Tas bija traki! Pirms gada nesapratu, ko lai dara, bet tagad esam pieraduši
Pandēmijas sākums mūsu ģimenei bija ļoti grūts, bet tagad esam labāk pielāgojušies, tā intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja trīs bērnu mamma Diāna Ozoliņa. No vienas puses, ģimene ļoti gaida jauno mācību gadu, jo tad bērni varētu atgriezties skolā, bet - no otras, viņiem ir lielas bažas par to, jo viens no bērniem ir vājdzirdīgs un masku valkāšana viņa saziņas spējas būtiski samazina.
Diānai ir trīs bērni: Ričards (10 gadi), Tomass (7) un Rebeka Anna (4).
Jau sarunas sākumā viņa atklāj, ka nesen izšķīrusies: "Tas īstenībā notika tieši pirms kovida. Mēs ar bērnu tēti dzīvojām kopā diezgan ilgu laiku - laikam 11 gadus, - bet pirms kovida izšķīrāmies. Tomēr tas nebija saistīts ar kovidu."
Diānas dzīve pirms Covid-19 pandēmijas bija salīdzinoši mierīgāka, jo abi jaunākie bērni apmeklēja bērnudārzu, bet viņa, aizvedusi vecāko dēlu uz skolu, mierīgi varēja doties uz savu vadītājas darbu mājdārziņā "Rasēni".
Puika pamatīgi pieņemas svarā
Pagājušā gada pavasarī pirmās ārkārtējās situācijas laikā mājās mācījās tikai vecākais dēls Ričards, kurš ir bērns ar īpašām vajadzībām - viņš ir vājdzirdīgs. Puika bija ļoti apzinīgs un labi mācījās.
Diemžēl mājsēdes laikā dēls ļoti pieņēmās svarā. "Kā sāka sēdēt mājās, tā ļoti pieņēmās svarā. Pirms tam viņš gāja dejošanā un basketbolā," mamma stāstīja un piepilda, ka iepriekš papildus kustības deva arī tas, ka ģimene dzīvoja pie Diānas mammas Teikas privātmājā. Tur bērni varēja laukā lēkāt batutā un aktīvāk dzīvoties pa pagalmu.
Rudenī pamatīgas pārmaiņas
Savukārt septembrī skolā sāka iet arī vidējais brālis Tomass. Pirmo klasi viņš iesāka lielajā Teikas vidusskolā, bet oktobra brīvlaikā nomainīja skolu un tagad mācās tajā pašā skolā, kur vecākais brālis - nelielajā sākumskolā "Valodiņa".
Rudenī izglītības iestādi nomainīja arī meitiņa Rebeka Anna - viņa no pašvaldības dārziņa pārgāja uz privāto bērnudārzu.
Ģimene mainīja arī dzīvesvietu - no Diānas mammas privātmājas pārvācās uz savu dzīvokli. Jauno mājvietu viņi izvēlējās netālu no sporta laukuma, lai bērni var vairāk izskrieties, kā arī blakus tramvajam, lai dēli var viegli nokļūt skolā.
Covid-19 dēļ dzīve sarežģījās
"Bet tad pienāca kovids: uz laukumiņu iet nevarēja, uz skolu braukt nevarēja. Tad mums ikdiena traki mainījās. Man bija divi skolēni, kas bija mājās un kam bija jāmācās. Pirmklasniekam bija vispār traki, jo viņš īsti nesaprata, kas ir skola. Viņš tieši nomainīja skolu, un jaunajā skolā viņš pabija tikai mēnesi vai vēl mazāk, jo sākās kovids. Viņš kopumā nesaprata, kas ir skola. Viņš pat pirmās liecības nesaņēma." Bija plānots, ka pirmklasnieki saņems pirmās liecības, bet apstākļi iegrozījās tā, ka tas nebija iespējams.
Diāna atklāja, ka mājsēdes sākums bija diezgan traks.
Piemēram, pirmajā dienā viņa nesaprata, kā vispār tiks galā, jo mājās mācījās gan Ričards, gan Tomass, turklāt viņai vēl bija jādodas uz savu darbu mājdārziņā. Turklāt pirmajā attālināto mācību dienā zvanīja Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāvji, kuri bija ieradušies apmeklēt Diānas vadīto mājdārziņu.
Izmisums, kā lai apvieno darbu ar mājām!
Sākumā bija grūti apvienot darba un mājas dzīvi. Sēžot mājās un mācoties ar bērniem, darbā lietas juka un bruka. Savukārt, esot darbā, bija jādomā par bērniem, kuri vieni paši dzīvojās pa mājām.
