Sanda Dejus: "Ir jāatnāk pandēmijai, lai arī man būtu Ziemassvētki"

Viņa apbur – savā vienkāršībā, patiesumā un sirsnībā. Parasti svētkos iet un rada prieku citiem, bet šogad pirmo reizi svētkus sagaidīs rāmāk, mierīgāk. Pirmo reizi viņai mājās būs ne tikai eglīte, bet arī adventes vainags un meitai – adventes kalendārs ar končām. Sanda Dejus teic, ka dārgu dāvanu vīram nepirks, bet, iespējams, tās vietā pasniegs pildītus baklažānus. “Baklažāns ir lielisks!” viņa smaida.

Uzziņai:
Sanda Dejus
Nodarbošanās: “Radio SWH” ētera personība, pasākumu vadītāja, improvizācijas teātra “Spiediens” aktrise.
Meita: Dārta (5 gadi).
Vīrs: Raivis.
Mīļākā Ziemassvētku dziesma: Frenka Sinatras dziedātās Ziemassvētku dziesmas.
Mīļākais Ziemassvētku ēdiens: dažādas sāļās uzkodas, piemēram, mazas maizītes, mazi žuljēni, zivju uzkodas, pastētītes un krēmi.
Labākās Ziemassvētku aktivitātes: jautrā zīlēšana – piemēram, sacepti pīrāgi ar dažādām lietām tajos – naudu, atslēgu, gredzenu, skrūvīti. Pēc tam meklē, kas katram ir gadījies un kāds būs nākamais gads.

Kāds ir tavs dienas ritms? Radio tiešraide sākas jau diezgan agri.
Es ceļos sešos, sešos piecpadsmit. Darbs man ir ārkārtīgi tuvu mājām. Krāsoties man nevajag, jo tas ir radio. Lai arī radio ir kameras un ir iespēja skatīties tiešraidi, video nav primārais – kameras vienkārši parāda radio aizkulišu dzīvi. Lielākoties es ceļos viena un no rītiem meitu nesatieku. Tikai tad, ja viņa ir jau pamodusies, mēs pamīļojamies, bet uz dārziņu viņu aizved vīrs.

Tiešraide beidzas, un varētu domāt, ka pēc tam nu gan – visa diena ir tavējā! Kā šis laiks paiet tavai ģimenei?
Jā, tā arī tagad praktiski ir – visa diena ir manējā. Protams, pirms pandēmijas bija tā, ka skrējiens bija milzīgs. Pēc darba radio man bija mēģinājumi, izrādes, pasākumu vadīšana, filmēšana – man bija ļoti daudz darba. Šie Ziemassvētki man būs ļoti interesanti. Jau desmit gadus esmu pasākumu vadītāja. Parasti tie sākās jau novembra vidū, un tas nozīmē, ka iepriekš šajā laikā es ēdu tikai banketos, bet mājās pagulēju (smejas). Kopš meitas piedzimšanas svētku vakarus gan vienmēr atvēlēju brīvus.

Šogad šis laiks man nāk pārsteidzošs – mums mājās pirmo reizi mūžā ir adventes vainags. Pagaidām gan tas ir tikai vainags, jo neesam to vēl izrotājuši, sveču arī vēl nav. Bet vainags ir! Tāpat mums drīz atvedīs eglīti, un mums pirmo reizi mājās būs eglīte! Pirmo reizi mums ir arī adventes kalendārs. Šis laiks nāk ar tādu riktīgu mājās būšanu. Jāsaka godīgi, ka es par to savā ziņā priecājos. Man vienmēr ir licies, ka šie svētki pēc būtības ir ģimenes un kopā būšanas svētki. Klusuma, mīļuma, maiguma svētki. Bet man tie reāli nekad nav tādi bijuši, jo es visu laiku esmu strādājusi vai radījusi svētkus citiem. Ir jāatnāk tādai milzīgai pandēmijai, kas visu pasauli aptur, lai arī man būtu Ziemassvētki.

Kādas Ziemassvētku tradīcijas jūs esat veidojuši līdz šim?
Svētki parasti ir pagājuši pie vieniem vai otriem vecākiem ar svētku vakariņām, apdāvināšanos. Nekā tik ļoti specifiska mums nav bijis. Varbūt šogad būs citādi. Daudz kas arī mainās, meitai augot, – mēs pakāpeniski papildinām tradīcijas, pielāgojoties meitas interesēm. Varbūt mēs šogad varētu aizbraukt uz mežu un izrotāt eglīti, rotāsim logus. Mājās visu ko var tā mīlīgi sadarīt. Droši vien ar Dārtu izrotāsim arī adventes vainagu. Es negribu, lai vainags ir perfekts, piemēram, kā no “Pinterest” bildītēm. Gribētu, lai bērns uztaisa tā, kā viņa to redz. Tāpat ar egli. Līdz šim mums nebija egles, jo es jau nebiju mājās! Tas izklausās drausmīgi… (Smejas.)

