Bērni no dabas nav “nerātni”, viņi apzināti nemēģina mūs padarīt trakus, saka psiholoģe

Saprast bērna attīstību

Nereti bērnu uzvedība prasa pacietību. Dusmu lēkmes, vēlme pēc “tieši tās krāsas krūzītes”, pārlieku liela emocionalitāte – tas var būt tik satraucoši un, jā, arī kaitinoši. Tomēr šī uzvedība ir normāls attīstības posms. Izprotot bērnu smadzeņu attīstības pamatus, ir daudz vieglāk saprast, kāpēc bērni mēdz uzvesties tieši tā, kā viņi to dara, un būtiski mainās tas, kā mēs redzam savus bērnus. Bērni no dabas nav “nerātni” un tāpat vien nemēģina mūs apzināti padarīt trakus. Viņi dara vislabāko ar to, kas viņiem ir. Brīdī, kad palīdzam bērnam nomierināties un risināt to, kas mazo sirsniņu ir satraucis, mēs atbalstām pozitīvu smadzeņu attīstību.

Cilvēka smadzenes attīstās, sākot ar primitīvo smadzeņu daļu, kas atbild tikai par dzīvības uzturēšanu, līdz smadzeņu garozai, kas ir mūsu loģiskā, problēmas risinošā smadzeņu daļa. Ir nepieciešami vairāki gadi, lai šī attīstība notiktu, tāpēc mēs nevaram sagaidīt, ka bērni domās loģiski, ja attiecīgā smadzeņu daļa vēl nav attīstījusies. Tas ir kā gaidīt, ka bērns brauks ar riteni, pirms viņš ir iemācījies staigāt.

Smadzeņu attīstības posmi pirmajos dzīves gados

Pirmā smadzeņu daļa attīstās no dzimšanas līdz aptuveni sešu mēnešu vecumam. Tas ir smadzeņu stumbrs, kas kontrolē sirdsdarbības ātrumu, elpošanu un aizstāvēšanās, bēgšanas un sastingšanas reakciju. Šai smadzeņu daļai nav nepieciešama “domāšana”, tā ir reaktīva. No sešu mēnešu līdz divu gadu vecumam attīstās vidussmadzenes, kas ir atbildīgas par kustībām un koordināciju. Šajā posmā bērni mācās velties, rāpot un staigāt. Posmā no diviem līdz septiņiem gadiem smadzenēs notiek limbiskās sistēmas attīstība, kas atbild par emocijām. Šī ir tā smadzeņu daļa, kuru vecākiem, šķiet, izprast ir visgrūtāk. Ne velti ir radušies tādi termini kā “briesmīgie divgadnieki” un “nevaldāmie trīsgadnieki”. Šajā attīstības posmā bērni sāk izjust ļoti spēcīgas emocijas, bet viņiem vēl nav attīstījušās valodas un domāšanas smadzeņu daļas, lai paustu šīs emocijas un tiktu ar tām galā. Pat tad, ja bērns runā labi, šajā vecumā emocionāli viņš lielākoties atrodas smadzeņu limbiskajā daļā.

Smadzeņu garoza, kas atbild par domāšanas procesiem, attīstības uzmanības centrā nenonāk līdz pat septiņu gadu vecumam, lai gan zināma attīstība notiek aptuveni no četriem gadiem. Tātad – ja kārtīgi padomājam, pilnīgi iespējams, ka mūsu prasības pret piecus un sešus gadus veco bērnu patiesībā nemaz nav izpildāmas. Prefrontālā garoza ir smadzeņu daļa, kas mums palīdz regulēt emocijas, kontrolēt sociālo uzvedību, risināt problēmas un domāt saprātīgi. Ir noderīgi zināt, ka šī smadzeņu daļa joprojām attīstās līdz pat 20 gadu vecumam, tāpēc bērns vienkārši nebūs spējīgs domāt tāpat kā pieaugušais.

Ko tas nozīmē?

