Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Olga Meldere (Foto: Rojs Maizītis)

Stipra doma un liela mīlestība. Ciemos pie Olgas Melderes - dziednieces, kura izglāba Jāni Jarānu no grādīgā

Cita pasaule
24. janvārī 05:58 2021. gada 24. janvārī 05:58
  Selga Amata | "Patiesā Dzīve"
Savu gadu skaitu dziedniece Olga Meldere nosaukt liedzas, vien min saistību ar diviem kliņģeriem. Un uzreiz piebilst, ka, spītējot sāpošo kāju smagumam, viņa dzīvojot mīlestībā un mīlestībai, tāpēc izskatoties un jūtoties jaunāka par saviem gadiem. “Nekašķējos, nelamājos – dzejas jāraksta, cilvēki jāārstē. Un galvai jāstrādā, ko un kā varētu darīt vēl labāk.” 

Olgas vārda uzspodrinātājs ir tautā iemīļotais aktieris Jānis Jarāns, kurš kādā Patiesās Dzīves intervijā viņu minēja kā savu glābēju no grādīgā. Mazdzirdēta dziedniece, nodomāju. Būtu interesanti parunāties. Bet pēc laiciņa – viena no sakritībām, kas dara dzīvi krāsainu. Nejauši satikts paziņa pukojās, kā uzķēries.

“Visādi esmu mēģinājis tikt no šīs ligas vaļā, bet velti. Jarāna pieredzes iedvesmots, pēc apraksta vien bija gatavs viņu sameklēt; telefonu nezināju. Te vienam noprasu, te otram, līdz laimīgi norullēju tos simt kilometrus no Rīgas līdz Dižlaukmaņiem. Divu šuneļu riešana vispirms gan aizveda pie necilās mājiņas kaimiņienes, kura ar indīgām piebildēm norādīja uz mazām durtiņām otrā ēkas galā, kur nātras līdz pašam logam. Bet meklētā izrādījās pavisam citāda, nekā biju iedomājies. Nevis mīlīga sirmmāmiņa, kas gādīgi pasniedz roku pakritušajam, bet īsta fūrija, kura ne tikai neielaidās nekādās sarunās, bet valdonīgi uzstāja, lai tūlīt pat vācos prom – viņa pieņemot tikai pēc pieraksta. Iedeva vizītkarti ar telefona numuru. Pēc tāda ievada diez vai pieteikties vairs saņemšos.” Es gan saņēmos – pieteicos uz sarunu. Labi, ka tikšanos pamanījāmies norunāt par mata tiesu pirms kovida otrā uznāciena.

No rīta attopos – gultā blakus sieviete

Iztēlotās bargās kundzes vietā pie krēslainās virtuvītes loga cieņpilnā pašapziņā sēž dāma ar smalku kleitu mugurā un šarmantu platmalu cepuri galvā. Kā no divdesmito gadu fotogrāfijas, nodomāju. Dezinficējam rokas, noņemam sejas maskas, izvietojamies pieklājīgā atstatumā viena no otras, tad namamāte norāda uz sauso ziedu pušķīti vienā no daudzajiem mīļpriekšmetiem. “Lūk, meita pavasarī atveda ziedošu plūmju zariņu. Ieliku vāzē un tajā naktī dzejoli par cilvēka dzīvi uzrakstīju. Kā uz aicinošo smaržu salido bites un sanes pilnu stropu ar medu, kā ziediem pēc tam jānobriest augļos. Kopš kājas pievīlušas un ārā iziet grūti, gadalaiki manā istabā vairāk ienāk tikai caur tādiem pušķīšiem – vispirms gaiļbiksītes, tad jasmīni, liepziedi.”

Viņa norāda uz kaudzīti ar kladēm un burtnīcām – dzejoļi. To ir daudz. “Pirmos sarakstīju, kad man bija apmēram 16 gadu. Un tā līdz pat šim brīdim – citreiz naktī tā iedvesma atnāk, citreiz dienā, tad nevar kavēties, uzreiz jāpieraksta.” Namamāte pievērš uzmanību sakaltušajiem nātru stublājiem, kas snaiksta galvas otrpus zemā lodziņa: “Visas nātres ap māju nevajag iznīdēt, tas ir ļoti labs un dziedniecisks augs – apēd baktērijas, satur daudz dzelzs un citu labumu.”

