Kas tas ir - furšets, un ko pasniedz šajā galdā?
Kulinārijā daudzi termini aizgūti no franču valodas, un tāpēc labās pavārgrāmatās vienmēr atrodami skaidrojumi, ko īsti viens vai otrs jēdziens nozīmē. Taču laika gaitā dažs labs termins ieguvis pavisam citu nozīmi un izpildījumu. Arī furšets ir viens no tiem.
Ja papēta reklāmas piedāvājumus, viesu namu bukletus un kulinārijas pakalpojumu sarakstus, atklājas, ka izpratne par šo jēdzienu pie mums ir ļoti plaša, – sākot no zviedru galda un beidzot ar banketu.
Patiesībā šis vispirms krieviskotais un pēc tam latviešu valodā pārņemtais vārds furšets ir cēlies no franču valodas fourchette, kas nozīmē dakšiņu. Vēsturiski ar šo vārdu apzīmēja tā dēvētās dakšiņu brokastis, ko Francijā ieviesa pirms vairāk nekā simt gadiem. Tie bija un joprojām ir brokastu ēdieni, kas tiek piedāvāti kumosiņos, šķēlītēs un citos veidos, lai tos varētu uzdurt uz dakšiņas. Augstākajās aprindās furšets pamazām pārvērtās par izsmalcinātām otrajām brokastīm, ko it sevišķi iecienījuši diplomāti, un beigu beigās – arī par nopietnāku maltīti aukstās bufetes veidā.
Ko pasniedz furšeta galdā?
Agrākos laikos kārtīgā furšeta galdā neiztika bez bagātīgām pastētēm, ceptiem pīles, tītara un vistas filejas kumosiņiem, liellopa un cūkas mēles uzkodām, zosu aknām, ceptām jēra nierēm, dārzeņiem želejā un pildītām zivīm, savukārt mūslaikos modē ir nācis tas, ko skandināvi mēdz piedāvāt savās kruīzu kuģu virtuvēs. Tās ir visdažādākās uzkodas, gatavotas no zivīm, turklāt ne tikai no laša, foreles un citām tā dēvētajām delikatešu zivīm, bet arī no tām, ko savulaik dēvēja par nabaga ļaužu ēdienu. Visiecienītākās ir siļķes – gan marinētas, gan kūpinātas, gan sālītas un iestrādātas salātos. Šādā galdā noteikti iederas arī vairāku veidu kaviārs ar piedevām un piemērotiem dzērieniem.
