Kas ir spoguļošana - jaunā metode sevis izzināšanai un pašizaugsmei. Saruna ar Didzi Jonovu

Nesen saņēmu neparastu dāvanu – divas īpašu kāršu kavas ar nosaukumu Laimīgās kārtis. Uz paku muguriņas norāde, ka tās var lasīt kā domugraudu krājumu vai pēc nejaušības principa izvilktā kārtī meklēt atbildi uz kādu jautājumu. Sekojot mudinājumam, vienu satvēru. Nerausties – dari! Septiņas reizes mērīt – tā ir neiroze. Neaizraujies ar apspriešanu un apsvēršanu.

Pārliecinies un nodrošinies tikai pret mirstamo kaiti – neapdomīgu risku. Visos citos gadījumos ir jēga beidzot sākt darīt pa jaunam. Dari to, ko rausties darīt! Vismaz pamēģini. Tikai darot noķersi attiecīgo sajūtu. Tur arī būs informācija – turpināt vai ne, un, ja turpināt, tad kā. Dari! Visa kava tāda – čomiski, taču vienlaikus trāpīgi izteiktas atziņas par šķietami zināmo, kas tomēr uzrunā uzmundrinoši svaigi. Laimīgo kāršu autors ir Didzis Jonovs.

Cept pīrādziņus vai līdzināties Īlonam Maskam

– Spoguļošanu gribas saistīt ar daudziem jo daudziem spoguļiem, bet laikam šajā metodē ne jau tie ir galvenie.

– Tā ir. Lūkojoties parastajā spogulī, tikai atjaunojam jau ierasto priekšstatu par sevi, bet neko jaunu neuzzinām. Spoguļošana ir daudz plašāks jēdziens. Tas balstās uz tādu īpašu šūnu – spoguļneironu – esamību smadzenēs, kas atbild par empātijas procesiem un spēju iejusties otra ādā. Vērojot gan citus, gan sevi, smadzenēs pamazām nostiprinās prasme uzvesties kā spogulim – piedzīvojot visdažādākās emocijas, vienlaikus būt gan situācijā, gan vērot sevi it kā no malas. Te es raudu, tātad man ir slikti. Te smejos – tas nozīmē, ka pēc traka laimīgs.

– Kāpēc šāda spēja vajadzīga?

– Kad, vērojot citus, sāku saprast, kā darbojas apkārtējā pasaule, man vieglāk ieskatīties arī sevī – apzinātāk ieiet tajā, ko saucam par realitāti, patieso dzīvi, turklāt visās tās izpausmēs. Saprast, ka mēs vienlaikus esam gan materiālas būtnes, gan seksuālas. Mums vajadzīgas attiecības, vēlams – foršas. Nepieciešama pašrealizācija darbā, kas nodrošina ar naudu un sagādā prieku.

Vajag radošumu, gribas labi justies savā ķermenī. Ja tā visa nav, dzīve var pārvēsties par ciešanām. Spoguļošana ļauj iekļauties tādā sevis un pasaules izzināšanas procesā, kurā vienlīdz svarīgi gan dzīvi izprast, gan visu, kas tajā nepatīk, mainīt. Vienīgais pasaulē, kas spēj savu likteni pagriezt vēlamajā virzienā, esi tu pats.

– Diez vai atradīsies cilvēks, kas nav to mēģinājis. Kāpēc tik bieži neizdodas?

– Aizmirstam, ka cilvēks vislabāk jūtas un ir laimīgs un vesels tad, kad ir pilnīgi autentisks un dzīvo savu dzīvi, nevis cenšas kādam līdzināties vai izdabāt. Kad saprot, ka cept krutākos pīrādziņus pagastā ir tikpat svarīgi, kā Īlonam Maskam laist gaisā raķetes vai kādam citam sēdēt kalna galā, dvešot – om. Ja vien tas pašam patīk. Tāds, kuram interesē dzīve, zina, ka vispatīkamāk ir darīt to, kas noder arī citiem; vienalga, vai tie būtu pīrādziņi vai raķetes.