Lēniem solīšiem virzu sarunu uz dziedniecību. Olgai bijis mazliet pāri divdesmit, strādājusi kokaudzētavā par ābelīšu acotāju. Smalks darbs, kurā vajadzīga liela rūpība, bet bijusi labākajos – ass prāts, jutīgi pirksti. Arī laimīgākajos, jo mīlestība pret Daini no Aizupes meža tehnikuma pastāvīgi ļāvusi turēties mazliet virs zemes. “Neviens nedrīkstēja uz manu pusi pat paskatīties, kur nu vēl pieskarties – ja būtu zobi, kostu. Viņš, tikai viņš. Un ne jau tikai domās – mīļotais arī ciemos brauca, aizveda mani iepazīstināt ar vecākiem.”

Bet pēkšņi ziņa, ka noticis kaut kas briesmīgāks par ugunsgrēku… Kāda sieviete Olgas iecerēto piedzirdījusi, tad aizvilkusi uz dzimtsarakstu nodaļu. “Kā tu tā varēji?” Olga prasījusi, kad satikušies. Šis bezgala vainīgs un nelaimīgs – neko neatceroties, vakarā tā sacienāts, ka nolūzis, bet no rīta attapies svešā gultā blakus svešai sievietei. “Tāpēc, ka viņa piedzirdīja cilvēku, kuru es mīlēju un ar kuru kopā visus draudzēšanās gadus ne pilītes alkohola netikām pamēģinājuši, vēlāk rīkojos, lai tā negadītos citām. Lai sievietes neievilktu gultā piedzērušus vīriešus, bet vīrieši, tādām ļaujoties, nepaspēlētu savu dzīvi.”

Ar Daini tā noticis. Apprecējies ar to sievišķi, māja, darbs, ģimene, bērni, bet sirds kā tuksnesis. Iztaujājot kaimiņus, Olga uzzinājusi, ka pēc laulībām viņš dzēris kā negudrs, nedēļām nav mājās nācis, tikai vēlāk mazliet pierimis. Taču visu šo laiku abi viens otru no redzes lauka nav izlaiduši. Vēl vairāk – Olga rāda kaudzīti fotogrāfiju, kas tapušas dažādos gados un gadu desmitos, taču visas augusta pirmajā sestdienā, kad viņas dzimtās puses kapsētā kapusvētki. Bildēs viņa šķelmīga un smuka.

“Ceļā uz kapsētu jābrauc garām vietai, kur netālu Dainīša māja, arī viņa rokām stādīts ozols. Nejaukšu ģimeni un netraucēšu, bet visādi skaisti iztaisos un pie tā ozola vienmēr aizeju, lai nofotografētos. Tas ir tikpat, it kā viņu pašu būtu satikusi. Bet nu paskaties uz šito bildi! Ko teiksi? Te nu mēs ar savu cālīti beidzot patiesi esam aci pret aci, sirdi pret sirdi – sēžam pie tā ozola blakus. Protams, grēku neesam darījuši, vai citādi vēl būtu kādu saukuši mūs fotografēt?”

Un viņa saldi nopūšas: “Lai kā bijis un ir, domās vienmēr saku savai mīlestībai paldies. Nebūtu man viņa, nebūtu manas dzejas. Un varbūt arī par dziednieci nebūtu kļuvusi.”

