Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Rojs Maizītis

Lai pasaulē nebūtu asaru un sāpju. Saruna ar mikroķirurģijas brīnumdari Jāni Zariņu

Intervijas
24. maijā 05:09 2021. gada 24. maijā 05:09
  Gunta Kļaviņa | "Patiesā Dzīve"
Mikroķirurgs Jānis Zariņš ir jauns un apbrīnojami talantīgs cilvēks, kuru daudzi varbūt nepazīst pēc vārda, bet pēc darbiem gan.

Mikroķirurgs, medicīnas zinātņu doktors un, kas ir pats svarīgākais, cilvēks, kuram sirds ir īstajā vietā, jo viņš visas uzkrātās zināšanas izmanto, lai pasaulē būtu mazāk asaru un sāpju. Deviņdesmit procenti viņa rekonstruktīvās mikroķirurģijas operāciju, īpaši pēdējos gados, saistītas ar onkoloģiju.

Pārsteidzoši, cik radoši spēj strādāt prāts, ja mērķis ir glābt cilvēkus no mokām, sāpēm vai nožēlojamas eksistences! Pacientei, kurai pēc pleca rajona audzēja draudēja kropļojoša rokas, pleca un lāpstiņas amputācija, pleca vietā tika pārstādīts elkonis un augšdelma kauli; cilvēkam ar norautu seju no viņa paša audiem un skrimšļiem tika izveidota jauna; sievietei ar izoperētiem limfmezgliem dzīvie limfvadi tika piešūti pie vēnām. Tās ir tikai dažas no spilgtākajām un unikālākajām Mikroķirurģijas centra saskanīgās komandas operācijām, kurās lielu ieguldījumu devis dakteris Jānis Zariņš.

Kad atveras īstās durvis

– Gribētu redzēt, kādas izskatās īsta ķirurga rokas! Ai, nemaz nav tik maigas un gludas, kā pieņemts domāt…

– Jā, vakar dārzā raku zemi. Skrambas arī man ir – viss kā pieklājas. Arī sports atstāj savus nospiedumus. Ceļos agri no rīta, kamēr mājās visi guļ, lai dotos rīta skrējienā un kārtīgi izvingrinātu ķermeni pirms lielajiem darbiem.

– Nav ienācis prātā, ka varētu savas ķirurga rokas apdrošināt par lielu summu, jo tas taču ir jūsu galvenais darbarīks? Ārzemēs tā ir diezgan izplatīta prakse.

– Tikai ne Latvijā! Vienīgi pa jokam kāds pajautā, vai esmu apdrošinājis rokas. Man vilkme uz roku darbiem nāk no tēva. Izaugu, daudz mācoties no viņa. Varbūt ne vienmēr viss sanāk, bet cenšos pats izdarīt, ko varu – protams, saprāta robežās. Arī dēlu iesaistu mājas darbos, nesen kopā skrūvējām sētu. Viņam tas ir ļoti svarīgi.

– Kāda impulsa vadīts, pirmo reizi sajutāt, ka tieši mikroķirurģija ir jūsu aicinājums?

– Mana krustmāte ir narkoloģe, mamma mēdza iesmiet, ka tēvam bijis sapnis kļūt par ginekologu, bet tas tikai joks. Mans vectēvs dziedināja cilvēkus ar fitoterapiju un akupunktūru.

– Tad jau ģimenē tuvināšanās medicīnai tomēr ir notikusi. Bet kā ar jums?

– Sākumā bija doma studēt Rīgas ekonomikas augstskolā, bet draugi ieinteresēja mani par medicīnu. Savukārt ar ķirurģiju ir tā –– ja tu neko nezini, tad šķiet, ka pats foršākais un prestižākais varētu būt plastikas ķirurģija. Kad arī es izvēlējos plastikas ķirurģiju, man nebija ne jausmas par to, cik plaša diapazona darbības slēpjas aiz šā jēdziena un ka tur ietilpst arī tas, ko daru tagad.

– Tad jau sanāk, ka jūs daļēji neapzināti metāties iekšā nezināmā atvarā ar galvu pa priekšu.

