Vai garīgums var kļūt par bēgšanu no sevis: kāpēc cilvēki tā aizraujas ar budismu un citām praksēm

Cilvēki parasti meklē kādu garīgu praksi, lai rastu risinājumu problēmām un justos labāk, bet ar laiku nevilšus sāk šo praksi izmantot kā aizvietotāju savām psiholoģiskajām vajadzībām. Šo fenomenu ievēroja un sāka pētīt astoņdesmitajos gados, nodēvējot to par izvairīšanos garīgumā (angļu valodā – spiritual bypassing). Latviski tas varētu skanēt kā bēgšana garīgumā. Tā ir tik izplatīta un visaptveroša parādība, ka faktiski lielākoties paliek neievērota, izņemot gadījumus, kad sasniedz acīm redzamas galējības.

Rietumu budista atklājums

Bēgšanu garīgumā pirms gandrīz četrdesmit gadiem atklāja un definēja amerikāņu klīniskais psihologs un budists Džons Velvuds. Vairāku grāmatu autors ieņem ievērojamu vietu transpersonālajā jeb garīgajā psiholoģijā, būdams viens no pirmajiem, kurš sāka kombinēt Rietumu psiholoģiju ar Austrumu filozofiju.

“Jēdzienu bēgšana garīgumā es ieviesu, lai aprakstītu procesu, ko novēroju savā budistu kopienā, kā arī pats sevī,” pēc trīsdesmit gadiem Velvuds stāstīja kādā intervijā. “Kaut arī vairums no mums patiesi centās strādāt ar sevi, es pamanīju izplatītu tendenci izmantot garīgās idejas un prakses, lai izvairītos no neatrisinātām emocionālām problēmām, psiholoģiskām traumām un neizietiem attīstības etapiem. Ja notiek bēgšana garīgumā ar mērķi sasniegt apziņas atmodu, ego atbrīvošanos, notiek tas, ko es dēvēju par priekšlaicīgu transcendenci – cenšanos pacelties virs savas cilvēciski pirmatnējās un nesakārtotās dabas, pirms esam to pilnībā ar to saskārušies un sapratuši. Un tad ir tieksme izmantot absolūto patiesību, lai noniecinātu vai atmestu cilvēciskās vajadzības, jūtas, psiholoģiskās problēmas, grūtības attiecībās un attīstības defektus.”

Velvuds šajā gadījumā saskatīja garīguma profesionālo risku, ka cilvēki var neapzināties, ka šādā veidā cenšas pārvarēt psiholoģiskās sāpes, saistītas ar starppersonu attiecībām.

“Cenšanās izvairīties, bēgot garīgumā, no savām psiholoģiskajām un emocionālajām problēmām ir bīstama. Tā rada sašķelšanos cilvēkā starp budu – apgaismoto, apgaroto – un cilvēku. Un tas noved pie konceptuāla, vienpusīga garīguma, kad viens dzīves pols ir izcelts uz pretējā pola rēķina. Absolūtā patiesība tiek celta augstāk par relatīvo patiesību, bezpersoniskais pār personisko, tukšums pār formu, transcendence pār iemiesojumu un savrupība pār jūtām.

Piemēram, var praktizēt nepieķeršanos, atlaižot savu vajadzību pēc mīlestības, bet tas tikai iedzīs šo vajadzību pagrīdē tā, ka bieži vien tā neapzināti aktivizēsies slēptā un iespējami kaitīgā veidā,” uzskatīja psihologs.

Narcisms, manipulācijas, fanātisms

Velvuds savā praksē novēroja ļoti daudz gadījumu, kad pat desmitiem gadu ilgi budisma praktizētāji palika ar neatrisinātām psiholoģiskām problēmām, pilnībā neattīstījās emocionālajā attiecību personīgajā līmenī un varēja izpaust savas neatrisinātās psihotraumas negatīvā veidā. Piemēram, budisma mācekļi, kas bija attīstījuši noteiktu labvēlību un līdzjūtību pret citiem, bija bargi paši pret sevi par nespēju sasniegt savus izvirzītos garīgos ideālus, kā rezultātā garīgā prakse kļuva mākslīga, pārspīlēta un svinīga.

