“Es nesavaldījos…” Trīs soļi uz izlīgumu, ja esi iesitis bērnam
Bērnu sišana neapšaubāmi ir nepieņemama audzināšanas metode. Tomēr dažreiz pat ļoti adekvāti, zinoši un apzinīgi vecāki nesavaldās – uzšauj pa dupsi, iesit pļauku, dusmīgi parauj aiz rokas. Ko darīt pēc tam, kad emocijas ir ņēmušas virsroku? Kā atjaunot kontaktu ar bērnu?
Psiholoģe Anna Kružalova uzsver, ka šis materiāls nav domāts tam, lai attaisnotu vardarbību pret bērniem vai vājākiem ģimenes locekļiem. Tā mērķis ir palīdzēt tiem, kas grib mainīt savas attiecības ar bērnu, psiholoģes viedokli izskaidro Mammamuntetiem.lv.
Atzīsti situāciju, nenoliedz to, kas noticis
Vainas izjūta, kauns, apjukums – šīs emocijas piedzīvo ikviens normāls vecāks, kurš nav savaldījies un pacēlis roku pret bērnu. Kas noticis, tas noticis. Svarīgi ir tālāk rīkoties pareizi un demonstrēt bērnam, kā pieaugušais risina šādas sarežģītas situācijas.
Pirmkārt, situācija ir jāpadara “redzama”. Sliktākais ir to ignorēt un izlikties, ka nekas nav noticis.
Bērns vēro, kā reaģē vecāks. Vainas apziņas vadīts, atļauj vairāk nekā parasti? Ir izteikti draudzīgs, lai nogludinātu notikumu? Klusē? Noslēdzas? Vecāka reakcija uz notikumu māca bērnam, kā nākotnē problēmas risinās viņš.
Svarīgākais pat ir nevis tas, kas notika, bet gan tas, kā pieaugušais notikušo atrisina. Atzīsti situāciju un runā par to ar bērnu.
Tā ir iespēja runāt par to, ka cilvēki izjūt dažādas emocijas. Arī dusmas, aizkaitinājumu, vilšanos. Izjust drīkst jebkuras emocijas, bet tas nenozīmē, ka ir jārīkojas agresīvi vai nesavaldīgi. Jā, tev tā gadījās. Tu nožēlo. Noteikti atvainojies par nodarīto, atzīsti, ka kļūdījies.
Dod iespēju izstāstīt bērnam, kā jūtas viņš. Ja bērns vēl mazs, šīs emocijas vārdos var palīdzēt pieaugušais: “Droši vien tu nobijies un tev sāpēja?”. Bērnam jādod laiks, telpa un iespēja apdomāt to, kā viņš jūtas, un runāt par to.
Pastāsti, ko tu plāno darīt, lai šādas situācijas vairs neatkārtojas. Piemēram, lai citreiz nebūtu tik noguris un nesavaldīgs, vairāk laika veltīsi atpūtai, rūpēsies par savu miegu un nervu sistēmas stabilitāti, mācīsies vieglāk uztvert notikumus un situācijas. Nevaino notikušajā bērnu “Tu mani nokaitināji!”. Tas ir pieauguša cilvēka uzdevums mācēt kontrolēt un vadīt savas emocijas.
Ļoti svarīgi ir neļaut situācijai sevi vadīt. Mocīties vainas apziņā nav jēgas. Vienīgais, ko var izdarīt – no sirds atvainoties un turpmāk risināt situāciju pirms tā ir eksaltējusies ar roku palaišanu.
Palīdzi nomierināties. Ne bērnam, bet sev
Situācijās, kad mēs rīkojamies pretrunā ar mūsu vērtībām, ļoti svarīga ir pašanalīze. Kāpēc tas notika? Kas aizgāja nepareizi un kāpēc nespējām atrast citus risinājumus, lai gan lieliski apzināmies, ka rokas pacelšana un pēršana nevis risina, bet tikai pasliktina situāciju.
Bērnu rīcība un uzvedība nereti pamodina mūsu bērnības atmiņas, emocijas un piedzīvoto. Mēs reaģējam līdzīgi, kā to darīja mūsu vecāki. Tie var būt zemapziņā noglabāti uzvedības modeļi, kas krīzes apstākļos liek mums rīkoties automātiski, lai gan ikdienā esam pilnīgi adekvāti vecāki. Cik gan bieži paši sev un citiem sakām “Es nekad nerīkošos kā mamma/tētis”, bet, kad piedzimst bērns, viss notiek… tieši tāpat, kā to darīja mamma.