– Tik traki jau nebija! Drīzāk kāds liktenīgs spēks mani vadīja. Kad nonācu līdz krustcelēm, manā priekšā atvērās kādas durvis, un tās arī izrādījās īstās, jo noveda pie nākamajām durvīm. Un viss notika! Vidusskolas beigās gatavoju zinātniskos darbus bioloģijā. Mikroķirurgs Mārtiņš Kapickis (vēlākais Mikroķirurģijas centra vadītājs – G. K.) bija absolvējis 2. vidusskolu, kur mācījos arī es. Bioloģijas skolotājai viņš bija pazīstams, un, iepazīstoties ar Mārtiņu, man pavērās ceļš uz medicīnu. Sāku ar brīvprātīgā darbiem Gaiļezerā, un pamazām viss piepildījās.

– Kad 2013. gadā sākāt strādāt Mikroķirurģijas centrā, vēl bijāt teju nepieklājīgi jauns, tikai 26 gadi.

– Jau trešajā kursā sāku voluntēt Mikroķirurģijas centrā, katru mēnesi ņēmu sešas līdz astoņas brīvprātīgās dežūras – protams, bez algas. Turp braucu pēc lekcijām Stradiņa Universitātē.

– Kādus darbus jums uzticēja?

– Sākumā ļāva tikai skatīties, kā lielie meistari strādā, bet, jo biežāk nāc, jo vairāk uzticas. Vēlāk uzņemšanā mācījos brūču apstrādes pamatprincipus, šūšanu. Paralēli strādāju arī Brūču klīnikā par pārsiešanas māsu, tur veica arī dažādas rekonstruktīvās operācijas pacientiem ar smagiem izgulējumiem. Ieguvu vērtīgu pieredzi par brūču aprūpi, par rekonstruktīvajiem principiem, par pacientu vispārējā stāvokļa izvērtēšanu. Gadījās izdevība vēl studiju laikā iepazīties ar Maijo klīnikas profesoru Allenu Bišopu, kurš ir īsta zvaigzne rekonstruktīvajā ķirurģijā. Man bija tā laime mācīties viņa vadītajos mikroķirurģijas kursos.

Foto: Rojs Maizītis

– Kā tas iespējams – vēl taču bijāt tikai students?

– Te nu man atkal liktenīgi pavērās vienas durvis, un es, gari neprātodams, pa tām iegāju. Latvijā bija mikroķirurģijas konference, kurā uzstājos ar referātu, uz to bija atbraucis arī Allens Bišops, un es viņam lūdzu atļauju kopā nofotografēties. Mazliet parunājām, es interesējos par Maijo klīniku, un viņš teica, lai atbraucu, ja radīšu iespēju nokļūt Amerikā. Galu galā līdzekļus sadabūju, aizsūtīju e-pastu, un viņš atrakstīja: “Brauc!”

Tieši tik vienkārši! Atgriezos Latvijā, pabeidzu sesto kursu, bija rezidentūras konkurss, ieguvu vietu plastiskajā ķirurģijā, un viss notika. Tā kā jau iepriekš bija ieguldīts darbs, pirmās patstāvīgās dežūras bija jau pirmā rezidentūras gada laikā. Ceļš lēnām aizvirzījās uz rekonstruktīvo ķirurģiju, un tagad mans darbs galvenokārt ir rekonstruktīvās operācijas onkoloģijas pacientiem. Pēdējā gada laikā – tikai tās.

– Jūs bijāt 2018. gada doktorants, tajā pašā gadā saņēmāt balvu medicīnā Gada notikums (kopā ar komandu).

– Balvas ir tikai aisberga redzamā daļa. Iespējams, no malas šķiet, ka viss ir viegli nācis, bet tā gluži nav. Varbūt arī manā gadījumā ir daudz pozitīvu sakritību, veiksmes stāstu, bet tik un tā ir ieguldīts smags darbs – jau no paša sākuma. Daudz ko nosaka apkārtējie cilvēki – ģimene, draugi.

Robežas aizvien paplašinās

– Esmu novērojusi, ka jūs Mikroķirurģijas centrā esat ļoti draudzīga komanda.

