas hronikā, kas pieejama arī zemāku sfēru būtnēm. Zeme tām šķiet ļoti kārdinošs mērķis. Gandrīz jebkura gara vēlēšanās ir materializēties, un varbūt tieši tāpēc eja uz to pasauli tiek tik rūpīgi sargāta. Latviešu un arī citu tautu dzīvesziņā strikti noteikts – no kapiem mājās neko nest nedrīkst! Tāpat ir stingri brīdinājumi – ar spiritismu un eksorcismu nevajag nodarboties, jo mēs nekad nezinām, kas atrodas viņpus un kādu garu vari atsaukt. It īpaši, nezinot, kādi dziļumi slēpjas tevī pašā.
Kas ir spirituālisms
Spirituālisma kulta prakse sastāv no kolektīviem un individuāliem spiritisma seansiem, kuru mērķis ir kontaktēties ar mirušu cilvēku gariem, bieži vien – lai uzzinātu kaut ko par nākotni. Galvenie spirituālisma principi iekļauti speciālā deklarācijā, kas pieņemta 1899. gadā Spirituālisko baznīcu nacionālajā asociācijā (izveidota Čikāgā 1893. gadā.) Tikmēr vēsturnieki uzskata, ka spiritisma aizsākumi meklējami Ēģiptē gandrīz 3000 gadu pirms mūsu ēras. Gan priesteri, gan valdnieki bez konsultēšanās ar gariem neesot pieņēmuši valstiski svarīgus lēmumus.