Laime ir tas, kas ar mani notiek. Saruna ar mācītāju Tāli Tālivaldi Vilni

Nūjojot satiktai starojoši mundrai pretimnācējai vaicāju: “Kā jums tas izdodas – palikt ārpus haosa, kas apkārt?” – “Esot mierīgos un gaišos cilvēkos,” viņa atteica. Iebildu – klausoties radio un skatoties televīziju, man sāk šķist, ka tādi no pasaules pagaisuši. Sieviete uzskatīja citādi: “Tas atkarīgs tikai no mums pašiem – kādas ziņas, domas un cilvēkus savā lokā aicinām. Kādreiz, vēl pirms kovida, man sanāca ieklausīties kāda mācītāja pārdomās par dzīvi. Tādu sarunu pēcgarša ir noturīgāka par vakcīnu imunitāti.”

Tāds bija impulss, uzrunājot intervijai Septītās dienas adventistu baznīcas mācītāju Tāli Tālivaldi Vilni.

Dievu nekas nepārsteidz

– Kā vērtējat uzskatu, ka ar šo tūkstošgadi sācies jauns laikmets, kas radikāli mainījis līdzšinējo vērtību sistēmu, skarot arī priekšstatus par cilvēka attiecībām ar Dievu, brīvību, sevis apzināšanos?

– Tas jāatzīst, ka 19. gadsimta cilvēks visā savā dzīvē uzņēma tikpat daudz informācijas, cik mūsu laikabiedrs, izlasot vienu Washington Post numuru. Zinātnes straujās attīstības nestās pārmaiņas tiešām izplūdinājušas vecās robežas un radījušas daudz neskaidrību. Neviens taču nevar prognozēt, kas būs pēc mēneša vai gada. Taču Dievu nekas nepārsteidz – pārsteigti esam tikai mēs. Un mums jāmācās šajā neskaidrībā dzīvot. To izdarīt ir vieglāk, ja atceras Jēzus vārdus – es esmu ar jums līdz pasaules galam.

– Tātad, jūsuprāt, reliģijas nozīmi pārmaiņas neskar?

– Pārmaiņas ir ļoti būtiskas – galvenokārt mūsu ticības izpausmju vērtēšana un pārvērtēšana vēsturiskā griezumā, atzīstot arī sāpīgās lietas. Nesen lasīju par kāda mācītāja uzstāšanos svarīgā konferencē, uzrunājot dažādu kristīgo konfesiju pārstāvjus. Viņš teica: “Skaidrs, ka mēs kaut kādā veidā cenšamies izcelt katrs savu konfesiju, tomēr iesaku šajā ziņā nesacensties, bet katram uzdot sev jautājumu par savas ticības kvalitāti. Vai mana garīgā pieredze ir darījusi mani par laimīgāku cilvēku? Labāku laulāto partneri? Labāku vecāku saviem bērniem vai labāku bērnu saviem vecākiem? Par labāku mūsu sabiedrības locekli un labāku pilsoni savai valstij?”

– Vai varat uz šiem jautājumiem atbildēt ar jā, jūtoties piederīgs tieši Septītās dienas adventistu baznīcai?

– Cienu visas konfesijas, bet man ļoti svarīgas ir tieši tās attiecības ar Jēzu Kristu, kas iespējamas tikai adventistu baznīcā.

Pirmais vārds, kas tās raksturo, – attiecības, dzīvās attiecības ar Jēzu Kristu. Pārliecībā, ka Dievs ir ieinteresēts mūsu labklājībā un dzīves kvalitātē un vēlas ar mums komunicēt, visu laiku mācāmies lūgt Dievu un saņemt Viņa atbildes. Protams, dažreiz šajā komunikācijā var rasties pārpratumi, jo pat dižais Gēte ir atzinis: “Es ar Dievu vienmēr sasveicinos, bet tā sarunāšanās sanāk švakāk.” Taču zinām, ka komunikācija ir iespējama.

