Ja brāļi un māsas naidojas uz mūžu, vainīga ir vecāku "slimā" audzināšana

Diemžēl pieredze rāda – visdestruktīvākie konflikti ir tieši starp radiniekiem. Pirmkārt, tas tādēļ, ka asinsradinieki uzskata (jo īpaši tas attiecas uz brāļiem un māsām), – otram viņi jāsaprot un jāatbalsta neatkarīgi no pašu pieļautajām kļūdām. Otrkārt, konflikta laikā gaismā tiek izvilkti un pieminēti tik personiski jautājumi, kādus draugi un paziņas visbiežāk nemaz nezina. Tieši tie, ar kuriem mūs vieno kopīga bērnība, visprecīzāk zina mūsu vājās vietas, viņi mūs var ievainot vissāpīgāk. Un tāpēc nereti radinieku strīds beidzas ar pilnīgu attiecību pārrāvumu.

Taču nevajadzētu iedomāties, ka tā tas notiek ar visiem brāļiem un māsām, jo pēkšņais naids un nežēlība, kas ķildās uzjundī, atklāj vien to, kas cilvēkā krājies gadiem ilgi. Lūk, tipiskākās situācijas, kā vecāki, bieži paši to pat nepamanot un neko ļaunu nedomājot, starp bērniem rada nevajadzīgu konkurenci, skaudību un dusmas.

Zaudētais kronis

Visai bieži vecākais bērns piedzīvo šoku brīdī, kad pasaulē ierodas brālis vai māsa. Tikai tad viņš aptver – vienīgā bērna „kronis” ir zaudēts. Lielākā daļa mammas un tēta uzmanības pēkšņi tiek jaunākajam. Tipiska ir situācija, ka vecāki aizņemti ar jaundzimušo, par vecāko atceras vien brīžos, kad viņš jāpaēdina, jāaizved uz skolu, proti, kad jāveic ikdienišķas lietas bez emocionālas piesaistes. Bet vecākais bērns jūtas ierobežots un atstumts. Turklāt viņš nedusmojas uz vecākiem – tie viņam ir Dieva vietā un vairāk par visu viņš baidās zaudēt viņu mīlestību. Savas dusmas, naidu un skaudību viņš projicē uz mazo māsu vai brāli.

Dažkārt bērni tiek dalīti neslēpti, un tā var rīkoties ne tikai vecāki, bet arī vecvecāki. „Zinu gadījumu no pēckara bada gadiem, kad vecmāmiņa kotleti atdeva trīsgadīgajam mazbērnam, kamēr deviņgadīgais blakus uz to noskatījās. Bērns šādā situācijā ne tikai cieta badu, bet juta arī skaudību pret jaunāko, kurš mīlestību saņem vairāk. Situācijas, kad bērni tiek šķiroti,  ir arī mūsdienās. Piemēram, vienu nepelnīti kritizē, bet otru nepelnīti slavē. Šādi starp bērniem tiek veidota emocionālā plaisa,” uzsver Lada Stoligvo.

Dažkārt šādā veidā, izrādot lielāku mīlestību pret vienu no bērniem, pieaugušie kārto savus rēķinus, taču bērns ir par mazu, lai to saprastu. Viņš izjūt vienīgi to, ka tiek noniecināts, bet otrs atzīts par labāku, un sāk just ne tās pozitīvākās jūtas pret brāli vai māsu.

Vēl viena ierasta vecāku kļūda – jaunākā bērna salīdzināšana ar vecākajām atvasēm. Vēloties stimulēt pastarīti iemācīties ko jaunu, viņam  nepārtraukti tiek skandināts: „Paskaties uz  brāli/māsu, cik viņam/-ai viss labi sanāk, bet tu pat vienu burtu nevari uzvilkt!” Negribot vecāki panāk pretējo – viņi nodzēš jebkādu vēlmi bērnam censties. Turklāt atvasē rodas protests, jo viņš intuitīvi saprot, ka nav korekti viņu salīdzināt ar kādu citu. Bērns jūt, ka viņam piešķir birku „2. šķira”, ka viņš neiztur konkurencē ar brāli vai māsu. Pieaugot šiem cilvēkiem ir tendence apvainoties un pārmetumus saskatīt gandrīz jebkurā frāzē.

It kā uzslavas

Ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli. To var teikt par šo vecāku kļūdu. Viņi, atkal jau labu gribot, uzskata – jāatrod  bērnā kas īpašs un tas jāslavē, bet dara to tādā formā, kas atkal  izraisa gluži pretējo reakciju. Piemēram, Anna mums gudra, bet Māra skaista! „Katra trešā, ceturtā sieviete, kurai ir māsa, nāk pie psihoterapeita tieši ar šādu sūdzību. Jo neviena no māsām to nav uztvērusi kā komplimentu!” stāsta Lada Stoligvo. Šādus vecāku vārdus meitas iztulko kā pazemojumu – gudrā saklausījusi vien to, ka ir neglīta, savukārt smukā izdarījusi secinājumus – vecāki viņu uzskata par stulbu. Taču, ja no mammām un tētiem atzinība nav saņemta, tālākās dzīves pavadone visdrīzāk būs mazvērtības sajūta. Minētajā gadījumā māsas skaudušas viena otru, un aizvainojums abām ir vienlīdz liels. Ir labi, ja vēlāk abas māsas var pie šiem jautājumiem atgriezties un tos izrunāt. To neizdarot, dzīve turpinās aizvainojuma ēnā. Vai mazums redzēts, ka pie viesību galda sēž tuvākās radinieces, kas viena otras virzienā raida vien dzēlīgas piezīmes: „Nuja, ko nu es te teikšu, tu jau mums esi tā gudrā!” — „Bet tu te baigā skaistule atradusies!”

