Bērns nokrīt veikalā uz grīdas un raud, bet apkārtējie šausminās, ka agrāk bērni nebija tik izlaisti un raudulīgi

Viņa atzina, ka bieži vien mēs domājam par emociju regulēšanu tikai tad, kad jau ir “vētra” – lielas, spēcīgas un intensīvas emocijas. Tad mēs parasti domājam, ko darīt. 

“Bet īstenībā tās jau ir sekas. Tas ir gala rezultāts tam, kādas kopumā ir emociju regulācijas spējas. Ja tās ir gana atbilstošas bērna vecumam un konkrētajai situācijai, tad tik bieži neveidojas vētras. Līdz ar to mēs ikdienā neredzam tik daudz emociju, tās nav tik spēcīgas un izteiktas. 

Savukārt tādās situācijās, kad jau ir daudz emociju, mēs runājam par to, ka acīmredzot emociju regulācija nav pietiekami laba, jo bieži vien redzam, ka bērns vai pieaugušais reaģē ļoti ātri.”

Vai tiešām mūsdienās bērni ir izlaistāki un raudulīgāki? 

Psiholoģe uzsvēra, ka saistībā ar emociju regulāciju jārunā arī par cilvēka temperamentu. Ļoti bieži sabiedrībā dzirdamas runas, ka mūsdienās bērni ir izlaistāki, raudulīgi un emocionālāki. Mēdz teikt: “Kā var būt, ka bērns var nokrist veikalā zemē un sākt raudāt? Agrāk vispār nekā tāda nebija!” 

Viņa skaidroja: “Tas, kādēļ šobrīd redzam vairāk emocionālākus bērnus, saistīts ar to, ka mēs, pirmkārt, ļaujam viņiem paust emocijas. Varbūt dažkārt ir zināšanu trūkums, cik daudz, kādā veidā un ko ar emocijām darīt, kad bērnam tās parādās. Tad ir mulsums. 

Agrākos laikos bija ļoti izteikti, ka emocijas nedrīkst paust. Ja emocijas pauda, tā bija neaudzinātības pazīme bērniem. Bieži vien neveselīgā veidā tika iemācīta disciplīna, ka nedrīkst paust emocijas.”

Bērni ir ļoti dažādi 

Saistībā ar temperamentu jāsaprot, ka viena daļa cilvēku emocijas pauž uz āru. Tas nozīmē, ka mēs tās ārēji redzēsim. 

Bet otra daļa cilvēku pauž emocijas uz iekšu. Tad mēs neredzam emocijas uz āru, jo bērns nekliedz, nespiedz un nemet neko pa gaisu. Bet tas nenozīmē, ka viņam šīs emocijas nav tik pat lielas kā tam bērnam, kurš tās raud uz āru! Vienkārši šis bērns tās pauž uz iekšu, psiholoģe skaidroja. 

Ja bērns kļūst agresīvāks 

Viņa pastāstīja vairākas tipiskas situācijas. Ja bērnam ikdienā ir spriedze (un tā var būt arī tādēļ, ka viņš vienkārši nezina, kā emocijas regulēt), tad tie bērni, kuriem emocijas ir uz āru vērstas, būs agresīvāki. 

Mēs pamanīsim viņu uzvedības izmaiņas. “Mēs varam viņiem ātrāk palīdzēt, jo viņus vieglāk atpazīstam.” 

Ja bērns sāk čurāt gultā 

“Bet tos bērnus, kuri emocijas vērš uz iekšu, mēs parasti nepamanām, jo viņu emocijas netraucē mums. Šiem bērniem var vairāk parādīties dažādas psihosomatiskas izpausmes, piemēram, vēdersāpes, galvassāpes, šķidra vēdera izeja, čurāšana, kakāšana biksēs un pa nakti, matu virpināšana, nagu graušana, matu plūkāšana u.tml.  

Lielākiem bērniem, pusaudžiem ir izteikts: ja viņi nepauž emocijas uz āru, viņi var sākt graizīties vai paškaitēties.”

Mūsdienās dodam vietu bērnu emocijām 

Speciāliste norādīja: to, kādā veidā cilvēks pauž emocijas (uz āru vai iekšu), nosaka viņa temperaments. Protams, to ietekmē arī apkārtējā vide. 

“Agrāk bija diezgan stingras prasības, kā emocijas drīkst un nedrīkst izpausties. Bet mūsdienās mēs cenšamies audzināt bērnus tā, lai dotu vietu viņu emocijām un to paušanai.” 

Emociju regulācija attīstās pakāpeniski 

Psiholoģe akcentēja, ka, bērnam augot un attīstoties, viņa emociju regulācija (tāpat kā citas jomas) attīstās maziem solīšiem. Piemēram, kad bērns mācās rakstīt, mēs vispirms attīstām viņa sīko motoriku, dodam pirkstos dažādas sīkas lietiņas, tad viņš zīmē ar krītiņiem. Tikai pēc laika mēs viņam dodam darba lapas un mācām burtus. Viss notiek pakāpeniski. 

“Ar emociju regulēšanu ir tāpat. Tā attīstās pakāpeniski. Jo bērns aug lielāks, jo nobriedušāks viņš kļūst, jo vairāk viņš spēj uztvert, jo vairāk viņš spēj tikt galā ar apkārtējām lietām.” 

Neļaut zīdainītim raudāt ilgu laiku 

Runājot par emociju regulēšanu, jāsaprot, ka katrā vecumposmā bērns ir spējīgs izturēt noteiktu devu emociju un būt noteiktu laiku tajās, īpaši spēcīgākajās spriedzes emocijās. “Tas var būt gan prieka situācijās, kad bērns ir sajūsmā, gan arī pārdzīvojumu situācijās, kad bērnam ir skumjas, sašutums u.tml.”

