Pēc viņa pēriena daudzi redz vīzijas. Ciemos pie pirtnieka Viktora Musina

Nolemjot veidot materiālu par Viktora pirti, kopā ar fotogrāfu dodamies uz Medemciemu. Pirtnieks uzaicinājis arī regulāro pirts apmeklētāju Annu, kura piekritusi būt par modeli, tādējādi padarot interesantāku pirtošanās procesu. 

Kad sarunas sākumā Viktors teic, ka pēc viņa pēriena daudzi redz vīzijas, tā vien šķiet, ka pirtnieks fleitē, taču vēlāk, pēc visa piedzīvotā, rodas pārliecība, ka tas, visticamāk, atbilst patiesībai. “Es ne tikai uzskatu, bet labi zinu, ka pasaulē nav neviena cilvēka, kam nepatīk pirts,” apliecina Viktors. “Pat ja cilvēks tā saka, tā nav taisnība. Tikai jāatrod pareizā pieeja, un tad atklāsies, ka pirts viņam patīk. Droši vien, ka agrāk tāds cilvēks saskāries ar kādu viņam nepatīkamu aspektu. Par to esmu pārliecinājies neskaitāmas reizes. Vēl neviens cilvēks, apmeklējot manu pirti, nav pateicis, ka viņam tā nepatīk. Visi tie, kas agrāk bijuši vienaldzīgi pret pirti, savas domas ir mainījuši.”

Pirtnieks atceras konkrētu gadījumu: “Kāds apmeklētājs bija paņēmis līdzi savu sievu, bet viņa kategoriski paziņoja, ka pirtī neies, jo karstumā metas slikti. Es atbildēju, ka tādus kā viņa esmu redzējis simtiem, taču visi savas domas ir kardināli mainījuši. Sieviete drusku pasildījās, vēlāk viņu noskrubēju. “O!” viņa brīnījās. “Šitā lieta man patīk!” Kad nopēru, viņa jutās vēl lieliskāk. Pēc tam teicu vīram: “Viss, vecīt, tagad uz pirti viens pats bez sievas vairs netiksi!”

Lai pierādītu, ka prot ne tikai daiļi runāt, Viktors piedāvā ieiet pirtī arī mums – fotogrāfam un raksta autoram. Fotogrāfs atsakās, es piekrītu. Kā vēlāk izrādās, pirtī ieiešana nav tikai pēršanās, bet gan vairāku pasākumu komplekss, kas ietver skrubēšanu un spēcīgu ūdens masāžu speciāli izveidotajā kublā, kārtīgu nopēršanu pirtī, atgūšanos vēsajā dīķī un atgulšanos īpatnējās šūpolēs. Tā ir virvēs iekārta koka lāva, uz kuras jāatguļas tūlīt pēc pirts un dīķa. Un tieši šajās šūpolēs iespējams piedzīvot psihedēlisku lidojumu. Ar aizvērtām acīm un bezķermeniskā stāvoklī es gluži kā gaisa baloniņš planēju apkārt – vismaz savās sajūtās. Kaut kur no tālienes atskanēja Tibetas dziedošās bļodas vibrācijas un vargāna šamaniskais dziedājums. Un to visu man ļāva piedzīvot pirts dziednieciskais process.  

Svaigs gaiss karstā telpā

“Agrāk man bija tikai ļoti laba pirts, bet tagad – ideāla,” stāsta Viktors. “Beidzot esmu dabūjis tādu, pēc kādas visu laiku tiecos. Visas dienas garumā tā spēj nodrošināt ideālus rādītājus – 60 grādu karstumu un 60 procentu mitrumu.” Ieejot pirtī, saimnieks norāda uz kādu neparastu ietaisi – otro elpu. Tā ir ventilācijas sistēma, kas ierīkota lāviņā. Kad cilvēks atguļas ar seju pret lāviņu, iespējams elpot svaigu gaisu. Pirtnieks stāsta, ka visi pirtsmīļi par šo lietu ir stāvā sajūsmā, jo tā pat švakiem pirts apmeklētājiem dod iespēju ilgi uzturēties sakarsētā telpā. “Uz tādas lāviņas var mierīgi gulēt jebkura sieviete, kas apgalvo, ka viņa nepanes pirti.”