Otrs svarīgais vārds – drošība, ko sniedz vadīšanās pēc Dieva likumiem un principiem. Ticīgam cilvēkam, skaidri zinot, kas ir melns un kas balts, daudz vieglāk nolikt robežas, kas attur no kārdinājumiem un palīdz dzīvot pilnvērtīgāk. Pazīstu veiksmīgu uzņēmēju, ebreju pēc tautības, kurš atzina, ka viņam viegli pieņemt pat vissarežģītākos lēmumus tāpēc, ka tie tiek samēroti ar baušļiem. “No tā, kas ar šiem desmit principiem nesaskan, atsakos.”

Trešais vārds – perspektīva jeb optimistisks skats uz nākotni. Pārliecība, ka dzīvošanai šajā saulē paredzēts turpinājums, ko nevar atņemt nekādi briesmu scenāriji vai epidēmijas. Bībelē sacītais “es nākšu otrreiz” nozīmē to, ka ar otro Jēzus atnākšanu pasaulei tiks dots jauns restarts, bet pēc aiziešanas no šīs pasaules mēs dzīvosim godībā kopā ar Jēzu Kristu.

Tomēr ticību nevar ne iemācīt, ne pierādīt – tā jāpiedzīvo.  

– Augāt taču padomju laikos, kad visi tika uzrunāti ar vienu pareizas domāšanas uzstādījumu – reliģija ir blēņas, un ikviens, kas tam nepiekrīt, ir tumsoņa. Sākoties Atmodai, otra galējība – par apliecinājumu mīlestībai pret atgūto Latviju vismaz ārēji būt ticīgam. Kā šajos laiku griežos atradāt savu ceļu?

– Esmu audzis sešu bērnu ģimenē netālu no Smiltenes. Mammīte strādāja ēdnīcā, tētis bija mežsaimnieks. Kopš mazotnes mani fascinēja viss, kas notiek ar pasauli un cilvēkiem. Kāpēc viens rīkojas tā, otrs tādos pašos apstākļos citādi? Kā būtu, ja būtu citādi?

Abi vecāki bija ticīgi, taču ārēji to pauda maz un arī bērniem neko neuzspieda. Tomēr es jau agri zināju – nezaimo Dievu! Ja rodas sarežģījumi, ar kuriem netiec galā, ieliec savu bēdu lūgšanā, noskaiti Tēvreizi. Neskaitāmi gadījumi ļāva pārliecināties, ka tas darbojas. Prātā piemērs no armijas laikiem. Mēs, bars karavīru, gulējām milzīgā teltī, vidū buržujka. Ārā Sibīrijas ziema, vienīgais siltuma avots ir krāsniņa. Visi, mani ieskaitot, pārguruši un guļ. Pēkšņi jūtu – mani kāds it kā satver aiz rokas un purina: celies! Uztrūkos sēdus – uz krāsniņas kaut kas gruzd, visa telpa dūmos. Izglābāmies. Tādi notikumi, kuros kāds tevi vai nu attur bezdibeņa malā, vai arī pagrūž, lai saņemies lēcienam, bijuši vairāki.

– Lēcienam garīgajā kalpošanā vajadzēja saņemties vai arī tas nāca pašsaprotami? 

– Ar šo izvēli man vairāk saistās teiciens: “Tiklīdz māceklis ir gatavs, parādās skolotājs.” Pāris gadu pēc armijas, kad no padomju laikiem tiku iemests lielajās politiskajās pārmaiņās, dzīve mani gandrīz nejauši saveda kopā ar Septītās dienas adventistu draudzes mācītāju Āriju Glāzeru, kurš tagad jau aizsaulē. Ārkārtīgi fascinējoša un daudzpusīga personība! Sāku apmeklēt viņa vadītos draudzes pasākumus. Te rastā iespēja ieraudzīt Bībeli ar citām acīm ievilka. Aizvien vairāk iesaistījos diskusijās, lai arī tajā laikā varbūt biju pārlieku impulsīvs un iededzīgs. Taču Glāzers, manas domas nenoniecinot, prata šādus meklējumus vadīt un virzīt. Tā solīti pa solītim, līdz viņš aicināja mani par savu palīgu. Pēc kāda brīža – Tāli, tu taču varētu stāties manā vietā! Sanāca gluži kā pasakā – vecākie bērni gudri, bet jaunākais mācītājs.

