Vāveru un ežu mamma, kas palīdz ikvienam zvēriņam. Veterinārārste Signe Gorbāne aicina neaizrauties ar dzīvnieku glābšanu, ja nav attiecīgu iemaņu
Veterinārārste Signe Gorbāne ir gluži kā doktors Dūlitls, ja vajag, ir gatava ar dzīvniekiem pat runāt. Viņa ārstē ežus, stirnas, putnus, bet, ja gadās atrast novārgušu vāveri, pavisam droši var vest uz klīniku "Labākie draugi" Alūksnē. Pēdējo desmit gadu laikā viņas aprūpē bijis ap simt vāveru vien.
“Man dzīvnieki ļoti patika jau kopš bērnības, un nevienam nebija pārsteigums par manas profesijas izvēli. Laukos kartupeļu talkās pieaugušie lasīja tupeņus, bērni arī, bet es savācu pelītes un pa kluso liku kabatās, jo mājās tās nevienam nepatika. Pelēnus mēģināju izbarot, bet ne pārāk man tas izdevās, un tagad arī saprotu, kāpēc – vajag speciālu, īpaši treknu pienu. Nesu mājās arī putniņus ar salauztiem spārniem,” "Kas Jauns Avīzei" atklāj Signe.
Pirmās vāveres no Brenguļiem
Par veterinārārsti Signe strādā jau piecpadsmit gadus, pirms apmēram desmit gadiem klīnikā nonāca pirmie vāverēni, un šos pacientus viņa atceras ļoti labi.
“Brenguļos Valmieras pusē strazdu būrī mitinājās vāveru ģimene, un cilvēki bija novērojuši, ka mammu neesot redzējuši divas dienas. Pa būra caurumu laukā sāka krist sakaltuši vāverēni. Cilvēki mazos dzīvnieciņus salasīja, un tās mūsu klīnikā bija pirmās ārstējamās vāverītes. Toreiz neizdzīvoja visas, bet lielākā daļa gan. Viņām bija iedzimta pataloģija, pēc tam dzīvoja Līgatnē,” stāsta daktere.
Pie viņas bijušas vāveres vai no visas Latvijas, šogad no Madonas, Ogres, Ķekavas, Ādažiem, citām vietām, arī no Rīgas – Vecmīlgrāvja. Deviņdesmit procentos gadījumu vāverēns ir pazaudējis māti un viens pats nevar izdzīvot. Piepalīdzot ar ūdentiņu un banānu, vāverēns stiprinās un var dzīvot tālāk.
Pie cilvēkiem lieki neradina
Vāverēm ir parazīti un dažādas kaites, bet pie Signes šīs pacientes visbiežāk nokļūst ar traumām, un tieši mazuļi, jo viņi ir neveiklāki un vientiesīgāki.
“Ir arī kaķu kostas brūces, kas ir visbīstamākais, jo minčiem mutē atrodas baktērijas, kuras grauzējiem ir ārkārtīgi bīstamas. Ja diennakts laikā neuzsākam antibiotiku terapiju, viss var beigties gaužām bēdīgi. Lūzumi ir dažādi, arī mugurkaulam bijis, galvaskausam, jo vāveru bēbītim tas ir diezgan trausls,” skaidro veterinārārste.
Būtiski ir, lai ārstēšanas laikā vāveres nepierod pie cilvēkiem. “Mēs nemaz necenšamies tās padarīt par drosmīgām, jo gribam tās laist brīvībā. Ar vāverēm ļoti nečupojamies, pa kabatām tās mums neložņā, tādu familiaritāti neatļaujamies,” uzsver Signe.
Vāveres klīnikā atrodas, kamēr pieaug tik lielas, kad tās var laist brīvībā. “Mēs nevienu savvaļas dzīvnieku sev nepaturam, pie mums dzīvo tikai mūsu sunītis. Visbiežāk vāveres pie mums nonāk pavasaros, kad piedzimušas. Tās vēl ir pavisam jēlas, nav matu, reizēm tās dabā arī neviens nepamana. Apmēram 90% vāverīšu pie mums savācas aprīlī un maijā.”