Viktors spriež, ka laba pirts – tās ir zināšanas, pieredze un, protams, arī finanses. Kaut vai krāsns, kas maksā daudzus tūkstošus. “Tādu krāsni, kāda man ir tagad, es gribēju jau sen, bet finansiāli to spēju atļauties tikai pagājušajā gadā. Agrāk tas bija neaizsniedzams sapnis. Šāda krāns ir ļoti kvalitatīva un ilgmūžīga, tā kalpos arī maniem bērniem un mazbērniem. Tā ir ļoti jaudīga un patērē daudz malkas. Lai būtu smalks gars, akmeņiem jāuzkarst līdz 430–600 grādiem.”

Kāds klients, pabijis Viktora pirtī un izmēģinājis otro elpu, bijis tik ļoti sajūsmināts, ka nolēmis šādu ventilācijas sistēmu ierīkot arī savā pirtī, atbraucis mājās un ķēries pie darba. Uztaisījis caurumu gan lāvā, gan pirts sienā, taču viss process aizgājis pretējā virzienā – no svaiga gaisa nav bijis ne vēsts, turklāt pirts karstums rauts ārā. “Šī lieta strādā tikai tad, ja arī visa pārējā pirts ventilācija ir pareizi uztaisīta. Pirtij jābūt dzīvai. Tas nozīmē, ka gaisam jāienāk, gan jāaiziet pietiekamā daudzumā. Ja pirts nav dzīva, ventilācijas sistēma rauj gaisu ārā, nevis iekšā.” Pirtnieks uzsver, ka viena no svarīgākajām un būtiskākajām pirts lietām ir pareiza ventilācija. “Piemēram, trīs cilvēki sēž pirts telpā un nemitīgi elpo. Ja gaiss netiek nomainīts, cik ilgi viņi izturēs? Ātri vien viņi būs spiesti pamest telpu, jo trūks svaiga gaisa. Tāpēc pret otro elpu nav vienaldzīgs neviens pirts apmeklētājs. Tā uzrunā visus, tā ir liela vērtība.”

Jo karstāks akmens, jo smalkāks gars

Izrādot krāsni pirts iekštelpā, saimnieks dara zināmu, ka tā veidota no piroksenīta – diezgan reta ārstnieciska akmens. Apakšā un krāns iekšpusē ierīkots īpašs režģis ar citu vērtīgu akmeni – žadeītu. Krāsns ir monumentāla un apjomīga, jākurina kādu stundu, līdz telpā sāk uzrasties pirmais siltums. Līdz tam visu siltumu akumulē pati krāns un akmeņi. Viktors apliecina, ka akmeņi ir ļoti svarīgi. “Es tos nelasu uz lauka. Katrs akmens uzkarstot kaut ko izdala, kādu gāzi vai radiāciju, tāpēc nav vēlams izmantot nezināmus akmeņus. Kaut arī deva nav liela un reizi nedēļā varbūt nav arī bīstama, taču labāk izvairīties no nezināmu akmeņu iespējamā kaitējuma. Visi akmeņi, kas ir manā pirtī, ir pārbaudīti un sertificēti.”