Dažādība bagātina – Amerika, Anglija, Vācija

– Vai Latvijā adventistu daudz?

– Piederam tradicionālajām konfesijām, kuru vēsture sākās pirms 150 gadiem Amerikā. Šī garīgā organizācija funkcionē 200 valstīs. Latvijā tā vieno ap 4000 cilvēku, kas darbojas 55 draudzēs. Pulcēšanās ir gan baznīcās, gan īrētās telpās. Katru sestdienu jeb sabatu notiek tā saucamā sabata skola, kur studējam Bībeli un diskusijās dalāmies savā garīgajā pieredzē. Otrajā daļā mums tāpat kā citās konfesijās ir svētruna jeb sprediķis, kur mācītājs uzrunā draudzi ar kādu aktuālu garīgo vēsti. Es kalpoju Ventspils un Saldus draudzēs.

– Adventistu mācītājam vairāk jāmāca vai jāmācās?

– Lai varētu mācīt, jāmācās, turklāt nepārtraukti. Teoloģiju studēju triju valstu izglītības sistēmās. Bakalaurus beidzu Amerikā – gan neklātienē, gan klausoties lekcijas un kārtojot pārbaudījumus pie dažādiem viesprofesoriem klātienē. Maģistrantūra bija saistīta ar Velsas Universitāti – angļu sistēma. Studējot Vācijā, jautājumu izpētē izjutu vācu sistēmas pedantisko pieeju.  

Amerikas apmācībā ir daudz testu, cilvēks tiek trenēts spējai izvēlēties pareizo atbildi starp dažādiem variantiem. Angļi liek akcentu uz kritisko domāšanu – analizējot zinātnieku tekstus, jāprot uzrādīt to stiprās un arī vājās puses. Sākumā tas ļoti mulsināja, jo padomju skolā to, kas atzīts par pareizu, taču nedrīkstēja apšaubīt. Tā bija lieliska pieredze – salīdzināt dažādu valstu izglītības sistēmas un pārbaudīt tajās sevi.

Taču pie mācītāja cilvēki nāk ne tikai pārrunāt garīgas lietas, bet vēršas arī ar ļoti praktiskiem jautājumiem un emocionāla rakstura problēmām. Domājot, kā viņiem efektīvāk palīdzēt, sāku apmeklēt kursus par cilvēka vispusīgu izaugsmi. Šajā ziņā mani visvairāk atbalstījusi pasaulē pazīstamā personiskās izaugsmes trenera Entonija Robinsa komanda.

Šie cilvēki bija ļoti pretimnākoši ar apmācību grafiku un finanšu atlaidēm. Kursi maksāja ļoti dārgi, bet man tika atsūtīti mācību materiāli 700 dolāru vērtībā, kas tolaik bija pasakaina summa. Tā nonācu pie sava nākamā aroda, kļūstot par personiskās izaugsmes treneri konsultantu. Tas ļauj izprast cilvēku plašāk, sasaistot ticības meklējumus arī ar citām jomām, ko Dievs piešķīris, lai mēs pasaulē būtu laimīgi – ar finansēm, emocijām, dzīves plānošanu.

– Vai tāda pieeja iekļaujas arī stingrajos standartos, ko pauž Bībele?

– Strādājot par mācītāju, tā ir pat nepieciešama, jo vispārliecinošāk pierāda, ka Bībele ir nevis uzspiestu standartu sistēma, bet mūsdienīgs ceļvedis pa tām dzīves jomām, kas svarīgas ikvienam cilvēkam.

– Kādām?