Sākotnēji vāverēni klīnikā dzīvo ļoti nelielā būrītī, tad atkal ligzdiņā, kad paaugas un kļūst kustīgi, pārceļas uz lielāku būri un tad jau uz vāveru skolu – tas ir būris apmēram 2,5 metru augstumā, divu metru platumā, kopējā platība ir astoņi līdz desmit kubikmetri.
Bīstamā pašdarbība
Vāveres ir diezgan sarežģītas, gan no vielmaiņas, gan barošanas viedokļa, ir viegli pieļaut kļūdas, Signe neiesaka mēģināt glābt pašiem – pašdarbība visbiežāk beidzas slikti.
“Šogad feisbukā Liepājas Kinoloģiskās biedrības dzīvnieku patversme par vāverēnu bija ievietojusi postu. Komentāros sievietes ļoti koši aprakstīja savu rīcību, kā esot barojušas. Viena liktenīga reize, un vāverēns aizies. Visbiežākais šādos gadījumos ir pneimonija, jo vāverītei spēja iesūkt mutē ir lielāka nekā tas, ko viņa reāli spēj norīt. Ļoti viegli ir dzīvnieciņam iedot par daudz piena, un tas nonāk nevis kuņģī, bet plaušās, un tad jau sākas straujš lejupceļš. Protams, tā var gadīties arī man, bet es uzreiz varu uzsākt antibiotiku terapiju, atšķirībā no privātpersonas, kurai vēl jāgaida pieraksts pie ārsta.”
Ja tomēr vāverēns nav aizrijies un ir izdzīvojis, tad nākamā problēma ir vielmaiņa. Elementi, kuri ir kritiski svarīgi, ir kalcijs un magnijs, un tos jāprot sabalansēt. Ja magnija par daudz, rodas caureja, ja par maz, var draudēt epileptiski krampji. Ar kalciju ir tas pats. “Es neesmu piedzīvojusi, bet, ja kalcija par maz, vāverēns it kā ir dzīvs, izaudzis, bet, palaižot viņu, dzīvnieks skrienot salauž kājas, kustībā lūst kauli,” brīdina ārste.
Vesela vāvere rokās nedodas
Nepieņemama ir pašdarbība, cenšoties vāveri noķert. “Patiesībā veselu vāveri arī nenoķers, tikai mazulīti, kam tikko jāpamet ligzda, kad vēl ir tāds glupiņš, kad nesaprot ne rīta, ne vakara. Liepājas Kinoloģiskā biedrība feisbukā rakstīja, ka vāveres var skriet pa kāju uz augšu, prasīt cilvēkam kaut ko, bet tas tā nav. Mums šogad bija pietiekami daudz gadījumu, kur cilvēki to bija izlasījuši, bet, par laimi, piezvanīja, lai pakonsultētos. Vajag iedot padzerties ūdeni un banānu, un vāvere aizskries, jo cilvēku tai vispār nevajag,” teic Signe.
Ja ir vēlme vāveri pacienāt, var nobērt riekstus, ābolus, burkānus, banānus, mellenes, pārējo viņas pašas pielasīs klāt. Turklāt cilvēku dots cienasts ir tikai bonusiņš, tas nedrīkst būt pamatēdiens, citādi būs vielmaiņas problēmas.
Ar rīta kafiju uz vāveru mežu
“Es uz vāverēm skatos un domāju – visas simtprocentīgi ir superskaistas, supergudras, superinteresantas, dzīvespriecīgas. Taču tas viss pazūd, kad dzīvnieciņu ieliek būrī. Tur tas vienkārši ir nervozs, neirotisks radījums, kuram visticamāk būs arī veselības problēmas,” Signe brīdina tos, kuriem iekārojies tādu mājdzīvnieku.
“Cik es zinu nebrīvē turētas vāveres Latvijā, tām ir veselības problēmas, ja vien īpaši nesabalansē diētu, bet to neviens nedara, un zvēriņi slimo. Akots kļūst nespožs, tas ir nevis spridzeklis un dzīvesprieks, bet nelaimes čupiņa būra stūrī,” stāsta Signe.
Viņa, pirms klīnikā nonāca pirmie vāverēni, rīta kafiju vienmēr brauca baudīt uz konkrētu mežu, kur zināja, ka mīt vāveres. “Sēdēju uz mašīnas priekšas un skatījos, kā mazie spridzeklīši lēkā pa kokiem. Tā ir daudz skaistāk vērot dzīvnieku, nevis kad viņš sēž būrī nelaimīgs vai griežoties uz riņķi. Kā saka, vāvere ritenī, bet tās ir stresa stereotipiskas kustības, nevis aiz jautrības, bet nelaimīgas dzīves. Vāvere, kura neirožu dēļ skraida pa būri, nav nekas skaists.”