Olga Meldere (Foto: Rojs Maizītis)

Skatiens īpašs, vārdi pilni

Lielās sirdssāpes pa dziedniecības nervu tomēr neuzsita. Vismaz uzreiz ne. Taču pa notikumam, īsti neizprotamam ne pašai, ne citiem, kādreiz no ikdienas izlēcis. “Jau bērnībā, ja vistai kas kaitēja, mājinieki zināja, ka izdakterēšu. Ka pirmpieni, kas saimniecei sper aci no pieres ārā, tikai es varēšu pierunāt uz rāmu stāvēšanu. Atceros, kā reiz aizšāvu ciemos pie kaimiņu meitenēm – abas mana vecuma, vēl skolā negājām. Viņām lielie kaut kur aizbraukuši, bet tieši tajā brīdī gotiņai sākas dzemdības. Es, pa kūti dzīvodamās, biju izspiegojusi, ka ne jērs, ne teļš nenāk no dīķa. Izrīkoju bez mazākā samulsuma  paklājiet salmus, sameklējiet striķi! To vajadzēs apmest teļam ap kājām un dzīšanās brīdī pavilkt. Kad saimnieki atbrauca, nebeidza slavēt, cik labi šitā dakteriene visu izdarījusi.”

Olgai nācies būt pat par cilvēku dakterieni. “Man mamma nomira mazai, un tad mani pie sevis pieņēma mātes brāļa sieva Valdmane Minna – atraitne, 63 gadus veca. Mammas brālis bija kritis jau Pirmajā pasaules karā. Tante man bija vienīgais tuvais cilvēks. Kādu dienu redzu, ka viņa guļ gultā un nekustas. Pieeju, kratu – nereaģē. Ļengana. Raudādama sāku glaudīt un visā savā bērna spēkā lūdzos, lai taču ceļas augšā. Un tante pamodās! Taču pirmie vārdi bija – kāpēc mani atrāvi atpakaļ? Es tur biju kopā ar savu Frici, mammas brāli, un man bija tik labi. Viņa pēc tam vēl ilgu mūžu nodzīvoja. Bet es no Vidzemes nonācu šaipusē, Kurzemē.”

Agri ierauta lielajā dzīvē, Olga strādājusi kokaudzētavā, tad fermā. Viņa lepojas, ka visus iespējamos atzinības vārdus un goda rakstus, pat medāļus par labu darbu nopelnījusi. “Rudeņos vai agros pavasaros lauku ceļi bija tik dubļaini, ka takši no pilsētas tālu nebrauca. Taču, ja man vajadzēja, mierīgi varēju parādīt savu apbalvojumu grāmatiņu, un bija vien jābrauc – jāved mani uz fermu, lai kādos dubļos tā slīga.” Bet pieļauj, ka varbūt nemaz grāmatiņu nevajadzēja – pietika tikai paskatīties.  

“To, ka man skatiens ir īpašs un vārdi pilni, šad un tad pati uzķēru. Viens tāds gadījums. Patālos kaimiņos kāds sievišķis bija sagājis kopā ar riktīgu blēdi un izmantotāju. Citiem jau sākumā tas bija skaidrs, bet viņa negribēja neko redzēt – sarakstījās, novēlēja īpašumu. Tiklīdz dokumenti bija nokārtoti, šis viņu aptīrīja un izmeta no mājām. Ceļā uz veikalu abas satikāmies. Kad biju viņas bēdas uzklausījusi, izteicu balsī visu, ko par to riebekli domāju. Otrā rītā šis beigts. No tā brīža ļoti skaidri sapratu, ka nedrīkstu iekaist dusmās pat tad, kad iekšā vārās. Man katrs vārds pirms izteikšanas jāpārdomā. Un katrs pieskāriens.”

Olga pavirpina vēl vienu atmiņu lausku. “Tas notika krievu laikos. Biju aizbraukusi uz Jūrmalu, laikam uz Majoriem, bet tur ielas malā demonstrēja nelielu aparātu uz kājiņām – virsū tāds kā pulkstenis, kā spidometrs. Samaksā rubli, uzliec rokas, un iekārta nolasa tava enerģijas lauka stiprumu. Viens uzliek, un rādītājs pat nepakustas, citam pavirzās tikai kādu iedaļu, bet man sāka skriet tā, it kā es brauktu ar motociklu. Tas izrādītājs mani nopētīja, tad noteica, ka man esot triju četru cilvēku enerģija. Un rokās dziednieka spējas – tās nedrīkstot palaist vējā. Tā bija pirmā reize, kad kāds to pateica skaļi.”