Vēl citi neapzināti varēja izmantot savu garīgo pārākumu, lai barotu narcistisku uzpūtību un noniecinātu cilvēkus vai manipulētu ar tiem. Vai – kad attieksme būt labiem pret pārējiem kļuva kā pienākums. Velvuds secināja, ka cilvēkos, kas regulāri nodarbojās ar meditāciju, bet noliedzoši izturas pret savām personīgajām jūtām vai traumām, meditācijas prakse var pastiprināt tieksmi būt vienaldzīgiem, vēlmi atbrīvoties no visu veidu attiecībām vai ieturēt distanci attiecībās.

“Faktiski tiek izmantots tāds veids – identificējot sevi par garīgo praktiķi, izvairīties no dziļas personīgās saiknes ar citiem, kas varētu uzjundīt vecas traumas un ilgas pēc mīlestības. Sāpīgi redzēt, kā cilvēki saglabā nostāju nekam nepieķerties, lai gan sirds dziļumos alkst pēc saistību un savienošanās pozitīvās pieredzes,” novēroja Velvuds. Viņš arī izteica bažas, ka “tas, ko daudzi Rietumu budisti praktizē attiecību jomā, ir nevis nepieķeršanās, bet gan izvairīšanās no pieķeršanās. Tomēr izvairīšanās no pieķeršanās nav atbrīvošanās no tās. Tā joprojām ir pieķeršanās forma – pieķeršanās savu cilvēcisko attiecību vajadzības noliegšanai, kas radusies, neuzticoties mīlestības uzticamībai”.

Visa pamatā ir attiecību trauma

Ja ar garīgo praksi gadiem ilgi nodarbotos indiešu jogs vai budistu mūks kādā vientuļā vietā, kā tas bijis senatnē, visticamāk, viņu netraucētu pat lielas psiholoģiskās traumas, jo viņš būtu pilnībā fokusējies uz savu garīgo praksi vidē, kas no tā pasargā. Tikai starppersonu attiecībās mūsu psiholoģiskajām problēmām ir tieksme saasināties.

“Tas ir tāpēc, ka psiholoģiskās traumas vienmēr ir saistītas ar attiecībām; tās veidojas no mūsu attiecībām ar agrīnajiem aprūpētājiem,” skaidroja Velvuds. “Cilvēku pamattrauma, kas mūsdienu pasaulē ir valdošā, rodas no sajūtas, ka nejūties mīlēts vai pēc būtības mīlams, kādi esam. Nepietiekama mīlestība vai vajadzība pielāgoties, lai tiktu pieņemts, ir šokējoša un traumatiska bērna attīstībai, viņa ļoti jūtīgajai nervu sistēmai. Un mūsu spēja sevi novērtēt – kas ir pamats arī citu vērtēšanai – tiek traumēta. Es to saucu par attiecību sāpi vai par sirds sāpi.”

Ņemot vērā to, kā ir mainījusies pasaule un sabiedrība, Velvuds uzskata, ka lielākā daļa cilvēku cieš no agrākos laikos neeksistējošas atsvešināšanās un atšķirtības izjūtas galējā pakāpē – “no sabiedrības, kopienas, ģimenes, vecākajām paaudzēm, dabas, reliģijas, tradīcijām, sava ķermeņa, savām jūtām un no pašas cilvēces”.

Mūsdienu kultūrā dziļi un visaptveroši ir iefiltrējusies tendence neveltīt lielu iecietību – nedz personiski, nedz kolektīvi – pret psiholoģisko traumu dziļu izsāpēšanu no sākuma līdz galam, tā vietā lielākoties piedāvājot risinājumus (sākot ar saņemies, viss pāries, vajag atpūsties, beidzot ar tabletēm), kas sāpes notrulina vai sastindzina. Tas tiek uzskatīts par normu. Tādējādi bēgšana garīgumā gandrīz nevainojami iederas mūsu kolektīvajā paradumā novērsties no sāpīgām lietām un darbojas kā sava veida pretsāpju līdzeklis ar šķietami minimālām blaknēm. Turklāt šī stratēģija kalpo ne tikai tam, lai izvairītos no sāpēm, bet arī – lai šādu izvairīšanos atzītu par likumīgu.