Pazemojošās izjūtas bērnā rada bieži ievērotā taupības politika: jaunākajam ir jānovalkā vecāko drēbes. Saprotams, dzīvot ekonomiski vienmēr bijis cieņā, taču jebkurš bērns arī caur materiālo pusi ierauga, ka vecāku acīs ir vērtīgs. Ja viņam jāvalkā brāļa vai māsas drēbes, bērnā rodas sajūta, ka viņa vēlmes nav svarīgas. Un atkal viņā aug un plešas rūgtums pret brāli/ māsu, kam bijušas šīs privilēģijas. Vēl sliktāk, ja vecākais ir pretējā dzimuma bērns, tad jaunākajam gribi, negribi galvā iezogas domas – nebūtu māsas, es vismaz pieklājīgi izskatīties varētu.

Tas taču ir tavs brālītis!

Jebkāda emocionālā tuvība pazudīs starp bērniem, ja vienam piespiedu kārtā būs jāuzņemas aukles loma. „Ir tāds specifisks termins: „parentifikācija”, kad bērnam uzspiež vecāku lomu. Piemēram, vecākais bērns var iet pastaigāties tikai kopā ar jaunāko. Ja ir runa par brāli vai māsu - invalīdi, ir jārēķinās, ka apkārtējie bērni var smieties un ņirgāties, bet bērns būs spiests viņu aizstāvēt, turklāt viņam būs liegta iespēja spēlēties ar saviem vienaudžiem,” saka Lada Stoligvo. Aiz vecāku it kā nevainīgajiem vārdiem: tas taču tavs brālītis, kas jāpieskata, vecākais bērns jūt, ka vecāki rīkojas negodīgi un pret jaunāko atvasi viņam nekādas siltās jūtas nedzims. Vēl jo vairāk tādēļ, ka vecāki tā viņam atņem brīvību un uzliek pienākumu, kas nav pa spēkam.

Lāča pakalpojums šādi tiek izdarīts abiem bērniem. Parasti vecākais aug hiperadaptīvs – viņš ir kā mazs pieaugušais, savukārt jaunākais dzīvo mākslīgā siltumnīcā, augot infantils. Pieaugušajā dzīvē šādi bērni nereti uzskata, ka visa pasaule viņiem parādā. Tipiska situācija: vecākais bērns ir centies, studējis, strādājis, ieguvis labu darbu. Jaunākais dzīvojis, kā pagadās, varbūt pazaudējis darbu. Tā vietā, lai kaut ko darītu lietas labā, viņš tikai pārmet: „Tu esi mans brālis/māsa, tev man jāpalīdz! Kāda gan tur sirsnība abu starpā, ja vecākais atkal jūtas izmantots?!”

Mantojums – attiecību diagnostika

Ir divas situācijas, kas gluži kā lakmusa papīrs ļauj noteikt, kādas ir māsu un brāļu savstarpējās attiecības. Pirmā – saņemtais mantojums. Otrā – pie kā dzīvos sasirgušie un aprūpējamie vecāki. Šajos brīžos atdzīvojas ilgstoši apspiestās un pat no apziņas izspiestās atmiņas par bērnībā piedzīvoto netaisnību. Tas, kurš bērnībā juties vecāku uzmanības apdalīts, negribēs ne pirkstu kustināt, lai sirmgalvjiem palīdzētu.  Tā ir zināma atriebība par bērnībā pārciesto.

Arī, parādoties mantojumam, pēkšņi dziļi glabātās emocijas iegūst reālu apveidu. Juridiski vēl nekas nav noskaidrots, bet mantinieki jau fantāzijās mantu ir sadalījuši. Vai kāds no mantotājiem bērnības pārdzīvojumu ietekmē jau uzreiz uzbur vīziju, ka otrs noteikti viņam visu atņems un  viņš atkal paliks zaudētājos. Dažkārt bērnībā atstumtais uzskata, ka viņam mantas pienākas vairāk, jo otrs reiz saņēmis vairāk.

Jo lielāka netaisnība bērnībā piedzīvota, jo agresīvāk kāds no brāļiem vai māsām konfliktsituācijās reaģēs. Un tur, kur divi radi nespēj sadalīt mantu un naudu, gandrīz vienmēr ir runa par neatrisinātām emocionālām attiecībām.