Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs

"Par saviem grēkiem man vēl būs jāatbild" - ekskluzīva saruna ar Mairi Briedi un viņa Jūliju

Intervijas
18. janvārī 05:08 2021. gada 18. janvārī 05:08
 
Sandra
Landorfa
| Žurnāls "OK!"
Visšausmīgākās esot pāris stundas pirms cīņas, tad Mairis staigā kā tīģeris krātiņā, un arī Jūlija nerod sev mieru... Bet šis būs stāsts vairāk par to, kas ārpus ringa. Par spokiem un mīlestību, pieciem Maira dēliem, bildinājumu pēc veiksmīga nokauta un Ziemassvētku brīnumu bērnībā. Mūsu čempions bokseris Mairis Briedis un viņa Jūlija. Žurnāls "OK!" ar Mairi un Jūliju tikās īsi pirms Ziemassvētkiem.

Mairi, uzvaras garša mutē vēl ir?

Mairis: – Tā cīņa bija bez skatītājiem, tāpēc ne manas, ne trenera sajūtas nebija pilnvērtīgas, jo neiznāca padalīties ar kvēlākajiem faniem, kuri ir klāt vienmēr, lai kur es cīnītos. Šoreiz sanāca boksēties kā tādā akvārijā. Tāpēc droši vien nav sajūtas, ka paveikts kaut kas nozīmīgs. Pēc statusa boksa pasaulē tas ir ļoti liels sasniegums. Pretinieks bija top līmeņa bokseris. Parasti pirmais un otrais numurs viens no otra cenšas izbēgt, jo tas ir liels risks, un izvēlēties kādu vājāku un ērtāku pretinieku.

Kādi ir tavi nākamie mērķi?

Mairis: – Tā kā pasaulē notiek sazin kas, ir grūti prognozēt. Ir plāni boksēties super smagsvaros; cerams, februārī, martā būs cīņa. Līdz Ziemassvētkiem varu patrenēties vieglākā režīmā, pēc tam būs mērķtiecīgi jāgatavojas. Ja tā nebūs titulu cīņa, honorārs būs daudz, daudz mazāks. Iespējams, arī darba būs mazāk, jo vairs nav supersērijas. Jāskatās, kā reaģēs komanda, jo finansiāli kāpties atpakaļ grūti būs visiem.

Honorāri būs daudz mazāki, būs ierobežojumi nometnēs, jo nebūs tik liela budžeta. Kad maskas kritīs, redzēsim, kurš ir ar komandu, kurš nav. Negribas boksēt par brīvu. Ja rīkosim nopietnas, lielas nometnes, man viss honorārs būs jāatdod gatavošanās periodam.  

Jūlija, var teikt, ka arī tava dzīve ir pakļauta boksam?

Jūlija: – Protams, viss ir pakļauts Maira režīmam.

Tā biji plānojusi savu dzīvi jaunībā?

Jūlija: – Nu, plānot var daudz ko, bet realitāte ir cita. Nevarēju iedomāties, bet pieradu, un tagad šķiet, ka viss ir kārtībā.

Bija grūti pierast?

Jūlija: – Sākumā ļoti grūti! Šķiršanās uz divām nedēļām šķita nenormāli garas, smagas. Tagad ir normāli.

Kā iepazināties?

Jūlija: – Caur draugu portālu. Mairis bija manas draudzenes draugos. Ieraudzīju viņa bildi, uzklikšķināju, apskatīju profilu un izgāju. Viņš redzēja, ka esmu skatījusies, un man uzrakstīja.

Mairis: – Tajā bildē man rokās bija pirmais diploms, tikko biju beidzis dzelzceļnieku skolu.

Jūlija: – Viņam bija melns krekls, melns uzvalks un žilbinoši balts smaids – ļoti skaists savienojums.

Jau zināji, ka Mairis ir bokseris?

Jūlija: – Pilnīgi neko... Tad pāris mēnešus sarakstījāmies. Mairis braukāja uz cīņām, pēc tam satikāmies.

Kāds bija pirmais iespaids?

Jūlija: – Ka viņš ir mīļš, kautrīgs, jauks.

Kādā valodā jūs sākāt runāt savā starpā?