Autentiskuma zaudēšana

Slazdi, ko mums izliek šāda bēgšana garīgumā, var šķist vilinoši, it sevišķi, ja tie sola atbrīvotību no apnikušās dzīves kņadas un agresivitātes uzplūdiem. Tomēr gaidītais miers un nošķirtība bieži vien izrādās kaut kas vairāk par metafizisku miegazāļu tableti, un visvairāk var ciest tie, kas pielikuši lielas pūles, lai kļūtu un izskatītos maksimāli pozitīvi.

Daudzi no tiem, kas nostājušies uz garīguma takas, ir jūsmas pārņemti – vismaz sākumā – ar ideju būt jaukiem un labiem, cenšoties paust pozitīvismu un nevienu nenosodīt. Tajā pašā laikā viņi sevi pienaglo ar dažādiem garīgiem noteikumiem – kā vajadzētu. Piemēram, izplatīti teicieni ir “Man nevajadzētu izrādīt dusmas”, “Man vajadzētu būt mīlošākam” vai “Man vajadzētu būt atklātākam, ņemot vērā visu to laiku, ko esmu veltījis garīgajai praksei”. Bēgot no savām tumšākajām (vai ne tik garīgām) emocijām, impulsiem un nodomiem, šie cilvēki lielākā vai mazākā mērā iesloga sevi tajos pašos paradumos un uzskatos, no kuriem cerēja atbrīvoties.

Briesmas slēpjas tajā, ka bēgšana garīgumā distancē cilvēku ne tikai no viņa sāpēm un grūtām personīgajām problēmām, bet arī no viņa paša autentiskā garīguma, it kā izmetot to metafiziskā elles priekškambara zonā, kur valda pārspīlēta laipnība, kārtīgums un virspusība. Šajā bieži vien no īstenības atšķirtajā vidē cilvēks tad arī dreifē, pieķēries dzīvības glābšanas vestei, ko piedāvā pašpasludinātie garīgie guru. Tādā veidā garīgās prakses māceklis netiek pie sava cilvēciskā potenciāla pilnas apziņas un iemiesošanas.

Ja pastāv dziļa plaisa starp cilvēka garīgo praksi un viņa cilvēcisko dabu, viņš paliek nenogatavojies. Viņa prakse var attīstīties un nobriest, bet dzīve ne. Un tad pienāk brīdis, kad šī plaisa kļūst ļoti sāpīga.

Ne velti tiek uzskatīts, ka ideālisms ir vardarbīgs akts. Cenšanās dzīvot pēc kāda ideāla tā vietā, lai dzīvotu dzīvu, dabisku, pilnasinīgu dzīvi – tādu, kāda tā ir, – var pārvērsties par iekšēju vardarbību, kas cilvēku sašķeļ divās daļās, un tās tiek viena otrai pretnostatītas. Garīgās prakses pielietošana, kas prasa būt labam, un trūkumu vai necienīguma pamatjēgas noliegums var izrādīties par sava veida krusta karu. Kā raksturoja Velvuds: “Mēs esam ne tikai cilvēki, kas mācās kļūt par budām, bet arī budas, kas atmodušies cilvēka formā, lai mācītos kļūt par īstu cilvēku. Un šie abi attīstības ceļi var viens otru savstarpēji bagātināt.”

Bēgšana garīgumā – dažādās formās

Psihologi atklājuši ļoti daudzus veidus, kā var izpausties cilvēka bēgšana no savu problēmu risināšanas. Ne vienmēr šīs izvairīšanās formas pieņem draudīgus apmērus, taču nereti cilvēki bīstami tuvojas galējībām.

