Eņģeļi, varavīksne, putnu spalvas - kas sūta šīs debesu zīmes?

Ir cilvēki, kas mūsdienu steidzīgajā un materiālistiskajā laikmetā atlicina laiku, lai palūkotos apkārt ar domu saskatīt vairāk un dziļāk par acīm redzamo. Un, līdzīgi senčiem, arī viņu skatiens aizķeras pie kāda mākoņa, putnu bara, varavīksnes vai citām debesu parādībām, kas nereti iekrīt sirdī kā neatbildēts jautājums – kāpēc tieši tas, tieši tad un tieši tā tika man parādīts un bija man jāredz? Viennozīmīgas atbildes nav, jo gadās, ka dažādās kultūrās vienai debesu izpausmei ir pat kardināli pretējas nozīmes. Debesu zīmes īsto izskaidrojumu katrs var atrast tikai pats savā sirdī, jo šī zīme kā ceļvedis palīdz nokļūt pie atbildes.

Varavīksne – tilts vai čūska?

Viena no krāšņākajām dabas parādībām, kas izsenis piesaistījusi ļaužu skatienus, ir varavīksnes loks pāri debesjumam. Pirmajā mirklī varavīksne vienmēr priecē – tiek uztverta kā laba zīme. Iespējams, šī sajūta mūsos sakņojas no kristīgās ticības. Vecajā Derībā, Radīšanas grāmatā, minēts, kā Ādama jaunākais dēls Noass pēc izglābšanās no grēku plūdiem pateicies Dievam, savukārt Dievs par atbildi viņam atsūtījis varavīksni – kā solījumu, ka vairs nekad neuzsūtīs plūdus, kas iznīcinātu visu dzīvo uz Zemes.

Taču vēl dziļākā senatnē dažādu tautu mītos varavīksnei bijusi diezgan pretrunīga loma, un līdz mūsdienām saglabājusies vesela plejāde ticējumu par to, kāda varētu būt nozīme šim krāšņajam skatam debesīs. Viens no izplatītākajiem varavīksnes simboliem ir tilts, kas savieno zemi ar debesīm jeb dievu valstību. Senskandināvu mitoloģijā varavīksne ir Bivrests – tilts, kas ved no zemes uz dievu pasauli un pa kuru staigā dievi, izņemot Toru, jo zem viņa smagajiem soļiem tilts varētu sabrukt. Tilts tiek apsargāts, un, sākoties Ragnarokam (pasaules bojāejai), pār tiltu pāries uguns milži, aiz kuriem tas sabruks.

Navaho indiāņi arī ticēja, ka pa varavīksni staigā svētie gari. Tas bieži attēlots viņu rituālajos zīmējumos smiltīs. Saskaņā ar senu japāņu mītu pa varavīksni uz mūsu planētas nonāca cilvēku priekšteči, lai radītu zemi no okeāna haosa. Sibīrijas burjatu šamaņi uzskata, ka pa varavīksni var sasniegt garu pasauli. Tādējādi varavīksne var vēstīt par pāreju no viena dzīves cikla uz nākamo vai pat nebūt priecīga zīme – kāds tuvs cilvēks var doties uz viņsauli. Kāda sieviete reiz ziemā redzēja dīvainu baltu varavīksni (tāda parasti veidojas miglas laikā) sava piemājas ceļa galā, un šis skats viņu nepatīkami satrauca. Drīz pēc tam pēkšņi nomira viņas tēvs.

Īri tic, ka varavīksnes galā atrodas naudas pods, bet seno slāvu mitoloģijā varavīksnes pieskaršanās cilvēkam draud to uzraut debesīs un pārvērst par planetņiku – pa pusei dēmonisku radījumu, kas atrodas pērkona un zibens dieva Peruna pakļautībā. Savukārt bulgāru leģendas vēsta, ka, izejot zem varavīksnes, cilvēks maina dzimumu, piemēram, vīrietis sāk domāt kā sieviete. 