Mēs sagaidām, ka mazs zīdainītis 1-2 minūtes var paraudāt, bet kopumā pieaugušajiem viņš ir jāaijā un jāmierina, lai bērns šajās emocijās nebūtu par ilgu un tas neradītu kaitējumu viņam un  viņa smadzenēm.

Nevajag vilkt bērnu ārā no visām emocijām 

Paralēli mums bērns ir gan jāmierina, gan jāpalīdz viņam saprast, ka, piemēram, zobu šķilšanās laikā var būt lielāks niķīgums, grūtības, sāpes. 

“Vecāks nevar viņu izvilkt ārā no šīm emocijām. Tā ir pilnīgi atbilstoša, dabiska situācija, ko bērns piedzīvot. Tādā situācijā bērns būtu jāmierina, nevis jāvelk ārā no emocijām.” 

Mierināt bērnu nozīmē normalizēt viņa emocijas, sakot, piemēram: “Tev aug zobiņi, tāpēc atnācis niķītis, tev ir grūtāk pagulēt un tu gribi kaut ko paņemt mutītē.” 

Ir normāli, ka tu tā jūties 

“Ar visām šīm lietām, ko sakām, mēs bērnam iemācām, ka tas, ko viņš jūt, ir normāli. Ir normāli tajā būt. Tikai pēc tam ir ārā vilkšana no emocijām, piemēram, situācijā, kad bērns ir sasities, parasti pirmais, ko mēs darām, ir papūšam sasitumu un pasakām: “Viss kārtībā, skrien tālāk, tu esi liels, tev jau par to vairs nav jāraud.” To sauc par vilkšanu ārā no emocijām.

Bet būt ar emocijām nozīmē nevis teikt, ka viss būs kārtībā un es tev papūtīšu celīti, bet sacīt: “Tev bija tāda sāpīte, tu skrēji un neredzēji šķērsli, tas bija negaidīti, tev izveidojās pušumiņš.” Bērns pat var sabīties, ieraugot pušumu,” speciāliste skaidroja. 

Nosaukt situāciju un emocijas 

Pieaugušajiem vispirms vajadzētu nosaukt konkrēto situāciju un emocijas, nevis vilkt bērnu ārā no emocijām, sakot: “Papaijāšu, papūtīšu, viss būs labi.” 

Ja vecāki visu laiku velk bērnu ārā no emocijām, viņi nepalīdz bērnam būt spriedzē, kas ir atbilstoša viņa vecumam. Kad bērnam ir 1 gads, viņš spriedzē var atrasties 2-3 minūtes, viņš var nedaudz pagaidīt un pat īdēt, ja vēlas dabūt ārā kādu mantiņu.

Pat tad, ja bērns īd 

Viņa skaidroja, ka tā ir pilnīgi normāla bērna emocionālā sajūta, ja viņš pats grib dabūt mantiņu apstākļos, kad var to izdarīt. Vecākiem tādā situācijā nevajadzētu izvilkt mantiņu un iedot to bērnam. Pareizāk būtu raksturot situāciju, sakot: “Redzu, ka tu centies izvilkt mantiņu, tu to ļoti gribi.” 

Tā var rīkoties pat tad, kad bērns jau riktīgi īd. Viņš cenšas, ir mērķtiecīgs, tāpēc bērns nebūtu jāglābj un jāvelk ārā no emocijām. Nav pareizi, ja vecāki ļoti bieži velk ārā bērnus no emocijām, speciāliste uzsvēra. 

Trakā trīsgadnieka raudāšana 

Kad bērnam jau ir 2-3 gadi, viņa kapacitāte uztvert informāciju ir kognitīvi lielāka. Līdz ar to smadzenes paredz, ka bērns būs spējīgs apstrādāt lielāko informācijas daudzumu un tik galā ar emocijām. 

Var gadīties, ka bērns visu laiku tiek vilkts ārā no emocijām, viņš nav iemācījies būt spriedzē un nav pagarinājis savas spriedzes izturības spējas, bet tad pēkšņi tiek sagaidīts, ka viņš varēs regulēt lielas emocijas. Tādās situācijās trīsgadnieka raudāšana izskatās diezgan traki. 

Trīsgadnieks jau var vairāk 

“Bērns ir lielāks, viņš pauž lielākas emocijas, viņš var vairāk izteikties, runāt, kļūt agresīvāks, lai gan mēs sagaidām, ka tajā vecumā viņš konkrētu spriedzi var izturēt. 

Piemēram, viņš var pagaidīt ilgāk rindā; viņš var apēst to, kas ne visai garšo; viņš var samierināties, ka kāds cits ir paņēmis viņa mantu, tāpēc pats pie tās netiek; viņš var samierināties, ka kāds cits piespieda pogu vai apsēdās viņa vietā. Mēs sagaidām, ka bērns par šīm lietām vairs neraud, nepauž tik lielas emocijas, jo ir iemācījies, ka tas ir normāli.” 

Vecāki iemāca bērnam, ka viņš nevar būt spriedzē

To viņš iemācās tad, kad mēs esam ar viņu kopā tādos brīžos un sakām: “Redzu, ka tu esi sašutis, jo netiki tajā vietā apsēsties.” 

Tas nenotiek, ja mēs sakām: “Redzi, tur būs cita vieta. Palaid brālīti apsēsties, jo tu esi lielāks un mazākajiem ir jāpalīdz.” Šādā veidā mēs iemācam bērnam to, ka viņš nevar būt spriedzē. Mēs viņu visu laiku velkam ārā no emocijām, bērnu psiholoģe rezumēja.