Savukārt tie akmeņi, uz kuriem tiek liets ūdens, – tas ir nefrīts. Pirtnieks teic, ka nefrīts ir visu akmeņu akmens. “Sākumā šeit pusi piekrāvu ar žadeītu, otru pusi ar nefrītu. Un tad sāku skatīties, kurš ir labāks. Novēroju, ka žadeīts, uz kura uzlej ūdeni, kādu sekundi ilgāk čūkst par nefrītu. Tas nozīmē, ka žadeīts uzņēmis nedaudz mazāk karstuma. Taču man, lai pirts būtu ideāla, nepieciešami akmeņi, kas ir maksimāli uzkarsuši, lai momentā dabūtu pēc iespējas smalkāku garu. Jo karstāks akmens, jo smalkāks gars. Tā es paliku pie nefrīta, tas ir efektīvāks. Žadeīts man ir krāsns iekšpusē.”

Saimnieks piebilst, ka neviens apmeklētājs vēl nav sūdzējies par zemu temperatūru, jo tāda situācija nemaz neesot iespējama. Pirts esot aprīkota ar tik jaudīgu krāsni un akmeņiem, ka – vajadzības gadījumā – tur ikvienu varot kaut vai dzīvu izvārīt. 

Pie pirts ēkas atrodas arī paliela vanna, kurai, kā izrādās, ir vairākas funkcijas. “Dažreiz ziemā cilvēks nevēlas iet dīķī, un tad viņam tiek piedāvāta šī vanna, kurā ieleju manāmi siltāku ūdeni,” stāsta pirtnieks. “Savukārt vasarā ir tieši otrādi. Ja dīķī ūdens ir pietiekami silts, vannā ielaižu vēsu. Katrs var izvēlēties, ko viņš grib.”

Ziemā dīķis pieejams arī tad, ja ir aizsalis. “Man ir aerators, un tas nozīmē, ka nav jākaļ ledus. Ielieku to, un laukums aptuveni pieci metru diametrā neaizsalst. Ziemā var arī izvārtīties sniegā vai vienkārši atlaisties uz zemes.”

Ar lidmašīnu no Austrijas

Viktors ir viens no tiem, par kuriem saka – cilvēks ar zelta rokām. “Ja es vēlos uztaisīt kaut ko jaunu, pamatīgi izpētu šo lietu. Piemeklēju speciālu literatūru, paskatos internetā un palasu atsauksmes, lai izvairītos no iespējamām kļūdām.” Visas lietas, kas saistītas ar pirti, taisījis viņš pats. Un ne tikai pirti, bet arī lielo ģimenes māju, kas drīz būs gatava. Viktors joko, ka viņš sievai atņem visu prieku iegādāties jaunas mēbeles, jo uztaisa tās pats. Pie viņa reizēm ierodas interesenti, lai pakonsultētos par jaunas pirts būvniecību, tomēr pats nav gatavs būvēt citiem pirtis. “Es to varētu darīt, bet man nav laika. Man vēl sava māja nav pabeigta, patlaban mēs ar bērniem dzīvojam virs pirts otrajā stāvā.”

Pirtnieks neslēpj, ka viņa klientu vidū ir daudz pārtikušu cilvēku. Turklāt klientus nemaz nevajagot meklēt – draugs pastāsta draugam, paziņa paziņam. “Šeit cilvēki ierodas gan individuāli, gan kompānijās. Daudzi klienti ir pabijuši vairākās pirtīs un sapratuši, ka vislabāk tomēr ir pie manis. Piemēram, viens no manas pirts regulāriem apmeklētājiem dzīvo Austrijā. Viņam reizēm Latvijā ir darīšanas, taču reizēm viņš uz Rīgu atlido tikai un vienīgi tāpēc, lai apmeklētu manu pirti. Atceros, viņš piezvanīja šā gada 7. martā un jautāja, vai nākamajā dienā nevar tikt uz pirti. Es atbildēju, ka no rīta pirts ir aizņemta, bet vakarā var. Jau pēc brīža viņš nopirka lidmašīnas biļeti un nākamajā dienā bija klāt.”