– Komandas darbs ir ļoti svarīgs. Lielā, sarežģītā operācijā var būt iesaistītas pat vairākas ķirurgu komandas vienlaikus. Turklāt komanda jau nav tikai ķirurgs, tāpēc ļoti svarīgi ir katram zobratiņam sajust blakus esošo; tikai tā varam strādāt precīzi kā Šveices pulkstenis. Ķirurgs, anesteziologs, māsas, aprūpes māsas, intensīvā terapija, māsas palīgs – katrs ir savā vietā. Protams, ir svarīgi, lai cits citam uzticētos, tāpēc saliedēta komanda izveidojas ar laiku. Starp mums valda nevis profesionālā greizsirdība, bet sportiskā greizsirdība, un tādai ir jābūt. Galvenais, lai tā būtu veselīga un pozitīva sacensība. Ja tādas nebūtu, nebūtu azarta. Man gan personiski atrast motivāciju nekad nav bijis grūti, bet kādam varbūt tā sportiskā greizsirdība ir vajadzīga, lai notiktu attīstība.

– Jūsu attīstības jēdziens, šķiet, izpaužas tā – ja šodien ir veikta sarežģīta operācija, tad rīt vajag vēl sarežģītāku, bet parīt jau kaut ko pavisam unikālu. Bet tas, kas pirms septiņiem gadiem bija unikāls, tagad ir iestaigāta taciņa.

– Tā ir, bet domāju, ka neviens vēl nav aptvēris tās robežas, ko spējam izdarīt. Jaunajai paaudzei, kas nāks pēc manis, jābūt vēl jaudīgākai, jo mēs visu laiku attīstāmies. Tāpēc necenšos turēt noslēpumā neko tādu, ko zinu, labprāt dalos pieredzē ar rezidentiem. Tikai tad būs progress.

– Šķiet, viens no jūsu galvenajiem principiem ir darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai palīdzētu atgūt veselību un dzīvesprieku pēc smagas slimības vai traumas. Tā sauktā skaistuma ķirurģija jūs neinteresē.

– Katram sava izvēle. Man ļoti patīk tas, ar ko nodarbojos, jo rekonstruktīvajā mikroķirurģijā nav divu vienādu pacientu, līdz ar to nav divu vienādu risinājumu. Var izdarīt vienkārši, un pacientam būs labi, bet var izdarīt daudz sarežģītāk, un pacientam būs vēl labāk. Ar to visu tu nedaudz sarežģī dzīvi arī pats sev, tas rada lielāku stresa līmeni, bet ar to jārēķinās. Tomēr ir vēl viens liels jautājums – vai konkrētajam pacientam tāda operācija var palīdzēt? Jo ne jau katrs, kas to vēlas, var kandidēt uz konkrēto operāciju, ja veselības rādītāji neatbilst.

Pirms divām nedēļām man bija pacients ar milzīgu mēles audzēju. Izteikts sāpju sindroms, mēle nekustīga, nevarēja ne parunāt, ne paēst. Plus vēl citas hroniskas slimības – cukura diabēts, sirds problēmas, vārdu sakot, visi iespējamie riski. Ko darīt? Mēs ar dakteri Renāru Deksni no Onkoloģijas centra viņu operējām, mēles muskulatūru vajadzēja izņemt pilnībā. Tā arī bija Latvijai unikāla operācija – mēs viņam izveidojām jaunu mēli, pārstādot muskuli no kājas kopā ar audiem un apasiņotiem nerviem.

– Kājas muskuļi gan neizskatās pēc mēles...

– Mēle ir unikāls orgāns, tādu audu citur ķermenī nav. Ja uz kājas augtu mēle, tad mēs to paņemtu, bet mūsu mērķis bija atjaunot mēles formu, audu apjomu un sasaisti ar visām struktūrām, un to var izdarīt. Pacients jau tagad var parunāt, viņu var saprast. Tagad jau agrīnais rezultāts ir tāds, ka pašiem prieks par to. Protams, var gadīties arī sarežģījumi, ne viss dzīst perfekti. Visi onkoloģijas pacienti ir kompromitēti, viņiem ir sliktāks barojums, blakusslimības, vairāk gadu, bijusi staru terapija.