Optimistiskais tips. Garīguma meklētāju populāra tendence ir paust mūžīgo optimismu, būt vienmēr smaidīgiem un pozitīviem, lai gan tas bieži vien ir tēlots optimisms un viņi tādā veidā izvairās no daudz drūmākas un traucējošas dzīves realitātes. Aiz uzspēlētā smaida nereti slēpjas nelaimīgs cilvēks. Šim tipam kā blakne bieži sastopama dusmu fobija jeb bailes sadusmoties. To pamatā ir nespēja tikt galā ar negatīvām emocijām.

Augsta lidojuma tips. Daļa garīguma praktiķu nododas sevis maldināšanai, tādā veidā maskējot savas apzinātās nepilnības un nedrošību. Šo ceļu nereti izvēlas tie, kas tiecas pēc apgaismības, grib izjust pārākumu vai sasniegt eksistences augstākos līmeņus, tai skaitā pašpasludināti garīgo prakšu meistari, līderi, garīgi atmodušās dvēseles un guru. Kāds biznesā veiksmīgi realizējies pusmūža vīrietis, kad viņa bērni izauga, sajuta savā dzīvē nepiepildītu tukšumu, tāpēc nolēma attīstīt sevi kādās garīgā skolas piedāvātajā praksē. Viņš izvirzīja sev augstus mērķus, arī kļūt par veģetārieti, ko pieprasīja ievērot visiem ģimenes locekļiem. Viņa raksturs stipri mainījās – no mierīga, humora pilna un atsaucīga cilvēka viņš kļuva par nejūtīgu, atsvešinātu un iedomīgu fanātiķi. Nespēdama to paciest un neko ietekmēt, sieva pieprasīja šķiršanos, kam viņš arī piekrita. Ģimene vairs nebija tik svarīga kā garīgums.

Upura tips. Bieži sastopams garīgo praktiķu, arī gaišreģu un dziednieku vidū, kuri tic savām ekstrasensa spējām un jūtas kā sava talanta upuri, jo šo spēju dēļ nevar justies laimīgi vai veseli, jo savu spēku viņiem jāatdod citiem cilvēkiem. Piemēram, nevar nepamanīt, ka daudzas dziednieces ir vientuļas sievietes. Daudzas pašas neslēpj, ka vīrs aizgājis, un dažām ne tikai viens vien. Upura tips vispār biežāk sastopams sieviešu vidū, kam ir problēmas intīmajās attiecībās. Kāda sieviete sāka apmeklēt meditācijas centru, kad viņas attiecības ar vīru bija palikušas tikai draudzīgas, bez intīmas tuvības, jo viņas svēta pārliecība bija – bērnu vārdā jādara viss, lai saglabātu ģimeni. Taču dažreiz dabiskā vajadzība pēc izaugsmes ir spēcīgāka par vēlēšanos apgūt garīgumu, un, jo vairāk sieviete praktizēja, jo spēcīgāk apzinājās, ka nevēlas dzīvot šāda pašapmānā. Viņai paveicās – pati dzīve viņu konfrontēja ar viņas cilvēcisko pusi, proti, apspiesto seksualitāti. “Man pilnībā norāva jumtu,” sieviete neslēpa. Viņa izšķīrās un ļāvās jaunām attiecībām. Pretējā gadījumā, ejot upura izvairīšanās ceļu, bēgot garīgumā, cilvēks noņem atbildību par savas dzīves veidošanu, tostarp par uzņemšanos kļūt laimīgam.

Horoskopa tips. Kad cilvēki pārāk bieži vēršas pēc palīdzības pie tiem, kas pārzina ezoteriskas jomas, nemitīgi meklē astrologus vai ekstrasensus, ļaujot pareģojumiem no malas kontrolēt savas dzīves iznākumu. Un tādējādi liedzot sev iespēju sasniegt savu iekšējās gudrības un spēka avotu.  Horoskopa tips bieži rodas no bailēm un neuzticēšanās sev pašam, no nespējas pieņemt lēmumus un tikt galā ar grūtībām, kas jāpārvar.