Es radu, tu pasaki paldies, varbūt pat samaksā. Visi esam tādā foršā tīklā iepīti. Tikai vieni tajā pinumā ir laimīgi, otri ne. Gan vesels, gan laimīgs ir vienīgi tas, kurš ir autentisks un pašpietiekams. Un, būdams pats laimīgs, grib, lai arī apkārtējie ir laimīgi. Tas nenozīmē, ka laimīgajiem nav bēdu, sarežģījumu un grūtību. Taču viņi zina, kā pēc vistraumatiskākā kritiena tikt zirgā atpakaļ.

– Ar spoguļošanas palīdzību tas notiek veiksmīgāk? 

– Tieši tā, jo spoguļošana ir gan filozofija, kas mēģina izskaidrot lietas, gan uz praktisku rezultātu virzīta rīcība – man ir instrumenti, un es zinu, ko ar tiem darīt, lai sakārtotu sevi. Tiklīdz tas izdodas, kārtojas arī tas, kas apkārt. Mēs visi dzīvojam ne vien tajā realitātē, kur kājas stabili uz zemes, bet arī enerģijās, ko nevar izskaidrot, tikai sajust un atskārst.

Dažādas nojautas, sapņi, sargeņģeļi – reliģijas par to veselu kosmosu izkopušas, arī kvantu fizika šajā virzienā kaut ko pēta. Kad dienēju Kaļiņingradā, mamma brauca pie manis ciemos, bet pusceļā pēkšņi sajutās dikti nelāgi, jo viņai likās, ka ar brāli nav labi. Tieši tajā brīdī viņš bija nokļuvis autoavārijā…

 Tādu stāstu, kas mudina rēķināties arī ar to, ko nevar izmērīt, sataustīt, aprēķināt un precīzi formulēt, ir neskaitāmi daudz. Spoguļošanā tiem ir tikpat liela nozīme kā spējai tikt atpakaļ zirgā – gan fiziski, gan mentāli. Tas ir atgādinājums, ka cilvēkam jājūtas vienlīdz labi gan individuālajā iekšpasaulē, gan apkārtējā pasaulē, kur attiecības, veselība, darbs, radošums, nauda, dzīves jēga, karjera, gan arī tajā realitātē, ko pēta ezoteriķi un mistiķi, – pasaulē ārpus mums. Šajā ziņā ļoti ietilpīga lasāmviela ir pasakas. Tur iekšā ir viss, kas dzīvē svarīgs: darbs, alga, pienākums, mistiskais, agresīvais, mīlestība.

 Acis ciet, un lidojam

– Ievirze uz praktisku rezultātu, psiholoģija, ezoterika, pasaku estētika – kā šīm atšķirīgajām sadaļām iespējams satikties, pārklāties un attiekties uz konkrētām problēmām?

– Biežākie iestrēgumi parasti skar attiecības – gan pārī, gan ar bērniem, vecākiem, kolēģiem. Vienu bezcerības situāciju nomaina nākamā, bet viss atkārtojas – tātad grābekļi. Citiem vārīgākā ir pašrealizācijas zona – kaut ko daru, bet viss līdz kaklam un iet grīstē. Tupu un ciešu. Uz naudu var iestrēgt. Uz radošumu. Katram tas ir citādi, taču šis ārdošais stāvoklis bieži ir tiktāl saasinājies, ka izraisījis konkrētas kaites. Uzskatu, ka psihosomatiskais komponents ir pamatā lielākajai daļai slimību – ne tikai hroniskajām, bet pat kaulu lūzumiem.

Tas, no kā baidies, atnāk. Uz ko neapzināti koncentrējies, to pievilini. Ar saprātu negribi, bet iekšējās struktūras, kas darbojas pēc saviem, nevis taviem nosacījumiem, nevēlamo īsteno. Un tad sanāk neliela kopa, ne vairāk kā trīs četri iepriekš nepazīstami cilvēki, kuri ir vienoti tikai izjūtā, ka iestiguši kādā no dzīves sastrēgumpunktiem, no kuriem vēlas tikt laukā. Visi ir piekrituši nosacījumam nevienu nevērtēt un nevienam nedot padomus. Un ļauties iztēlei.