Visnelabvēlīgākajās domās par varavīksni ir Dienvidamerikas tautas, kur to bieži attēlo un uztver kā krāsainu čūsku. Hondurasā, Nikaragvā varavīksnes parādīšanās nozīmē, ka sātans ir sadusmots. Tad cilvēki slēpj savus bērnus mājās un neļauj viņiem uz to skatīties. Daudzās Amazones līdzenuma kultūrās kopš senseniem laikiem varavīksni saista ar ļaunajiem gariem, kas vēsta par nelaimi, piemēram, spontāno abortu vai – it sevišķi – par ādas slimībām. Peru dažas slimības tā arī apzīmē – “varavīksne ievainoja manu ādu”. Tur jau kopš inku impērijas laikiem ir paradums, ieraugot varavīksni,  aizvērt muti, lai izvairītos no saslimšanas.

Debesu mandāts valdniekiem

Savukārt tādas debesu parādības kā pēkšņa vētra, pērkons un zibens, asiņains (sarkans) mēness vai saule senatnē uztvēra kā dievu brīdinājumu par smagām kaujām vai karu, valdniekam draudošām briesmām vai pat nāvi. Senajā Ķīnā bija uzskats, ka tieši debesis – kā vispārināti kosmosa spēki, nevis mirušo mājvieta – izvēlas likumīgo valdnieku. Ķīnas imperatori arī bija pilnīgi pārliecināti, ka debesis sūta kādu zīmi (šausmīgu vētru, neparastu astronomisku parādību, badu vai pat zemnieku dumpi) pirms šo pilnvaru atsaukšanas, tātad valdošajai dinastijai bija sava veida monopolistiska saite ar debesīm.

Termins Debesu mandāts, kā šo tradicionālo politisko un reliģisko doktrīnu dēvē, īpaši izplatījās kopš 11. gs. p.m.ē., kad Džou dinastija uzveica Šanu dinastiju. Kā uzskata ķīnieši, tas bija iespējams tikai tāpēc, ka pēdējais Šanu dinastijas valdnieks bija viens no amorālākajiem tautas vēsturē, un debesis piešķīra savu mandātu Džou dinastijas pārstāvim. Vēlāk, 221. g.p.m.ē., kad pie varas nāca Cjiņu dinastija, Ķīnas jaunais imperators pavēlēja izgatavot slaveno nefrīta zīmogu, kurā bija iegravēts teksts: “Pēc Debesu mandāta lai [imperators] dzīvo ilgi un laimīgi.”

Tā kā Ķīnai bija milzīga ietekme, viduslaikos ideja par Debesu mandātu izplatījās arī citās Austrumāzijas zemēs – kā valdīšanas pamatojums ar dievišķu politisko likumību. Piemēram, Koreja to pārņēma Džosonu dinastijas laikā 14. gs. beigās, un tā kļuva par ilgstošu valsts ideoloģiju. Savukārt Eiropā valdnieku absolūtās tiesības pamatoja ar Dieva mandātu jeb dievišķajām valdnieka tiesībām, kas balstījās idejā, ka karalis (vai karaliene) ir jau izvēlēts pirms fiziskās piedzimšanas – kā karaliskās dzimtas pēctecis.

Taču arī eiropiešu valdniekiem bija ekskluzīva saikne ar debesīm, kas jo sevišķi izpaudās dažādos brīnumos. Piemēram, Haleja komētas parādīšanās 1066. gadā Anglijā – kad to pirms izšķirošās Heistingsas kaujas redzēja gan anglosakšu pēdējais valdnieks Harolds II, kurš tika tajā nogalināts, gan normāņu Viljams I Iekarotājs, kurš uzvarēja šajā kaujā. Šis gadījums arī spilgti apliecina, ka debesu zīmes īsto skaidrojumu katrs atrod pats. Harolds to iztulkoja kā sliktu zīmi, bet Viljams I – kā labvēlīgu Dieva zīmi uzbrukumam. Pēc aculiecinieku ziņām, komēta nakts debesīs bijusi gandrīz tik spoža kā mēness, un tā ir attēlota arī slavenajā vēsturiskajā gobelēnā par kauju pie Heistingsas.

