Patīk fotografēt visu uz katra soļa? Uzzini, kāpēc cilvēki tā dara - un ko riskē pazaudēt

Cilvēki parasti iemūžina sev nozīmīgus notikumus, iespaidus, un daudzi dalās ar šīm fotogrāfijām sociālajos tīklos. Var teikt, ka mūsdienās šī prakse ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Tik masveidīga aktivitāte pēdējos gados izraisījusi zinātnieku interesi par šādu cilvēka uzvedības izpausmi, it īpaši ar pieredzi, kas saistīta ar kādu vietu. Lielākoties pētnieki fokusējās uz ieguvumiem no šīs fotografēšanas, taču tagad aizvien vairāk runā par tās ēnas pusi, proti, ko cilvēks zaudē, skatoties uz izdzīvoto vairāk (un nereti tikai) kā uz momentuzņēmumu sēriju, nevis reāli, ar visām maņām piedzīvoto.

Kāds velns mūs dīda?

Ne velti jaunākie viedtālruņi ir aprīkoti ar ļoti labām fotokamerām – telefons mums vienmēr ir līdzi, tātad arī fotoaparāts pa rokai. Un, kad roka gluži instinktīvi pastiepjas, lai fiksētu vai dokumentētu kaut ko no savas dzīves, mēs pat neiedziļināmies, kāpēc tā darām, ko tas mums dod un vai tas ir vajadzīgs. Drīzāk jau prātojam, kurā interneta vietnē šo attēlu ievietosim vai kam nosūtīsim.

Zinātnieki ir mēģinājuši palūkoties no malas uz šo pavisam jauno (no evolūcijas viedokļa) cilvēka uzvedību. Viņi spriež, ka fotografēšana ļauj iegūt un paturēt jaunu pieredzi; pašiem noteikt un veidot šo materiālu, tādējādi radot idealizētu skatījumu. Visbeidzot – cilvēki var dalīties šajā skatījumā ar citiem. Joprojām nav atšifrēts cilvēka precīzais nodoms, kāpēc viņam ir nepārvarama tieksme fotografēt vai kopīgot fotoattēlus, vienīgi tiek skaidri norādīta objekta vērtība, jo fotogrāfija tiek uzņemta un kopīgota tiešsaistē.

Vairāki pētījumi atklāja, ka tūrisma firmām ir jāņem vērā labu foto iespēju nodrošināšanu; tas ir līdzeklis, kas uzlabo tūristu apmierinātību. Un tūrisma firmas vai ceļojumu nodrošinātāji patiešām to ir likuši aiz auss – ceļojot tiek piedāvātas speciālas pieturvietas, fotografēšanas platformas, skatu torņi un tamlīdzīgi objekti ar lieliskām ainavām, kur tūristiem tiek dots laiks sabildēties visos rakursos.

Nenoliegsim, katram no mums, kurš pabijis Ēģiptē, ir bilde ar piramīdām fonā, Parīzē noteikti nofotografējamies pie Eifeļa torņa vai Romā pie Kolizeja drupām. Tas ir obligāts programmas punkts, vai ne?

Pētnieki gan atraduši, ka ne tikai šādas galamērķa ikonas ir mūsu ceļošanas foto piezīmēs; parasti mēs gana daudz fotografējam arī citas lietas. Šeit ir ļoti liela dažādība atkarībā no paša tūrista interesēm. Viens bildēs palmas, papagaiļus un citus eksotiskus dabas retumus, cits svešajā zemē ķers sadzīviskus kadrus, vēl kādu aizraus vietējā arhitektūra un tā tālāk. Kādā eksperimentā pat tika secināts, ka fotografēšana īstenībā ir ļoti sociāls process un tūristi bieži vien vairāk fotografē cits citu nekā lietas un objektus.  

Pirms gada Dienvidkorejas un Jaunzēlandes zinātnieku komanda atklāja vēl vienu interesantu aspektu, proti, ka fotografēšanai ir paradoksāls divējāds efekts uz ceļotāju apmierinātību. Kaut arī iespēja tikt pie skaistām bildēm palielina ceļotāju apmierinātību, tā vienlaikus samazina viņu nodomu atkārtoti apskatīt to pašu vietu. Paaugstinātā psiholoģiskā iesaistīšanās, ko izraisa fotogrāfiju uzņemšana, ir šī divkāršā efekta pamatā esošais mehānisms.

Konkrētāk, iespēja iemūžināt redzēto palielina apmierinātību ar pieredzēto, taču līdztekus arī atvieglo cilvēkam šīs pieredzes atcerēšanos un līdz ar to samazina vēlmi atkārtoti apmeklēt to pašu vietu. Tātad, ja tūristi kādā ceļojumā ļoti daudz bildē, viņiem zūd motivācija vēlreiz atgriezties apceļotajās vietās. Biju, redzēju, atzīmējos – viss, ejam tālāk! Šajā sakarā zinātnieki nonāca pie intriģējoša secinājuma – ja fotografēšanas atļaušana var būt efektīva politika, lai piesaistītu pirmreizējus ceļotājus, tad fotografēšanas aizliegšana ir efektīvāka, lai veicinātu atkārtotus apmeklējumus.