– Kā process norisinās?

– No malas lūkojoties, nodarbība varētu izskatīties aptuveni tā – viens no dalībniekiem iziet priekšā, aizver acis un formulē to aktualitāti, ko vēlas saprast vai atrisināt, piemēram, kāpēc man ir tik smagas attiecības ar mammu vai dēlu. Vai – kas man traucē būt veiksmīgam biznesā? Viņš dodas iztēles vadītā ceļojumā, pakavējoties pie pašam svarīgiem cilvēkiem, notikumiem, emocijām. Viņam blakus moderators, kurš sarunājas jeb iet līdzi, jo zina, kā norisi režisēt dziļāka terapeitiskā efekta iegūšanai. Pārējie uzmanīgi klausās un vienlaikus fiksē savas sajūtas vai domas. Kad runātājs pabeidzis, sākas atgriezeniskās saites izzināšana – kas, dzirdot šo stāstu, notika tevī? Visi izsakās.

Atrodoties šajā drošajā vidē un saņemot no labvēlīgi noskaņotajiem līdzcilvēkiem emocionālo atspoguļojumu, stāstītājs it kā ierauga atbildi uz savu jautājumu arī ar visu šo cilvēku acīm. Iepazīst un izjūt ne vien sevi, bet arī to, kā viņu redz un uztver pasaule. Tas arī ir spoguļefekts. Ieraugot izklāstīto situāciju no malas, cilvēks vai nu gūst apstiprinājumu iepriekšpieņemtajam viedoklim, vai arī uzzina pilnīgi negaidītu problēmas tvērumu.

Tas, ka, iztēlēm saslēdzoties, notiek empātiskie procesi, kuros iesaistīti spoguļneironi, ļauj otra pieredzi izdzīvot kā savējo. Reāla savstarpēja bagātināšanās. Tāpēc jau ir tik svarīgi satikties un vienkārši pasist klačiņu – veči garāžā, kaimiņienes un soliņa, draudzenes pie kafijas tases. Intuitīvi saprotam, ka tā ir iespēja piekļūt un apmainīties ar tiem zemapziņas failiem, kuriem bez sarunu biedra netiekam klāt.

– Viena lieta – pie draudzenes, pavisam cita – bezaiztures atklātība citu priekšā. Vai latvietim parastajam tas maz ir pa spēkam?  

– Latvietim parastajam, iespējams, ne – lai cik grūti būtu vilkt savu dzīvi, cietīsies līdz beidzamajam, bet palīdzību pie speciālista nemeklēs. Pat stāvot uz bezdibeņa malas, to atļaujas labi ja septiņi procenti mūsu laikabiedru. Taču tiem, kas atļāvušies šo stereotipu lauzt un izvēlējušies kaut ko mainīt, savstarpējā uzticēšanās un spēja ļauties iztēlei šādos semināros ir pārsteidzoša. Izrādās, tas ir ļoti vienkārši – aizvērtām acīm aizlidot uz bērnības gadu laukiem un nostāties līdzās vecmāmiņai, kura cep pankūkas, paķert vienu no šķīvja vēl gluži karstu un uzspraust uz makšķeres āķa.

Cilvēks var runāt ar vecmāmiņu divatā, bet moderators, būdams līdzās, rosina pievērst uzmanību tām detaļām, kas ļauj iztēlei iekļūt visdziļākajos zemapziņas nostūrīšos un ieraudzīt tos aizvadīto dienu notikumus, emocijas un cilvēkus, kas ietekmējuši šodienu. Tur sliktajiem var sadot bietē, ar labajiem sabrāļoties. Un notiek tā saucamā štepseļu pārspraušana.

Četri vienā – jāmēģina sadzīvot

– Pēc noteiktas shēmas, iepriekš pārrunātiem principiem?

