Ārsts atklāti par to, kas mūs var piemeklēt piektdienā, 13. datumā
Tfu, ftu, ftu – ka tik kaut kas nenotiek! Tu domās (un dažreiz arī skaļi) nosaki, piesitot pie koka. Vai arī no viena mēteļa kabatas otrā pārliec laimes kastani vai veiksmes monētiņu. Palīdz taču, vai ne? Rīgas Stradiņa Universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns piekrīt, ka māņticība atsevišķās situācijās var cilvēkā mazināt stresu, taču – ne risināt situācijas vai novērst nelaimes.
Pirms analizējam kādus īpašus māņticības jeb maģiskās domāšanas piemērus, A. Utināns min kādu sen dzirdētu zīmīgu stāstu. Saimniece, cepot cūkas stilbiņu, vienmēr nocirta gaļas gabala tievo galu. Kad viņai vaicāja, kāpēc, sieviete atbildēja, ka tā esot pareizi, tā darīja viņas māte. Māte atbildēja līdzīgi – tā darīja mana mamma, tādēļ arī es tā darīju. Savukārt ģimenes vecākā sieviete smejoties atteica – nekā neparasta, es tā darīju, jo man vienkārši cepešpanna bija par mazu, lai visu lielo gabalu uzliktu.
Ar māņticību esot līdzīgi. Kas zina, kādi iemesli bijuši vienai vai otrai darbībai vai tieši pretēji – ne-darbībai. Ļaudis uzskata, ka iešana zem kāpnēm nes nelaimi, jo atmodinot ļaunos garus. Arī kāpšana uz aku vākiem nesot nelaimi. Patiesībā šāda veida māņticības bieži vien ir racionāli skaidrojamas – tikai iemesls vai nu piemirsies, vai arī nekad nav bijis formulēts – mamma tā teica, tad arī tā ir. Lai gan mamma ar to bija domājusi drošību – neej zem kāpnēm, jo kaut kas var uzkrist uz galvas. Savukārt atpakaļgaitā diez vai ir iespējams mērīt kapu. Ne mammas, ne tēta, ne kaimiņa, ne savu. Ļoti iespējams arī te senči domājuši par drošību – iesi atmuguriski, pakritīsi, savainosi galvu vai muguru. Taču ārstēšanās iespējas senāk bija salīdzinoši švakas.
