Vīrs aizgāja no mājām. Bet es sapnī dzirdu, kā viņš sauc mani palīgā...

Kad mēģināju viņu sazvanīt, telefons bija izslēgts. No sākuma neuztraucos, tā bija bijis arī agrāk, bet tad mēs vēl nebijām oficiāli precējušies. Kad taisījāmies precēties, vīrs solīja ka tā nekad vairs nedarīšost, bet... viņa dzīve visu mūžu ir gājusi pamīšus ar alkoholu, "zaļā pūķa" iespaidā viņš ir sadarījis dažādas lietas, gan arī mēģinājis pret to cīnīties, kodējies, gājis pie psihoterapeitiem, bet nekas nav palīdzējis. Pienāk brīži kad viņš "noraujas" un atkal turpina dzert, un tad viņam kļūst viss vienalga. Aizmirsta mīlestība, ģimene, pienākumi, pazaudēts darbs, aiznestas no mājas daudz maz vērtīgākās lietas.

Esmu mēģinājusi ar to cīnīties visādi - gan draudot, gan atbalstot, pat gāju līdzi, kad viņš gāja kodēties, jo viņš atzinās, ka baidoties to darīt. Nezinu, varbūt mūs piemānīja ar to kodēšanos, teica, ka viņš nedzeršot vismaz divus gadus, bet tas palīdzēja labi ja uz trīs mēnešiem. Pēdējā laikā parādījas klāt arī spēļu zāles un dažreiz pat amfetamīns. Pēc pēdējās reizes runāju ar viņu, viņš solījās, ka vairs nekad... Bet es jau viņa solījumiem vairs nespēju ticēt.

Tagad viņš atkal aizgāja, paņemot līdzi divas vērtīgākās lietas, kas man vēl bija palikušas, - meitas velosipēdu un šujmašīnu, zinot to, ka ar savu niecīgo aldziņu neko tādu vairs nespēšu nopirkt. Runāju arī ar viņa pamāti (sievieti, kas viņu paņēma no bērnu nama un audzināja, jo viņa vecāki arī aizgāja bojā alkohola dēļ). Viņa sacīja, ka uz padēļu iedarbojoties pilnmēness. Ironiski smejoties, atbildēju, ka tā ir mistika - vilkači un vampīri ir izdomātas personas. Viņa pieminēja kaut ko par kaut kādu slimību... Ja tā ir slimība, tad kā to ārstēt? Kāpēc cilvēks var tā darīt - vai tiešām nesaprot, ka dara sev tikai sliktāk, sabeidz savu veselību, savu mūžu, nemaz nerunājot par to, ka dara pāri cilvēkiem kuri viņu mīl?

Vai tiešām pašam sirds nemaz nesāp? Kur pazūd mīlestība? Tieši viņš gribēja, lai mēs būtu kopā, apprecētos, lai mums būtu ģimene. Jā, es arī to gribēju, bet kad es ieminējos par to, ka vēlos pagaidīt, viņš mudināja to darīt ātrāk, kaut uz to brīdi bija švaki ar finansēm. Kāpēc tad tas viņam bija vajadzīgs, ja pēc pāris mēnešiem var visu tik vienaldzīgi pamest alkohola dēļ? Es saprotu, ka man vajadzētu priecāties, ka esmu tikusi no viņa vaļā, jo tāda dzīve ir murgs. Varbūt no vienas puses arī tā ir, pirmajā brīdī aiz dusmām būtu nezinu ko viņam izdarījusi, tas bija kā trauma, pirmajā brīdī ir šoks, bet sāpes nejūt, sāpes sākas pēc tam - tās atnāk kopā ar izmisumu... Ar jautājumu - ko tagad darīt?

Viņš jorojām dzīvo manā sirdī - nevis nodzēries un nonarkojies, bet tas mīļais, labais puisis ar siltajām rokām, kas vienmēr apskāva, uzklausīja, palīdzēja... Es vēlos viņu atgūt, palīdzēt viņam apstāties un izlīst no tā purva uz visiem laikiem, bet vairs nezinu, kā. Kur iet, ko meklēt, ko runāt un darīt, lai visu izlabotu. Zinu tikai to, ka man pa naktīm nenāk miegs, un, ja arī aizmiegu, dzirdu, kā sapnī viņš sauc mani palīgā...