– To apgūšanai visas sešas nodarbības arī paredzētas. Pirmajā pamatkursa seminārā – tas ir divu dienu pasākums – revidējam realitāti. Problēmu apzināšanos mācāmies saistīt ar četriem iekšējiem tēliem, ar kuru klātbūtni sevī visu mūžu jārēķinās. Pirmais ir iekšējais zvērs – izdzīvošanas instinktam nepieciešamās enerģijas, kas mums kopīgas ar dzīvnieku pasauli: agresija, primitīvā seksualitāte. Nākamais – iekšējais bērns, katrā mītošais Sprīdītis, kurš gatavs ņemt lāpstu un doties pasaulē laimi meklēt. Nākamais ir iekšējais pusaudzis – tā ir projektu pasaule, panākumi, draugi, ambīcijas. Kas es būšu? Ko izdarīšu? Ap trīsdesmit ir laiks, kad noformējas tas, ko sauc par iekšējo pieaugušo, – ar kājām realitātē, ar galvu likumos un aprēķinos, kalkulējot, kas jāievēro, lai teorijas nelektu laukā no realitātes.

Pieaugušā galvenais uzdevums ir novērot dzīvi un organizēt pēc iespējas saprātīgāk. Saprotot, ka bērns viens pats nevar izdzīvot tajā, ko sauc par realitāti, būt viņam blakus, lai pateiktu: te ir karsts, te auksts – uzmanies! Pieaugušais ir vienīgā struktūra cilvēkā, kas spēj parūpēties, lai tas mazais Sprīdītis vai viņa turpinājums – pusaudzis, arī iekšējais zvērs ar visām savām vitalitātes vajadzībām justos pēc iespējas labāk. Interesantākais tas, ka lielākoties pat neapzināmies – visi šie tēli vienlaikus mīt katrā no mums, tikai ne vienmēr tie ir savstarpējā harmonijā un saskaņā.

Jāņem vērā arī tas, ka struktūra pieaugušais mūsos izveidojas vēlāk nekā bērns vai pusaudzis, tāpēc ir vārgāka un nestabilāka. Bet visvairāk pamanāmas ir visas iekšējā bērna iegūtās uzvedības stratēģijas jeb programmas, kas savulaik pat palīdzējušas dzīvot un bijušas izdevīgas, taču vēlāk sākušas traucēt. Tās lien ārā no maisiem kā īleni, peld pa ūdens virsu kā sūdiņi.

– Un tad tie jānosmeļ?

– Bet vispirms jāatpazīst, tāpēc jebkuram tematam spoguļošanā ir gan teorētiskā, gan praktiskā daļa, kur visu izrunājam un noskaidrojam. Tad strādājam ar iztēli – visvareno instrumentu, kas pieaugušajam ļauj savienoties gan ar bērnu sevī, gan pusaudzi un zvēru, lai atpazītu traucējošo, piesaistītu veicinošo un pārspraust tos štepseļus, kas traucē.

Otrais seminārs seko tikai pēc mēneša, un tas ir vairāk veltīts pusaudža tematikai – iecerēm, vēlmēm un projektiem. Trešais paredzēts iekšējā bērna izpētei. Tālāk analizējam to, ko dēvē par parazitoloģiju, kad mācāmies atpazīt un likvidēt tos tēlus, kas mūsos ieperinājušies un uzvedas kā tarakāni, nosakot, kas vērtīgs un kas ne. Piektais seminārs veltīts paštēlam – tam, kā mani redz pasaule, manai autentiskajai ES sajūtai, kas ļoti bieži ir līdz nepazīšanai sabuktēta. Noslēguma semināram atvēlēta tiltiņa funkcija – pa to cilvēks iesoļo nākotnē.

– Mazliet vairāk pieskarieties bērnībā iegūto uzvedības stratēģiju traumējošajiem nospiedumiem uz vēlāko dzīvi!

– Viena no klasiskākajām situācijām: sievietei galīgi neveicas ar attiecībām, līdzās tikai jampampiņi – viens pēc otra. Pēkšņi uzrodas džeks, pēc kāda visu laiku tvīkts, taču viņa pati sāk uzvesties tik neizprotami destruktīvi, ka visu sagrauj. Uz spoguļošanu sieviete atnākusi ar vēlēšanos noskaidrot, kas viņu pastāvīgi dzen šajā pašai neizdevīgajā uzvedības struktūrā jeb matricē.

