Lidojam! "Aerodium" šefa Ivara Beitāna un viņa sievas Ilzes mīlestības stāsts

Jums tiešām ir neparasts iepazīšanās stāsts...

Ivars: – Labi, es izstāstīšu. Tas notika pirms septiņiem gadiem. Skatos: žurnālam uz vāka simpātiska meitene. Nopirku žurnālu, izlasīju interviju. Tā, kā saprotat, bija Ilze. Viņai tur uzdeva provokatīvo jautājumu no sērijas “kāds vīrietis tev patiktu”. Un viņa atbild: “Tāds, kurš mani iesēdinātu lidmašīnā un teiktu: “Lidojam! Vienalga kur, bet lidojam!” Atradu viņu feisbukā un tā arī aizrakstīju: lidojam!

Ilze: – Es tomēr precizēšu. Toreiz biju mirkļa cilvēks. Un intervijā pateicu, ka vēlos vīrieti, kurš būtu gatavs trakām idejām. Piemēram, iesēsties lidmašīnā un pārcelties dzīvot uz otru pasaules malu. Patiesībā es biju azartisks cilvēks.

Un Ivars man uzrakstīja. No manis nāca diezgan strupas atbildes. Man vispār likās, ka tas ir joks. Tomēr bija interesanti paspēlēt līdzi. Un uz viņa “Braucam!”, es atbildēju – braucam! Tā mēs kopā aizlidojām uz Spāniju. Uz piecām dienām. Bet to noteikti nevar saukt par mūsu attiecību sākumu, tā tiešām bija nevainīga iepazīšanās. Un pagāja vairāk nekā pusgads, kamēr nonācām līdz domai par attiecību veidošanu.

Bet kā pagāja piecas dienas Spānijā? Ļoti brīvi vai ļoti neveikli?

Ivars: – Neveikli. Vismaz no manas puses. It kā forša ideja, tomēr arī pilnīgi svešs cilvēks, ko esmu atvedis ceļojumā. Mēģināju būt jautrs, bet īsti nesanāca, jo pat īsti nezināju, kā ar viņu runāt. Galā nez kāpēc nejauši nonācām kaut kādā Eiropas geju pludmales mekā. Bet nebija arī tik slikti – aizbraucām ar mašīnu uz Andoru, dabu apskatījām.

Grūtākais droši vien bija viesnīcā vienu vai divus atsevišķus numurus izvēlēties.

Ivars: – Numurs bija viens. Bet nekā tur nebija. Tāpēc droši vien jutos vēl neveiklāk. Atgriezāmies Latvijā. Man Ilze patika, bet viņa rokās nedevās. Visādi es viņu vilināju. Vedu ar izpletni lēkt. Piedāvāju braukt līdzi uz izstādi Amerikā, kur tiešām arī uz pāris nedēļām aizbraucām.

Ilze, kāpēc tad tu nedevies viņam rokās? Nepatika?

Ilze: – Viņš noteikti nebija mana tipa vīrietis. Un, godīgi sakot, es vispār tolaik nebiju gatava attiecībām. Turklāt mums bija diezgan liela gadu starpība, 19 gadi. Es esmu azartiska, brīva un arī toreiz nemaz neskatījos uz viņu kā uz cilvēku, ar kuru noteikti būtu jāveido attiecības. Arī to braucienu uz Spāniju es uztvēru tikai kā jaunu iepazīšanos, jautru piedzīvojumu. Jā, es redzēju viņā to trakumu un azartu, kas man patīk, bet vienalga nedomāju par Ivaru kā par “savu cilvēku”.