Vēstules ar spārniem

Pateicoties putnu spējai lidot, cilvēki kopš senatnes tos uztvēruši kā debesīs mītošo dievu ziņnešus. Putni kā debesu zīme uztverti tik nopietni, ka senajiem romiešiem pastāvēja vesela pareģošanas apakšnozare – augurijs jeb zīmju tulkošana pēc putnu sugas, lidojuma, bara un citām pazīmēm. Ar ko nodarbojās īpaši pareģi – auguri. Ar ornitomāniju, kā to dēvē mūsdienās, nodarbojušās arī citas tautas visā pasaulē vēl pirms romiešiem.

Sengrieķu eposā Iliāda ir papilnam dažādu zīmju, jo dievi regulāri iejaucās mirstīgo dzīvē. Viens no piemēriem ir stāsts par zvirbuļiem un čūsku brīdī, kad grieķi veica upurēšanu, pirms doties karā pret Troju. No altāra apakšas izlīdusi čūska ar asiņainu švīku uz muguras un sākusi līst augšup kādā kokā, kur atradās ligzda ar zvirbulēniem. Čūska aprijusi visus astoņus putnēnus un kā devīto – arī viņu māti. Tā bija zīme, ka par Troju nāksies cīnīties deviņus gadus un ka tikai desmitajā gadā grieķi to iekaros. Un tā arī noticis

Vēsturnieki aprakstījuši daudzas zīmes, kas sūtītas izcilajam maķedoniešu valdniekam un karavadonim Aleksandram Lielajam. Piemēram, pirms Gaugamelas kaujas, kurā viņa karaspēks stājās pretim Persijas valdnieka Dārija III armijai – tik milzīgai, ka pat bezbailīgajam Aleksandram, redzot savā priekšā bezgalīgo persiešu pīķu un durkļu jūru, dūša saskrējusi papēžos –, viņa galvai pārlidojis ērglis. Aleksandrs to uztvēris kā uzvaras zīmi, un persieši tiešām piedzīvoja smagu sakāvi. Aleksandra nāvi arī esot pareģojušas daudzas zīmes, ieskaitot kraukļus. Kad karavadonis tuvojās Babilonai, liels kraukļu bars riņķoja virs viņa galvas un plūcās tik nikni, ka vairāki beigti putni nokrita pie iekarotāja kājām. Neklausot pareģu brīdinājumus, Aleksandrs devās iekšā pilsētā, kur pēc dažiem mēnešiem arī nomira.

Ja vēlas iztulkot zīmi, ko nes putni, vērts iedziļināties putnu pasaules simbolismā – ko vēsta viņu tips pēc dzīvesvietas (ūdensputni, plēsīgie putni u. c.), suga, dziesma, krāsa, darbības un pat skaits, ja tie atlidojuši vairāki.

Eņģeļiem krīt spalvas

Ne tikai putni – pat to spalvas kopš seniem laikiem uztvertas kā debesu zīme, lai gan šis atradums tradicionāli saistīts ar eņģeļiem. Eņģeļu mazais sveiciens var izpausties kā viegls gaismas zibsnis vai pēkšņa laimes, mīlestības un siltuma sajūta, taču par visizplatītāko zīmi, ko cilvēkam sūta viņa sargeņģelis vai citi eņģeļi, pieņemts uzskatīt atsevišķu baltu spalvu. Balta spalva ir ticības un aizsardzības simbols.

Uzskata arī, ka atrasta balta spalva var būt zīme no kāda mīļa aizgājēja, kurš tādējādi dara zināmu, ka atrodas līdzās, kaut arī nav redzams. Ar šo zīmi mirušais tuvinieks vai draugs cenšas sniegt mierinājumu un iedrošināt dzīvot tālāk pilnvērtīgu mūžu.

Balta spalva var būt kā debesu spēku atgādinājums saglabāt ticību un izturību – it sevišķi, ja tā trāpās cilvēkam ceļā, kad viņš jūtas pārāk satraukts vai satriekts par problēmām, kuras lietu grandiozajā shēmā nemaz nav svarīgas. Tiešām, ja ilgāku laiku esat atradušies nomāktības vai smagu domu jūgā, vienas mazas baltas spalvas misija ir jums atgādināt, ka nepieciešams pārtraukums, lai nomierinātos un atpūstos no šīm raizēm. Un tad viss pavērsīsies uz gaišo pusi.