Tas viss sarežģī pēcoperācijas periodu. Viens ir izoperēt, pavisam kas cits – veiksmīga pēcoperācijas perioda norise. Vienu brīdi man Gaiļezera nodaļās bija 14–15 pacienti pēc dažādām onkoloģiskajām operācijām un rekonstrukcijām. Viņiem visiem bija jāvelta laiks pēcoperācijas periodā. Bieži vien tikai tas, lai dienā visus pārsietu un apskatītu, prasīja divas trīs stundas. Ne visiem brūces dzīst labi, reizēm vajag vēl kaut ko izoperēt. Bet tas ir tā vērts.

– Vēl nesen bijāt specializējies galvas un rokas mikroķirurģijā, tagad diapazons kļuvis plašāks.

– Ar rokas ķirurģiju man tagad ir mazāka saskare, izņemot onkoloģiju. Vairāk ir galva un kakls, starpene, dzimumorgāni.

– Cik sen esat sākuši operēt tieši onkoloģijas pacientus? Iepriekš bija dzirdēts par nozāģētu pirkstu vai plaukstas piešūšanu, runa bija galvenokārt par traumām.

– Dakteris Kalvis Pastars jau no 2008. gada veica operācijas onkoloģijas pacientiem, bet arī pirms tam bija kolēģi, kas varēja veikt mikrovaskulāru audu rekonstrukciju. Viņi gāja talkā, ja citu stacionāru kolēģiem bija vajadzīga palīdzība. Lai gan aizvadītajā Covid-19 gadā daudzām slimnīcām darba it kā bija mazāk, man vēl nekad nebija bijis tik daudz operāciju. Tas tādēļ, ka onkoloģiskās operācijas bija vienīgās, ko neaizliedza. Onkoloģisko operāciju tiešām bija nežēlīgi daudz. Tāpēc var teikt, ka pērn onkoloģiskie pacienti bija ieguvēji.

– Kā pacienti var pie jums nokļūt?

– Mēs sadarbojamies ar pilnīgi visiem speciālistiem – ar onkoginekologiem, urologiem, otolaringologiem, onkoķirurgiem, neiroķirurgiem. Viņi zina, ko mēs varam izdarīt, un bieži vien tas pacientu loks, kam viņi var palīdzēt, sadarbojoties ar mums, paplašinās. Laikam nav tādas ķermeņa daļas, kur neesam veikuši operācijas. Pacientus atsūta gan kolēģi, gan viņi paši primāri nāk pie mums uz poliklīniku.

Atdot elpu un dzīves garšu

– Jūs kopā ar kolēģiem esat veicis diezgan daudz operāciju, kuras varētu saukt par unikālām. Manu uzmanību piesaistīja gadījums, kad pacientei pēc vairogdziedzera vēža operācijas sākās smakšana, un jūs viņai atdevāt ne vien elpu, bet arī balsi un dzīvesprieku.

– Vairogdziedzera operācijas laikā bija bojāts nervs, kas dod funkciju balss saitēm un nodrošina elpošanu, rīšanu, ēšanu, runāšanu, dziedāšanu. Mēs, visa komanda, salikām galvas kopā un domājām, kā vislabāk palīdzēt. Man radās ideja, ka varam paņemt apasiņotu, dzīvu nervu. Ja nervs ir dzīvs, tas daudz ātrāk reģenerējas un atjauno funkcijas. Kad pusgadu stažējos Somijā, redzēju, ka tur apasiņotu nervu izmanto citām vajadzībām. Tad nodomāju – kāpēc darīt tā, kā citur pasaulē, darīsim tā, kā mēs varam.

Tagad jau pagājuši vairāk nekā divi gadi kopš šīs operācijas, un paciente man nesen atsūtīja ļoti emocionālu audioierakstu, kuru ir vērts noklausīties (ieslēdz audiofailu). Re, kāda viņai skaista, dzidra balss! Esmu pateicīgs par šo ierakstu un vārdiem, ko viņa saka. Viņa ir atpakaļ dzīvē, var visu darīt pilnvērtīgi, visur piedalīties. Tā silti top ap sirdi. Un atkal varu teikt – tas bija visu pūļu vērts!