Ir svarīgi saprast, kur bērns atrodas savā attīstības posmā. Mēģinājums iesaistīties nopietnās diskusijās, sevišķi, ja bērns vēl atrodas smadzeņu limbiskās sistēmas attīstības periodā, nepalīdzēs. Vecākiem ir jābūt pacietīgiem un līdzjūtīgiem pret bērnu. Neatkarīgi no tā, cik gudrs, jūsuprāt, ir jūsu trīsgadnieks, viņš nav spējīgs racionāli saprast to, kāpēc zilā krūze ir tieši tāda pati kā rozā krūze. Viņš nevar saprast to, ka krūzes ir vienādas un viņš var dzert no abām. Viņš zina tikai to, ka gribēja rozā krūzīti, bet jūs viņam iedevāt zilo, un tajā brīdī viņa pasaule vienkārši sabruka. Atrašanās šajā attīstības posmā nozīmē arī to, ka bērns daudz jūtīgāk reaģē uz jauniem notikumiem. Viņš jūtas mierīgāks, ja ikdienā ir nepārtrauktība un rutīna. Kad notikumi mainās, var šķist, ka kaut kas nav kārtībā, un bērnam, nespējot paredzēt, kas notiks tālāk, rodas trauksme.

Pirms domājošā smadzeņu daļa ir attīstījusies, bērns nevar pateikt – “es jūtos mazliet uztraucies par...” vai “es esmu patiešām bēdīgs par...”. Viņa komunikācija ir viņa uzvedība. Mūsu uzdevums ir palīdzēt bērnam nomierināties, savā veidā kļūstot par viņa “domājošajām smadzenēm”, dodot valodu viņa sajūtām.

Daudz apskāvienu, mierināšanas, un tikai tad, kad mazais ir mierīgs, pastāstiet savas sajūtas par notikušo: “Tu tiešām biji bēdīgs, ka nedabūji rozā krūzīti.” Tikai tad, kad bērns jūtas saprasts, ir jēga turpināt un loģiski skaidrot situāciju: “Rozā krūze bija netīra, tāpēc es iedevu tev zilo krūzīti.” Protams, tas var izklausīties nereāli, jo kam tad mūsdienās ir laiks? Taču cīņa ar bērnu un mēģinājumi uzspiest savu taisnību brīdī, kad mazais nav spriest spējīgs, var aizņemt vēl ilgāku laiku, un parasti tas nedarbojas. Tāpēc vecākiem ir jāpārliecinās, ka tiek saglabāta kontrole un nenokļūstam arī savā “limbiskajā pasaulē”.

Jāatceras, ka limbiskajā smadzeņu sistēmā neatrodas tikai mazi bērni. Katru reizi, kad esam saspringti vai nemierīgi, mūsu racionālās domāšanas smadzeņu daļa tiek izslēgta un mēs reaģējam, balstoties uz instinktu un emocijām. Mums visiem ir bijuši brīži, kad esam zaudējuši savaldību. Vai tajā brīdī, ja kāds pienāktu pie tevis un teiktu: “Tava uzvedība nav loģiska, beidz ārdīties!” – tas palīdzētu? Tas radītu vēl lielāku satraukumu. Bērni ir tādi paši, vienīgā atšķirība ir tā, ka viņu tolerance pret stresu un trauksmi ir zemāka nekā pieaugušajiem, tāpēc viņi, visticamāk, atrodoties savā emocionālajā smadzeņu daļā, nav spējīgi satikties ar loģiku, tas vienkārši nedarbojas. Jums ar bērnu ir jāsatiekas viņa emocionālās attīstības līmenī.

Vecākiem nav jāpārzina neiropsiholoģijas smalkumi, taču pamatzināšanas par smadzeņu attīstību var atbrīvot mūs no pārlieku augstām cerībām un prasībām pret bērniem. Tas arī palīdz bērnu uzvedību uztvert kā normālu. Saprast, kas viņiem ir nepieciešams, lai mēs palīdzētu attīstīt šīs prasmes, nevis sodītu par reaģēšanu normālā, viņu attīstībai atbilstošā veidā. Mēs nevaram sagaidīt, ka bērni domās ar pieaugušo smadzenēm, viņiem vienkārši nav šo prasmju. Viņu emocijas ir pārāk intensīvas, lai tās pārvaldītu, un viņi fiziski nevar tās regulēt vieni. Lai šīs prasmes attīstītu, bērnam ir nepieciešams vecāku atbalsts.

Ar ko sadarbība atšķiras no paklausības?

