Puika sataisa milzīgu traci autobusā, jo mazais brālītis iesēdās vienīgajā brīvajā sēdvietā
Pieaugušajiem var likties muļķīgi, ka bērni strīdas par sēdvietu autobusā. Taču bērnu psiholoģe un spēļu terapijas speciāliste Simona Raize intervijā portālam Jauns.lv skaidroja, ka bērni uz šādām situācijām skatās citādi un var nokrist autobusā pie zemes, kliegt un spiegt, lai panāktu sēdvietas atbrīvošanu.
Runājot par brāļu un māsu attiecībām, psiholoģe norādīja, ka bieži vien ģimenēs ir tādas situācijas, ka mazākais brālis grib apsēsties tieši tajā pašā vietā, kur jau sēž lielākais brālis. Tādā gadījumā vecākiem nebūtu uzreiz jāsaka: “Lielākais brālis palaidīs mazāko apsēsties, jo viņš ir lielāks.”
Nosaukt bērna emocijas
Vispirms vecākiem vajadzētu nosaukt bērna emocijas, piemēram: “Redzu, ka tu esi nikns, neapmierināts, dusmīgs, vīlies.” Nebūtu pareizi teikt: “Tas nekas, ka mazākais brālis grib iesēsties tavā vietā, tu esi lielāks, tev viņš ir jāpalaiž apsēsties.”
Tāpat sākumā ieteicams nosaukt bērna emocijas un ieturēt pauzi, nevis uzreiz skriet un meklēt, kur vecākais dēls var apsēsties. Bieži vien bērniem pietiek ar to, ka mēs, pieaugušie, vienkārši pasakām: “Es saprotu, kāds ir tavs sašutums.”
Pieaugušajiem tas liekas tikai muļķīgs strīds
Nereti pieaugušajiem liekas: “Kādas muļķības! Paņem krēslu un apsēdies citur! Kā mēs tagad regulēsim kaut kādas emocijas!?”
Protams, 20, 30 vai 40 gadus vecam pieaugušam cilvēkam var likties muļķīgi strīdēties par apsēšanās vietu. Ja kāds apsēstos mūsu, pieaugušo, vietā, mēs neraudātu, bet mums jāsaprot, ka bērniem šis jautājums nav muļķīgs.
“Bērniem ir pavisam cita pasaule. Viņiem tā ir nopietna lieta, ja kāds ir apsēdies tur, kur viņi gribēja, speciāliste sacīja.
Autobusā jāpalaiž apsēsties mazākais
Vienlaikus lielākajam brālim būtu jāspēj pieņemt situācija, ka mazākais brālis šoreiz iesēdies tieši tajā sabiedriskā transporta sēdvietā, kurā viņš gribēja apsēsties.
Pieaugušajiem sabiedriskā vietā, piemēram, autobusā, kur ir tikai viena brīva sēdvieta, vajadzētu iesaistīties un ar bērniem sarunāt, ka lielākais dēls braucienu pavadīs, stāvot kājās, bet mazākais apsēdīsies.
Skaidrot, ka mazais vēl nevar tik ilgi nostāvēt
Šajā gadījumā ir jāpielāgojas tam, ka mazais brālis, kuram ir tikai 1-1,5 gadi vai pat 2-3 gadi, nevarēs nostāvēt kājās visu brauciena laiku, bet lielākais bērns, kuram ir 6-7 gadi, to varēs.
Vecākajam bērnam var teikt: “Es saprotu, ka tev ir sašutums, bet šoreiz jāļauj brālītim pasēdēt, jo viņš ir mazāks, viņš nevar tik ilgi stingri noturēties.”
Ja vecākais brālis nokrīt zemē un kliedz
Bet ko darīt, ja vecākais bērns tomēr nokrīt autobusā pie zemes un kliedz, ka grib sēdēt mazākā brālīša vietā? “Tik un tā vecākiem joprojām vajadzētu regulēt situāciju.” Tā jārīkojas arī tad, ja bērns jau sāk kliegt un ir vecumā, kad sabiedriskā vietā tā vairs nevajadzētu darīt.
Ir pieļaujami, ka 2-3 gadu vecumā bērns var šādi rīkoties. To sauc par divgadnieka krīzi, un tās kulminācija ir aptuveni 2,5 gadu vecumā, kad ir vislielākās emocijas. Sagaidāms, ka līdz 3 gadu vecumam bērna emociju izpausmes mazinās, bet 3-4 gadu vecumā tās stabilizējas un bērns vairs netaisa šādus untumus sabiedriskā vietā, psiholoģe skaidroja.
Vai bērns ir vesels un labi izgulējies?
Viņa turpināja: ja bērns vecumā virs 3 gadiem uztaisa šādu untumu sabiedriskā vietā, ka grib sēdēt tieši tajā vietā, kur apsēdies mazākais brālītis, tad jāanalizē arī vairāki citi aspekti.
Piemēram, varbūt viņš bijis slims un tāpēc ir grūtāk vadīt emocijas. Varbūt ir vakars, kad viņš pēc bērnudārza jūtas noguris un ir mazāk spējīgs regulēt emocijas.
“Zvaigznītē” spiedz un kliedz
Bet gadās, ka šādu īpašu apstākļu nav, bērns ir labi izgulējies un visa ģimene kopā dodas izbraucienā, kura laikā mazākais brālītis iesēžas vecākā brāļa iedomātajā vietā.
Ja lielākais bērns tad nokrīt pie zemes “zvaigznītē” sabiedriskajā transportā, kliedz un spiedz, vecākam vēl joprojām nebūtu jāatdod sēdvieta lielākajam bērnam.
Vecākais bērns jau ir iemācījies izmantot kliegšanu
“Šī situācija parāda to, ka bērns nav iemācījies pieņemt atbildi “nē”, viņš izmanto situāciju. Visticamāk, ja bērns to dara sabiedriskā vietā, viņš to ir darījis arī citur, un tas ir labi strādājis. Ne apzināti, bet bērns ir iemācījies, ka šādi strādā sistēma.
Jo lielākas ir emocijas, jo viņš ir pieprasošāks un dusmīgāks, jo viņam vairāk iedod to, ko viņš vēlas. Šajā situācijā vajadzīga emociju regulācija un robežas,” psiholoģe pauda.
Vecākajam bērnam var teikt: “Zinu, ka tu esi nikns, bet šobrīd mēs esam sabiedriskā vietā, patlaban tev ir jāceļas kājās. Šeit pie zemes gulēt nevar. Brālītis paliks turpat sēdēt. Redzu, ka tu esi sašutis, bet mēs neko nemainīsim.”
Mierīgā balsī atkārtot to pašu
Bērna reakcija var būt atkarīga no viņa temperamenta. Jo tas ir vairāk izteikts uz neatlaidību un bērnam ir augstāka uzmanības noturība, jo viņam būt grūtāk iziet no untuma, kurā viņš atrodas. Emocijas var būt spēcīgākas.
Bet vēl joprojām vecākam būtu mierīgā balsī jāatkārto viens un tas pats. Bērns sekos līdzi vecāku reakcijai un uzvedībai. Viņš iemācīsies, ka zemē krišana un kliegšana autobusā nestrādā un ar to nevar panākt to, ko viņš ir gribējis, psiholoģe rekomendēja.