Iztēle diezgan precīzi aizved uz vietu, no kuras iemesls uzķerams. Šī pietura ir agrā bērnībā, piecu gadu vecumā, kur mamma ir rūgtuma nospiesta nelaimes čupiņa, bet tēvs kā ziemas saulīte – te aizdzeras, te laiž pa kreisi. Bērna zemapziņas dziļākajā struktūrā, kas ir ļoti plastiska, iecementējas pārliecība, ka tāds tēvs – ceļotājs un pametējs – ir norma. Tāds vīrietis ir norma.

Tikai tad, kad cilvēks jau kā pieaugušais spēj atšifrēt šo shēmu, paveras iespēja ar iztēles palīdzību atgriezties bērnībā, satikt gan sevi piecgadīgā ES izpildījumā, gan tēva slikto versiju un visus rēķinus beidzot nokārtot. Tajā pašā iztēles ceļojumā varbūt iespējams doties arī pie labā vectēva, kurš skumju brīžos allaž bijis līdzās un mīlējis, lai nostiprināt kā normu šo citādo attieksmi.

Jo zemapziņa patiesībā grib, lai tādas lietas atrisinām. Iekšējam bērnam ņemties ar lieliem smagumiem ir pretdabiski, jo viņam svarīgākais ir rotaļāties. Darba gaitā nākas uzrakt vēl sarežģītākas struktūras, bet visus iemeslus var atkost. Jokainie modeļi – dīvainās uzvedības stratēģijas, kas iegūtas bērnībā, bet visu mūžu grauj attiecības, – var sākties gan uzreiz pēc iepazīšanās, gan pēc pirmā seksa vai bērna piedzimšanas. Spoguļošana to var precīzi noķert, destruktīvās programmas atslēgt un sistēmu sakārtot.

Ko pasākt ar nejauko tēti?

 – Kas notiek ar tiem, kas šādā terapijā ierauti bez pašu piekrišanas, piemēram, ar nejauko tēvu?

– Ar nobriedušas personības skatu jebkuru cilvēku savā dzīvē varam it kā sadalīt divās daļās – tajā, kas uz mani attiecas, un tajā, kas ne. Tēvā sliktajā, kas skandalēja un dzēra, un tēvā labajā, kurš vizināja ar ragaviņām, kuram rokas smaržoja pēc garāžas, kad viņš ņēma mani opā. Šāds nodalījums nav iespējams vienīgi bērnībā, tad cilvēks jāpieņem kā veselums.

Kārtojot šīs attiecības, ar iztēles palīdzību varam atgriezties izejas punktos un no šodienas pozīcijām atdalīt slikto sadaļu nost. Spoguļošana piedāvā konkrētas metodes tālākai rīcībai – darīt to pašu, ko pasakās. Pūķim galva nost, lai neēd mūsu princeses! Taču, tiklīdz ļaunums nolikts pie vietas un sapratne par to, kas tad ir norma un kas nav, mainījusies, paveras iespēja saslēgties uz palikšanu tikai ar labo. Tā uzreiz ir cita vibrācija, kas ļauj skaidru galvu saprast, ka  neviens no vecākiem taču nevēl bērnam sliktu. Tētim varēja gadīties tā, ka viņš kaut ko nesaprata, neprata, nepaguva izdarīt, tāpēc ir bezjēdzīgi viņu par to bezgalīgi vainot.

Lai šķietami nebeidzamais murgs reiz beigtos, ir jāmaina zemapziņā ierakstītais negatīvais tēls. Tāpat kā nepatīkamā sapnī nav kā nolēmētam tam jāpakļaujas, kaut sākumā arī tajā viss šķiet pa īstam – burlaks ar nazi tev skrien pakaļ. Pamosties un saproti, ka tas bijis tikai sapnis, bet esi reāli nosvīdis un pārbijies, tātad dziļumā tomēr viss bijis pa īstam. Bet šādas situācijas var režisēt, kā pašam patīk – gan ar iztēles palīdzību, gan realitātē. Kā attiecībā uz sapni – taisi acis ciet, lec atpakaļ un meties ļaundarim virsū, tā atbrīvojoties no kādas savā iekšējā ES iestrēgušas problēmas.