– Ir sešas svarīgākās jomas, kurām jāpievērš uzmanība, lai būtu harmonija un līdzsvars. Pirmā – garīgums visplašākajā nozīmē. Atbilde uz jautājumu – kāda ir mana dzīves jēga? Kur manā pasaules ainā vieta dvēselei? No kurienes es nāku, kas esmu un kurp dodos? Kāda ir mana laimīgas dzīves definīcija?

 Otrā – emocijas, hobiji, draugi. Bībele atgādina, ka priecīgs prāts dziedina, tāpēc rūpējies, lai esi pozitīvām emocijām piepildīts un tev vienmēr ir, kur tās gūt. Lai tev ir draugi un prieks par dzīvi! Lai tev jebkurā vecumā ir kāds hobijs! Lai katrā dienā ir iespēja atrast pārsteigumu un neizsīkst spēja just par to pateicību. Trešā – attiecības ar vistuvākajiem: laulāto, vecākiem, bērniem.

Ceturtā – attieksme pret savu ķermeni. Bībele uzsver, ka miesa ir Dieva dāvana un Svētā Gara mājoklis, tāpēc cilvēkam jārūpējas par savu veselību. Trešajā Mozus grāmatā atrodamas arī vairākas norādes uz rīcību pandēmiju laikos. Tikko parādās pirmās sērgas pazīmes, slimais jānošķir no veselajiem, vide jādezinficē. Piektā joma – darbs, karjera. Atbildot uz jautājumu, vai esmu savā vietā, Bībele ļauj katram ieraudzīt sevi no tā skatpunkta, kur top skaidrs, ka tikai tad, ja cilvēks dara to, pie kā sirds, viņš var būt laimīgs un vieglāk tikt cauri arī vilšanās un sāpju brīžiem.

Sestais – labklājība, finanses. Neviens, kuram manta vai īpašums, netiek nosodīts, toties nopēlums tiek visu izpausmju mantkārībai, atgādinot, ka pat vistrūcīgākais var izrādīties totāli mantkārīgs. Problēma nav naudas daudzumā, bet attieksmē pret to. Šajā ziņā mums ir daudz iesīkstējušu priekšstatu, ko Bībele apgāž un ļauj parādīt citā gaismā. Kāpēc man nav, bet viņam ir? Savukārt tas, kuram finansēs labi, dažreiz sāk justies vainīgs. Pag, bet kāpēc nedomā, ka Dievs tevi svētījis ar mantu tādēļ, lai tu savukārt nestu svētību citiem, sabiedrībai? Mums Latvijā tas ir ļoti svarīgi – mācīties ne vien godīgi pelnīt, bet arī mazliet uzkrāt, veidojot tā saukto drošības spilvenu, ja nākas pazaudēt darbu vai piedzīvot citus satricinājumus.  

– Vai tādas tēmas vairāk neatbilst konsultācijām ar psihologu vai biznesa kouču, nevis mācītāju?

– Pie manis nāk ne tikai draudzes cilvēki vajadzībā pārrunāt ar reliģiju saistītas garīgās lietas, bet arī tādi, kuriem nepieciešama palīdzība dažādu privātās dzīves sarežģījumu risināšanā. Tāpēc to, ka esmu mācītājs, kas vienlaikus arī ir personiskās izaugsmes treneris jeb dzīves konsultants, uzskatu par sabiedrībai ļoti vajadzīgu kalpošanas sastāvdaļu.

Tik vienādi esam, tik atšķirīgi

– Ar kādām problēmām jums parasti nākas saskarties?

– Visbiežāk tās ir attiecības ģimenē. Piemēram, kundze izmisusi – jau gadiem kvēli lūdzot par savu irstošo laulību, bet nekas neuzlabojas. Kamēr vēl nebiju pētījis koučingu, teicu ierasto – tātad jālūdz nopietnāk. Tagad man sarunā galvenais nav noskaidrot, kā viņa lūdz, bet palīdzēt nonākt līdz izpratnei, kāpēc notiek tas, ko negribas piedzīvot. Kas tev pašai jūsu attiecībās nepatīk? Vai esi centusies saprast, kā tās vērtē tavs vīrs? Vai esi padomājusi, kā sievietes skatījums uz attiecībām atšķiras no vīrieša redzējuma? Kāds, tavuprāt, varētu būt pirmais solis, lai situācija uzlabotos?