Ja regulāri no bērna sagaidām bezierunu paklausību, iespējamība “cīņai par varu” palielinās. Ja kliedzieni, sodi, manipulācijas un baiļu radīšana bērnos kļūst par normālu ikdienas komunikācijas veidu, lai panāktu vēlamo uzvedību, ar laiku bērni vēl vairāk pārkāpj robežas, cenšoties iegūt kontroli un neatkarību. Un šīs cīņas tikai vairojas, un uzvarētāju nav. Ja vecāki ir īpaši autoritatīvi, emocionāli un fiziski vardarbīgi, jā, bezierunu paklausība tiks panākta, bet bērna emocionālās veselības attīstībai tas izraisīs neatgriezeniski traumējošus procesus.

Vai akla paklausība tiešām ir tas, ko vēlamies? Vai gribam, lai mūsu bērns izaug par pieaugušu cilvēku, kurš darīs tā, kā viņam citi liek? Nekad neapstrīdot autoritāti, vienaudžu spiedienu vai emocionālo vardarbību pret sevi? Protams, nē! Bērna emocionālā audzināšana ir kā prakses vieta bērna turpmākajai dzīvei. Mājām un atmosfērai tajā ir jābūt kā drošākajai vietai uz pasaules, nenoliedzot, ka vecākiem, iespējams, dažkārt nāksies saskarties ar intensīvāku konfliktu, taču tam nav jābūt ar negatīvu un emocionāli degradējošu pieskaņu. Vecāku galvenais uzdevums ir bērniem iemācīt, kā paust savu viedokli un apšaubīt lēmumus, kad tas ir nepieciešams.

No otras puses, sadarbība nozīmē, ka tiek izskaidrotas jūsu cerības un jūs aicināt arī bērnu pārdomāt, kā tās izpildīt. Tas nenozīmē, ka jūsu bērns dara visu, ko vēlas. Tas nozīmē, ka viņam ir dotas izvēles iespējas un zināma kontrole pār to, ko viņš dara. Joprojām pastāv robežas, taču situācijas tiek risinātas kopā, nevis “jo es tā teicu”.

Kā veicināt sadarbību?

Izskaidrojiet noteikumus. Protams, noteikumiem ir jābūt. Mēs vēlamies, lai mūsu bērni izaugtu par pieaugušajiem ar mūsu vērtībām un tikumiem. Runājot ar savu bērnu, skaidri izsakiet savas cerības un paskaidrojiet, kāpēc tas ir svarīgi. Bērns, visticamāk, ievēros noteikumus, ja viņš sapratīs, kāpēc šis noteikums vispār ir nepieciešams. Vai jūs teiktu “nē” savam partnerim, nepaskaidrojot, kāpēc? Vai arī teiktu: “… jo es tā teicu!” Mēs to nedarītu, jo tas ir necienīgi un mulsinoši. Tas pats attiecas uz bērniem. Vecākiem nav jāsniedz gari un literāri pārgudri skaidrojumi, tomēr daži paskaidrojumi ir noderīgi. Piemēram, bērnam ir jāsakārto sava istaba. Var paskaidrot, ka ģimenē visi cits citam cenšas palīdzēt un katram mājās ir savi pienākumi. Istabas kārtošana ir bērna pienākums. Vai arī jūs varat paskaidrot, ka sakāt “nē”, jo esat noguris. Vienkārši, bet bērnam vismaz tiek sniegts kāds konteksts, kas var (bet ne vienmēr) palīdzēt viņam saprast.

Dodiet bērniem zināmu kontroli. Kā pieaugušie mēs varam aizmirst, ka arī bērni ir cilvēki. Tāpat kā mums, bērniem nepatīk justies manipulētiem un bezspēcīgiem. Kad bērni sāk teikt “nē”, viņi mācās neatkarību un saprot, ka arī viņiem ir izvēles iespējas. Bērna emocionālajā attīstībā tas ir ļoti vērtīgs process, lai arī vecākiem bieži vien tas tā nešķiet. Brīdī, kad sajūtam – bērns vēlas zināmu kontroli, mums nevajadzētu reaģēt, atņemot viņam lielāku kontroli. Tas nenozīmē ļauties visām viņa vēlmēm. Piemēram, ja bērns nevēlas iet dušā, dodiet viņam iespēju izvēlēties: vai viņš vēlas nomazgāties dušā pirms vakariņām vai pēc tam? Mazākiem bērniem tā var būt šķīvja izvēle pirms vakariņām, jo vakariņu ēdienu viņi nevar izvēlēties. Bērns joprojām dara daļu no tā, ko vecāki vēlas, bet viņam šķiet, ka viņš kaut kādā mērā kontrolē savu dzīvi.