Uzskata, ka eņģeļi var sūtīt ne tikai baltas spalvas, bet arī citu toņu zīmes, tostarp ļoti košas. Krāsainajām spalvām, ko nejauši gadās satvert vai atrast, piemīt cita vēsts – atkarībā no spalvas krāsas. Piemēram, sārta spalva ir mīlestības vēstulīte no cilvēka eņģeļiem – tādā veidā viņi pavēsta, ka to mīlestība ir beznosacījumu. Spalva purpura – garīguma – krāsā varētu būt eņģeļu mājiens, ka vajag aktivizēt domas augstākā sfērā. Sarkana spalva simbolizē drosmi, izturību, stabilitāti un veiksmi; grūtā dzīves situācijā tāds atradums ir eņģeļu mierinājuma zīme un mudinājums paļauties uz savu spēku. Dzeltena spalva no eņģeļiem ir viegla dunka sānos, lai cilvēks pasmaidītu, priecātos un baudītu dzīvi, bet oranža spalva – zīme, ka eņģeļi atbalsta visas jaunās idejas vai iespējas, kas cilvēkam paveras. Šīs krāsas spalva nesīs veiksmi un panākumus, to vērts nēsāt līdzi kā talismanu. Arī zaļa spalva nes veiksmi, jo vēsta par uzplaukumu un pārticību, savukārt zila spalva simbolizē komunikāciju un aicina ieklausīties, kā arī ir miera un aizsardzības zīme.

Latvijā eņģeļi biežāk gan dāvā pelēcīgas un brūnas spalvas – ko gan tas nozīmētu? Pelēkais ir miera un neitralitātes simbols, tāpēc, atrodot pelēku spalvu, zīmes tulkojums varētu būt – atbilde uz kādu noteiktu situāciju, kas cilvēkam nedod miera, nav tik vienkārša kā jā vai nē, melns vai balts. Tomēr pelēka spalva vairāk liecina par pozitīvu ceļu, kas sagaida nākotnē. Piemēram, ja cilvēks ir zaudējis darbu, tad pelēkā spalva ir zīme, ka viss būs labi. Labvēlīgu vēsti nes arī brūna spalva, kas iemieso mājas un stabilitāti. Iespējams, mājas dzīvē drīz būs pozitīvas pārmaiņas.

Daudziem varētu šķist biedējoši atrast melnu spalvu, tomēr ezoteriķi lielākoties to uzskata par aizsardzības zīmi, ko sniedz eņģeļi. Viņi tādā veidā apliecina cilvēkam, ka to sargā un atvaira visu negatīvo enerģiju. Arī melnbalta spalva nes aizsardzības spēku vai savienības sajūtu. Šāda raiba spalva var norādīt arī uz kādu cilvēka iekšējo konfliktu, un ar šo spalvu eņģeļi aicina nemocīt sevi, bet adresēt visas savas raizes viņiem – tie palīdzēs.

Kopumā eņģeļu sūtītās spalvas vienmēr liecina par to, ka tie mūs atbalsta un sargā, neskatoties uz to, ko darām. Lai arī daudzi tiem netic vai arī tos neievēro, pastāv uzskats – ikvienam ir vismaz viens, divi vai vairāki eņģeļi, kas palīdz dzīves ceļā un klusi iedrošina pieņemt pašus labākos lēmumus.

Brīnuma vērtās reliģiskās vīzijas

Kur eņģeļi, tur nav tālu Dievs, Jēzus un Dievmāte. Šo svēto redzējumi, it sevišķi Jaunavas Marijas parādīšanās, ir plaši aprakstīti reliģiskajā literatūrā. Šādu gadījumu bijis tik daudz, ka baznīca pati ne uzreiz tos atzīst un veic pamatīgu izmeklēšanu. Reizēm šīs svēto vīzijas ir pārliecinošas, tāpēc galu galā ne vien iegūst vispārēju atzīšanu, bet par svētajiem tiek iecelti arī tie, kam no debesīm ticis parādīts šis augstais gods.