– Ļoti pārsteidzoša šķiet iespēja atjaunot limfvadu normālu darbību pēc limfmezglu izņemšanas. Ko ar to panācāt?

– Tādu pacientu tiešām ir daudz – pēc krūts vai ginekoloģiskajiem audzējiem. Lai saņemtu efektīvu audzēju terapiju, nākas izņemt limfmezglus, kas ir tādi kā kolektori, kuri savieno limfātisko sistēmu ar asinsriti. Limfa plūst, ieplūst limfvadā, met kūleni un ieplūst asinīs. Ja limfmezglu nav, šķidrums krājas, ekstremitāte palielinās un rada pacientiem ļoti lielas problēmas. Ne tikai estētiski, bet ar laiku arī funkcionāli.

– Ilgu laiku tas tika uzskatīts par normu. Ar to, protams, rēķinājās, bet neko daudz nevarēja līdzēt. Dzīvo tālāk, kā vari! Tagad izrādās, ka var arī citādi.

– Tā ir. Limfostāzi gan ir iespējams mazināt ar kompresijas terapiju, ar limfodrenāžu, bet arī to ne visi zina. Pasaulē pēdējos gados ļoti attīstījusies tieši limfātiskā ķirurģija – vai nu pārstāda limfmezglus, vai tiek sašūti funkcionējoši limfvadi ar vēnām. Pasaulē tas notiek jau 15–20 gadu, bet Latvijā šis bija pirmais gadījums. Mēs izmantojām modernu iekārtu, ar kuru bija iespējams konstatēt, ka limfvads tiešām darbojas, jo tikai tad operācijai ir jēga. Paciente bija ļoti motivēta, un tā nu mēs 10. februārī viņai veicām operāciju.

– Kā tieši tas notika?

– Kā jau teicu, svarīgi ir vizualizēt, atrast, vai ir limfvadiņš, kas strādā, un to var noskaidrot tikai ar speciālu iekārtu un krāsvielu. Par laimi, RAKUS Gaiļezers tāda iekārta ir. Sekoja mikroķirurģijas etaps, kad ļoti milzīgā palielinājumā ar ļoti smalkiem diegiem, kas ir tik tievi kā trešdaļa no matiņa, sašuvu limfvadu kopā ar vēnu. Veicām trīs anastomozes jeb savienojumus. Tā kā limfvads ir akla struktūra, tam ir caurspīdīgas sieniņas, un bez krāsvielas tik mazus ir grūti atrast un ieraudzīt pat mikroskopa palielinājumā. Tiklīdz tos iekrāso, var labāk redzēt, un tad ir iespējams sašūt kopā ar vēnu. Tādējādi apejam ceļu, kura vairs nav, un nodrošinām, ka limfa pa taisno ieplūst asinīs, vairs nekrājas audos un neveido tūsku.

– No mikroķirurģijas viedokļa ļoti interesants šķiet arī gadījums, kad izglābāt kādu cilvēku no briesmīgām galvassāpēm. Kā vispār var iedomāties galvassāpes izārstēt ķirurģiski?

– Tas bija kas jauns Latvijā, bet pasaulē tāda pieredze ir. Kādos kursos uzzināju, ka cēlonis stiprām galvassāpēm var būt arī nospiesti nervi galvas rajonā. Atbrīvojot tos ķirurģiski, pacients var atkal būt brīvs no sāpēm.  

Foto: Rojs Maizītis

– Un tad vēl gadījās tieši tāds pacients!

– Jā, tiešām, kaut kā viss sakrita. Biju uzrakstījis mazu rakstiņu, un kāda ģimenes ārste to bija izlasījusi. Viņai bija pacients, kuram nelīdzēja nekādas zāles, viņš dzīvoja ar nemitīgām sāpēm, nevarēja ne strādāt, ne normāli dzīvot. Tad nu mēs ar kolēģiem viņu operējām, atbrīvojot nervu un ietinot to no pacienta paša taukaudiem izveidotā polsterējumā, lai nekas tāds neatkārtotos. Viņš pēc operācijas bija atrādīties, un vairs nebija nekādu sūdzību. Tagad viņš kādu laiku nav nācis pie manis. Laikam jau viss kārtībā, citādi atnāktu.