Cik cilvēku, tik risinājumu. Taču man jāsaprot, kā katru uzrunāt, lai tas skartu tieši viņa dzīves uztveri un pieredzi. Bet visvairāk jāuzmanās no tādu argumentu un metožu lietošanas, kas varētu radītu aizdomas par psiholoģisku spiedienu vai manipulāciju. Īpaši tas attiecas uz padomju laikus piedzīvojušo paaudzi – viņiem visu, kas tiek uzspiests un netiek pietiekami izskaidrots, vēsturiskā atmiņa, kas šūnu līmenī saglabājusies, liek uztvert ļoti saasināti. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc sabiedrībā ir tik daudz asumu un pārpratumu.

– Sievietēm un vīriešiem pieeja atšķirīga?

– Bieži pat pusi mūža jānodzīvo, lai saprastu, cik unikālus Dievs radījis sievieti un vīrieti – vienādus savā līdzībā, bet vienlaikus apbrīnojami atšķirīgus domāšanā un piegājienā lietām. Ja to izprot, attiecības ir savstarpēja bagātināšanās. Taču, pūloties otru pārtaisīt pēc savas izpratnes, sākas cīņa, kurā ir tikai divi zaudētāji. Tas skar ne tikai attiecības ar laulāto partneri, bet arī ar bērniem, vecākiem.

Tāpēc konsultācijā parasti nepietiek parunāt tikai par dzīvi un Dievu, neuzdodot jautājumu – kā tev ar attiecībām? Ja tur neiet, arī darbā mezglojas. Un veselība buksē. Un finanses šķobās. Un emocijas nav saganāmas. Tomēr pamatā izaugsmes treniņos es nevis kādam sniedzu padomus, kā turpmāk dzīvot veiksmīgāk un lielākā saskaņā ar Dievu, bet, tēlaini izsakoties, mēģinu krēslainā istabā ieslēgt gaismu, lai cilvēkam pašam atveras acis ieraudzīt tos asos stūrus, pret kuriem visu laiku bijis jāklūp.

– Jūsu pieredze rāda, ka visvairāk papildu izgaismošanu vajag daudz locītajam ģimenes jēdzienam?

– Nesen lasīju rakstu, kur Trockis vēstulē Ļeņinam atgādina, ka ģimene ir buržuāzijas institūcija, kas sevi izsmēlusi. Nekā jauna šajā vecajā pasaulē! Esam nonākuši tajā pašā vietā, kur ļāvām revolūcijām sevi samalt pirms simt gadiem... Pat nestrīdoties par aplamāko vai pareizāko ģimenes juridisko modeli, mums tomēr vajadzētu saprast, ka tikai ģimene ir pamats, uz kura var balstīties spēcīga sabiedrība. Cik daudzi, kuri nāk pie manis uz konsultācijām, skaudri nožēlo, ka ar ģimenes nozīmi saistīto jautājumu svarīgumu nav novērtējuši tajā laikā, kas šādām izvēlēm bija dots.

Kaut vai, laižot pasaulē tikai vienu bērniņu, bet neveltot laiku viņa audzināšanai, jo svarīgākā bijusi karjera. Vai pieņemot lēmumu dzīvot tikai sev, ārpus atbildības, ko uzliek laulība. Vai darbu gūzmā nespējot atrast pāris minūšu dienā, lai piezvanītu vecākiem, kamēr viņi vēl šaisaulē. Vai uzspiežot bērniem tos sapņus, ko nav izdevies piepildīt pašiem, bet aizmirstot, ka bērns vispirms ir Dieva dāvana un tikai tad vecāku labo nodomu īstenotājs.