Bet viņš bija uzstājīgs, un kaut kā lēnām, pamazām sāku saskatīt viņā arī citas īpašības, kas man vīrietī bija svarīgas. Vārdu sakot, mūsu attiecības neveidojās mirkļa iespaidā, tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena. Man bija svarīgi, lai vīrietis ir ambiciozs. Un Ivars tāds bija un ir. Lai viņam ir idejas. Un to Ivaram nekad nav trūcis. Kad Ivars teica, ka viņam ir Aerodium, stāstīja par saviem projektiem, sapratu, ka viņš ir cilvēks, kura idejām varēšu sekot un kurš nenoraidīs arī manējās.

Jā, ar šodienas prātu ideja braukt uz Spāniju ar svešu vīrieti man šķiet ne pārāk prātīga, bet toreiz es to izdarīju, un es jau arī nemaz negribēju būt prātīga. Atceros, ka tur ne mirkli nejutos slikti vai nedroši. Tieši otrādi.

Savukārt Ivaram iepatikās meitenes āriene, bet pēc tam nācās iepazīt arī raksturiņu.

Ivars: – Mani nemulsināja, ka viņa atsaucās uz šādu uzaicinājumu. Dzīvojam vienreiz, dzīve ir jāizbauda. Dzīvot rāmi un pieklājīgi savā būrītī – tas neesmu es. Es nemitīgi sevi izaicinu. Varbūt pat par daudz uzdrošinos. Par daudz strādāju. Pārspīlēju savu varēšanu. Dažreiz uzņemos to, ko pat nevaru izdarīt. Bet tad nākas izdarīt. Tas ir par mani, tāds es esmu. Un Ilzi tas nenobiedēja.

Bet kas man Ilzē ļoti patika un patīk – viņa bija un ir ļoti ģimeniska. To ģimeniskumu es Ilzē uzreiz sajutu. Man arī patika, ka viņa vispār grib bērnus.

Es daudz savā dzīvē esmu redzējis. Un zinu, cik daudz ir ļoti simpātisku sieviešu, kurām galvā vispār nav nekā. To labo kombināciju nav nemaz tik daudz.

Mēs abi varbūt pat varam nez kā sastrīdēties, bet es zinu, ka Ilze vienmēr parūpēsies par bērniem. Bērni pie Ilzes ir drošās rokās. To es vienmēr novērtēšu. Es droši vien arī tāds būtu, bet man jau jāskrien pa pasauli un jāved nauda mājās.

Un otra īpašība, ko Ilzē novērtēju, – viņa arī par sevi ļoti rūpējas. To jau var redzēt. Un par bērniem. Un arī par mani. Tādas dabiskas, normālas sievietes rūpes par ģimeni. Un viņa ir disciplinēta. Katru dienu aizies uz treniņu. Un vēl uz viņu var ļoti paļauties. Ja viņa pateica, ka izdarīs, tad noteikti izdarīs. Uz mani tik ļoti nevar paļauties.

Par skaisto un labo ir viegli stāstīt. Bet kas jūsu attiecībās ir grūtākais?

Ivars: – Labāk nevajag...

Ilze: – Neieslīgstot detaļās, mēs esam divi ļoti stūrgalvīgi cilvēki. Katrs grib panākt savu. Un vēl mums abiem ir augstas prasības. Arī attiecībās. Es sevī esmu novērojusi, ka gribu dabūt no Ivara to maksimumu ārā. Un tieši tāpat viņš reizēm no manis prasa to, ko es ne emocionāli, ne fiziski nevaru izdarīt. Un tāpēc brīžiem mēs aizejam katrs uz savu pusi.

Ivars: – Bet vienmēr atgriežamies un atkal ejam vienā virzienā.

Ilze: – Ir bijuši periodi, kad esmu domājusi: nu nē, nu viss... Bet es ar šo cilvēku kopā esmu uzbūvējusi ģimeni. Kad sāku uzskaitīt Ivara labās īpašības, saprotu, ka nez vai varētu atrast labāku cilvēku.

Viņš daudz strādā.