Sertificēts dziednieks, starptautisks ekstrasenss

Par turpmākajiem sava ceļa meklējumiem Olga atceras: “Vēl nebiju tikusi līdz pensijai, kad tā sasāpējās kājas, ka slaucējas darbs bija jāmet malā. Sāku strādāt fermā par naktssardzi. Tā tik bija brīvība! Atklāju sevī zīmēšanas talantu. Naktīs govis nekustas, guļ – kur vēl labākus modeļus! Bildes iznāca kā nofotografētas. Kad roka zīmējot piekusa, lasīju – tolaik parādījās aizvien vairāk grāmatu un žurnālu par ezoteriku, hipnozi, dziedniecību. Arī televīzijā sākās raidījumi par ekstrasensiem – viens sēž, otrs stāv viņam pretī, noplivinās ar rokām un tad prasa, ko jūs jutāt. Kāds atbild, ka siltumu, citam aukstums bijis vai tāda kā durstīšana ar adatām. Lai vai kas tur sajusts, cilvēks atzīst, ka jūtas pavisam citādi. Kad pašas gotiņa Kapeika uzpūtās kā balons un kūts durvīm cauri nevarēja tikt, pamēģināju televīzijā noskatīto. Pēc pāris stundām lops vesels. Kas tas par spēku, no kurienes? Tikai, kad aizgāju pensijā, sāku nopietni meklēt, kā izzināt tās lietas pamatīgāk.”

Olga apmeklējusi dažādus dziedniecības kursus un seminārus, taču pārsvarā tie likuši vilties. Samaksā lielu naudu, noriktējies uz cītīgu klausīšanos, bet grūti pat pirmo stundiņu uzmanību noturēt – ne tēmas aizrauj, ne to klāstītāji. Taču, tiklīdz rajona avīzē izlasījusi sludinājumu, ka no žurnāliem un televīzijas jau iepazītie Krievijas ekstrasensi Siņicins un Kandiba Tallinā organizē dziednieku kursus, uzreiz sapratusi – tieši tas viņai vajadzīgs. Viņi solīja universālas ārstniecības metodes, iemācīt strādāt ar tām enerģijām, kas cilvēkā pašā. Pēc šiem kursiem arī sācies īstais, ar stiprajiem papīriem akceptētais dziednieces ceļš.

“Kandibas un Siņicina parakstītais sertifikāts man joprojām pie sienas. Esmu novērojusi, ka to nemaz nevajag; mani cits citam iesaka no mutes mutē. Dokuments svarīgs man pašai – lai ir, ko nelabvēļiem mutes aizbāzt. Citādi tie sūdzībnieki muld, ka kaut kur bijusi, kaut ko apgrābstījusi, bet uzdodas par diez kādu brīnumdakteri. Taču te skaidri un gaiši rakstīts – sertificēts dziednieks, starptautisks ekstrasenss.”

To stāstot, dziedniece pamazām iekarst: “Re, palasi šito raksta gabaliņu, izgriezu no vietējās avīzes. Vēl pirms dažiem gadiem līdz pašai Veselības ministrijai bija noziņots, ka es tikai naudu plēšot un vēl negantākas lietas darot, bet neko nepalīdzot, tāpēc bija atbraukuši pārbaudīt. Nu saki, vai tādam pagalmā mašīnas rindā stāvētu, kas palīdzēt nevar?” Viņa rāda klades ar pateicības ierakstiem. To pa šiem gadiem sakrājies tikpat daudz, cik ar dzejoļiem pierakstīto. Pie vienas otras pakavējas vairāk.