Āda un tās kopšana

Apmeklētājiem tiek piedāvāts gan ūdens, gan bērzu sula, gan dažādas tējas. “Es bieži lietoju ugunspuķi, taču vēl biežāk – jauktas tējas. Uzskatu, ka mūsu ķermenis ir gudrāks par mums pašiem. No šīm tējām vērtīgāko tas paņems, bet lieko izvadīs ārā.” Stāstot par pirtošanās gaitu, Viktors teic, ka sākumā vēlams nedaudz pasildīt kājas. Šiem nolūkam sarūpēta īpaša vanniņa ar siltu ūdeni, ziediem un čiekuriem. Ziemā šādas vannas parasti ir ar skujām.

“Dzerot tēju un mērcējot kājas vanniņā, ķermenis tiek sagatavots turpmākajam procesam. Ķermenis dabū pirmo siltumu un, iespējams, arī pirmos sviedrus. Tad ejam pirtī, lai cilvēks kārtīgi izsildās. To var saukt par iepazīšanos ar pirts garu un slotiņu smaržām. Pēc tam dušā tiek noskaloti sviedri. Tiek dzerta tēja, pļāpājam. To pašu atkārtojam arī otru reizi. 

Trešajā reizē jau notiek skrubēšana. Redziet, te man ir liela gaļas mašīna, kurā es pats taisu skrubi. Tas lielākoties top uz sāls bāzes, klāt liekot dažnedažādus maisījumus, piemēram, vībotni, kadiķi, kastani. Tas bieži vien atkarīgs no sezonas. Ja kādam ir ļoti jutīga āda, sāls vietā var izmantot ko citu, piemēram, cukuru. Skrubēšanas process parasti ir diezgan pamatīgs, pēc pilnas programmas tas ilgst 30–40 minūtes. No kāju pirkstiem līdz pat ausīm. Vēlāk ejam dušā un atpūšamies. Pēc tam seko pēršana, tad pēc izvēles – duša, dīķis, vanna. Nobeigumā ķermenis tiek ieziests ar eļļu vai medu, tādējādi labi pabarojot ādu.”

Pirtnieks piebilst, ka ar skrubēšanu saistās daudzi mīti, viens no tiem – tā esot sieviešu padarīšana. “Nesen kāds patstāvīgs klients uz šejieni atveda savu tēvu – kungu cienījamos gados. Kad ieminējos par skrubēšanu, kungs atbildēja, ka neesot ne mazākās vēlēšanās, bet, tā kā dēls uzstājis, viņam nekas cits neatliekot. Arī kungam bija pārliecība, ka tas piedien sievietēm. Taču attieksme krasi mainījās pēc piedzīvotās procedūras – viņš atzina, ka nekad dzīvē nav tik labi juties.”

Skrubēšana no ādas noņem visu lieko un relaksē, un pirtnieks apliecina, ka pret šo procesu vienaldzīgo nav. Turklāt tā ir sava veida masāža. “Skaidrs, tas jāizdara kvalitatīvi. Es uzskatu, ka visam pirts procesam no sākuma līdz beigām jābūt baudāmam. Nevar būt tā, ka cilvēkam kaut kas nepatīk un viņš ciešas. Ja kaut kas sāp vai dedzina, tātad kaut kas notiek nepareizi.”  

Viktors atceras, ka reiz kāds apmeklētājs pēc skrubēšanās atslēdzies un svētlaimē nogulējis četrarpus stundu. “Daudzi veči jūtas ļoti pārsteigti, jo nav gaidījuši no skrubēšanās tādu efektu.”

Ozols – spēks un enerģija

Savā dārzā Viktors uztaisījis apjomīgu un jaudīgu ūdens masāžas kublu, kurā mierīgi var iegulties trīs cilvēki. Tā ir iespēja kārtīgi izmasēt ķermeni ar ūdens strūklām. “Es iegādājos tikai pašu čaulu, visu pārējo pats ierīkoju. Tur ir divi gaisa kompresori un divi hidrosūkņi. Ne katru dienu es to kublu darbinu, bet reizēm uzsildu ūdeni un ieslēdzu.”   