Tas, kas ar ģimeni notiek patlaban, ir gan eksperiments laikā un laikmetā, gan apliecinājums tam, ka demokrātiskā sabiedrībā visas izvēles tiek respektētas.

– Kā pret to attiekties?

– Apzināties tās nemainīgās vērtības, kas MAN svarīgas. Kam ES ticu, kā ES vērtēju notiekošo. Jo laiks, kad mums bija stingri regulēts, kam jātic un kā to pēc partijas un zinātnes noteiktā kursa darīt pareizi vai vispareizāk, par laimi, ir garām. Taču tikpat svarīgi ir ieraudzīt arī tās lietas un vērtības, kas jāmaina, apzinoties, ka dzīvojam lielu pārmaiņu laikā. Futūrists Alvins Toflers ir teicis, ka 21. gadsimtā analfabēts ir nevis tas, kurš neprot lasīt un rakstīt, bet tas, kurš nespēj pārmācīties un atmācīties, atmetot to, kas vairs nestrādā, un pielāgojot jaunajai situācijai to, kas ir pielāgojams.

Uz sešām kājām visstabilāk

– Tas attiecas arī uz konsekvencēm, kas saistāmas ar pandēmiju?

– Jau Bībelē Jēzus ir teicis, ka nāks kā slimības, tā dabas katastrofas. Arī Latvijas vēsturē lasām, ka, sākoties mēra epidēmijai, tika noteikti gan pulcēšanās ierobežojumi, gan rīkojums dievkalpojumus noturēt tikai klajā laukā, nevis baznīcās. Kad mēris pļāva Anglijā, dižais Ņūtons pameta pilsētu un devās uz savu lauku īpašumu, kur pavadīja vairākus gadus, strādājot pie jaunām zinātnes teorijām. Tāpēc arī tagad labāk nevis raudāt par nelaimi, kas mūs piemeklējusi, bet mēģināt uzķert, kas ir tas jaunais, kas steigšus jāapgūst, lai šajā lielās neziņas situācijā izdzīvotu. Tiem, kas domājuši un rūpējušies par vispusīgu savas personības izaugsmi, šādi triecieni nav tik briesmīgi. Galds, kuram ir sešas kājas, neapgāzīsies pat tad, ja stāvēs tikai uz trim. Taču, ja cilvēks pie visa šāda kopuma nav piestrādājis, centrējoties tikai uz vienu dzīves jomu, piemēram, finansēm, pārējās palaižot pašplūsmā, pandēmija pa vājajām vietām sit īpaši nesaudzīgi.  

Agrāk tikai uzņēmēji bija tie, kuriem jāpielāgojas dzīvošanai nenoteiktībā, tagad tas jāapgūst visiem. Situācija kategoriski uzstāj – lai turpinātu, ir jātransformējas, jāatjaunojas. Vispirms jāspēj saskatīt un apzināties tās savas pārbaudītās vērtības, uz kurām var droši balstīties, tad jāizvēlas to, kas apgūstams no jauna. Ja jomā, kas īpaši svarīga, ir arī ideāli, pie kuriem turēties – kā uzticība, cieņa un mīlestība ģimenē –, visu pārējo var uz laiku atbīdīt. Elastība! Kādam varbūt labāk mazliet padzīvot citā valstī, citam jāapgūst jauna profesija.

– Ko atbildat cilvēkam, kuram vajadzība pēc jaunas profesijas nav tik aktuāla kā jautājums, vai drošāk vakcinēties, vai arī akceptēt savas dzīves nolikšanu stop režīmā?

– Pie manis tiešām vēršas cilvēki ar šādiem jautājumiem, klāstot slimības un citus apsvērumus, kuru dēļ radušās bažas par vakcīnu ietekmi uz veselību. Saprotu viņus, bet tādās reizēs lēmuma pieņemšanai aicinu konsultēties ar ģimenes ārstu vai citu autoritatīvu mediķi. Atzīstu, ka medicīnas jautājumos neesmu eksperts. Arī personiskās izaugsmes jomā stingri ievēroju savas kompetences robežas.