Viens no šādiem brīnumainiem gadījumiem ir Dievmātes parādīšanās Fatimā pirms apmēram simts gadiem. 1917. gadā šajā Portugāles pilsētā trim bērniem vairākkārt parādījās Dāma (ko vēlāk asociēja ar Jaunavu Mariju), kas nodeva reliģioza rakstura ziņojumus un pareģojumus par pasaules aktuālākajām problēmām, sevišķi par Krieviju. Katoļu baznīca pēc 13 gadu ilgas izmeklēšanas to atzina par īstu brīnumu.

Pirms tam bērniem dažas reizes parādījās balta figūra, kas sevi nodēvēja par Miera eņģeli, Portugāles sargeņģeli un aicināja viņus lūgties vēl dedzīgāk, jo Dievam ir nodomi attiecībā uz bērniem. “Mēs tikko sākām spēlēties, kad spēcīga vēja brāzma pēkšņi sapurināja kokus un virs tiem parādījās gaisma, baltāka par pirmo sniegu. Pietuvojusies tā ieguva jauna cilvēka veidolu, caurspīdīgu un mirdzošu. Viņš teica: “Nebaidieties, es esmu Miera eņģelis. Lūdzieties kopā ar mani,” atcerējās Lūsija duš Santuša. Bērni pēc tam atzina, ka sajutuši dievišķo klātbūtni tik skaidri un tuvu, ka nav iedrošinājušies pat runāt viens ar otru par to. “Es nezinu, kas ar mani noticis. Nevaru ne runāt, ne spēlēties, ne dziedāt. Man nav spēka kaut ko darīt,” viena meitene vēlāk izteicās.

Pirmā Dievmātes parādīšanās Fatimā notika 1917. gada 13. maijā nelielā zemes gabalā Kovo da Irijā pie kāda ozola Lūsijai duš Santušai, viņas brālēnam Francišku un māsīcai Žasintai. Lūsija stāstīja, ka aiz ozola ieraudzīja figūru, kas it kā karājās gaisā. Tā bija “Dāma, tērpta visa baltā un spožāka par sauli. Viņa izstaroja gaismu, spožāku par saules stariem, kas atspīd no kristāla trauka, pilna ar ūdeni. Satriekti par redzēto, mēs apstājāmies. Mēs stāvējām tik tuvu, ka atradāmies tajā mirdzumā, kas Viņu ietvēra vai kuru Viņa izstaroja. Attālums bija apmēram pusotrs metrs”. Dievmāte esot aicinājusi bērnus skaitīt lūgšanas, lai pasaulē beigtos kari, un aicināja tos atgriezties šajā vietā 13. datumā ik mēnesi pusgada laikā, no maija līdz oktobrim, lai saņemtu viņas vēstījumus. Pēc tam spožā figūra pacēlusies debesīs austrumu virzienā.

Nākamajos mēnešos pie ozola atnāca ne vien bērni, bet arī desmitiem vietējo iedzīvotāju, taču viņi redzēja tikai baltu mākonīti un nelielu ozola zaru sakustēšanos. Pašu Dievmāti skaidri spēja redzēt tikai bērni. Dievmāte bērniem iemācīja tā saukto Fatimas lūgšanu un atklāja Fatimas noslēpumus: parādīja elles skatu, pareģoja Pirmā pasaules kara beigas un Krievijas revolūciju, kas būs vēl šausmīgāks karš, ja vien cilvēki nebeigs apvainot Dievu to Kungu. 13. augustā bērni nevarēja ierasties pie ozola, jo vietējā vara viņus bija arestējusi un aizvedusi uz pilsētu nopratināt. Taču zemnieki tajā dienā uz lauka novēroja dīvainas debesu parādības. Bijis zibens, pēc tam pie ozola parādījās mirdzošs mākonītis, kas pēc dažām minūtēm pazuda, bet mākoņi debesīs iekrāsojās dažādos toņos: aveņsarkanā, sarkanā, rozā, dzeltenā, gaiši zilā... Liecinieki to raksturoja: “daudzkrāsaina gaisma, kā varavīksne uz zemes”, “mākoņi ap sauli, metot uz cilvēkiem ēnas dažādās krāsās”, “krītoši ziedi”, “mākoņos spīdoša lode, kas griežas”. 

Septembrī kopā ar bērniem skatīt Dievmātes parādīšanos bija ieradušies jau ap 30 000 cilvēku. Dievmāte sacīja, ka pēdējā reizē parādīs brīnumu, lai cilvēki ticētu, un lūdza parādīšanās vietā uzcelt kapelu viņas godam.