Svētais tips. Atspoguļo galējo melnā un baltā iedalījuma domāšanu, tā paužot pamata ticību, ka garīgi cilvēki ir bez tumšās puses, jo tas padarītu tos ne-garīgus. Šā tipa pamatā ir būtiska izvairīšanās no savas tumšās – patiesībā cilvēciskās – puses, kas tiek pārmērīgi kompensēta ārēji ar ļoti jauka, dievišķīga cilvēka masku. Pašuzupurēšanās ir svētā tipa galvenais simptoms. Kāda sieviete tik ļoti aizrāvās ar garīgo ceļu, ka faktiski zaudēja saikni ar reālo dzīvi, jo  atradās sava garīgā skolotāja pārāk lielā ietekmē. Kad sieviete nolēma savus līdzekļus ieguldīt ar bērniem saistīta uzņēmuma dibināšanā, viņa sava garīgā ideālisma vārdā pat nenoslēdza juridiskus līgumus, paļaujoties, kas viss ir augstāko spēku vadīts, ka viņas guru viņai noteikti palīdzēs. Rezultātā viņu apkrāpa, viņa zaudēja visu. Tikai ar laiku viņa saprata, ka dzīvi veido materiālā un garīgā puse un katrā valda savi likumi.

Guru tips. Sekot kādam guru, šamanim vai citam garīgajam skolotājam bieži vien ir lietderīgi, lai mācītos un augtu. Tomēr pārmērīga pieķeršanās var ātri vien pārvērsties citā bēgšanas formā. Vilinājums šos skolotājus sākt dievināt (apzināti vai neapzināti) var beigties ar sākotnēja mērķa zaudēšanu – integrēt dzīvē apgūtās mācības esenci. Pieņemot guru vai skolotāja vārdus kā neapgāžamu patiesību un pašiem vairs nespējot domāt, cilvēkiem viņu garīgajā ceļojumā pietrūkst īstas garīgās izaugsmes un pārmaiņu.

Vēl ļaunāk, ja guru izrādās viltus pravietis, kas bija ļoti izplatīti garīguma kustības sākumā. Deviņdesmitajos gados Rīgā parādījās viena no pirmajām jogas studijām. Tā kā tās abonements nebija lēts, tā kļuva populāra labi pelnošu jaunu sieviešu vidū. Viena no viņām cieta no smagas alerģijas, noguruma, nemiera un citiem simptomiem, kas, visticamāk, bija radušies no pārslodzes atbildīgā amatā. Pēc jogas studijas vadītāja ieteikuma viņa indiešu veikaliņā iegādājās daudzus dārgus uztura bagātinātājus, ko regulāri lietoja, tomēr bez cerētā efekta. Tikai vēlāk sieviete uzzināja, ka veikaliņš ir viņas skolotāja blakusbizness, par ko viņš nevienu nebija informējis.

Vainotāja tips. Savos garīgajos meklējumos mēs sākam redzēt cauri apkārtējo meliem, maldiem un nenormālajai uzvedībai, un tas var padarīt mūs dusmīgus, nospiestus un vīlušos. Taču, ja cilvēks pieņem pozīciju, ka viss ir slikti pasaulē un citos cilvēkos, veltot savu dzīvi paštaisniem vainošanas meklējumiem, tā ir bēgšana garīgumā.

Vīra krāpšanas atklāšana sagādāja ļoti smagu šoku kādai pajaunai sievietei, viņa izšķīrās un sāka apmeklēt garīgo praksi. Paralēli viņa sāka nodarboties ar ielas kaķu glābšanu, kas aizņēma visu brīvo laiku un reizēm pat naktis. Apspiestais naids pret bijušo vīru izpaudās dusmās un niknumā pret cilvēkiem, kas pamet savus mīluļus. Galu galā viņa saslima ar vēzi un nomira, nesasniegusi piecdesmit gadus.