Varbūt Dārta bija maziņa un to tā neatceras?
Jā, iespējams. Mēs parasti visas brīvdienas pavadījām pie vecvecākiem. Mums nebija vajadzības pēc eglītes mājās, jo mēs te nebijām.

Vai apdāvināšanās jūsu ģimenē ir svētku tradīcija?
Ar vīru lielas dāvanas viens otram nerūpējam, drīzāk pasniedzam kādu mīļu, simbolisku nieku, piemēram, zeķes ar susura ūsām un degunu – tās tad ir susura nakts zeķes. Es reiz saņēmu mazu princešu lādīti, kur skan mūzika. Dārtai mēs dodam dāvanas, bet tas nav nekas milzīgs – ko tad es dāvināšu, kad meitai būs 18 gadi? Bet vīram es varētu pagatavot kaut ko garšīgu. Viņš ir veģetārietis, un nesens mūsu atklājums ir baklažāni, tāpēc es viņam varētu dāvināt pildītus baklažānus. Baklažāns ir lielisks! Dāvināšanai jābūt vairāk simboliskai.

Vai tu tici Ziemassvētku vecītim? Vai tāds ir?
Ziemassvētku vecītis ir ļoti nozīmīgs, jā. Man ir gadījies būt viņa palīdzei. Ziemassvētku vecītis, rūķi un brīnumi ir ļoti svarīgas lietas. Meitai ir tradīcija pie manas mammas – aizbraucot ciemos, skriet pie skapīša, kur bērnībā mana vecmāmiņa man slēpa našķīti. Tagad, aizbraucot ciemos, rūķis tur ir atstājis našķīti Dārtai. Tas rūķis slēpj našķīti gan svētkos, gan vienmēr, kad mēs aizbraucam, jo viņš skatās, kā cilvēki uzvedas. Jāteic, ka mistika mums patīk. Knupi arī mēs atdevām Lieldienu zaķim – apmaiņā pret lielu olu.

Kā tev liekas, vai ticēšana vecītim bērniem vēlāk nevar sagādāt vilšanos – uzzinot, ka dāvanas nes vecāki?
Vilties un tapt dusmīgs bērns tik un tā dabūs. Dzīve par to parūpēsies, bet, ka vismaz pirmo brītiņu prieciņš par to vecīti ir, lai ir! Ir tik patīkami ticēt kaut kam gaišam. Jācenšas pēc iespējas ilgāk uzturēt bērna fantāziju nesamaitātu. Jo vairāk mēs ļaujam bērniem fantazēt un ticēt, jo ilgāk viņi paliek radoši un nesamaitāti.

Radošums ir ļoti vērtīgs. Pieaugušajiem, kuriem sen ir zudusi ticība Ziemassvētku vecītim, es vadu nodarbības par radošumu. Piemēram, uzdodu uzdevumu – no kastes vilkt ārā iedomātus priekšmetus. Jo radošums kaut kā ir apsīcis, nogalināts! Mūsdienu tehnoloģiju laikā, kad mākslīgais intelekts var paveikt tik daudzas tehniskās lietas, radošums ir vienīgais, kas palicis kaut kādā vērtē.

Kur tu pati smelies radošumu?
Nezinu… Man šķiet, ka esmu bišķiņ izsmēlusies. Nesaprotu, kāpēc man nesanāk izgulēties tā, ka es nejustu nogurumu. Es ceļos agri, agri arī eju gulēt – mēs dodamies gulēt ap deviņiem. Es pat kādreiz paguļu diendusu, bet pēdējā laikā visu laiku esmu nogurusi. Domāju, ka īsā laikā nevar atgūt to, kas daudzus gadus ir ielaists, – atgūt to enerģiju, kas man bija pirms pāris gadiem.

Tomēr man jāatzīst, ka pandēmija ļauj atvilkt elpu. Beidzamajos gados biju tā noskrējusies, ka biju kļuvusi par skrejošu robotu – pati sākusi zaudēt radošumu. Tagad sajūtas ir daudz labākas nekā Covid-19 pirmajā vilnī. Pirmajā vilnī es pat dzēru nomierinošus līdzekļus. Neziņa mani tik ļoti biedēja, ka nāca virsū panikas lēkmes. Tagad tik traki vairs nav, tik vien kā šausmīgs nespēks un nogurums. Es domāju, ka līdz pavasarim to izgulēšu. Pēdējā laikā man ļoti patīk miers, pat ja ierobežojumus tagad atceltu un klubi un bāri atkal būtu vaļā… Man neko negribas.