"Visu laiku bija jāmeklē vidusceļš starp to, ka es esmu mājās un darbā, jo īsti nevarēju visu laiku nebūt darbā un nevarēju arī nebūt mājās."
Darbs mājdārziņā nav iespējams attālināti, jo tajā uzturas mazi bērni, kas visu laiku jāpieskata. No vienas puses, Diāna priecājas, ka bērnudārziem ļāva strādāt visu ārkārtējās situācijas laiku un viņai bija darbs. Tāpat pateicība, ka bija labas kolēģes, kas varēja darboties ar bērniem, jo tajā laikā Diāna varēja veltīt vairāk uzmanības savām atvasēm. Viņa atzīst, ka labie kolēģi un darbs mājdārziņā arī šobrīd dod daudz pozitīvas enerģijas.
Motivēt un mudināt mācīties
Ar Ričardu, kurš patlaban mācās trešajā klasē, mammai bija vieglāk, jo viņš kopumā pats tika galā ar skolas pienākumiem arī otro attālināto mācību posmu.
Savukārt pirmklasniekam bija grūtāk iestāstīt, ka turpmāk būs jāmācās mājās nevis skolā. Tomasam vajadzīga gan praktiska, gan emocionāla palīdzība, piemēram, jāizdrukā skolai vajadzīgie materiāli un jāsēž blakus, kamēr viņš raksta un rēķina. Tāpat visu laiku jāmotivē un jāmudina mācīties. "Vairāk bija motivēšana un runāšana, nekā darbiņi, kas bija jāizdara."
Lai vairāk izkustētos, nevis tikai visu dienu sēdētu pie ekrāniem, ģimene izgāja rehabilitācijas kursu Baltezerā.
Pagaidām esam dzīvi
Kad bija aprasts ar mācībām mājās, Diānai izdevās dienai piešķirt noteiktāku ritmu. No rīta viņa aizved meitiņu uz bērnudārzu, bet pati dodas uz darbu. Kad dārziņa mazuļi devušies gulēt, viņa dodas mājās pie saviem bērniem, gatavo ēst un kopīgi mācās. Pēcpusdienā atkal jābrauc uz dārziņu, bet vakarpusē viņi dodas uz treniņiem. Labi, ka tagad ir atsākušies dažas aktivitātes, piemēram, Ričardam ir dejošana, bet Tomasam ir futbola nodarbības.
Diemžēl, kamēr mamma ir darbā vai braukā dažādās darīšanās, puikas spēlē spēles ekrānos un kaujas savā starpā.
"Pašā sākumā man bija bail viņus atstāt divatā mājās," mamma teica un atklāja, ka sākumā puiši bija pat izdauzījuši stiklu durvīm.
Bet tā kā Diānai nebija citu variantu, viņa atstāja brāļus mājās vienus. "Man nav īsti citu variantu, viņiem ir jāpaliek mājās, jo man ir jābrauc uz darbu. Pagaidām visi esam dzīvi," viņa smejoties saka.
Mēģina turēties, bet gadās arī sabrukt
Labi, ka tagad arī bērnu tētis iesaistās audzināšanā. Bērni grib braukt pie tēta un regulāri to arī dara. Atvases, īpaši Tomass, ļoti smagi pārdzīvoja vecāku šķiršanos, bet labi, ka tētis savā mājvietā ir paņēmis divus suņus, ko bērni ļoti iemīļojuši. Darbošanos ar suņiem var uzskatīt par sava veida terapiju.
Šobrīd emocionāli grūtāku periodu piedzīvo Ričards - viņš cīnās ar dusmām, apnikumu, piekusumu, brīvlaika gaidām, tāpēc Diāna un Ričards dosies pie psihologa. Mājsēdes laikā sieviete daudz strādā ar sevi, piemēram, daudz izglītojas, mēģina saņemties un saskatīt pozitīvo. Tiesa, šajos apstākļos tas ir grūti gan pieaugušajiem, gan bērniem. Lai kā mēģinātu turēties, gadās arī sabrukt.
Spēlītes, spēlītes, spēlītes
"Ja būtu skola, es domāju, ka tas nebūtu tik traki, jo tad pa dienu būtu skola, bet vakarā - nodarbības. Tad datora, telefonu un spēlīšu nebūtu tik daudz, jo tagad to ir tiešām ļoti daudz. Bet mana nostāja ir: īsti nevaru pārmest, ka viņi spēlē spēlītes, ja es nedodu kaut ko pretī."