Bijuši arī komentāri, kāpēc, pēc izārstēšanas vāveres laižot savvaļā, tās noteikti kāds plēsējs apēdīšot, lai labāk paturot būrī. “Taču mēs pēc tam braucam uz tām vietām skatīties, kur esam vāveres palaiduši. Pat ja tās savvaļā nodzīvo divas, trīs nedēļas vai mēnesi un pēc tam kāds tās apēd, tās visas šai brīvestības laikā ir laimīgas. Mēs ar binokļiem skatāmies, kā viņas tur dzīvo, vienkārši fantastiski, kā skraida pa kokiem! Tas tiešām ir 105% dzīvesprieks, tāds īsts draivs,” no visas sirds priecājas Signe.
Līdzīgs ļoti pozitīvs stāsts Signei ir par kādu Rīgas ģimeni, kas ar daudziem bērniem, kas uzlikuši būrīšus savai mājvietai tuvējā mežā, sākuši piebarot un radījuši paši savu vāveru republiku.
Ezenītes Matildes cīņa par dzīvību
Signes aprūpē nonāk ne tikai kuplastes, bet arī citi meža iemītnieki – eži, zaķi, stirnas, pat aļņi, visbiežāk bāreņos palikuši mazuļi ar traumām.
“Smagākais man ir ežu laiks, kas palicis atmiņā – ar asarām acīs cīnījāmies, un ezītis Matilde izdzīvoja,” atminas ārste. “Bija ļoti maziņa. Kad eži piedzimst, viņi ir pliki vai ir tikai baltās adatiņas, kā mazas želejkonfektītes. Tajā vecumā ir ārkārtīgi grūti izbarojami, jo gremošanas trakts nepanes laktozi, rodas caurejas un vēdera pūšanās, tā ir reāla cīņa par dzīvību. Pie Matildes cēlos naktī ik pēc divām stundām, ezenītei visu laiku bija slikti. Vienreiz raudādama naktī teicu: vai tu gribi dzīvot vai mirt, es visas šīs naktis esmu cēlusies, un tu pat negribi dzīvot? No tā brīža, kad mēs ar viņu tā parunājāmies, viss aizgāja. Tieši tajā naktī atvērās actiņas un notika viss pārējais.”
Palīdzēt tieši tik, cik vajag
Signi priecē cilvēku sirsnība, gatavība palīdzēt dzīvniekiem, taču nevajag aizrauties un nest mājās vai uz klīniku katru atrasto mazuli. Ja tiešām ir pamats domāt, ka mamma pazudusi, var nolikt blakus ūdens trauku, sargāt no plēsējiem un sazināties ar speciālistiem – Līgatnes dabas takām, Rīgas zooloģisko dārzu, savvaļas dzīvnieku palīdzības centru "Ežu hospitālis" vai Signi.
Ārste slavē juristi Ievu Branti, kura parkā Valmierā atrada vāveri, kas nebaidījās no cilvēkiem. Viņa, ieklausoties padomos, zvēriņu padzirdīja, pabaroja ar banānu, vāverēns pusstundu pagulēja klēpī saritinājies, bet pēc tam aizskrēja, ka aste vien noplīvoja. “Karstā laikā pietiek ar tādu mini palīdzību, iedot spēcinošu porciju, un cilvēks vairs nav vajadzīgs,” teic Signe.
Citviet Latvijā pie kādas daudzdzīvokļu ēkas izzāģēti koki, un vāveres palika bez mājām. Mamma sastiepa mazuļus zem šā nama jumta, un cilvēkiem, kuri dzīvo uzreiz zem jumta, lodžijā iemitinājās vāverēni. Tagad jau kuplastes skrien uz netālo priedi un atpakaļ uz savu midzeni. “Cilvēki dzīvniekiem nav pielikuši pat pirkstu, tikai pieskatījuši visus kaķus, un, pateicoties viņu atbalstam, vāverēni izdzīvojuši,” priecājas Signe.