Ilze: – Es jau ātri nojautu, bet līdz ar bērnu piedzimšanu pavisam labi sapratu, ka esmu es un mājas. Un ir Ivars, kurš divas nedēļas ir mājās, divas nedēļas projām ārzemēs. Kad piedzima bērni, protams, man bieži bija vēlēšanās viņam zvanīt un teikt: “Lūdzu, brauc mājās! Es negribu te būt viena, tas nebija tas, par ko sapņoju...” Taču es kļuvu arvien stiprāka un pašpietiekamāka. Mēs arī neesam pāris, kas ilgojas nemitīgi būt blakus. Tādā ziņā kovida laiks mums bija ļoti neparasta situācija.

Ivars: – Interesantākais, ka tajos nepārtrauktās kopā būšanas mēnešos mēs strīdējāmies mazāk nekā tad, kad esam bijuši šķirti.

Ilze: – Es strādāju vienā no Ivara uzņēmumiem. Mums ir kopīgas idejas, bet es pat nevaru iedomāties, ka mēs spētu, piemēram, strādāt līdzās vienā birojā.

Attiecībās ir svarīgi nepazaudēt sevi. Es daudz laika veltu ģimenei, bet ziedot sevi tikai attiecībām un ģimenei – manuprāt, tas nav pareizais ceļš. Esmu pabeigusi Stradiņa universitāti, sāku mācīties Turībā maģistros, bet piedzima pirmais bērns, un maģistra darbs palika neuzrakstīts. Bet nu vairs ķeksīša pēc negribas.

Un tagad vispār esmu nolēmusi, ka rudenī sākšu mācīties par fitnesa un veselības mācības speciālisti. Man liekas, nav pareizi ielikt sevi jebkādos rāmjos – arī vienas profesijas vai nodarbes. Cilvēkam vajag attīstīties un darīt to, kas šajā dzīves posmā interesē, ko gribas. Es zinu, ka varētu strādāt diezgan daudzus darbus, taču man negribas sevi ierobežot, piemēram, iespējā ceļot. Un paldies Ivaram, ka varu atļauties šādi dzīvot; ka varu mācīties, ko gribu, un ka man nav jāuztraucas, kā nodzīvot līdz algai.

Jums ir divi mazi bērni ar nelielu vecuma starpību – Bruno ir pieci, Nikolai četri gadi. Tas nav viegli.

Ivars: – Bet nav arī tik traki. Tieši labi: viņi aug kā vienaudži, gandrīz kā dvīņi. Mīļo viens otru. Un arī sit viens otru. Ļoti labi pavada laiku kopā.

Ilze: – Ja godīgi, nevienu no bērniem tā ļoti neplānojām. Manos plānos vispār bija doties uz Ķīnu. Atceros, biju jau pārcēlusies dzīvot pie Ivara un vienā brīdī pēkšņi attopos, domājot: pag, kā šitas vispār notika?! Tāds virpulītis, pēc tam uzreiz bērns... Bet tagad domāju: viss notika īstajā brīdī. Jo es gribēju ģimeni. Un tas mūs noteikti arī saturēja kopā. Tomēr, kad tik drīz pieteicās otrs bērns, man atkal bija izbrīns: kā, tik ātri?!

Ivars: – Viņiem ir gandrīz tieši gada starpība. Un tagad liekas, ka citādi nemaz nevarētu būt. Skatos uz viņiem un jau redzu, kādas kuram intereses. Mazā mums ir šovmene: dejot, dziedāt, aktrises talants. Viņa dzīvē nepazudīs. Savos četros gados var pieiet pie jebkura pieaugušā, visu sarunāt. Apbrīnojama patstāvība.

Savukārt dēls ir mākslinieks. Zīmē ar abām rokām vienlaikus. Un, cik labi ar kreiso, tik arī ar labo roku. Viņam ir vizuālā domāšana. Kas man ļoti patīk, jo arī man ir tāda pati.

Šogad, tieši pirms kovida krīzes, uztaisīju Alfā piedzīvojumu parku ADVENTURES’ ZONE. Un teikšu godīgi: ne tik daudz biznesa dēļ, cik saviem bērniem par prieku.