Jūlija: Krieviski. Mairis perfekti runā krieviski, gluži kā krievs, tāpēc mums nebija problēmu. Arī Maira vecāki brīnišķīgi runā krievu valodā.

Ielas skolā iemācījies?

Mairis: – Nē, dzīvoju kopmītnē, kur deviņdesmit procentu bija krieviski runājoši bērni. Parasti jau tā ir – kompānijā deviņi latvieši un viens krievs, visi mēģina runāt krieviski. Nezinu, kāpēc. Patiesībā lāča pakalpojums, jo tad viņš neiemācās latviski.

Ātri sapratāt, ka gribat būt kopā?

Jūlija: – Jā!

Mairis: – Man šķiet, ka uzreiz. Pēc katra treniņa braucu pie Jūlijas, man bija patīkami ar viņu pavadīt laiku. Arī tagad liekas, ka sievai vajag veltīt vairāk laika, bet patlaban treniņi ir daudz nopietnāki. Faktiski uzreiz sākām dzīvot kopā, mūs uz laiku izšķir vienīgi sports.

Varbūt šķiršanās nav slikta, dabūjat noilgoties viens pēc otra?

Mairis: – Attiecību sākumā tas ir, kā bērnam atņemt knupīti. Kad attiecībās esi jau 10 un vairāk gadu, reizēm šķiet, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu, bet, kad esi prom, jau trešajā dienā pietrūkst gan bērnu, gan sievas. Pietrūkst tās mīlestības... Kāda jēga dzīvot bez mīlestības? Bez ģimenes es nevarētu sasniegt arī mērķus sportā.

Jūlija, tu saprati, cik nopietns puisis ir Mairis? Gan strādā, gan trenējas, veido sportista karjeru...

Jūlija: – Jā! Mairis bija tikko sācis strādāt policijā. Tāds nopietns, divdesmit divi gadi, bet likās daudz vecāks. Pēc viņa vārdiem un rīcības uztvēru viņu kā daudz nopietnāku, gudrāku, nobriedušāku. Man bija divdesmit, tādi jauniņi...

Tu vēl mācījies?

Jūlija: – Jā, Latvijas Universitātē starptautiskās ekonomiskās attiecības. 

Gan jau arī tev prātā bija uzbūvēta nopietna karjera.

Jūlija: – Tas virziens iederētos visur – diplomātiskajā jomā, biznesā...

Mairis: – Vienu brīdi Jūlija aizgāja strādāt skaistumkopšanas jomā, bet ātri sapratu, ka viņa atdod visu enerģiju tur, bet mājās vīst tā puķe. Labāk lai plaukst mans sports un ģimene nekā estētiskā medicīna. (Smejas.)

Tu universitāti pabeidzi?

Jūlija: – Protams, arī maģistrus.

Paklausīji Mairim? Tev arī likās, ka mājas vīsti kā puķe?

Jūlija: – Jā, to jutu visu laiku, nepietika enerģijas ne mājai, ne ģimenei.

Mairis: – Sākumā jau pats dzinu sievu strādāt, man šķita, ka vajag, lai viņa pelna naudu. Beigās sapratu, ka...

Jūlija: – Beigās pats saprati, ka tas nebija pareizi!

Mairis: – Es vienu dienu pasēžu mājās, un man jau liekas, ka esmu piekusis, izsūkts. Bērni trīs dažādās vecuma grupās, katram vajag savu uzmanību. Vienpadsmit gadi viņiem ir atdoti, liels darbs ieguldīts. To pašu, ko esmu sasniedzis sportā, to sieva mājās. 50 pret 50.

Foto: Oļegs Zernovs

Sieva dod ieguldījumu arī sportā?

Mairis: – Protams! Ir savi noslēpumi, kā sieva mani uzmundrina. Tos nestāstīšu. Daudz kas notiek, pateicoties viņas intuīcijai. Kad bija jābrauc uz sparingiem pie brāļiem Kļičko, man bija temperatūra, droši vien no uztraukuma. Domāju, ko tāds braukšu, bet sieva teica, ka moments jāizmanto: “Brauc, viss būs kārtībā!”