“Šī grāmata ir piemiņa no Matiasa Knolla, Rīgā dzīvojoša vācu dzejnieka un tulkotāja, te arī viņa pateicības vārdi. Viņa tēvam bija vēzis. Piekritu darīt visu, ko varēšu. Bet no attāluma, jo tēva Rīgā nebija. Lai tikai iedod man visus viņa datus. Izārstēju! Vācu ārsti pēc tam brīnījušies, kā tas iespējams bez operācijas. Viņš bija atbraucis vēl otrreiz. Tēvs līdzi, divi suņi. Kā tagad viņiem klājas, nezinu. Daudz gadu pagājis. Parasti pie manis nāk tikai vienu reizi. Pēc tam vairs neatbrauc un neatskaitās, pat nepiezvana. To, kas un vai ir līdzējis, uzzinu tikai vēlāk, kad bijušais pacients atved vēl kādu, kam nierītes sāp vai cita vaina – roze, vēzis, fibrioma, cista. Vai bērniņš nevar pieķerties. Tad stāsta – es jau reiz pie jums biju, palīdzējāt. Un uzraksta pateicību. Vēl nesen, kad kaimiņu bērējām, kapsētā pienāca sieviete, teica – paldies, ka palīdzējāt man pie bērniņa tikt, nu jau dēliņš drīz skolā ies.”

Nevaru nociesties nepajautājusi, kā tas nākas, ka līdztekus tādai atzinībai un pateicībām arī nelabvēlība un sūdzībnieki. Olga atkal uzšvirkst. Par mājas kaimiņiem neko labu teikt nevarot – jau izsenis esot uz nažiem. Viņi arī to ēkas galu, kur viņas istabiņas, iekārojuši, tāpēc visās lietās riebjot, kā vien mācēdami. Runādama dziedniece pamazām norimst un uzlūko situāciju filozofiskāk: “Varbūt tas, ka cilvēkam tiek uzlikts arī tāds pārbaudījums, nemaz nav atkarīgs, kā domājam un rīkojamies tagad, bet saistīts ar iepriekšējām dzīvēm? Varbūt nekāds eņģelis neesmu bijusi un tagad par to jāmaksā? Un varbūt arī šajā dzīvē nekāds eņģelis neesmu? Nezinu, nezinu – tā mīkla man joprojām nav atminēta.”

Olga Meldere (Foto: Rojs Maizītis)

Zvēru šai Visuma zīmei un vēdera smadzenēm

Jautāju, vai šajā plašajā dziedniecības atvēzienā – nieru vainas, roze, neauglība – pretalkohola līniju iezīmējuši tikai jaunībā gūtie impulsi. “Krievu laikos pie manis vairāk brauca ar visādām kaitēm – kam locītavas sāp, kam kuņģis slims vai nierē cista. Bet tagad tiešām ir sajūta, ka pasauli vieni vienīgi elles dzērāji pārņēmuši. Kā pirmais ārā, otrs iekšā – tāda visu laiku šitai kaitei pielūgsme. Neļauj man atpūsties pēc tā, ka vismaz divas trīs stundas katram klusībā jāvelta, lai viņu uz nedzeršanu ieprogrammētu. Tur visa enerģija jāliek iekšā. Kādreiz pēc tam vairs nav jaudas pat televizoru paskatīties – kājas nosēdētas, iekrīti gultā kā tāds baļķis. Un ja tad kāds vēl ielaužas istabā bez pieteikšanās – kur tu vairs ņemsi spēku laipnam būt?”

Protams, gribas uzzināt, kas šajās enerģijas ņemšanas un atdošanas stundās īsti notiek. Vai Olga redz, kā cilvēks šajā situācijā nonācis? Varbūt vispirms izdzenā tumšās būtnes un dēmonus, kas saistībā ar alkoholiķiem bieži vien tiek pieminēti Ekstrasensu cīņās?

“Nekādi dēmoni vai paralēlās pasaules! Es zinu un man jāzina tikai cilvēka vārds, uzvārds un tēvavārds, dzimšanas dati un dzīvesvieta. Šurpnākot viņam jāņem līdzi pudele minerālūdens un blašķīte grādīgā. Kādus divdesmit gramus alkohola pieleju ūdenim, pudeli aiztaisu un tad ar to strādāju. Nestāstīšu detalizēti, kā tas notiek, bet es viņam daru zināmu, ko nozīmē dzeršana un kādu postu visām orgānu sistēmām tā nodara.