Vainošana iepotē cilvēkā viltus taisnības izjūtu, kas liedz paskatīties uz sevi no malas, sākot strādāt ar sevi. Savā saknē vainošana ir cēlusies no bailēm un izvairīšanās risināt problēmu, tā ir spēcīga izpausme, ka cilvēks ieņēmis vilcināšanās un atlikšanas uzvedības modeli.  

Augstākās varas tips. Nav būtiski, kas ir šī Augstākā vara: Dievs, eņģeļi, kāds dzīvnieks vai augšāmcelta būtne. Ticība, ka šis gars aizsargā cilvēku, ir prātam patīkama, bet galu galā sažņaudz dvēseli. Ticot, ka citas būtnes varā ir atvairīt briesmas un pasargāt, cilvēks nonāk klasiskā bēgšanas garīgumā pozīcijā, izvairoties no atbildības par sevi un savu dzīvi un apejot grūto drosmes un izturības attīstības skolu. Mēs neesam bērni, bet, ja uztveram sevi kā bērnu, tad veidojam dzīvi, kurā neizdosies attīstīt savu garīgo spēku.

Psihonauta tips. Garīgā ceļa meklētāju vidū ir drosminieki, kas gatavi izpētīt prāta, psihes un realitātes galējās robežas, šim nolūkam izmantojot dažādas psihotropās vielas, piemēram, LSD, meskalīnu, psilocibīna sēnes, peijotu, ajavasku u. c. Šie halucinogēni izraisa izmaiņas domāšanā, emocijās un apziņā, paplašinot eksistences uztveri. Tomēr šīs vielas, līdzīgi citām narkotikām, psihonautiem var kalpot arī, lai aizbēgtu no realitātes un izvairītos no uzticēšanās savai personīgajai attīstībai un dvēseliskajam attīrīšanās procesam.

Garīgās pasaules vēzis?

Kaut arī bēgšana no sevis garīgumā ir definēta jau pirms vairākām desmitgadēm, speciālistu attieksme pret šo parādību nav viennozīmīga, turklāt zinātnisku pētījumu tikpat kā nav. Tāpēc radusies situācija, kad vieni šajā izvairīšanās stratēģijā saskata teju garīgās pasaules vēzi, kas izplatās strauji, nekontrolējami un neapturami, savukārt citi to uztver lielākoties kā normālu parādību.

Daudziem garīgā prakse kļūst par sava veida kruķi, kas palīdz noturēties dzīves satricinājumu brīžos. Un bieži vien tas tiešām ir nepieciešams – mums visiem vienu vai otru reizi vajadzīgs atbalsts. Taču problēma rodas tad, kad garīgums tiek izmantots kā narkotika, no kuras cilvēks kļūst atkarīgs, lai varētu aizbēgt dzīves. Kad garīgums tiek izmantots kā aizsardzības mehānisms iekšējo dēmonu atvairīšanai, tas patiesībā kļūst par lielāko šķērsli, neļaujot attīstīt īstu drosmi un veselumu – īpašības, kas attīra dvēseli. Lai arī garīgums var nodrošināt pamatīgu mūri, aiz kura paslēpties, tādā veidā tas iesloga ilūzijas viss ir labi un lieliski cietuma kamerā.

Tomēr daļa zinātnieku atzīst šādu uzvedību par normālu un saskata tajā pat neizbēgamu stadiju jebkurā garīgās attīstības metodē. Klīniskie ārsti nevērtē bēgšanu garīgumā kā neveselīgu, ja to izmanto īslaicīgi, lai pārvarētu akūtu stresu vai citu intensīvu psihoemocionālu ārkārtas situāciju. Toties, ja tā tiek izmantota kā ilglaicīga stratēģija, lai ignorētu vai apspiestu neatrisinātas garīgās veselības problēmas, ārsti atzīst, ka var rasties virkne nopietnu negatīvu seku: vajadzība kontrolēt citus un sevi, kauns, nemiers, divkosīga domāšana, emocionāls apjukums, pārspīlēts iecietīgums pret nepiedienīgu uzvedību, līdzatkarība, piespiedu laipnība, apsēstība vai atkarība, garīgs narcisisms, akla uzticība harismātiskiem skolotājiem, personīgās atbildības ignorēšana.