– Rūdīšanās grūtībās un ciešanās, turklāt mūža garumā?

– Mēs visi ejam cauri ciešanām un grūtībām, taču speciāli tās nav jāmeklē – pašas tevi atradīs. Ciešanas nav tāpēc, lai kādam būtu slikti, bet tādēļ, lai cilvēks sāktu domāt, ko un kā darīt, lai būtu labi. Pasaule vienmēr grib tev labu, bet ciešanas un grūtības ir kā labvēlīgs spēriens pa pēcpusi, lai no komforta zonas pseidodrošības cilvēks ielidotu pilnvērtīgas dzīvošanas režīmā, kas bāzējas divās enerģijās – mīlestībā un agresijā (tā nav domāta kā vardarbība).

Dzīve ir tā iekārtota, ka, tikko tu mazas sēkliņas veidā ielido mammā, uzreiz tiec iepazīstināts ar mīlestības enerģiju. Še tev dzīvība – tas nozīmē: še tev mīlestība! Vai otrādi. Taču katram nākamajam solim, kas saistās ar spēju parūpēties par sevi, jau vajadzīga agresija – primāri tas ir pašsaglabāšanās instinkts, bet vienlaikus arī attīstošais spēks. Bez tā nav iespējams pat ielu pāriet.

Agresija ir īsta Dieva dāvana, ja vien tiek pareizi izmantota, tā vajadzīga, lai kaut ko radītu, sasniegtu, aizstāvētu. Lai aizbēgtu no burlakiem. Dzīvošana tikai pārprastā mīlestībā, kur jāpagriež sitienam otrs vaigs, manuprāt, ir spļaušana Dievam acīs, kurš tieši tāpēc cilvēkam piešķīris agresiju, lai viņš spētu gan aizstāvēties un aizstāvēt, gan pastāvēt. Spoguļošana palīdz šīs lietas savienot – būt labvēlīgam un mīlošam pret sevi un citiem, taču burlakam noteikt nepārkāpjamu robežu.  

– Vai iesākumā arī pats spoguļošanā meklējāt palīdzību?  

– No bērnudārza laikiem esmu jutis vajadzību aizstāvēt tos, kas lūdz palīdzību, nevis pats to meklēt. Biju garākais grupiņā, un, ja pie manis nāca sūdzēties par pāridarījumiem, sliktajiem sadevu bietē. Šī tendence saglabājās arī vēlāk, kad nokļuvu sportā, pietuvinājos teātrim, studēju. Tolaik mēdzu lasīt piecas grāmatas uzreiz. Vēl neticis līdz pusei, tālāk jau rakstīju savu grāmatu, taisīju savu kino, bet iespaidu zibšņus izmantoju, kopā ar režisori Intu Kalniņu veidojot izrādes Ausekļa Limbažu teātrī. Tas joprojām ir augstas klases amatieru teātris, kas plūcis laurus arī daudzos pasaules festivālos. 

Dailes teātra kamerzālē savulaik iestudēju Mārtina Krimpa lugu Noskūpsti mani vēlreiz. No teātra slazda neesmu izkļuvis joprojām. No aktīvā sporta gan esmu prom – savulaik biju Latvijas čempions smaiļošanā, PSRS sporta meistars. Pastudēju arī Sporta akadēmijā, lai kļūtu par treneri, bet pēc otrā kursa sapratu, ka ne tur esmu nonācis, tāpēc sāku studijas sociālā darba augstskolā Attīstība. Dievīga, visai dzīvei noderīga izglītība!