Varu būt palīgs tikšanai galā ar psiholoģiskiem sastrēgumiem un tāda dzīvesveida atrašanai, kas ļautu vieglāk atbrīvoties no ārdošajām emocijām, lai tiktu pie pozitīvajām. Taču, ja pie manis atnāk cilvēks, kuru moka domas par pašnāvību vai smaga depresija, es viņu virzu pie attiecīgās jomas speciālista. Mācītāja ziņā ir tikai atgādināt, ka Bībele katru aicina rūpēties par savu veselību. Un ka Dievs ir kopā ar cilvēku ikkatrā solī, arī grūtībās un pārbaudījumos. 

– Varbūt stiprināt uzticēšanos sev, lai veiksmīgāk izdarītu pareizo izvēli, var palīdzēt kāda no koučinga metodēm?   

– Pirmais, uz ko aicinu – vakarā padomā, par ko esi pateicīgs aizvadītajai dienai! Es katru vakaru veidoju pateicību sarakstu par dienā piedzīvotajiem labajiem brīžiem. Nākamā svarīgā lieta – konkretizēt cilvēkus, kuriem šī pateicība adresēta. Varbūt piezvani, varbūt uzraksti. Un apdomā arī to, kuri varētu būt pateicīgi tev. Vērts izveidot arī tādu kā savu panākumu žurnālu – katru vakaru pierakstīt vismaz piecas lielākas vai mazākas veiksmes un panākumus. Mums dienas plānotājā biežāk ir tikai uzdevumi – jāpaspēj tas un tas. Turpretī koučingā svarīgi apzināties arī tās stiprās puses, kas dzīvē dod spēku un vispārliecinošāk ļauj būt veiksmīgam. Tam, kas nesanāk un neizdodas, pretī vienmēr liekams tas, kas veido katra cilvēka unikalitāti.

Pienākums – būt laimīgam

– Vai jums, kurš daudzus ir konsultējis par to, kā būt laimīgam, pašam izdevies veidot un sakārtot savu dzīvi?

– Bībelē teikts – tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu. Protams, nav solīts, ka it viss, kas notiek, būs tikai labs. Apprecējos agri, drīz pēc armijas. Viņa – pārdevēja, es vairāk tendēts uz tehniskām lietām. Abi diezgan atšķirīgi, taču jau tolaik jutāmies vienoti izteikti racionālai pieejai dzīvei. Bija mīlestība, romantika – viss, kam jābūt. Bet man jau toreiz otrā cilvēkā bija svarīgi ieraudzīt prognozējamību. Viņai arī. Lielākajai daļai laulāto pāru krīzes parasti sākās pēc pieciem līdz desmit gadiem.

Mums no tām veiksmīgi izvairīties palīdzēja gan garīguma aspekts, gan manas zināšanas koučingā. Skaidri saprotot, ka laulības dzīvē 50 procenti ir mīlestības, otri 50 – cieņas, tu sāc aptvert, ka tava atbildību gan Dieva, gan partnera priekšā ir saistāma ar pienākumu būt laimīgam. Tāpēc mēs esam kopā jau no 1992. gada. Saprotot, ka laulība ir ugunskurs, kuram visu laiku jāpiemet pa žagariņam.

Zinātnieki izpētījuši, ka vairākumam pāru jau pēc piecu sešu gadu kopdzīves tādas maiguma izpausmes kā komplimenti, sadošanās rokās vai apskāvieni samazinās vairāk nekā uz pusi. Sarunājoties ar cilvēkiem par attiecībām un painteresējoties, kad viņiem pēdējo reizi bijis pasākums, kas ieplānots tikai abu priekam, esmu pārsteigts, cik daudzi par to pat neiedomājas – nav laika! Vai tad, ja cilvēks darbā sāktu strādāt uz pusi neefekīvāk, priekšnieks viņu šajā postenī paturētu? Attiecībās ir līdzīgi. Ko līdz visspožākais sākums, ja nav centības turpinājumā?

