Pameta prestižu darbu aģentūrā un sāka strādāt noliktavā. Pieredzes stāstā par izdegšanu dalās Dainis
Izdegšana darbā – vēl pirms pāris gadu desmitiem tādu terminu nezināja un mūsu vecvecāki teiktu: blēņas vai izlaidība. Bet mūsdienās izdegšanas sindroms ir realitāte daudziem. Par to TV3 sarunu šovā “Zilonis studijā” pieredzē dalījās Dainis Gžibovskis, kurš ilgus gadus strādāja reklāmas nozarē un gadiem krāto pieredzi nomainīja pret darbu noliktavā.
“Es pametu stresainu darbu mārketingā, kura dēļ saskāros ar bezmiegu, un sāku strādāt noliktavā. Es sapratu, ka citu viedoklis nav svarīgs,” Dainis Gžibovskis citēts izdevumā “Business Insider”. Sarunu šovā “Zilonis studijā” Dainis atzīst, ka šāds solis sperts labākas pašsajūtas vārdā.
Daiņa lēmums no reklāmas un mārketinga jomas pāriet strādāt noliktavā bija, no vienas puses, likumsakarīgs, bet no otras – arī nejaušība. Reklāmas industrijā viņš sāka strādāt 22 gadu vecumā un nostrādāja līdz 31 gada vecumam. “Sāku strādāt reklāmas aģentūrā, un tur es nostrādāju astoņus gadus bez atvaļinājuma,” stāsta Dainis. Iespējas doties atvaļinājumā nebija tādēļ, ka par konkrēto jomu uzņēmumā viņš bija vienīgais atbildīgais.
Dainis strādāja, strādāja, un likumsakarīgi nejaušais brīdis, kas izvērtās izdegšanā, nāca pamazām. “Sāc just, ka tev tiem pašiem darbiem vajag vairāk laika, tev ir grūti piecelties no rīta, jo tev vairs nav motivācijas, darbs, kas agrāk sniedza prieku, to vairs nesniedz. Naktī mosties no domas, ka kādu projektu varētu izdarīt labāk, trijos četros naktī sēdies pie datora, pārraksti kādu tekstu. Viens brīdis bija, ka es sāku mosties no trauksmes. Tad es sapratu, ka tā varētu būt izdegšana,” sarunu šovā “Zilonis studijā” stāsta Dainis.
Pēcāk vīrietis darbu uzņēmumā pameta un vienlaikus saņēma piedāvājumu no cita klienta vadīt reklāmas daļu. “Man šķita vilinošs piedāvājums. Kaut gan es īsti vairs negribēju strādāt reklāmā, bet piedāvājumu pieņēmu.
Vadīju reklāmas daļu, un bija grūti, jo es vairs nejutu saikni ar reklāmas nozari. Vienu dienu mums birojā pazuda elektrība, apakšstāvā ir noliktava. Man nepatīk neko nedarīt, es aizgāju uz noliktavu līmēt uzlīmes uz precēm un pakot pasūtījumus,” atminas Dainis.
Tajā brīdī viņam virs galvas iedegās sarkanā gaismiņa – šis ir tas, ko viņš grib darīt. “Tā bija pirmā reize deviņu gadu laikā, kad es darbā izjutu ļoti lielu mieru. Tajā monotonajā darbā es jutu, es daru kaut ko fizisku, man atslēdzas smadzenes un es beidzot jūtu mieru,” stāsta Dainis.
Viņš neslēpj – pēdējo gados, ko bija pavadījis reklāmas nozarē, darbā jutās arī nelaimīgs. “Iespējams, es biju vienkārši pārstrādājies. Es strādāju ļoti garas stundas, es arī nespēju novilkt robežu starp darbu un privāto dzīvi – es nesu darbu mājās, strādāju vakaros, brīvdienās, nebija novilktas robežas starp sevi un priekšnieku, priekšnieks zvanīja arī brīvdienās, vakaros bija e-pasti, īsziņas…
Es domāju, tā ir abpusēja vaina – gan pašam, ka tu nespēj novilkt robežas, gan no darba devēja, kurš pārkāpj robežas, labi apzinoties, ka viņš tās pārkāpj,” saka Dainis.
Esot reklāmas jomā, viņam pēdējos gados pietrūka arī aizrautības, kaut divdesmit gadu vecumā reklāmas daļas vadīšana būtu bijis viņa sapņu darbs.
“Es vairākus gadus nodzīvoju ar sajūtu, ka esmu neizdevies, tāpēc ka es ar izdegšanu saskāros, un pagāja kādi divi trīs gadi, kad es par to sāku runāt terapijā, kad es par to sāku runāt ar ģimeni, ģimene ļoti atbalstīja, bet, kad es par to runāju ar priekšniekiem – abi iepriekšējie priekšnieki ir lieli hustlekultūras (pārstrādāšanās glorificēšana jeb kultūra, kas mudina darbiniekus strādāt vairāk par standarta slodzi; ar to domāts arī darbs brīvdienās, nedēļas nogalēs; tā pieprasa darbu paveikt absolūti nekļūdīgi un ātrāk, nekā tiek prasīts – red.) atbalstītāji –, man pirmais priekšnieks pateica apmēram tā: no kā tu esi noguris, no sēdēšanas pie datora? Ļoti neizprotoša attieksme,” atklāj Dainis.
Jautāts, vai ir domājis par atgriešanos kādā dinamiski radošākā darbā, Dainis saka: “Es noteikti atgriezīšos strādāt kādā radošā jomā. Radošais tevī paliek un prasās izpausties, bet tagad es zinu savas robežas un scenāriju, kā rīkoties krīzes situācijās, ja tiešām jūti, ka viss ir cauri.”