Nākamajā dienā temperatūra bija normāla. Pēc tam pie Kļičko biju biežs viesis, brauca arī sieva. Reiz vienam brālim bija nometne trīs nedēļas, un pēc tam uzreiz otram. Teicu: “Ja sieva ar Brendanu uz divām nedēļām neatbrauks pie manis, es braucu prom!” Tad Brendans vēl bija maziņš.

Jūlija: – Trīsarpus gadiņi.

Tu sēdies lidmašīnā un lidoji uz Ukrainu?

Jūlija: – Uz Austriju.

Mairis: – Nometne un viesnīca bija ļoti skaistā vietā – kalni tur ir tik skaisti, ka man likās – esmu paradīzē. Kad atbrauca sieva, bija divus metrus biezs sniegs.

Jūlija: – Kā pasakā!

Mairis: – Iedomājies – sašķūrējuši trīs metrus augstu sienu! Domāju, kas notiks, kad kusīs, bet viņiem infrastruktūra tā uztaisīta, ka visi ūdeņi pazuda. Mums būtu plūdi. Arī šeit nedzīvo muļķi, bet trubas nav iztīrītas. (Smejas.)

Jums iznāk paceļot tāpat vien?

Mairis: – Pirms cīņas ar Huku mēs nekur nebijām braukuši, ne?

Jūlija: – Vienreiz uz Kipru ar Brendanu.

Mairis: – Jā, kad kļuvu par pasaules čempionu, sākām ceļot vairāk. Sacensībās esmu bijis daudz kur, bet tu atlido, patrenējies, noboksē un brauc atpakaļ. It kā esi bijis tajā valstī, tomēr neesi. Tagad ceļot, protams, iznāk dārgāk...

Ja grib braukt ar visiem trim bērniem...

Mairis: – ...vajag paņemt aukli. Lielākie iztiek paši, bet mazajam ir divi gadi.

Jūlija: – Ja gribas atpūsties, vajag kādu, kurš pieskata.

Tas pārbauda attiecības – mērķī jāiegulda tik daudz darba, bet ar to tu nepelni, jāstrādā algots darbs. Tev bija jānotic Maira mērķim, lai spētu izturēt arī finansiālās problēmas?

Jūlija: – Zini, ja ir mīlestība, tas nav šķērslis. Nesēdējām un nedomājām – ticu vai neticu, iznāks vai neiznāks. Abi kopā sapņojām, ticējām, darījām.

Un iecerējāt trīs puikas.

Jūlija: – Vienmēr esmu gribējusi trīs bērnus. Man tas likās tik forši. Es savus bērnus ļoti mīlu, viņi dod daudz prieka, atbalsta. Ja viņu nebūtu, man būtu ļoti grūti pārdzīvot šķiršanos sporta dēļ. Pat nevaru iedomāties...

Kādas ir tavas intereses ārpus ģimenes?

Jūlija: – Man ir daudz hobiju. Man no bērnības vienmēr paticis kolekcionēt – piemēram, akmeņus. Vectēvs inženieris man par tiem bija stāstījis, gāju pa ceļiem un dzelzceļiem un lasīju visādus granītus, kramus, marmoru, un it īpaši patika akmeņi ar aizvēsturisko augu un dzīvnieku nospiedumiem. Man patīk arī gliemežvāki. Joprojām, ja kaut kur braucam, es salasu maisu.

Vēl man ļoti patīk smaržas – var teikt, ka kolekcionēju arī tās. Arī ļoti patīk interjera un mākslas lietas – gleznas, vāzes.  Kā arī lielās keramiskās dzīvnieku figūras – tās izmantoju dārza dekorēšanai. Kolekcionēju arī vintāžas rotas. Vēl viens no hobijiem ir mozaīkas nodarbības – taisu gleznas no smaltas un marmora. Interešu ir ļoti daudz.

Mairim ir viegli nopirkt tev dāvanu?

Mairis: – Nu jau grūtāk! Pateicoties sievai, man pašam tagad ir daudz vairāk smaržu, kādreiz bija tikai vienas.

Jūlija: – Daudzas es sadāvināju, bet tagad viņš nopērk arī pats.

Mairis: – Saskaņoju ar sievu (iesmejas). Reiz nopirku, likās baigi foršās, bet sieva izbrāķēja. Diezgan dārgas... Teica, ka smirdot pēc medicīnas un metāla, pārsteigums neizdevās. Gribēju, kā labāk, iznāca kā vienmēr.