Kāpēc tu skrēji?
Es nezinu. Man ir kaut kāda inerce. Tas man nāk no bērnības – cilvēki nemēdza atteikties no darba. Ja man piedāvā darbu, protams – tas ir darbs, es to darīšu. Man pat prātā neienāktu, ka varētu nedarīt.

Vai bērnībā biji bērns, kas strādā lauku darbus un piedalās visos pulciņos?
Jā! Mēs ravējām, siena pļavā strādājām. Es augu laukos. Bija daudz darbu, kas jādara. Nebija variantu, ka tos varētu nedarīt. Darbi tika piedāvāti apmēram šādi – vectēvs saka: “Atnāksi man līdzi pēc zāles?” Idejiski darbs tiek piedāvāts, varētu atteikties, bet patiesībā tur nav izvēles. Šis man ir iesēdies. Kad man prasa, vai varu novadīt kādu pasākumu, es piekrītu – es varu un es braukšu!

Vai pirms pandēmijas jau biji aizdomājusies par to, ka ir jāpiebremzē?
Pirmajā vilnī tāda doma bija, bet vasarā visi darbi atgriezās. Tagad atkal viss ir atcelts, bet man vēl būs jāpasēž un jāpadomā. Šoreiz decembris man nāk kā pasēdēšanas un padomāšanas laiks.

Vai vīrs tev nesaka, ka ir laiks piebremzēt?
Viņš mani atbalsta, ja es eju un daru. Un atbalsta, kad saku, ka vairs nevaru. Arī viņš ļoti daudz strādā. Mums izpratne par daudzām lietām ir līdzīga, arī par darbu. Arī viņš ir tāds cilvēks, kas īsti neprot pateikt “nē”, tāpēc viņš nav tas labākais skolotājs uz “nē” pateikšanu. Šajā ziņā mēs abi tādi.

Ja ar vīru esat tik noslogoti darbos, kas ir jūsu atbalsta komanda meitas audzināšanā? 
Bērna kopšanas atvaļinājumā es biju divus mēnešus. Tolaik man bija cits radio raidījums, kas ilga stundu, bet vienalga bija ļoti grūti samenedžēt – savu dzīvi, zīdaini un auklīti. Tas bija laiks, kad iedzīvojos veģetatīvajā distonijā. Kad Dārtai bija pusotrs gads, es krūtīs sāku just tādus kā pārsitienus. Sākumā man likās, ka smoku. Man bija bail nomirt, un es Raivim izstāstīju, kur viss stāv, ja nu gadījumā kas.

Es pārbaudīju sirdi, bet neko vairāk par pārsitieniem neatklāja un pateica, ka tā izskatās pēc veģetatīvās distonijas. Kad sapratu, ka tas ir galvā, nomierinājos – ja tā nav mirstamā kaite, gan jau kaut kā atrisināšu. Tas viss ir no nevajadzīgas pārslodzes. Es tā vairs negribētu darīt, bet negribētu nenozīmē, ka nedarīšu. Taču kopumā mums palīdz vecāki – kad brīvdienās mēdzām braukt pie vecākiem. Piemēram, Dārta ceļas agri, mēs tikmēr varējām pagulēt.

Ar ko nodarbojas tavs vīrs?
Mans vīrs Raivis ir IT speciālists. Viņš kaut ko programmē. Man no viņa darba specifikas vispār nekas nav saprotams.

Kā tās divas jūsu pasaules – tava radošā un vīra racionālā – saprotas?
Superīgi! Vienkārši fantastiski. Tie ir kā puzles gabaliņi, kas saliekas kopā – kur man iztrūkst, tur viņam ir tā pragmatiskā, loģiskā, praktiskā domāšana. Es vispār neko no tā nesaprotu! Mums Dārta tikko sasita televizoru, bet vīrs jau ir nokārtojis, ka apdrošināšana visu atrisinās. Es droši vien ar tādu sasistu televizoru arī sēdētu un nezinātu, ko darīt, vai būtu jau gādājusi jaunu. Viņš uzņemas visu praktisko, es – radošo. Man, piemēram, pašai nav jālej benzīns, visi tie komunālie maksājumi… Finansiāli gan vīrs nav par visu atbildīgs, viņš mani neuztur.  Mēs viens otru papildinām. Man šķiet, ka viņam savā praktiskumā prasās mazliet tādu kā enerģiju no malas.