Tāpēc mana sieva nav tikai mācītāja kundze. Vienojošā ir mūsu abu darbošanās draudzē, bet pārējo savas pasaules daļu sieviņa ir aizpildījusi pati. Viņa ir atzīta savas jomas speciāliste – savulaik beigusi Kristīgo akadēmiju sociālajā darbā. Nesen sākusi aizrauties ar fotografēšanu. Viņai patīk mūzika, dzied korī. Man nav dziedamās balss, bet labprāt viņu aizvedu uz mēģinājumiem vai koncertiem. Piepalīdzu, respektēju, atbalstu. Tieši tāpat kā viņa vienmēr ir atbalstījusi manu izaugsmi.

– Pilna darbalaika māte, sieva un mājsaimniece nav jūsu ideāls?

– Nevienam nav ļauts zināt, cik ilgi katrs uz šīs pasaules būsim. Ja es pēkšņi no tās tiktu aizsaukts, vai sieva – jebkura sieviete –, palikusi viena un būdama bez profesijas un piesaistes dzīvei, spētu par sevi pastāvēt? Izaudzināt bērnus? Mums ir trīs dēli. Viens tika pieņemts aizbildniecībā un jau ir pieaudzis, divi pašu; vienam ir 19, otram 14 gadu. Cenšamies viņiem dot iespēju, lai katrs būtu laimīgs ar sevi un dzīvē varētu veiksmīgi realizēties tajās jomās, kas patīk un aizrauj.

– Pat tik vitālā dzīves tvērumā tomēr vieta ir arī domām par nāvi?

– Kad cilvēks izpratis Bībeli un ielaidis sirdī Dievu, nāves jēdziens vairs nebaida. Dievs cilvēku radīja ideālu, paredzētu mūžīgai dzīvei, bet tas bija tikai sākumā. Kad cilvēks sarāva draudzības saites ar Dievu, pasaulē ienāca slimības un grēks. Un arī nāve – kā daļa no mūsu esības. Taču Bībele drošina, ka arī nomiris tu esi Dieva rokās, jo tev paredzēta augšāmcelšanās un mūžīgā dzīvošana. Tāpēc ticīgiem cilvēkiem nav grūti pieņemt nāves klātesamību. Pat saprotot, ka tā tomēr ir patoloģija – kaut kas nepatīkams, tāds, kas mūsu dzīvē ienācis no malas.

– Pretī varētu likt laimes izjūtu? Bet kā pārliecināties, cik laimīgs vai laimīga esmu?

– Katram tur būs sava atbilde. Ja kristīgs cilvēks nav laimīgs, viņam noteikti jāuzdod sev arī jautājums, kas noticis ar viņa ticību. Entonijs Robins uzskata, ka laime ir pastāvīgā izaugsmē. Senie romieši savukārt to aplūkoja no apgrieztā skatpunkta un laimi salīdzināja ar elpošanu – kamēr elpo, pat nejūti, ka esi laimīgs, bet, tikko sāc smakt, viss skaidrs: nelaime. Laime ir elpošana.

Es šim viedoklim piekrītu, tomēr uzskatu, ka ir četras tādas lietas, kas nosaka laimes klātbūtni vai arī to attālina. Pirmā ir veselība. To neievēro un nepamana tikai tikmēr, kamēr tā ir. Otrs – brīvība, un vismaz četros aspektos: fiziska, juridiska, finansiāla un emocionāla. Trešais – mīlestība. Ceturtais – attiecības. Tāpēc, uzdodot sev jautājumu, kas ir laime, visprecīzākā atbilde varētu būt: “Laime ir tas, kas ar mani notiek patlaban, bet ko precīzi nosaukt vārdā es spētu tikai tad, ja to pazaudētu.”