Sākat domāt par Ziemassvētkiem?

Jūlija: – Jau tagad par to domājam. Pie mums vienmēr sabrauc radinieki, notiek apdāvināšanās.

Mairis: – Brendans jau sāk teikt, ka Sniegbaltīte ir pārģērbusies un arī Salatētis nav īsts...

Jūlija: – Vienpadsmit gados tas ir normāli.

Mairis: – Bet mazākajam to brīnumu nedrīkst atņemt! Es pats, šķiet, līdz padsmit gadiem ticēju kaut kādiem pozitīvajiem rūķiem. Mums gan bija spoku pilna kopmītne...

Kādus atceraties savus bērnības Ziemassvētkus?

Jūlija: – Mums ģimenē galvenie svētki bija Jaunais gads. Svinējām tā mierīgi, ģimenē. Vienmēr bija liela, kupla egle, mamma klāja ļoti skaistu galdu, skatījāmies televīzijā svētku raidījumus. Dzīvojām vienā mājā ar omi un, kad uz brīdi aizgājām pie viņas, vienmēr uz balkona atradām lielu maisu ar dāvanām. Un, kad atnācām atpakaļ mājās, zem egles arī brīnumainā kārtā bija dāvanas. Dubultprieks!

Kādi tev, Mairi, prātā Ziemassvētki bērnībā?

Mairis: – Dažādi. Ikdienā, protams, netiku apdāvināts, tāpēc Ziemassvētki un Jaunais gads bija tāds pārsteigums. Lai kāda tā dāvana bija, vienmēr bija prieks saņemt, skatīties, kas ietīts kastītē. Kā jau puika, zināju tikai vienu pantiņu: “Pīrāgam, nabagam, abi gali apdeguši.” Lai to pašu noskaitītu, bija jāpārvar kautrība. Vismaz divas reizes tētis bija pārģērbies par Salatēti.

Citreiz viņš tvarstīja neredzamu rūķi, nesapratu, ko viņš dara. Teica – esot izskrējis pa vēdlodziņu – vai es redzējis? Atsaucos, ka jā, un tad pusstundu pie loga vaktēju, kur tas rūķis ir. Tētis rādīja: “Re, kur krūmos pēdiņas!” Tumsā neredzēju neko.

Tagad ar saviem puikām to izspēlē?

Mairis: – Daļēji. Pie mums nāk īsts Ziemassvētku vecītis.

Profesionāls aktieris?

Mairis (smejas): – Nē, īsts Ziemassvētku vecītis.

Jūlija: – Ar Sniegbaltīti.

Mairis: – Dažreiz ar palīgiem. Notiek vesela pasaku izrāde.

Jūlija: – Pēc tam – dejas, konkursi, lai visi būtu iesaistīti, arī mēs.

Foto: Oļegs Zernovs

Uz baznīcu Ziemassvētkos ejat?

Mairis: – Man liekas, nekad neesmu bijis. Kāds iet?

Tie, kas visu gadu neiet, iet Ziemassvētkos.

Jūlija: – Mēs tieši ejam visu gadu, obligāti katru svētdienu, reizēm divatā, reizēm ar bērniem.

Jums izdevās salaulāties? Mairis tevi bildināja ringā.

Jūlija: – Jā, mēs salaulājāmies.

Mairis: – Domā, tas bija tāpat vien – nospēlēt uz publiku?

Jā!

Mairis: – Kādreiz pateicu sievai, ka salaulāsimies pēc titula iegūšanas, un, kad saņēmu pirmo titulu, sieva man par to atgādināja, bet es kaut kā nenoreaģēju, un viņa pārstāja jautāt. Pagāja pāris gadu, un sapratu, ka tas jādara pēc cīņas ar Glovacki. Man jautāja – ja nebūtu uzvarējis, vai tāpat būtu bildinājis. Jā, protams!

Turpat ringā?

Mairis: – Līdz tam nebiju aizdomājies. Man tās domas bija visu nometnes laiku, tāpat kā boksā, trenējos arī, ko un kā teikšu, kurš man iedos gredzenu, kurš – puķes. Sieva tā arī neuzzināja.