Pēdējos gados pētnieki fokusējušies uz izvairīšanās garīgumā skalas SBS-13 testēšanu, piemēram, Brazīlijā un Indijā. Skala tika izveidota amerikāņu pētījumā, kurā piedalījās 661 dalībnieks, un ietver vairākus kritērijus: garīgumu, reliģiozitāti, reliģiska rakstura problēmu risināšanas stilu, apzinātību, stresu, nemieru, depresiju un tā tālāk. Pašlaik zinātnieki atzīst SBS-13 par nozīmīgu devumu šā fenomena pētīšanā, kuru var izmantot arī klīniskajā praksē.

No sevis nav iespējams aizbēgt – agrāk vai vēlāk cilvēkam jāstājas pretī vai nu savām neatrisinātajām psiholoģiskajām problēmām, vai bēgšanas mēģinājumam no tām.

Pazīmes, kas var liecināt par bēgšanu garīgumā

* Pārspīlēta savrupība, atdalīšanās, atrautība, objektivitāte

* Emocionāls nejūtīgums un emociju apspiešana

* Pārmērīgs uzsvars uz pozitīvo

* Dusmu fobija jeb bailes sadusmoties

* Akla vai pārāk iecietīga līdzjūtība

* Vājas vai caursitamas iezīmētās robežas

* Vienpusīga attīstība (kognitīvā inteliģence bieži vien ir daudz attīstītāka par emocionālo un morālo inteliģenci)

* Vājas spriešanas spējas par savām negatīvām īpašībām vai ēnas pusi

* Personīgo attiecību devalvācija par labu garīgumam

* Maldīgs priekšstats par atrašanos augstākā esamības līmenī

Kā neiekrist slazdos?

* Uzturēt atvērtu attieksmi. Būtiska ir atvērtība. Cilvēkam jābūt gatavam kļūdīties, tikt maldinātam vai būt pilnīgi izsistam no savas vietas. Bez šīs gatavības un vēlmes cilvēks sevi padara par muļķi. Ir normāli nebūt perfektam, un faktiski visi garīgā ceļa meklētāji kādā brīdī noiet no pareizā ceļa. Par to nav jākaunas, sava nepilnīgā cilvēciskā puse ir jāpieņem.

* Pārbaudīt gaišo un ēnas pusi visam, ko dari. Sava gaišā un tumšā puse ir visam. Ja rodas grūtības saskatīt ēnas pusi savai garīgajai praksei, var veidot hipotētisku scenāriju. Piemēram, ja māceklis mīl un dievina savu garīgo skolotāju, vajag padomāt par scenāriju, kurā šis skolotājs pieviļ viņa uzticību vai izdara kaut ko neētisku. Ko tādā gadījumā darīt? Ieklausīšanās savās šaubās liecina par inteliģenci.

* Interesēties par apkārtējo godīgu viedokli. Ja tuvinieku vai draugu vidū ir cilvēki, ar kuriem ir veselīgas, cieņpilnas attiecības un uzticēšanās, vērts pavaicāt viņu viedokli par to, vai nav novērojamas tendences aizbēgt garīgumā. Jābūt gatavam uzklausīt arī kritiku, un, ja kādā brīdī pārņem dusmas vai tieksme aizstāvēties, jālūdz pāris minūšu laika, lai to pārdomātu un atgūtos.

* Nebēgt un sajust savas sāpes. Bēgšana garīgumā rodas no bailēm stāties pretī savām sāpīgajām emocijām, piemēram, bēdām, niknumam, naidam, kaunam u. tml. Ļauties sāpēm nav vienkārši – visi grib izjust garīguma pacilājošo dzirksti (kas galu galā ir īslaicīga), bet neviens nevēlas nodoties smagajam darbam, saskaroties ar iekšējo sāpi (kas ved pie ilgstoša prieka, piepildījuma un miera). Taču fakts paliek fakts – ar sāpēm jātiek galā agrāk vai vēlāk tik un tā.