Vienmēr ieteicams uzslavēt bērna spēju izvēlēties. Kad bērni jūtas saprasti un novērtēti, viņi vairāk spēj pieņemt mūsu robežas. Arī pieaugušajiem dažreiz ir grūti ievērot noteikumus... Ja iespējams, dodiet viņiem iespēju izvēlēties. Piemēram, mazais negrib iet gulēt. “Es zinu, ka tu gribi spēlēties ilgāk. Ir grūti beigt rotaļu un gatavoties gulētiešanai. Vai tu gribi izvēlēties grāmatu, ko mēs lasīsim gultā?”

Vai ir vērts cīnīties? Ir dažas situācijas, kad tiešām nav vērts cīnīties. Šādā situācijā ļaujiet bērnam nevēlamās sekas piedzīvot pašam. Ja aukstā dienā viņš atsakās vilkt cimdus, ļaujiet viņam iziet ārā un piedzīvot aukstumu. Tādā veidā bērni mācās paši un vecākiem nav jāiesaistās liekās diskusijās. Protams, šī metode nedarbosies, ja sekas rada bīstamību bērna veselībai, bet, ja tas ir tikai diskomforts, ļaujiet viņam pašam pieņemt lēmumu.

Jums ir jāizlemj, kādas ir jūsu pamatvērtības un kādas darbības bērnam tiešām ir jāveic. Vai tā ir vēlme, lai jūsu bērni būtu laipni? Izpalīdzīgi? “Liek jūs mierā”, kad jums tas ir nepieciešams? Kad saprotat, kas jums patiešām ir svarīgs, varat atlaist citas “cīņas”, ja, piemēram, puika visur vēlas valkāt supervaroņa apmetni vai meita velk, jūsuprāt, nesaskaņotu apģērbu. Tie ir sīkumi, kas jāpalaiž vaļā.

Risiniet problēmas kopā

Ja konstatējat, ka regulāri ir domstarpības par vienu un to pašu problēmu, jums tā ir jārisina kopā. Ja bērnu šajā procesā neiesaistāt, jūs vienkārši gatavojaties kārtējai cīņai par varu. Kad abi esat mierīgi, mēģiniet ar bērnu apsēsties un rāmā balsī pārrunāt notikušo. Dodiet bērnam iespēju nākt klajā ar savām idejām par iespējamiem risinājumiem. Ja idejas nav tādas, kas, jūsuprāt, darbosies, piedāvājiet savus ieteikumus, bet esiet gatavi uzklausīt bērna problēmas, satraukumus vai iegribas. Jums noteikti nāksies nedaudz atkāpties, tomēr paturiet prātā – tas, ka bērns jums paklausa bez ierunām, nav un nekad nebūs īstā uzvara, bērns tikai sajutīsies kontrolēts un vēlēsies vēl vairāk sacelties. Ja bērns nāk klajā ar idejām, par kurām jūs abi varat vienoties, tās, visticamāk, tiks ievērotas un viņš arī jutīsies novērtēts. Tā, lūk, ir īstā uzvara!

Viena no lielākajām un veselīgākajām ietekmēm, kas mums var būt pār mūsu bērniem, ir veselīgas attiecības ar viņiem. Kad mēs mācām (disciplinējam) savus bērnus, mēs to darām, lai viņi mācītos un augtu, nevis lai kaitētu viņiem. Kad mēs disciplinējam savu bērnu, mēs esam ar viņu kopā, skaidrojam, kādi noteikumi tika pārkāpti, kādas ir sekas, un iesaistām bērnu problēmas risināšanā. To darot, mēs strādājam kopā – kā komanda, nevis tikai “mēs un viņi”. Mēs izrādām izpratni par to, kā bērns jutās, kā arī runājam par to, kā attiecīgajā situācijā jutāmies mēs vai citi. Atzīstot viņa un mūsu jūtas, mēs ar bērnu savienojamies emocionālā līmenī, veidojot un mācot izpratni.

Paklausība jau sen ir bijis vecāku mērķis, taču bezierunu paklausība var nodarīt vairāk ļaunuma nekā labuma. Vecāku mērķis ir palīdzēt bērnam augt un attīstīt savas vērtības, uzskatus un pārliecības. Mēs vēlamies, lai mūsu bērni izaugtu par neatkarīgiem pieaugušajiem, kuri paši spēs pieņemt pareizos lēmumus. Tāpēc nevaram uzspiest paklausību, tā vietā ir jāattīsta sadarbība.