Gan enerģētiski, gan vārdiem pastāstu, ka galvenā loma šajā procesā ir zarnu mikroflorai, un man jāpanāk, lai zarnām alkohols vairs nepatīk. Cilvēkam klāt neskaros un viņu neaiztieku. Tas, ko es daru ar ūdeni, nevienam nav jāzina. Dzērājam galvenais – lai viņš vairs nedzertu. Pamatā visam ir mana doma un enerģija. Tālāk katram jārīkojas pašam.”

Izrādās, ka tālākā rīcība nebūt nav vienkārša. Vispirms cilvēks uz lapas uzzīmē deviņus simbolus, ko veido rombs virs Iņ-Jan kombinācijas; tā esot atveseļošanās zīme. Tālāk, sīki uzrādot savu identitāti, atnācējs raksta zvērestu: “Es, tāds un tāds, zvēru šai Visuma zīmei, ka atsakos no visiem alkoholiskajiem dzērieniem. Manas zarnu smadzenes alkoholu uzskata par ķermeņa lielāko indi.” Seko detalizēts izklāsts par briesmām, ko alkohols nodara organismam – aknām, nierēm, smadzenēm. Ar izvērstu uzsvaru, ka cilvēks reibuma stāvoklī pielīdzināms psihiski slimam.

“Tā ir mana lekcija par alkohola kaitīgumu, ko cilvēks pats uzraksta, tīri un bez svītrojumiem, pēc tam  trīs reizes nolasa – skaļi un skaidri, izrunājot katru vārdu. Kad tas nodarīts, skatoties acīs, nosaku: “Esmu jūs atbrīvojusi no tieksmes pēc alkohola.” Āmen nekad nesaku – neesmu jau baznīckungs.” Olga man piekodina: “Tikai nesajauc un neuzraksti, ka es buros! Man ar buršanos nav nekāda sakara, es pat kārtis nepazīstu. Tas, ko daru, ir pavisam kas cits – zemapziņas ieprogrammēšana.”

Painteresējos, vai līdzīgas metodes der arī pret smēķēšanu. “Atkarība paliek atkarība. Smēķētājam jāņem līdzi ne tikai ūdens, bet arī neiesākta smēķu paciņa. Sakārtojusi ūdeni, pirms zvēresta lieku viņam to mazliet iemalkot, bet pēc minūtēm desmit – sākt smēķēt, cik vien var, kaut vai visu paciņu. Smēķē cilvēks, smēķē, bet kļūst pretīgāk un pretīgāk. Viena kundze pat dvesa, vai maz paliks dzīva. Mierināju – nekas, nekas, tev ir stipras iekšas. Ja jau uzreiz no sola nenovēlies, būsi dzīvotāja.”

Kur tad likšos nepalīdzējusi?

Dziedniece lepojas – nāk cilvēki, kas gājuši cauri visām "jelgavām", Minesotas programmām un probācijas centriem, bet tikai pie viņas tikuši no šīs nelaimes vaļā. Taču atzīst, ka ne jau ar visiem ir tik patīkami strādāt kā ar Jarānu, kura mākslas apjūsmotāja vienmēr bijusi. “Uzreiz pēc tās vizītes pat uzrakstīju dzejoli. Sirdī tāds siltums un pacēlums, kā būtu tuvu dvēseli satikusi. Atcerējos – kaut ko tādu biju jutusi, kad maza tiku uz visu nedēļu atstāta internātā, bet sestdienās mamma ar zirgu atbrauca man pakaļ, lai vestu uz māju.”