– Cik bieži šādos gadījumos var palīdzēt ķirurģiski?

– Vispār ar galvassāpēm pēdējos gados esmu konsultējis daudz pacientu, vairāk nekā simt, bet no tiem tikai trīs esmu operējis, jo nevar operēt visus, kam ir stipras galvassāpes. Galvassāpes ir viena no grūtākajām patoloģijām, ar ko nodarboties jebkuram ārstam, jo pacienti ilgstoši cieš. Daudziem nav ne dienas bez galvassāpēm, tomēr vajag atrast tādu pacientu, kuram pēc šādas operācijas kļūtu labāk. Lai to noteiktu, man ir savi algoritmi, kurus izmantoju. Ja tādas atbilstības nav vai neesmu pārliecināts par rezultātiem, operēt neņemu. Citādi var sanākt tā, ka no operācijas nav nekāda labuma vai pat kļūst sliktāk. Tāpēc jāsaprot, ka izoperējot no galvassāpēm var atbrīvot tikai niecīgu daļu pacientu.

– Varbūt varat minēt vēl kādu gadījumu, kas jums pašam šķiet profesionāli interesants?

– Pērn ap šo laiku izoperējām kādu pacientu, kurš bija cietis autoavārijā, gūstot ļoti smagu traumu un kaulu infekciju. Pēc traumas viņam nebija elkoņa locītavas, roka bija salikta kopā ar dzelžiem, tā īsti nefunkcionēja. Kolēģis zvanīja un jautāja, vai kaut kā varu palīdzēt. Domāju visādus variantus un izdomāju, ka no kājas arī var paņemt dažādus audus un izveidot jaunu elkoņa locītavu. Par laimi, pacientam bija laba anatomija, izdevās no ceļa locītavas paņemt divas locītavu virsmas, audus, kas producē šķidrumu, audus, kas nodrošinātu locītavas stabilitāti, un audus, kas izveidotu mīksto audu segumu.

Tur bija kauls, skrimslis, saite, sinoviālie audi un mīkstie audi. Izdevās izveidot elkoņa locītavu. Prieks redzēt, ka elkonis ir funkcionāls, stabils, pacients ir atgriezies normālā dzīvē. Jāpiebilst, ka viņš bija ļoti motivēts, sadarbojāmies ar rehabilitologiem. Tas ir ļoti būtiski – mēs varētu iztaisīt superoperāciju, bet, ja pacients pats neko negribētu darīt, tad arī ieguvums nebūtu tik liels. Tāpēc visiem ir jāsadarbojas, labi jāveic savs uzdevums – gan mediķiem, gan pacientiem.

Pārsteidzošā nākotne

– Esat diezgan daudz praktizējies un mācījies ārzemēs. Kāda izskatās Latvijas mikroķirurģija uz lielo rietumvalstu fona?

– Mūsu nav daudz, bet, ja sadalītu uz galviņām, cik viens mūsu mikroķirurgs gada laikā izdara, sanāktu ļoti iespaidīgi skaitļi. Man personīgi pērn bija vairāk nekā 70 mikrovaskulāro audu transplantāciju, bet šogad trijos mēnešos – jau ap trīsdesmit. Tā visa ir onkoloģija. Ārzemēs varbūt kopējais apjoms ir liels, bet, ja sadala uz mikroķirurgu skaitu, tad viņi nemaz tik bieži netiek pie operēšanas. Mums kopējais rekonstruktīvo operāciju skaits ar audu pārstādīšanu gadā ir tuvu diviem simtiem. Protams, ir vēl arī citas, vienkāršākas operācijas. Citi kolēģi taisa rekonstruktīvās operācijas rokās, ekstremitātēs. Kopumā Latvijā ar šo jomu viss ir kārtībā un iespēju, ar ko varam palīdzēt, ir ļoti daudz.