Iepriekš esi stāstījusi, ka jūsu attiecību sākumā tev bija ļoti svarīgi, ka vīrs pieņem tevi tādu, kāda esi, – ar tavu kristīgo dzīves pusi vai, piemēram, ka kartupeļu talkā esi treniņbiksēs un vienmēr neesi sapucēta. Vai arī tev bija kas tāds, kas likās neierasts un bija jāpieņem vīrā?
(Mazliet domā.) Nu… jā. Visi tie gudrie cilvēki viņa lokā, visi tie fizmati! Atceros, ka bijām ballītē un viens čalis prasa: “Jūs esat padomājuši, kāpēc, tēju maisot, lapiņas līp pie krūzītes malām?” Es biju pārsteigta, kāpēc vispār kāds kaut ko tādu ir padomājis? Kāpēc par to vajag padomāt pirts ballītē?! Man tas likās pārsteidzoši. Pavisam cita pasaule.

Tas tevi neatturēja turpināt attiecības?
Nu nē! Tas taču rada absolūto drošības sajūtu, ka kāds ir gudrāks par tevi. Tas ir tik forši, ja vīrietis var būt kā balsts un es varu paļauties, un man nav jāraizējas. Tas ir tik superīgi, it īpaši tādam cilvēkam kā es, kas ir bišķīt tādā… lidojumā visu laiku.

Ir viegli pateikt, ka kāds ir gudrāks par tevi?
Bet tas taču ir mans vīrs! Katram vērtību kopums ir atšķirīgs. Kāds augstāk vērtē praktisko gudrību, bet kāds – radošumu. Ja īpašību kopums manā vīrā ir pārāks par manām īpašībām, es nekādā ziņā neesmu bēdīga.

Cik ilgi jūs esat kopā?
Kādi astoņi gadi.

Kā ģimenē dalāt vecāku pienākumus?
Es vienīgā gatavoju ēst, tas ir uz mani, man tas arī ļoti patīk. Meitas un vīra laiks ir rīta cēliens, kad viņi dodas uz dārziņu. Taču ļoti stingri sadalīti pienākumi mums nav. Jā, vannā gan mēs ar Dārtu ejam, jo parasti tas ir piedzīvojums ar bumbiņām un spēlītēm, un dušas želejiņām…. Vīram nav pacietības ar to nodarboties. Kopš septembra pa vakariem vīrs bija pasācis ar Dārtu mācīties burtus. Viņš to izdomāja, un tas ir viņa projekts. Starp citu, vakardien paklausījos, un Dārta jau zina visus burtus! Projekts tūlīt aizies pie zilbēm, cik es saprotu.

Kas ir tas, ko tu gribētu iemācīt meitai?
Viņa man ir ļoti līdzīga attiecībā uz to, ka pacietības viņai nav ne druskas, tas mums ir galīgos aizmetņos. Taču Dārta ir ļoti kārtīga.

Kas tev līdz šim ir licies pats grūtākais, esot mammas lomā?
Esmu diezgan paranoiska mamma. Man mazliet ir jāatslābst. Piemēram, kad es saku: “Dārta, neskrien, tu nokritīsi!” – nu kas tas par ieteikumu?! Protams, ka var nokrist, bet vai tāpēc cilvēkam neskriet? Vai – neplūc zāli, sagriezīsi roku! Es reizēm kaut ko tādu pasaku un pie sevis nodomāju: Sanda, tu normāla esi? Vai tad bērns nekad mūžā neplūks zāli? Vai – nekāp, nelec, neskaries kaķim klāt! Bezjēdzīgi padomi ir mana lielākā problēma. Esmu ievērojusi, ka viņa šo no manis sākusi mācīties. Piemēram, kad liku aizkarus, viņa man teica: “Mammīt, lūdzu, nenokrīti! Esi uzmanīga!” Es nodomāju, ka tas izklausās pēc manis.

Vai tu gribētu vēl kādu bērnu nākotnē?
(Nopūta.) ...nu vispār jau varbūt, ka arī gribētu, bet es esmu bailīga. Kad tev ir bērniņš, tad sirds sāk dzīvot ārpus tevis un tu nevari būt drošs ne par ko. Ne par ko! Briesmīgs uztraukums.