Stresa apstākļos cilvēki rīkojas automātiski. Smadzenes izvēlas vieglāko ceļu – to, kas ir iemācīts no bērna kājas. Apzināta uzvedība prasa paškontroli, kas uztraukuma un noguruma apstākļos atslēdzas, pieslēdzas tas, kas ir apgūts no pašas bērnības pēc ierastās inerces.
Lai šādas situācijas atkārtotos pēc iespējas retāk, ir vērts piefiksēt, kuras ir tās situācijas, kurās bērns tevi “izved” visvairāk, izraisa dusmas, aizkaitinājumu un bezpalīdzības sajūtu. Parasti tās ir situācijas, kas sasaucas ar bērnībā piedzīvotām situācijām, kur vecāku rīcība mums lika justies bezpalīdzīgiem, nespējīgiem sevi aizstāvēt visspēcīgo pieaugušo priekšā.
Jebkura pārspīlēta un neadekvāta uzvedība sakņojas bērnībā piedzīvotajā. Pie tam mēs to varam pat neatcerēties, bet nospiedums ir palicis zemapziņas līmenī.
Dusmu uzliesmojumam seko vainas apziņa. Tāpēc ir tik svarīgi apzināties savas emocijas, to intensitāti un spēju tās vadīt. Zinot sarkano līniju, ir vieglāk atkāpties, ievilkt gaisu un neizvēlēties bērnībā ieliktos uzvedības un reakcijas modeļus.
Ja jūti, ka kļūsti arvien uzvilktāks un dusmīgāks, tad šī nav reakcija uz tava bērna uzvedību, bet gan signāls, ka ir jāpievēršas sev un jānomierinās. Nevis bērnam ir jānomierinās, bet tev!
Lai ko bērns darītu vai nedarītu, vēršoties pret viņu ar dusmām vai naidu, nekas nav atrisinās un neko vērtību bērns no šīs situācijas neiemācīsies izņemot to, ka mamma vai tētis nespēj sevi savākt.
Paņem pauzi, ievelc elpu, pasaki, ka tev vajag 2 minūtes, lai savāktos. Tas ir labs piemērs bērnam, kas iemācās, ka reaģēt drīkst arī pēc pārdomu brīža, ka nav jārīkojas emociju iespaidā.
Tu jau esi labs vecāks
Ja tu spēj atcerēties, kā juties, kad biji mazs bērns, tad spēsi labāk izjust un saprast savu bērnu līdzīgā situācijā. Pirms sadusmoties par sasistu trauku vai kādu it kā izdarītu nedarbu, ir vērts aizdomāties, vai tas tiešām tika izdarīt tīši, un vai moralizēšana situāciju var padarīt par nebijušu. Sasists trauks vai no plaukta nogāzts puķupods vesels netaps! Bērns tur neko vairs nevar izdarīt, un maz ticams, ka viņu rotaļāšanās mērķis bija kaut ko sabojāt. Bezpalīdzība un bailes no vecākiem ir sajūtas, ko viņš izjūt, bet kaut ko labot viņš vairs nevar.
Kas palīdz nomierināties šādās situācijās?
- Aiz situācijas centies ieraudzīt bērnu. Nevis savas emocijas, domas un jūtas, bet to, cik nelaimīgs izskatās mazulis
- Atcerējos sevi viņa vecumā. Vai tas palīdz izjust empātiju un līdzjušanu? Vai tas samazina paša emocionālo nokaitinājumu?
- Maini prioritātes – lietas ir tikai nedzīvi priekšmeti. Svarīgākas ir attiecības starp cilvēkiem.
Būt vecākam nozīmē pastāvīgi izjust ļoti dažādas emocijas pret savu bērnu. No sajūsmas līdz dusmām, no laimes līdz izmisumam. Ikviena emocija ir atļauta. Ikvienam gadās kļūdīties. Svarīgākais ir izdarīt pareizus secinājumus un citreiz jau rīkoties gudrāk.
