Rauties pelnīt daudz naudas ir bīstami, brīdina psihologs

Vai ir jēga satraukties, ja tās daudzums nav maināms? Ārsts turpina: “Ar lielāku piepūli gan varam piesaistīt vairāk naudas, bet tas nozīmē, ka tās pietrūks kādā citā brīdī. Protams, ja kalpo augstākam mērķim, šie likumi kļūst nosacīti. Labāk pievērsties tam, kas patiešām ir svarīgs, strādāt vienkārši tā, lai paliek laiks personīgajai un garīgajai dzīvei. Un katrs saņems tik, cik paredzēts, un pietiekami, lai būtu siltumā un paēdis.

Nevajag izvirzīt mērķi – nopelnīt daudz. Tas ir bīstami. Ja plēsīsimies un rausimies darbā, tad iztukšosim sevi un iztērēsim to naudu, ko bija paredzēts saņemt nākotnē. Veselība, nauda, kas dota, tā ir Dieva žēlastība. Domājat, Dievs par maz iedevis pilnīgai laimei? Nē – mēs gribam par daudz! Gribam tūlīt. Tāpēc arī ir finanšu krīzes.”

Mērķis nopelnīt daudz ir bīstams

“Mēs iegūstam greznu māju, mašīnu, iespaidīgu kontu bankā, bet veselība, psihe, pašsajūta ir iedragāta. Tas ir teātris. Izrāde ar nosaukumu – alkatība. Ķīnā jaunieši tirgo savus orgānus, lai tikai varētu atļauties nopirkt jaunāko datora vai telefona modeli. Vai zinājāt, ka alkatības galējā stadija ir pašnāvība? Kad neapmierinātās vēlmes kļūst neciešamas un nekontrolējamas, jāizšķiras par galīgo soli. Vēl viena sērga – kredīti. Mēs sakām – es atdošu, bet prātā nav plāna, kā to izdarīsi. Ir tikai fanātisms. Nezinām arī, kādi būs apstākļi, kādi apgrūtinājumi radīsies. Ja nauda būtu paredzēta tagad, tā arī būtu tagad. Ja tās nav, tad arī atdot to nebūs viegli. Daudzi dzīvo ļoti sasaistītu dzīvi, nevar atļauties paņemt pat atvaļinājumu, jo nepārtraukti jādomā, kā atdot kredītu. Patīk tāda dzīve?

Ja cilvēks lepojas ar sevi, viņā visdrīzāk mīt arī ir egoisms. Un tas savukārt neļauj saredzēt problēmu sevī, bet visos apkārtējos. Šķiet, ka visi pārējie ir slikti. Par augstu egoisma līmeni liecina nepārtraukta trauksme un diskomforts, izjūta, ka visu laiku kaut kā trūkst. Alkatība noved ne tikai pie kredītiem un raušanās pa trim darbiem, bet izraisa arī spēcīgu pieķeršanos, kas nenāk par labu nevienam. Arī bērniem ne. Piemēram, ja māte ļoti pieķērusies savām atvasēm, viņi izaugs par izteiktiem egoistiem. Kritizēs un tiranizēs māti.

Visbiežāk par laimes avotu uzskata pretējo dzimumu. Parādās spēks dzīvot. Tomēr ar laiku šis spēks sāk izsīkt. Un tad sākas drāma. Ja cilvēks izvēlas svarīgu dzīves misiju, ja rodas ticība savam mērķim, caur šo ticību parādās entuziasms. Un pat tad, kad pienācis neveiksmīgs periods, iekšējais spēks paliek. Savukārt stress iestājas tad, kad nav mērķa, ir zaudēta jēga, virzība. Miers un apmierinājuma izjūta ļauj saprast, vai dzīves mērķis ir pareizs.”

Kāpēc nav ne laimes, ne naudas

“Mēs kā traki gribam laimi. Lai to sniedz partneris, darbs, ģimene, sociums. Bet īstu piepildījumu sniedz tikai un vienīgi iekšējā, ne ārējā dzīve. Garīgā dzīve. Darbs ar sevi. Ar savām sliktajām īpašībām.