Jūlija: – Es vispār tam nebiju gatava, iegāju ringā viņu apsveikt, skatos – pārējie nenāk, bet Santa (Maira māsa – Red.) saka: “Stāvi, stāvi ringā!” Domāju, kas tagad būs, tad Mairis sāka runāt, un beidzot es sapratu. Tas bija pārsteigums. Pēc tam visu laiku domāju – ak, Dievs, viņam taču bija milzīgs stress – to izdomāt un visu klātbūtnē pateikt. Es to atcerēšos visu mūžu.

Tad izvēlējāties datumu, gājāt pie mācītāja un gatavojāties kāzām. Kā tas notiek pareizticīgo baznīcā?

Jūlija: – Bijām mēs un vedēji, vēl pāris cilvēku no ģimenes, vecāki un bērni. Visi tādi nopietni, gluži kā zaldātiņi, gribēja stāvēt blakus un pirmie apsveikt.

Kāda ir sajūta savienoties vēlreiz, Dieva priekšā?

Jūlija: – Izdarīt to pavisam citā līmenī – tas laikam bija nopietnākais solis manā dzīvē.

Vai attiecības pēc tam kļūst dziļākas?

Jūlija: – Jā, un arī attieksme ir citādāka. Nopietnāka, dziļāka. Tu gribi darīt visu, lai otrs nekad nejustos slikti, lai viņu neaizvainotu. Baidies sāpināt.

Kas tev, Mairi, ir mainījies pēc laulībām baznīcā?

Mairis: – Kad esi viens nometnē, rosās daudz pārdomu par kļūdām, kādas esi pieļāvis. Taču domas ir viens, realitāte – kas cits. Kā boksā – kļūda ir, daru nepareizi, bet, lai izlabotu, jātrenējas. Pirmajā brīdī ir ļoti grūti, jo tu esi pieradis rīkoties tā, kā esi rīkojies visu laiku. Vispirms jāatrod veids, kā to mainīt, un tad visu laiku pie tā jāstrādā – domā, strādā, domā, strādā... Sākumā ir grūti, tad kļūst vieglāk, tad vēl vieglāk, līdz esi ticis no tās kļūdas vaļā. Tāpat arī attiecībās – tu zini, ka tā ir kļūda, pasaki “jā, es saprotu”, bet pēc laiciņa tik un tā atkal pieļauj to pašu.

Ar gadiem esat kļuvuši līdzīgāki?

Jūlija: – Cilvēki saka, ka esam līdzīgi – kā brālis ar māsu. Saka, ka tie esot laimīgi pāri.

Mairis: – Kaut kas ir gan – deguns, acis...

Varat mācīties no vecāku attiecību pieredzes, viņu kļūdām, veiksmēm?

Jūlija: – Noteikti! Skatoties uz viņu pieredzi, vari rīkoties vai nu tāpat, vai tieši otrādi.

Jūsu ģimenē valda jūsu likumi, un jūs neļaujat iejaukties ar padomiem?

Jūlija: – Mūsu radinieki nav tādi, kuriem ļoti gribas izteikt viedokli un pamācīt. Ja nu dažreiz, taču ļoti delikāti. Esmu atvērta, bet man neviens nemēģina neko uzspiest.

Mairis: – Es varu pamācīt!

Jūlija smejas.

Mairis: – Cilvēku ar maģistra grādu, kurš piedevām izlasījis tik daudz grāmatu, ir grūti pamācīt. Varbūt reizēm ikdienas dzīvē kaut kas tiek palaists gar degunu. Tad varu teikt: “Kā tu to neredzēji! Es pamācīšu...”

Jūlija: – Atceros, kad Brendans bija maziņš, pie mums atbrauca vīramāte. Viņa teica: “Zini, Jūlija, mani bērni bija mazi tik sen, ka vairs neko neatceros. Lūdzu, saki, kā jādara, un es klausīšu.” Pagājuši gadi desmit, bet es vēl arvien to atceros. Bija tik patīkami, ka viņa neteica: “Esmu izaudzinājusi bērnus, tāpēc visu zinu labāk un tevi mācīšu!”

Mairis ir teicis, ka reizēm klausījis tavai intuīcijai, kad esi brīdinājusi no kaut kā izvairīties.

Mairis: – No spēļu automātiem (iesmejas).