Protams, var gadīties, ka nekas nepalīdz. “Tad iemesls jāmeklē dziļāk. Man te viens puisis no Talsiem piebraukā, kuram viss kā pīlei ūdens. Pāris mēnešu paiet, un dzer atkal. Un atkal raud pēc glābšanas. Tas tāpēc, ka tur visādas blakus ietekmes. Mājās sieva smēķē, viņam tas dikti nepatīk – skandāli. Un klāt dzīvo arī mamma, visādi labs cilvēks, bet neieredz vedeklu. Tik daudz viļņošanās apkārt, ka netiek tā īstā doma smadzenēm klāt. Nesen šis zvanīja, ka atkal bijis uz korķa, taču ļoti saņēmies vairs nedzert. Beidzot esot sameklējis dzīvokli, lai nav ar mammu kopā. Vai varot vēl šoreiz pie manis atbraukt? Noteicu, lai beidzot liek taču mani mierā, bet kur tad likšos nepalīdzējusi? Un vai no tāda bēdubrāļa vairs naudu ņemšu?”

Lūdzu Olgu vairāk pastāstīt arī par to deviņreiz uzvelkamo Visuma zīmi, bez kuras neviens pie izārstēšanās zvēresta netiek. Viņa noliek priekšā simboliem klātu padzeltējušu žurnāla lapu un skaidro: “Šos simbolus dažādās situācijās biju redzējusi jau tad, kad to nozīmi vēl neizpratu. Kur? Tepat acu priekšā – atmosfērā! Kad Latvijā sāka ieplūst parapsiholoģijas žurnāli, vienā no tiem atradu informāciju, ka tās ir Visuma zīmes, un Atveseļošanās zīme ir viena no tām. Nekur citur šādu simbolu sarakstu neesmu uzgājusi. Prieks, ka neesmu vienīgā, kas tādas zīmes redz un kam tās palīdz – gan tikt galā ar atkarībām, gan ārstēt dažādas kaites. Man palīdz tikai tās, kas ir manas. Katrai problēmai cita zīme.”

Aktualitātes visu laiku mainoties. “Kā varēšu palīdzēt, ja turēšos tikai pie tā, ko jau zinu? Man visu laiku jādomā, kā un ar ko vēl kādu slimību varētu ārstēt. Tagad esmu koncentrējusies uz meklējumiem saistībā ar urīna nesaturēšanu. Tā ir nelaime daudziem. To jau saprotam, ka viss notiek galvā, arī urīna pults ir galvā, bet man jāpārliecina izvadkanāli, lai tas nenotiek patvaļīgi. Ar vienu no Jelgavas tagad strādāju un pētu, vai pareizāko metodi būšu atradusi.

Vēl man neliek miera fascijas. Mēs taču esam ietīti fascijās – katrs nervs, katrs muskulis vai locītava. Bet zinām par tām vien tik daudz, ka fasciju elastīgumu nodrošina hialuronskābe. Kā panākt, lai tās netrūktu arī neveselības reizē? To, kas tādās domās uzpeld kā atklājums, bieži vien pati uz sevis izmēģinu. Man bija stipri savilkta pacele, sāpēja. Sāku runāt ar organismu, paskaidroju, kāpēc tam visas trīs muskuļu grupas, kas ar paceli saistītas, pastiprināti jāapgādā ar hialuronskābi.

Programmēšana tāda pati, kā strādājot ar dzērāju – pielikt celim roku, nosaukt savus datus un dot organismam uzdevumu. Pāris rītu esmu to izmēģinājusi un jūtu – darbojas. Redz, cik kāja tagad dzīvīga – varu salocīt, pietupties. Jā, man galva vienmēr strādā, kā varētu ārstēt vēl labāk.”  

Jāiedzer kafija, jāparunā par dzīvi

Tālāku virzīšanos dziedniecības noslēpumos Olga pārtrauc ar krasu tēmas maiņu – mute sausa, gandrīz aizmirsusi, ka mums taču jāiedzer kafija un jāpagaršo smalkmaizītes. Jāparunājas par dzīvi – papildinu.