Jo vairāk bildē, jo laimīgāki?

Lielākā daļa pētījumu uzsver, ka fotografēšana ir saistīta ar labuma – skaistu momentuzņēmumu – iegūšanu un ka tā atspoguļo pozitīvu saikni ar cilvēka laimes izjūtu. Vai tiešām tie, kas vairāk bildē, ir laimīgāki?

Uz šo jautājumu centās atbildēt Nīderlandes pētnieki no Bredas Universitātes. Viņi pētīja saikni starp fotografēšanu un laimes izjūtu, pamatojoties uz divām teorijām: fotografēšanu kā uzvedību, ko sabiedrība gaida no tūristiem, un fotografēšanu kā sociālās mijiedarbības mehānismu. Pētījumā tika apkopotas anketas, kas noteica vajadzību fotografēt un laimes komponentus, piemēram, pozitīvas emocijas un apmierinātību ar dzīvi. Šajā aptaujā piedalījās 417 tūristi no trim ceļojuma galamērķiem Nīderlandē.   

Zinātnieki tiešām atklāja pozitīvu saikni starp fotografēšanu un laimīguma pakāpi. Viņi secināja, ka cilvēki, kuri brīvdienās uzņem vairāk attēlu un vērtē fotografēšanu kā svarīgu nodarbi, piedzīvo vairāk pozitīvu emociju un izjūt lielāku apmierinātību ar dzīvi. Dalībnieku novērojumu dati savukārt liecināja, ka tas tiek nostiprināts, ja fotogrāfiju izmanto attiecību veidošanai, bet vājinās, ja cilvēki fotografē, fokusējoties uz kultūras lietām.

Tomēr šo atklājumu nevar nonivelēt līdz dogmai – jo vairāk knipsēsim, jo būsim laimīgāki. Jaunākie pētījumi atklājuši ievērojamas atšķirības starp cilvēkiem, kam patīk fotografēt, piemēram, vienus var uzskatīt tikai par pasīviem attēlu reproducētājiem, citus  par aktīviem pašizpausmes amatieriem, kuri rada oriģinālus, radošus attēlus ar īpašu nozīmi sev, vēl citus – par mērķtiecīgiem zīmēšanās speciālistiem u. tml.

Nav jābūt zinātniekam, lai pamanītu faktu, ka liela loma fotografēšanā ir arī tautībai. Piemēram, japāņu tūristi bildē daudz un visu pēc kārtas, un šis stils viņiem raksturīgs visur – gan ceļojot pa Ameriku, gan staigājot pa Rundāles pili. Izrādās, tam ir izskaidrojums. Japāņi parasti ceļo lielās grupās, un vairākums tūristu fotografē, tāpēc neviens nevēlas izcelties uz šā vairākuma fona. Japānas kultūrā viendabīgums, būšana vienādiem tradicionāli ir ļoti spēcīgs virzītājspēks. Turklāt ceļošana uz ārzemēm, sevišķi Eiropu, ir sabiedriskā statusa simbols (atšķirībā no eiropiešiem, kas to vairāk uzlūko kā pārtraukumu un atpūtu no stresa pilnās dzīves), tāpēc fotogrāfijas ir šā simbola apliecinājums, atgriežoties mājās.

Lai bildēs labi sanāktu

Taču ne tikai japāņu tūristiem – vairākumam ceļotāju viņu brīvdienu vērtība būs atkarīga ne tikai no tā, ko cilvēks piedzīvojis šajā laikā, bet arī no tā, kā tas ir sanācis bildēs. Sociālie psihologi, kas izvirzījuši šo teoriju, uzskata – cilvēki tagad plāno savus maršrutus un meklē galamērķus, pamatojoties uz fona kvalitāti, respektīvi, cik skaistas fotogrāfijas tur sanāks, tā vietā, lai izvēlētos vietas vienkārši pēc to skaistuma vai vēsturiskās nozīmes.

Sakarā ar digitālās kameras sociālo ietekmi uz sabiedrību veids, kā cilvēki ceļo un skatās uz pasauli, ir ļoti mainījies. Tūrisma pētnieki atklājuši jaunu problēmu, kas arvien pieņemas spēkā, proti, tūristi izvairās mijiedarboties ar svešo zemju pamatiedzīvotājiem par labu tūrisma objektu apskatei un to iemūžināšanai fotogrāfijās vai video. Faktiski tā izpaužas sabiedrības un jauno mediju spiediens uz cilvēku – iemūžināt katru mirkli. T tas arī veido ceļotāju mijiedarbību ar pasauli.