Viss it kā labi un piepildīti, tikai ar attiecībām nekādi negāja. Dažādi narcistiski varianti, kuros atkārtoti sapinos un maldījos. Vienās attiecībās ciešanas, nākamajās arī. Jūties vainīgs, kaut neapzinies izdarījis ko sliktu. Vainas izjūta plus aizvainojums, plus ciešanas, bet jebkurš iekšējais konflikts, ja to ilgstoši nerisina, pārvēršas kaitē. Labi, ja izdodas tikt cauri tikai ar pumpiņu. Es maldījos un cietu ļoti ilgi, kamēr veselība tā uzdeva, ka bija vien jāmeklē palīdzība.

– Kāpēc izvēlējāties tieši šo metodi?

– Taustoties, uz dullo, jo par spoguļošanu neko nezināju. Nejauši iznāca, ka nokļuvu Anda Gestes organizētā seminārā ar intriģējošu nosaukumu – spoguļošana. Izrādījās, ka projektā darbojas trīs jauni psihoterapeiti – Aija Brūvere, Pēteris Draguns un Andis Geste. Bija nolēmuši kopā izveidot nesarežģītu un viegli apgūstamu metodi normāliem cilvēkiem. Aizgāju, izmēģināju, secināju – der. Vēlāk pats izgāju apmācību, kā vadīt grupas. Šai pieredzei jau vairāk par desmit gadiem. Mūsu sākotnējai grupai tagad pievienojusies arī Janita Andersone. Visi pieci esam spoguļošanas metodes līdzautori.

– Uz semināriem pārsvarā nāk cilvēki, kuri vēlētos uzlabot savu attiecību kvalitāti. Vai pastāv arī kādi pamatnosacījumi, kurus vērts atgādināt tiem, kas spoguļošanu nepazīst?

– Nevis nosacījumi, bet ieteikumi. Svarīgākais no tiem – mācīties sarunāties. Ja izrādās, ka tev līdzās ir cilvēks, ar kuru nav iespējams izrunāt to, kas tevi satrauc un sāp, paust, ko tu vēlētos citādi, tomēr jāuzdod sev jautājums – kāpēc mēs vispār esam kopā? Šādos dialogos svarīgi runāt tikai caur sevi – kā es jūtos, ko gribētu, vai tu varētu –, nevis uzbrukt otram ar pārmetumiem. Jo vairāk dramatisma iespējams noņemt, jo sarunas ir kvalitatīvākas.

Vēlams neturēties pie ierastā mīta, ka sievietes ir no Veneras, vīrieši – no Marsa. Jo dziļāk lienu šajos jautājumos, jo vairāk pārliecinos, cik līdzīgi esam. No viena materiāla! Spoguļneironi vīrietim ļauj labāk izprast sievieti, sievietei dziļāk izjust vīrieša emocionālo stāstu un situāciju. Kad tas top skaidrs, vieglāk saprast, ka dzimumu atšķirībās nav antagonisma, tikai iespējas savstarpēji bagātināties, lai veidotos kopums.

Konfliktiem jābūt, bet jaukiem, tādiem, kas ved uz attīstību. Ikvienam no mums ir savs pirkstu nospiedums – unikāls, otra tāda nav. Savienojot divus nospiedumus, unikalitāte ir dubulta. Skaties uz pāri – nu gan dod, te villojas, te bučojas, es tā nevarētu. Bet viņi savā neatkārtojamā veidā viens otru tik ļoti līdzsvaro un papildina, ka skaidri zini – tādi nešķirsies.

– Kā jūs pabeigtu teikumu – spoguļošanu ir vērts iepazīt…

– …lai justos ērtāk un jēdzīgāk – sevī un pasaulē. Dzīvē.

– Kas ir dzīves vērtīgākā sadaļa?

– Nāves klātbūtne, jo tieši tā savā ziņā veido šīs rotaļas, ko sauc par dzīvi, noteikumus. Dod motivāciju dzīvot labi un kvalitatīvi, vienalga, vai tam atlikušas piecas stundas vai piecdesmit gadu. Jo dziļāk lienu šajā tēmā, jo gūstu vairāk apstiprinājumu tam, ka ar nāvi nekas nebeidzas – tā ir tikai transformācija uz citu enerģijas formu. Tieši tāpēc spēj tik pārliecinoši atgādināt, ka laiku, kas mums dots, vērts nodzīvot maksimāli forši.