Meita dzīvi darot gaišu, par viņu mīļi rūpējoties, kaut arī klāt nedzīvo. Arī draugi. Vairāki no tiem, kurus savulaik izārstējusi, šad tad atnākot palīdzēt. Un atmiņas par tiem skaistajiem laikiem, kuros dzīvots lielā saskaņā un draudzībā, ļoti sildot. Kad mamma cepusi maizi, kukulis ticis arī kaimiņu šomātei, bet, kad bijusi viņu ģimenes maizes diena, Olga tecējusi pakaļ brūnajam kukulim uz tām mājām.

Smalkaizītes tiešām ir lieliskas. Taču aizvien lieliskāk launadziņa rituālā iekūst Olgas turpmākās pārdomas par to, kā cilvēkam turēties otrpus visa, kas šķir cilvēku no prieka par atrašanos šajā pasaulē. “Es taču labi izskatos, vai ne? Tāpēc jau esmu dziedniece – pat tad, ja ar citiem tas vienmēr neiznāk, savam ķermenītim miesu un garu jācenšas saglabāt pēc iespējas labākā stāvoklī. Mājoklis, kurā gars mitinās, vienmēr jātur kārtībā. Vai zem tās cepures maz redzi, kas man uz galvas darīts? Mati visās krāsās – zili, zaļi un dzelteni. Manā vecumā! Aizbraucu uz Kandavu, aizgāju uz frizētavu un sataisīju visu, kā pienākas. Pat uzacis izskuvu, citādi spurotos kā Brežņevam. Meita tik novaidējās – apžēliņ, būtu zinājusi, nebūtu ļāvusi! Bet kas man var ko neļaut? Tagad palūko jauno mēteli! Skaists taču, balts, un tas piegriezums stilīgs. Arī vēl viena platmale tev jāapskata – ar puķēm, tā gan vairāk vasarai.”

Un tāda – ļoti, ļoti skaista, ļoti, ļoti dāma – viņa atkal paņem vienu no savām dzejoļu kladēm, kaut arī tajā tikpat kā neieskatās, jo uzrakstīto tāpat zina no galvas:

Reāli būtu aizmirst, bet dvēsele pretojas. Tā lido bez spārniem pie tevis. Viss atgriežas, atdzīvojas. Un ziedi atkal smaržo pēc dārza. Mēs tiekamies šonakt gaiši kā ēnas...

Nolikusi kladi, Olga sapņaini turpina: “Man visu laiku sirdī mīlestība. Tikai tā cilvēku ceļ spārnos, ļauj noturēties vistrakākajā straumē, dod pamatu visam, ko dari.” Prasu – mīlestība kā abstrakts jēdziens vai tomēr uz konkrētu cilvēku virzīts dvēseles mirdzējums? Un kā tā mainās, mainoties cilvēkiem līdzās?

“Mainās tikai laikmeti un valdības, bet dvēsele ne. Kad es pēc tiem sešiem sasaluma gadiem beidzot apprecējos, man bija gādīgs un labs vīrs. Un es biju gādīga un laba sieva. Taču nemīlēju. Tikai ratus var ieeļļot, ne sirdi. Mana atziņa un pieredze – īsta mīlestība ir tikai viena, un ne ar kādu cieņu vai pienākumu to aizstāt nav iespējams. Tāpēc bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības salds ir rūgts.”

Saistītās ziņas

Jānis Jarāns kļuvis par sociālo tīklu zvaigzni: "Mīlestība man ir visapkārt"
Kāda bija leģendārā dziedniece Zilākalna Marta
Ārsti Rūdolfam Plēpim cerības vairs nedod - lai atgūtu redzi, aktieris vēršas pie dziedniekiem 6

Citi šobrīd lasa

VIDEO: "Nāves ēnā" Pērnavas līcī: dienesti steidz glābt 17 makšķerniekus 1
Rīgas zoodārza izlaidīgais ķengurs, izrādās, apmeklētājus biedē jau sen
"Mēs dzīvojam tikai uz solījumiem!" Latviešu strādnieki Norvēģijā nostrādājuši par brīvu 5

Падшие ангелы. Два новых фильма о жизни работниц секс-индустрии

Уход от жены, аборт Зудиной, обиды детей: жизнь до и после смерти Олега Табакова