Mans bizness ir atrakciju parki, un šeit es mēģināju radīt labāko, ko esmu redzējis pasaulē. Bet redzējis es esmu daudz. Piedalījies ļoti daudzu parku izveidē pasaulē un arī būvējis atrakcijas Disnejlendas parkam. Veidojot šo parku, vairāk domāju tieši par bērnu attīstību. Veiklību, fizisko izturību, kreatīvo domāšanu.

Speciāli no kāda Ņujorkas mākslinieka pirku vienu kreatīvo spēli. Droši varu teikt: viens no pasaules līmeņa labākajiem piedzīvojumu parkiem tagad ir tieši Rīgā. Tas, protams, nebija miljardu budžeta projekts, mēs paši šajā projektā pusmiljonu ieguldījām, kas Latvijas apstākļiem ir daudz. Bet mēs tur ielikām labāko, kas izdomāts.

Mana galvenā interese, kā jau teicu, bija: lai maniem bērniem tāda vieta būtu. Visi man teica: netaisi klinšu kāpšanas sienas, tas ir tik neizdevīgs bizness! Bet es uztaisīju tādas klinšu sienas, ka tās man parkā ir visveiksmīgākās. Kā mājas fasādi – bērni jūtas, kā rāpjoties pa mājas sienu. Fasādē ir lodziņi, viņi kāpj katrs no savas puses un pie lodziņa var satikties, saklaudzināties.

Ilze: – Man liekas, ka svarīgākais vecāku uzdevums ir iedot saviem bērniem labāko un neierobežot viņus domāšanā. Ļaut sapņot. Mūsu bērni ir ļoti daudz ceļojuši. Viņi varbūt to neatcerēsies, taču brīvības garšu tas viņos būs attīstījis. Es vispār viņus uztveru kā tādas mūsu mazās kopijas.

Ivars: – Kad Bruno bija gadu vecs, saskaitījām, ka viņš bijis 14 valstīs. Ieskaitot Jaunzēlandi. Lidmašīnu izlietnēs mazgājās, un nekādas vainas. Ar mazo māsu Ilzes vēderā pa ledājiem staigājām. Ar to es gribu teikt, ka bērni mūs noteikti nav kaut kā ierobežojuši.

Es arī neteiktu, ka kovids mūs kaut kā ierobežoja. Jā, neceļojām. Bet dvēsele jau tāpat bija brīva. Un es sāku vairāk sportot, patiesībā tik daudz kā nekad agrāk. Man vispār ļoti patika šis laiks, jo tas bija tik atšķirīgs no iepriekšējās dzīves. No malas droši vien liekas, ka man tāds sapņu darbs, vienos ceļojumos, daudz jaunu iepazīšanos, iespaidu. Bet man tie ir biznesa braucieni, tur izklaides maz. Vienu dienu tikšanās vienā valstī, otrā dienā jau jābūt citā valstī.

Un arī Amerikas “tūre” katru dienu citā pilsētā. Tas ir grūti. Arī veselībai par labu nenāk. Maz kustību, visu laiku lidostas, lidmašīnas... Laika zonas mainās: vienu dienu Ķīna, otru jau Losandželosa. Celies nu tagad nakts vidū un sāc biznesu kārtot! Tāpēc man šis kovida pavasaris šķita vienkārši fantastiska dzīve. Beidzot redzēju, kā daba mostas, kokus Siguldā stādīju, ar ģimeni tik daudz laika kopā, kolosāli!

Bet apstājušies projekti, zaudētā nauda?

Ivars: – Tas arī atkarīgs no tā, kā uztver. Var to uztvert kā zaudētu naudu, bet var – kā neiegūtu naudu. Vienkārši jāpiemērojas jauniem apstākļiem. Pagājušogad Aerodium bija 8 miljonu apgrozījums, šogad varbūt būs 2 miljoni. Ko darīt? Neko. Ir garš saraksts ar tiem, kas palika mums parādā. Un arī paši tāpat kādam palikām parādā. Tāda nu tā situācija izveidojās. Uztraukties nav nekādas jēgas.