Jautāts, kāpēc viņš visu cenšas darīt pats, pirtnieks atbild, ka viņam grūti uzticēt darbus citiem, jo vēlas, lai viss būtu paveikts perfekti. “Kāds draugs man jokojot sacīja, ka pasaulē nav tādas brigādes, kas spētu uzbūvēt man māju. Droši vien viņam ir taisnība. Tāpēc savu māju taisu pats.”

Savulaik Viktors mācījies par galdnieku un kādu brīdi arī pastrādājis galdniecībā. Studējis RTU būvniecību, taču vēlāk sapratis, ka tomēr nevēlas būt būvinženieris. Tagad ir pirtnieks, kas visus praktiskos darbus savā saimniecībā dara pats.  

Saimnieks rāda pirtī ierīkoto ozola lāvu. “Vairums pirtnieku teiks, ka nav vēlams likt pirtī ozola lāvu, jo tā lielā karstumā var tik pamatīgi uzkarst, ka neviens uz tās neapgulsies. Taču manā pirtī nav nepieciešama tik augsta temperatūra. Agrāk lāva bija no apses, bet es to nomainīju un nenožēloju. Tagad ir ideāli. Ozols – tas ir mans koks, tas ir spēks un enerģija.”

Vīzijas un šamanisms

“Pirtī regulāri sāku iet, kad man bija gadi 15–16,” atceras Viktors. “Tas notika pie ģimenes draugiem, kuriem bija pirts. Tolaik tā pēršanās bija diezgan primitīva – ar augstu temperatūru un kārtīgu zvetēšanu. Tad vēl nebija zināšanu un izpratnes, kādai jābūt īstai pirtij. Bet vienalga bija forši. Vēlāk sapazinos ar cilvēkiem, kas bija mācījušies pie pirtnieka Alvja Stankēviča, un radās kaut kāda izpratne par pirts būtību un jēgu. Vēlāk jau pats sāku klausīties Stankēviča lekcijas par pirti un sapratu, ka vēlos ar šo lietu nodarboties kaut kad nākotnē. Tobrīd man bija pavisam citi darbi un pienākumi.

Agrāk dzīvoju Saldū un jau biju noskatījis zemi pirts būvniecībai, bet vēlāk pārcēlos un sāku dzīvot Rīgā. Savas pirts nebija, to regulāri īrēju kopā ar paziņām un draugiem. Interesanti, ka sākumā mēs pirtī dziedājām. Parasti pirtīs visi runā, savukārt mēs dziedājām. Turklāt vēl ņēmām līdzi sintezatoru un mikrofonus. Vēlāk sieva man uzdāvināja pirtnieka kursus Stradiņos, ko rīkoja mediķu izveidota apvienība. Tad mācījos pie lietuvieša Vlada Jakubauska, kurš atzīts par pasaules čempionu pirtniecībā. Zināšanas esmu papildinājis arī pie Sibīrijas pirtniekiem.”

Viktors spriež, ka lielākais atalgojums ir nevis nopelnītā nauda, bet gandarījums par pozitīvām emocijām un pārsteidzošām pārvērtībām, ko piedzīvo pirtsmīlis. “Pirts rituāls – tā ir cilvēku restartēšana. Gadās, ļaudis ierodas saguruši un dažādu problēmu nomākti, bet pēc pirts ir smaidīgi un mundri. Gluži vai desmit gadu jaunāki.”

Viktors piebilst, ka ne reizi vien laba pirts un viņa prasmes cilvēkiem palīdzējušas pavisam reāli. “Reiz ar biznesa partneri aizburājām uz Roņu salu, kur iepazināmies ar kādu kapteini. Kad viņš uzzināja, ka esmu pirtnieks, sāka sūdzēties par muguras sāpēm un jautāja, vai es nevaru viņu nopērt. Viņam tā mugura tiešām ļoti sāpēja, nespēja normāli pakustēties. Es ar viņu kārtīgi pastrādāju, un nākamajā dienā viņš dejoja. Visas sāpes jau bija aizmirstas.”

