Trīs gadus vecs bērns: “Mammu, tu zini, Sigita bučoja manu krāniņu!”
Reizēm šķiet, ka karsto kartupeli – bērnu seksualitāte – sabiedrība labprātāk nomestu zemē, izliekoties, ka tāda nav vispār. Taču speciālisti apgalvo – seksualitāte piemīt pat embrijam mātes miesās. Kā ar šo atziņu sadzīvot? Kā reaģēt uz bērna interesi par pornogrāfiju, savu un otra kailumu? Ko darīt, nonākot līdzīgā situācijā, lai neievainotu, nesāpinātu, vai – vēl svarīgāk – ko nedarīt, lai neizkropļotu trauslo psihi uz mūžu.*
Septiņgadīgā Jānīša mamma bija šokā. Tīrot digitālo fotoaparātu no neveiksmīgi uzņemtajiem kadriem, viņa piepeši ieraudzīju ko tādu, kas burtiski lika atkārties viņas žoklim. Kadrs pēc kadra bezkaislīgi uzrādīja viņas mazā dēlēna kādas brīvas pēcpusdienas vienatnes nodarbi vannas istabā. Lūk, Jānītis pliks visā augumā. Lūk, Jānīša dibens. Lūk, nākamais kadrs – Jānīša krāniņš tuvplānā...
“Ko man tagad darīt?” pēc ilgām un rūpīgām pārdomām, jau dziļā nakts klusumā, klausoties pirmklasnieka šņākuļošanā, mamma klusi taujāja Jānīša tēvam. Tēvs mirkli paklusēja, tad ieteica visu izdzēst un izlikties, ka nekā nav bijis.
Tālāk šajā rakstā lasi - kā reaģēt uz bērna interesi par kailumu un seksualitāti, un kā rīkoties, lai viņu neaizvainotu vai - vēl svarīgāk - neradītu psiholoģisku traumu uz mūžu.