Vai uztraukums no maza bērna, zīdaiņa vecuma, līdz šim mazinās vai pieaug?
Nemazinās. Nē. Kamēr bērns bija mazs, varēja paturēt pārredzamā attālumā, tagad jau viņa iet dārziņā, ar vienaudžiem… Un uztraukums vēl tikai augs – tas buciņš un tie radziņi. Gribētos, lai mēs esam draudzenes. Lai starp mums ir uzticēšanās, lai viņa var stāstīt savus pārdzīvojumus un plānus. Man ar mammu tā bija. Es ar mammu varēju izrunāt visu. Tas bija labs atbalsts. Es arī nesadarīju nekādas muļķības – paldies Dievam! –, jo mamma man visu laiku bija līdzās ar padomiem un pieskatīja mani.

Tu klausījies mammas padomus?
Mhm. Jā, jā!

Tad jau varētu teikt, ka tev ir tāds modelis, ko atliek tikai adaptēt savai situācijai un nokopēt, kā veidot attiecības ar meitu.
Jā, vienīgi es nezinu, kā tas ir darāms. Man nav ne jausmas, kā to vajadzētu darīt. Tur ir smalka robeža, lai, esot draudzenei savai meitai, paliktu arī autoritāte. Ir jāsaglabā arī tas, ka es esmu mamma. Tā man liekas ļoti sarežģīta lieta. Kad bērnam zūd respekts pret vecākiem, lai viņi neizmanto to labo sirdi.

Meita caur tevi ir arī aktīva sociālajos tīklos. Vai nācies saņemt komentārus, ka tas nav labi?
Personīgi es neesmu saņēmusi šādus komentārus, bet domāju, ka daudzi tā uzskata. Mani tas neuztrauc – katram ir savs priekšstats. Es ļoti stingri skatos, ko lieku un kā to pozicionēju. Nav tā, ka lieku bildes no vannas vai publicēju citus bērnus, ar ko viņa ir kopā. Varbūt tā liekas – ja tas ir komisks saturs, tad tas ir vieglprātīgi radīts, bet tas tā nav. Man gan ir teikts, lai es paskatos, cik neadekvāti mans bērns uzvedas tajos video! Es nezinu, kādu adekvātumu no bērna vajag sagaidīt. Man galvenais, lai viņa nebļauj veikalā un uzvedas pieklājīgi ar citiem cilvēkiem.

Tad tagad tev jāliek video ar burtu mācīšanos!
Jā, jā! Lai gan es neesmu no tām mammām, kas uzskata, ka bērns drīkst atļauties visu. Bet atceros sevi, kāda biju bērnībā, – arī man daudz kas netīšām sanāca, bet pieaugušie man līdz galam neticēja, ka es negribēju tā izdarīt. Tāpēc mēs pārrunājam situācijas, kad kaut kas ir sastrādāts. Piemēram, televizoru sasist sanāca pavisam nejauši. Mēs tobrīd tieši pārvācāmies un bijām televizoru nolikuši uz grīdas, ietītu segā, lai nestu prom. Istabā ienāca Dārta un, nezinot, ka zem segas kaut kas ir, uz tās uzlēca. Es reizēm nodomāju, ka labāk, lai nelaime izskrien caur lietām, nekā kā citādi kas atgadās. Nedomāju, ka tāpēc man vajadzēja pacelt balsi, jo Dārta sasita televizoru. Mēs to mierīgi izrunājam.

Kā tev liekas, kāpēc Dārta ir tik kolorīta un spēj aizraut cilvēkus?
Man liekas, ka šajā vecumā bērni vienkārši ir ļoti kolorīti. No viņiem nāk pērles! Man ir paveicies, ka es jūtu: būs pērle! Un man sanāk uzfilmēt. Tas arī viss. Ja citi pasēdētu pie saviem bērniem ar kameru, viņi arī uzķertu šādas pērles.

Ar kādu skatu veries jaunajā gadā? Ko sagaidi no tā?
Veselību. Saglabāt veselību. Tas attiecas gan uz Covid-19, gan vispār. Veselīgas attiecības ar līdzcilvēkiem, veselu prātu. Cilvēki bieži vien par to, cik būtiska ir veselība un pārējais ir mazsvarīgs, iedomājas tikai, kad piedzīvo veselības problēmas. Gribētos, lai es pie šīs atziņas nonāku, kamēr ar veselību viss ir kārtībā. Iespējams, pasaule tieši šā iemesla dēļ mūs ir apturējusi – lai mēs paskatītos apkārt un novērtētu, kas mums ir. Es gan esmu liela optimiste, un tas palīdz. Galu galā viss būs labi. Viss jau ir labi! Tas nekas, ka televizors ir sasists, varēja būt, ka vispār nav ne televizora, ne kas to saplēš.