Kādreiz biji aizrāvies?

Mairis: – Protams...

Jūlija: – Kad iepazināmies, viņš jau bija pārtraucis. Par to laiku neko nezināju.

Tā ir ļoti nopietna atkarība.

Mairis: – Pateicoties ticībai, tā melnās naudas psiholoģija tika izbeigta. Maziņš vēroju tēvu un patēvu, kad viņi spēlēja un vinnēja. Tajos laikos tik strikti neskatījās, ka bērns blakus; vieni paši nedrīkstējām, bet ar vecākiem – jā. Es visu zināju, kā ar tiem aparātiem ir, gadiem biju sēdējis ar viņiem kopā. Esmu taču vīriešu kompānijā – kruta, viss notiek! Kad man palika astoņpadsmit, juku prātā – visu zināju, bet man neveicās. Nekad. Tad ar ticību un Dieva palīdzību no tā aizgāju. Sarunāju – ja būs tā, tad būs tā... Kopš tā laika neesmu tur līdis.

Sarunāji ar Dievu?

Mairis: – Ar augstākajiem spēkiem. Kādam ir Jēzus Kristus, kādam Buda, kādam Allāhs, Dievs viņš ir tik un tā. Kad aiziesim no šīs pasaules, tad sapratīsim, kā tur īsti ir.

Ticība ir vajadzīga, un par saviem grēkiem man vēl būs jāatbild ļoti daudz. Redzu, kas ir sagrēkots, bet, kā saku, neviens nevar izmainīt startu, bet var izmainīt finišu.

Ja esi sācis melnu dzīvi, bet vidū neapstāsies, tad arī finišs būs slikts.

Lūk, es to melno nogriezu, vecos paziņas pie malas! Jebkuram, kurš grib mainīties, jābeidz sazināties ar draugiem, kuri atrodas melnajā pusē. Es runāju par visu – alkoholu, narkotikām, citām atkarībām... To vidi vajag nogriezt un sākt no jauna, bet to var izdarīt tikai retais.

Varbūt tev palīdzēja gribasspēks, bez kura neiztikt arī sportā?

Mairis: – Jā, sportā daudz ir sasniegts, pateicoties rakstura īpašībām, bet manā karjerā bijis arī ļoti daudz nejaušību.

Laimīgas sakritības?

Mairis: – Jā, it kā nejauši parādījušies pareizie ceļi. Tagad jāpaiet šeit, tagad tur, un tu visu laiku kāp augšup. Kā es to redzu un saprotu – ja tici augstākiem spēkiem, tev arī tiek dots. Viena no manām ikvakara lūgšanām bija, kaut es atrastu sievu, lai man būtu ģimene, lai tieku no turienes prom. Tā Salamandra, kopmītne, kurā dzīvoju, bija smags pārbaudījums gan man, gan manai mammai un ģimenei. Kā melna bedre...

Nezinu – to drīkst stāstīt...? Kad Jūlija tur palika pāris naktis, viņa visu laiku murgoja, pa sapņiem kliedza un modās augšā. Tur bija kaut kas slikts: tiem spēkiem nepatika svešiniece, kas vāks mani prom, tāpēc viņu pa naktīm raustīja. Mēs no turienes aizvācāmies.

Vide reizēm jāmaina ļoti krasi.

Mairis: – Ne vienmēr tas ir iespējams. Kad Simsons mani gatavoja olimpiādei, kādu pusgadu nodzīvoju pie viņa Olainē. Tajā dzīvoklī kāds bija pakāries vai nošāvies. Kas tik tajā četristabu dzīvoklī darījās! Atkal spoku stāsts. Kā var klauvēt pie loga 5. stāvā? Arī pie sienām, grīdas čīkstēja. Citi bija redzējuši tumšu cilvēku kapucē. Reiz draugs, kuru mamma bija izdzinusi no mājām, lūdza, vai drīkst pie manis padzīvot. Protams, atļāvu.

Bet tur rādījās tādi joki, ka viņš tajā pašā naktī aizmuka atpakaļ pie mammas! Kad viņš aizmiga, viņa kājgalī bija nostājies spoks un soli pa solim parādījis, kā nomiris. Pēc tam apvaicājos par to Simsonam, un viņš pastāstīja to pašu, ko cilvēks melnajā kapucē. Tad atnāca mācītājs, lai dzīvokli nosvētītu, bet es katru svētdienu Olainē gāju uz katoļu baznīcu.