Tas ir mīts, ka tie laiki, kad fotografējām, lai pārvestu no ceļojuma bildes kā suvenīru, ir pagājuši. Digitālās fotogrāfijas laikmetā cilvēks atrodas nemitīgā konfrontācijā starp konkrēta brīža baudīšanu un fotografēšanas procesu. Kad cilvēks redz skaistu ainavu un uzreiz ķeras pie fotoaparāta, viņš pārtrauc skatīties uz šo ainu, lai to nofotografētu, un šī darbība var traucēt pilnībā izbaudīt pieredzi.

Spēcīgais dzinulis fotografēt – kas, šķiet, jau ir asinīs teju katram – atņem paša mirkļa baudu. Lai cik labs fotogrāfs cilvēks būtu, lai cik attēlus viņš uzņemtu ar saulrietu jūrā, fotogrāfijas nekad nesniegs tās pašas sajūtas, ko izraisa vienkārša saulrieta vērošana, redzot, kā saule lēnām slīd lejup un gaisma mainās, jūtot uz ādas vēja pieskārienus, ieelpojot jūras gaisu un klausoties viļņu šļakstos.

Ceļošana bez fotokameras

Zinātnieki un tūrisma jomas speciālisti atzīst, ka pozitīvie ieguvumi no fotografēšanas tomēr ir daudz lielāki par negatīvajiem, taču nevienam tāpēc nevajadzētu kļūt par zaudētāju, kā bieži vien notiek, zūdot mēra izjūtai. Apmeklējot kādu vietu ar ainavisko vērtību, ir dabiski vēlēties to iemūžināt, saglabāt un ar to padalīties. Tomēr reizēm doties uz šādiem galapunktiem bez kameras arī ir vērtīgi, it sevišķi, ja ceļojuma galamērķī uzturas vairākas dienas.  

Necenšoties nofotografēt visu, ko redz, cilvēks izjutīs atvieglojumu no tā lielā uzmanības daudzuma, kas tiek veltīts nepārtrauktai labu kadru meklēšanai. Lielākais ieguvums no ceļošanas bez kameras – mēs redzam lietas pavisam citādi nekā tad, ja visu laiku esam gatavībā ķert kadrus. Ja izdodas aizmirst par savu fotogrāfa misiju, var pārņemt dīvaina atbrīvotības izjūta. Rodas iespēja daudz intensīvāk izpētīt ainavu ar neapbruņotu aci, ieslīgt skatos, sajust skaņas, smaržas un šīs vietas auru, jo nav vajadzības dokumentēt, kas no tā visa novērstu uzmanību.

Ne tikai fotogrāfijas ir lieliski suvenīri, bet arī dzīvas un bagātas atmiņas. Nevajadzētu pieļaut, ka bildes traucē vai pat izdzēš īstās atmiņas par ceļojumu.

Vairāk mirst, taisot selfijus, nekā no haizivju uzbrukumiem

Pēdējā desmitgadē fotografēšana ceļojot izrādījusies pat nāvīgi bīstama – runa ir par pārgalvīgiem selfijiem. Nesen kāda Indijas žurnālā tika publicēts pētījums, kas satrieca visu pasauli, proti, laikā no 2011. līdz 2017. gadam 259 cilvēki pasaulē bija gājuši bojā, taisot pašbildi pārāk riskantā veidā. Salīdzinājumam– par haizivju uzbrukuma upuriem šajā pašā periodā bija kļuvuši 50 cilvēki. Ja kādam šķiet, ka 259 nāves septiņu gadu laikā nav pārāk daudz, jāņem vērā vēl fakts, ka nāvīgo selfiju tendence pieņemas spēkā.

Fotopašportretu upuru vidējais vecums bija 23 gadi, un vairāk kā 72 % no tiem bija vīrieši. Pārsteidzoši, ka lielākais upuru skaits nebija, piemēram, ASV (8 mirušie) vai Krievijā (6 upuri), bet gan Indijā. Pēc pētījuma statistikas, Indijā selfija uzņemšanas laikā miruši 76 cilvēki, taču saskaņā ar jaunākajiem datiem šis skaitlis jau pārsniedz 160, padarot Indiju par bēdīgu slavenu līderi pasaulē. Tagad Indijā ir noteiktas ļoti daudz zonas, kur aizliegts taisīt pašbildes, piemēram, Mumbajā ir 16 tādu vietu.

Apkopotajos 259 gadījumos galvenais nāves iemesls bija noslīkšana, otrajā vietā bija ar transportu saistīti incidenti, piemēram, pozēšana, kad tuvojas vilciens, trešajā vietā – nokrišana no liela augstuma. Nāves cēloņu vidū bija arī dzīvnieku uzbrukumi, šaujamieroči un elektrotraumas.

Kāda pašportretista nāve diemžēl neatbaida no liktenīgās vietas nākamos pašiņu tīkotājus, drīzāk pretēji. Piemēram, 2019. gadā 33 gadus vecs franču tūrists gāja bojā Taizemē, kad uzņēma selfiju pie ūdenskrituma Samujas salā un paslīdēja. Viņš nebija ņēmis vērā norobežojumu un brīdinājumus; pirms dažiem mēnešiem tajā pašā vietā gāja bojā spāņu tūrists.