Saules deja 70 tūkstošiem aculiecinieku

Pēdējās parādīšanās laikā 13. oktobrī apmēram 70 tūkstoši cilvēku Fatimā patiesi redzēja brīnumu – saules deju. Saule kā milzīgs sudraba disks dejoja, riņķojot milzīgā ātrumā un izstarojot košas krāsas, kas atstarojās zemē, kokos, cilvēku sejās un apģērbā.

Vispirms saule kļuva bāli dzeltena, tik nespodra, ka to pat varēja uzlūkot, kā sudraba disks. Kā vēlāk aprakstīja aculiecinieki: “Šis dīvainais disks ātri griezās ap savu asi, uz visām pusēm izmetot krāsainas gaismas dzirkstis. No saules malām izkļuva sarkani stari un nokrāsoja debesis, zemi, kokus, cilvēkus; pēc tam pārmaiņus violeti, zili, dzelteni un citu krāsu stari.” Saules disks trīs reizes apstājās un trīsreiz atjaunoja griešanos. Tiklīdz cilvēki no bailēm nokrita ceļos, tā disks “traucās zigzagiem lejup uz zemi un pārbiedētajiem cilvēkiem”. Pēc tam disks atgriezās savā vietā debesīs un kļuva par nepanesami spožu sauli; pēc citām liecībām, disks izzuda īstās saules staros. Tajā dienā bija stiprs lietus, bet pēc šīs desmit minūšu ilgās saules dejas visu klātesošo apģērbs izrādījās pilnīgi sauss.

Lūk, kā to aprakstīja Portugāles senākās universitātes – Koimbras – dabaszinātņu profesors Almeida Garets: “Lija ļoti spēcīgs lietus... Pēkšņi cauri biezajiem mākoņiem izlauzās saules stars, un visi sāka lūkoties šajā virzienā... Objekts atgādināja disku ar ļoti skaidrām kontūrām. Tas spoži mirdzēja, taču nepadarīja aklus. Man neradās iespaids kā citiem, ka objekts bija blāvi sudrabains. Drīzāk tā mainīgo krāsu var salīdzināt ar pērļainu... Disks bija līdzīgs labi nospodrinātam metāla priekšmetam... Es te nemaz nelietoju poētiskas hiperbolas, tāpēc ka redzēju visu savām acīm... Un, lūk, šis disks negaidīti sāka griezties, aizvien ātrāk un ātrāk... Pēkšņi pūlis šausmās iekliedzās. Nepārtraukti riņķojošā saule, mainījusi savu krāsu uz asinssarkanu, kā akmens strauji krita lejup, draudot nospiest visus ar savu drausmīgo, kvēlojošo masu.”

1930. gada oktobrī Leiras bīskaps paziņoja, ka trīs bērnu vīzijas ir “ticības cienīgas”, un izdeva atļauju sākt Fatimas Dievmātes kultu. Vēlāk pāvests Jānis Pāvils II Fatimas Dievmātei piedēvēja savu brīnumaino izdzīvošanu pēc 1981. gada 13. maija atentāta Svētā Pētera laukumā. Tagad pēc Dievmātes norādījuma viņas parādīšanās vietā ir uzcelta kapela, bet Fatimā – jauna bazilika un baznīca. Fatimas svētvietu katru gadu apmeklē tūkstošiem svētceļnieku no visas pasaules.

Kaut arī katoļu baznīca atzina Fatimas brīnumu par svētu, racionālus prātus turpina urdīt to izskaidrojums no zinātniskā viedokļa. Līdz pat šodienai dažādu jomu speciālisti izvirza aizvien jaunas teorijas. Vairākums pētnieku sliecas domāt, ka saules deja bija vai nu dabiskas meteoroloģiskas parādības izraisīti optiskie efekti, vai arī NLO klasiskas izpausmes. Un tas nav pārsteidzoši –lidojošie šķīvīši varētu kļūt par mūslaiku debesu zīmēm. Tas ir noslēpums, kas mūs visvairāk intriģē, – vai pastāv dzīvība vai citas pasaules ārpus mūsējās?