Ja kaut kas dzīvē nenotiek tā, kā vēlamies, tā ir ziņa, ka mums jāaug. Un, visticamāk, ieplānotais vēl nemaz nav vajadzīgs. Iespējams, jāmācās miers un pacietība. Piemēram, kāds jauns mākslinieks skaisti zīmē, bet neviens nepērk viņa darbus. Maina tehniku – glezno, bet atkal – nekā. Veido izstrādājumus no koka un metāla, bet bizness kā nesokas, tā nesokas. Kāpēc? Iemesli nav jāmeklē ārpus, bet gan sevī. Nepieciešams mainīt ideju.

Bieži man jautā, kāpēc ar garlaicīgu un nepatīkamu darbu varu nopelnīt, bet ar to, kas patīk, – nekā. Tāds liktenis. Ja esošais darbs nepatīk, jāturpina to veikt, bet paralēli vajag lasīt garīgo literatūru, piedalīties dažādos projektos un nedomāt par naudu. Dzīvojot ar šādu apziņu, garīgā dzīve dos augļus. Tikai pašam no darba aiziet nevajag, pienāks laiks, un viss notiks pats no sevis – atradīsies arī labāks darbs. Reiz kāds puisis, kurš bija dzirdējis, ka savās lekcijās vēršos pret datorspēlēm, atsūtīja man vēstuli, prasot, vai, manuprāt, viņam esot vērts programmēt datorspēli, kas saistošā veidā iepazīstinās ar garīgajām zināšanām. Atbildēju, ka droši var to darīt, tikai jārēķinās ar to, ka viņa veikumu nenovērtēs uzreiz. Sākumā viņa spēlei pieprasījuma nebūs. Tā tas notiek. Patiesās vērtības vienmēr novērtē tikai pēc krietna laika. Ātri un momentāni izķer tikai to, kas veicina alkatību. Visātrāk tiek pārdots tas, kas attīsta mūsos slikto.”

Bez mīlestības nekādi

“Kādai sievietei ļoti patika cept maizi, un viņa mēdza to uzdāvināt saviem paziņām un kaimiņiem. Tie viņai lūdza cept vēl, jo maize bija izcili garšīga. Dažkārt viņa to varēja, bet citreiz bija spiesta atzīt, ka trūkst līdzekļu, lai nopirktu izejvielas. Kaimiņi visu nepieciešamo sagādāja, un sieviete turpināja cept maizi. Ziņas par viņas garšīgo maizi izplatījās aizvien tālāk. Pēc pāris gadiem viņai vairs nevajadzēja meklēt citu darbu. Arī tagad pēc viņas maizes stāv rindā, un viņa nevar visus apkalpot.

Kāda cita sieviete gatavoja tortes, ko arī mēdza uzdāvināt paziņām. Viss risinājās tieši tāpat, līdz brīdim, kad cepēja nolēma palielināt ražošanu un pieņēma darbā tik daudz cilvēku, ka nespēja pati viņus vairs apmācīt. Viņas galvenais mērķis vairs nebija iepriecināt citus, bet strauji palielināt ražošanas tempus. Kad tortes sāka ražot masveidā, pieprasījums pēc tām saruka. Uzņēmums bankrotēja.”

Patiess veids, kā būt laimīgam

“Ir tikai viens vienīgs, patiess veids, kā būt laimīgam. Vēlēt laimi citiem,” apgalvo ārsts. “Kurš no jums pamostoties vismaz pāris minūšu vēl citiem laimi? Kurš no jums, braucot sabiedriskajā transportā, domās vēl visiem laimi, pie sevis skandinot – es vēlu visiem laimi, es vēlu visiem laimi... Lielākā daļa no pārguruma atslēdzas vai domā, cik slikti viss. Pārsvarā domas ir satrauktas vai negatīvas. Tās atņem spēkus. Ar šādu nostāju savu likteni neizmainīt un laimi neiemantot. Kādēļ? Vienkāršs piemērs – ja cilvēks smird, apkārtējie no viņa novēršas. Ar prātu – tāpat. Tikai apziņas smakošana nav atklāti ieraugāma.”