Ar ko tas beidzās?

Mairis: – Simsons kaut kur pazuda, un mans čoms, kurš dzīvoja Maskavā, uzaicināja pie sevis – parādīšot mani Krievijas publikai. Kad ieraudzīju milzīgo cilvēku plūsmu un to, kas darās metro, biju šokā. Pasparingoju ar viņu izlasi, viņi bija gatavi man uztaisīt Krievijas pilsonību, bet es prātoju, kā tas būs – es no laukiem, no Olaines uzreiz uz Maskavu... Atbraucu mājās, lai padomātu. Tad iestājos darbā policijā, aizgāju mācīties tālāk un nolēmu, ka būs labi tepat. Ja būtu palicis Krievijā, nebūtu saticis sievu. Esmu ļoti apmierināts ar to, kas man ir.

Foto: Oļegs Zernovs

Vai domājat, kā bērnos ieaudzināt gribasspēku, tādas īpašības, lai viņiem dzīvē veiktos?

Mairis: – To nevar ieaudzināt.

Jūlija: – Daudz kas iedots piedzimstot. Mūsu mazajā divgadniekā jau var redzēt to raksturu, spītību, viņš panāk savu, aizstāvas pret lielajiem brāļiem.

Viņš ir tādā situācijā.

Jūlija: – Jā, bet varēja būt kluss, mierīgs, nē – viņš ir boss. Vecāku, apkārtējo paraugs var kādu īpašību attīstīt, bet iemācīt... Domāju, iemācīties varbūt var pieaugušais, ja saprot, ko grib sasniegt.

Cenšaties viņus pasargāt no sliktās vides?

Mairis: – Nevar... Tas ir pašu ziņā. Kā mani dvīņi – viens kluss, mierīgs un pareizs, otrs – izdomas pilns, kreatīvs, patīk paballēties.

Tavi dvīņi jau ir lieli?

Jūlija: – Sešpadsmit gadi.

Tu ar viņiem sazinies?

Mairis: – Viņi tikko bija šeit. Pirms tam likās, ka trīs bērni ir ļoti daudz, bet, kad te bija tie divi bifeļi manā augumā... (Smejas.) Pilna māja! Pirms tam domājām, ka Brendans ir liels, pēc tam sieva saka: “Sapratu, cik viņš ir maziņš.” Klusais Deivids pa gadu ir tā izaudzis... Pirms tam nevarēja pat vienu reizi pievilkties, tāds tievs bija, tagad velkas desmit, turklāt ar svariem. Ričards, kurš bija tas stiprais, tagad sēž pie datora. Saku – Deivids tūlīt tevi noķers! Deivids šķiet tāds mierīgs, kluss lācītis, bet, ja kāds nodarīs pāri, ieliks pa nāsi, ka maz neliekas.

Kad sagājāt kopā, tev tā nebija problēmu, ka Mairim jau ir divi puikas?

Jūlija: – Nē... Sākumā greizsirdība nedaudz bija, bet kā problēmu to neuztvēru.

Neviens no puikām boksēties neiet?

Mairis: – Brendans gāja, viņam ļoti nepatika. Neuzspiedām, pienāks laiks, kad vajadzēs sevi aizstāvēt, tad sapratīs. Es gribētu gan, lai viņš vismaz reizi nedēļā patrenējas, lai apgūtu reakciju, koordināciju, sitiena pareizumu. Konfliktā uz ielas, sitot pretiniekam pa pieri, var pat salauzt roku. Rafaelam, vidējam, boksēties ļoti patika, bet kovids visu aiztaisīja ciet. Pašam diemžēl ar viņiem nodarboties nav laika.

Tev sirds nenodreb, domājot, ka puikas arī ies boksā?

Jūlija: – Pagaidām ne...

Mairis: – Iedomājoties, ka mans bērns... Man vairāk trīcētu un drebētu. Sieva jau pieradusi.

Jūlija: – Es pieradu pie tevis, ar bērniem citādāk. Ja patīk, lai nodarbojas, bet negribētos, ka viņi ir profesionāli sportisti.