Jautāts par vīzijām, ko cilvēki pie viņa ir piedzīvojuši, pirtnieks teic, ka tās ir lietas, ko grūti aprakstīt vārdos. “Protams, ne visi redz vīzijas. Tādas lielākoties tiek piedzīvotas pēc pēršanās, kad cilvēks ir mierīgi atlaidies. Kas attiecas uz mani, tādas esmu redzējis pietiekami bieži. Kad reiz par attīrīšanas rituālos piedzīvoto ieminējos citam pirtniekam, viņš ieteica par to plaši nestāstīt, jo citādi mani vēl aizvedīs Tvaika ielu.” 

Viktors neslēpj, ka viņam tuvas ir bioenerģētikas lietas un gadījies daudziem cilvēkiem palīdzēt. Savulaik viņš pastiprināti interesējies par šamanismu un šo to apguvis no praktiķiem. “Šamanismā es guvu atbildes uz daudziem mani interesējošiem jautājumiem.”  

Ar trīs puikām

Mēdz teikt, ka kurpnieki staigā caurās kurpēs. Bet kā ar Viktoru – cik bieži pats dodas pirtī? Pirtnieks atbild, ka divas reizes nedēļā. Paiet dienas trīs, četras, kad jūt – atkal vajag. Un tad atbrauc kāds no paziņām un viņu noper. Viktors spriež, ka savā ziņā tā ir atkarība. Cilvēkam, kas izjutis pirts sniegto dziedniecisko efektu un vieglā lidojuma sajūtu, rodas nepieciešamība to atkārtot.

Viktors ir ģimenes cilvēks, viņam aug trīs puikas – piecus, septiņus un deviņus gadus veci. Ar latviskiem vārdiem – Jānis, Klāvs un Toms. “Es gribēju puikas, un lūk! Es vienmēr uztaisu to, ko es gribu. Ja taisu galdu, man sanāk galds, nevis krēsls. Ar puikām bija tieši tāpat.”

Arī zēni labprāt apmeklē pirti. “Sākumā viņi negāja – šķobījās, nepatika. Reiz pie mums atbrauca ciemos kāda pirtniece, un bija brīdis, ka puikas te trakoja un plēsās savā starpā. Pirtniece sacīja, ka tas nekam neder – ja grib kauties, lai iet pirtī un zvetē viens otram ar slotām. Tā viņi arī izdarīja, un ar laiku puišiem tā lieta iepatikās. Tagad visi trīs iet pirtī – gan paši per, gan ļauj nopērt citiem. Reizēm viņus stimulē dīķis, jo puikas labi zina, ka pēc pēršanās varēs iet dīķī peldēties.”   

Jautāts par nākotnes iecerēm, saimnieks spriež, ka derētu uzbūvēt arī peldošu melno pirti – tur, dīķa galā. “Melnajai pirtij ir sava aura, savs gars. Maniem vecvecākiem bija melnā pirts, ko apmeklēju bērnībā. Ar tādu pirti saistās manas bērnības smaržas un atmiņas. Kad pirms pāris gadiem viesojos pirts muzejā Murjāņos un apmeklēju melno pirti, uzreiz atcerējos bērnību. Tādā pirtī gars ir asāks, tam ir savs pikantums. Melnā pirts ir īpaša, katru reizi es tādā negribētu iet, taču reizi mēnesī labprāt.”

Vēl viņš domā, ka nebūtu slikti uztaisīt atpūtas namiņu, kurā būtu iespējams pagulēt sienā. “Vispirms jāpabeidz sava privātmāja. Es katru gadu saku, ka Ziemassvētkos tur ievākšos. Ceru, ka šogad beidzot tā arī notiks.”