Tomēr svarīgi, kā varam palīdzēt. Katrā valstī ir savas tradīcijas. Es tās risinu tā, Somijā to dara citādi. Savukārt, ja somi atbrauktu uz Latviju, viņi arī no mums varētu daudz aizgūt, jo visi kolēģi ir mācījušies un stažējušies ārzemēs, katrs ir atvedis kādas jaunas metodes, zināšanas, bagātinājies ar citu valstu pieredzi. Domāju, ka Latvijā mikroķirurģija noteikti ir pasaules līmenī. Vienīgais, kā Latvijā varbūt pietrūkst, ir medikamentozā terapija, ķīmijterapija ir samērā vecmodīga, bet pēdējos gados viss mainās un virzās uz priekšu.

– Kā ir ar jaunajām tehnoloģijām pasaulē?

– Pasaule iet uz plašāku cilmes šūnu izmantošanu – tās var uzlabot reģenerācijas procesu. Protams, arī tur reizēm var būt problēmas. Mana doktora disertācija bija par audu reģenerāciju. Tiesa, cilmes šūnas būtībā ir kā bumba ar laika degli, jo pētījumu vēl nav daudz un neviens nezina, vai tā nav spēlēšanās ar uguni. It kā tu vari tās vadīt, lai no tām kaut kas izaug, bet tostarp ir bijušas arī neveiksmju sērijas, un pastāv risks, ka galu galā cilmes šūnas var pārveidoties par audzējiem.

Nākotnē ir visai ticama šāda aina – spiežot taustiņus un pievienojot dažādas vielas, mēs varēsim vadīt šūnas. Daļēji tas jau tagad ir iespējams, un kopējā tendence pasaulē ir virzība uz mazinvazīvām procedūrām. Mūsu gadījumā tas varbūt notiks lēnāk, jo, ja tev ir milzīgs audu defekts, tos ne ar ko citu nevar aizvietot – vajag labus, apasiņotus audus. Lielus segmentus aizvietot ar ko mākslīgu var neizdoties, var rasties ļoti lielas komplikācijas.

– Pasaulē mikroķirurģijas operācijās izmanto arī mazus robotiņus.

– Jā, tā ir, bet tas ir ļoti dārgi, tās ir milzīgas universitāšu klīnikas lielās Rietumeiropas valstīs un Amerikā. Turklāt roboti nav universāli un ne jau katram pacientam tos izmanto. Latvijā tas šobrīd nav iespējams.

Foto: Rojs Maizītis

– Kā ir ar 3D drukāšanu no paša pacienta šūnām vai biomateriāliem? Varētu taču izdrukāt, piemēram, skrimšļaudus vai kādas citas sīkākas daļiņas?

– Latvijā vēl neesam ievietojuši neko izdrukātu pacienta ķermenī, jo vajag bioloģiskos printerus. Domāju, ka Latvijā nevienam tādu nav, jo tie ir ārkārtīgi dārgi, un tādas lietas ļoti uzmana ētikas komisijas. Pasaulē gan tādi ir, un tos arī izmanto – paņem no pacienta konkrētas šūnas, laboratorijā izaudzē un pavairo. No šūnām var izdrukāt, piemēram, auss karkasu, bet tas ir bez asinsrites, tāpēc to vajag kombinēt ar kādu mikroķirurģisku tehniku, kad skrimslītis ir jāievieto labi apasiņotos audos, un to ietekmē jaunie asinsvadi ieaugs tajā.

Ir bijuši gadījumi, kad no kultivētām pašas pacientes šūnām izveidots vagīnas iekšējais slānis. Pagaidām tie drīzāk ir atsevišķi gadījumi, tomēr tā noteikti ir nākotne. Tiklīdz panāksim to, ka audi spēs apasiņoties un tos būs iespējams savienot ar ķermeņa asinsvadiem, asinsrites loks būs noslēgts, turpināsies un notiks barības vielu apmaiņa. Tas vēl ir tikai sākums.

Citi šobrīd lasa

Šokējošs nozieguma atrisinājums: atraitnis raudāja pie sievas kapa, bet viņa alibi izgāza viedpulkstenis
FOTO: Urzula fon der Leiena savā vizītē Rīgā aplūko trolejbusu 14
Kādai sievietei Vecāķu pludmalē pazūd piecgadīgā meita
Tēmas: Covid-19

13 лет спустя: как сейчас выглядят звезды сериала "Универ"

"Если бы мы потеряли еще день, я бы умерла": экс-жена Аршавина показала свое изменившееся лицо без прикрас