Dažreiz puikas dodas mammai un tētim līdzi uz darbu, bet tas nenotiek katru dienu. "Kaut kur kaut kā mēģinām, cik vien varam. Vismaz vakaros iet pa āru, bet telefoni un spēlītes ir diezgan daudz ienākuši ikdienā. Man liekas, ka tā ir problēma daudziem," mamma pieļāva. Virtuālā pasaule pandēmijas laikā ievilkusi daudzus.
Mācības mājās nebija ģimenes izvēle
Attālināto mācību laikā Diāna kļuvusi par dēlu skolotāju, kura ne tikai palīdz izpildīt dažādus darbus, bet arī motivē. "Ir ģimenes un vecāki, kas izvēlas mājmācību, bet tad cilvēks ir tam gatavs, viņš zina, ka to grib un kāpēc to grib. Viņš ir tam noskaņojies, un tad tas strādā. Bet ja mani vienkārši noliek fakta priekšā, ka jāsēž mājās un jāmācās, tā īsti nav mana izvēle un ir grūti."
Pagaidām Diāna nevar īsti izvērtēt, vai attālināto mācību laikā krities zēnu zināšanu līmenis. Tomasam skola ir bijusi pavisam neilgu laiku, bet Ričards līdz šim apzinīgi mācījās. Mamma gan satraucas, ka Ričardam parādījušās grūtības mācībās, piemēram, viņš sācis nepieslēgties dažām stundām, jo skolotāja runājot tik ātri, ka viņš nesaprotot.
Gaida klātienes mācības, bet baidās par stundām maskās
No vienas puses, ģimene ļoti gaida, kad rudenī atsāksies klātienes mācības, bet - no otras, viņi bažījās, kā būs mācīties maskās. Ričardam vājdzirdības dēļ būs ļoti grūti mācīties maskās, jo viņš īsti nesapratīs teikto. Turklāt viņam ir arī bronhiālā astma.
Jau tagad, ieejot veikalā ar maskām, Ričardam ir grūti saprast, ko mamma saka: "Viņš visu laiku prasa: "Ko? Ko?" Tad es paveru masku un saku: "Es tev ārā pateikšu.""
Ja mammas muti klāj maska, viņam ir daudz grūtāk uztvert teikto, jo viņš daļēji lasa no lūpām. "Ja skolotāja runātu maskā, es nezinu, vai viņš saprastu. Varbūt viņam vieglāk saprast un mācīties mājās."
Reiz, kad vēl notika klātienes mācības, kāda skolotāja bija ieradusies un logopēdijas nodarbību maskā. Ričards sacījis, ka nesapratis neko no viņas teiktā. "Ne visi bērni ir veseli un ne visiem maska der. Ja bērni ir veseli, varbūt tā der. Bet es nedomāju, ka astoņas stundas viņi var nosēdēt maskās." Mammai nav pilnīgas pārliecības, ka arī Tomasu vajadzētu laist klātienes mācībās, ja visu dienu būs jāpavada maskās.
Bērna lielākā vēlēšanās ir, lai Covid-19 beigtos
Neskatoties uz dažādiem sarežģījumiem un grūtībām, Diāna norādīja, ka laika gaitā ģimene ir pielāgojusies attālinātajām mācībām un ar tām saistītajām izmaiņām. Sākumā pienākumu apjoms mājās un darbā likās nepadarāms, bet tagad viņi ir pielāgojušies, piemēram, mamma vairāk uzticas dēliem un biežāk atstāj viņus divatā. Tāpat puikas mācās gatavot ēst. Tāpēc var teikt, ka no attālinātajām mācībām ir arī kaut kāds labums. Piemēram, bērni, kas mācās mājās, mazāk slimo.
"Sākumā likās daudz, daudz trakāk, jo nesapratām, uz kuru pusi un ko darīt. Protams, tagad esam pielāgojušies." Diāna cer, ka līdz ar pavasara iestāšanos cilvēkiem uzlabosies garastāvoklis un varēs atrast dzīvē vairāk pozitīvo lietu.
Sarunas noslēgumā Diāna pastāstīja, ka nesen somā atrada Ričarda rakstītu lapiņu ar Jaunā gada vēlēšanos. Puika bija uzrakstījis, ka viņa lielākā vēlēšanās ir, lai Covid-19 beigtos. Cerēsim, ka Ričarda sapnis piepildīsies!