Mairi, vai līdzās skarbumam ir vajadzīgs maigums, sievišķība balansam?

Mairis:
– Kad vajag, viņa ir maiga, citreiz nav... Arī sievai vajag mīļumu. Kad gatavojos sacīkstēm, esmu kā ezis – pamēģini tik apskaut! Man tas nepatīk ne enerģētiski, ne fiziski. Tad viņa pārdzīvo, bet es mierinu, ka tas drīz pāries, būs labi.

Tu desmit gadus nevari pie tā pierast, vienalga mazs diskomforts?

Jūlija: – Jā, ir diskomforts, liekas – tu taču vienkārši vari sevi savaldīt, kļūsti mīļš! (Smejas.) Bet nē...

 Tu esot Maira talismans, kad brauc līdzi uz cīņām.

Jūlija: – Ne vienmēr iznāk, bet pēc iespējas cenšos braukt.

Mairis: – Pat māsas, kura ir vienmēr, uz pēdējo cīņu nebija.

Kādas ir tavas emocijas, skatoties cīņu? Tev bail nav?

Jūlija:
– Vissmagākās emocijas ir divas stundas pirms cīņas. Tu vienkārši trīci – tā enerģija ir apkārt, tevī, komandā... Kad sākas cīņa, kļūst mierīgāk. Skatos, analizēju, nav stresa par to, ka viņu sit. Redzu, ka ne katrs sitiens sasniedz mērķi, vīrs sevi sargā. Uztraukums, protams, ir. Maira cīņa ir mans mīļākais adrenalīna iegūšanas veids, nav vajadzības pasākt kaut ko ekstrēmu. Kad Mairis man piedāvāja paraplānus, teicu: “Tikko bija cīņa, vairāk adrenalīna man nevajag.”

Mairis: – Es pats pēdējā cīņā biju mierīgs, pateicoties homeopātam. Pirms cīņas vienmēr ir bailes, satraukums, domas par izdzīvošanu. Tu staigā, domā par cīņu, ik pa brīdim uznāk vilnis, sieva zina – kā tīģeris krātiņā, nevaru nomierināties. It kā sirds skrietu, trīs naktis pirms cīņas nevarēju gulēt, neesi atjaunojies, galva nav svaiga. Agrāk homeopātijai neticēju, tagad bērniem ar to divās dienās izārstējam angīnu.

Ir plāns, ko darīsiet pēc tam, kad tu vairs necīnīsies?

Mairis: – Gribu noboksēt dažas foršas, skatāmas, skaļas cīņas pasaules līmenī un tad domāt par nākotni – cerams, šajā valstī. Ja tā nekniebs man sānos, kā dara pašlaik. Varbūt grib, lai visu pārdodu, ņemu ģimeni un braucu prom?...

Šobrīd esi spēka pilns?

Vēl pāris gadi palikuši, ko paboksēties, Dievs dod maksimālo!

Jauns, stiprs cilvēks, bet saki, ka jāmet miers?

Mairis: – Profesionāli esmu vecs. Jūs redzat skaisto aisberga augšpusi – žurnālisti skaita tikai uzvaras un naudu, bet to, cik ir grūti, neredz.

Saistītās ziņas

Mairis Briedis "Sporta Avīzes" aptaujā atzīts par 2020. gada Latvijas labāko sportistu
“Miljons laimi negarantē!” - Mairis Briedis par uzvarām, Dievu un patiesajām vērtībām 2
Čempions Mairis Briedis pēc satriecošās uzvaras publicē maiguma pilnu fotogrāfiju

Citi šobrīd lasa

Anglijas tiesa atļauj nomirt komā esošai Covid-19 pacientei, kura nesen laidusi pasaulē bērnu
Pēdējie atklājumi liecina, ka parādās arī problēmas ar ādu, izkrīt mati... Infektoloģijas centra un RAKUS ārstes stāsta par Covid-19 izraisītām komplikācijām
Tēvs no bailēm sastinga, kad video kadros pamanīja, ka kāds viņa meitu velk zem gultas

Предполагаемая дочь Путина дала интервью GQ и рассказала о сходстве с ним

14-летняя дочь Джоли и Питта обзавелась новым женственным хобби