Kā jums ģimenē veidojas naudas attiecības?

Ivars: – Es esmu tas, kurš nodrošina, lai ģimenei viss būtu. Un par naudu mēs vispār nestrīdamies. Bet es stingri atdalu biznesa kapitālu no privātās naudas. Biznesā pilnīgi citas naudas grozās, un es noteikti neesmu tas gadījums, kas par pirmajiem nopelnītajiem 100 tūkstošiem nopērk Ferrari. Kad man bija tie pirmie 100 tūkstoši, es turpināju braukt ar Fordu. Jā, tagad mums ir labākas mašīnas, neliegšos. Bet jāsaprot, ka nauda biznesā ir instruments, nevis lielīšanās atribūts.

Taču dažreiz lielās naudas pelnītāji domā, ka ar mājās atnesto naudu arī pietiek. Viss, es savu esmu izdarījis, vairs neko neprasiet.

Ivars: – Jā, un es arī tā uzskatu. (Smejas.) Mums katram ir savi iekrājumi, es reiz pat no Ilzes aizņēmos. Bet mana filozofija vienmēr bijusi: jādzīvo tā, lai, gadījumā ja viss apstājas, varu gadu vai pat divus izdzīvot, neuztraucoties par naudu. Tāpēc kovids mani nepārsteidza nesagatavotu. Tā es dzīvoju jau apmēram 30 gadus, man vienmēr ir “kastīte”, kuru netērēšu.

Ko jums kopā patīk darīt?

Ilze: – Droši vien tā pati ceļošana vien būs. Un piekrītu Ivaram, ka bērni to nemaz tik ļoti neapgrūtina. Jā, jāpiemērojas viņu diendusai, bet citādi viņi mums ir izturīgi, jau var kārtīgi nosoļot līdzi, pat neiepīkstoties.

Un tie nav tikai skaļi, tukši vārdi, ka bērni mums ir vērtīgākais, kas ir. Mēs gribam dot viņiem labāko, gribam parādīt labāko. Turklāt ceļojumi ļauj vairāk būt kopā ar bērniem, jo darbs tomēr nosūc laiku, dažreiz tik noguruši vakarā pārnākam, ka tikai par miegu var padomāt. Tieši ceļojums ir iespēja iedot bērniem vairāk uzmanības.

Ivar, tu zini, kā spēj Ilzi iepriecināt?

Ivars: – Es zinu, kas viņu iepriecina, bet ne vienmēr es to daru. Zinu, kādas puķes viņai patīk. Zinu, ko viņa sagaida dažādās situācijās. Un dažreiz tieši tas ir mūsu konfliktu pamatā: ka es zinu, bet to nedaru. Jo man arī ir savs ego. Mums abiem ir. Man liekas, ka viņa mani apvainoja, bet viņai liekas, ka es viņu – un kurš tagad piekāpsies?

Ilze: – Reizēm pat tās mazās ikdienas rūpes ir vissvarīgākais. Skatos, viņš manai mašīnai riepas nomainījis. Un priecājos par to. Jo es neesmu pieradusi, ka kāds kaut ko manā vietā izdara. Tāpēc es tādus sīkumus novērtēju. Mani arī iepriecina apziņa, ka otrs cilvēks vienmēr palīdzēs. Ja Ivars man piezvanīs un jautās, vai varu izlīdzēt, kaut ko izdarīt, nekad nepateikšu viņam “nē”. Un to pašu gaidu arī no viņa. To sajūtu, ka vienmēr ir droša aizmugure, kas nepievils.

Ivars: – Man vienmēr licies, ka galvenais nosacījums, lai cilvēks justos laimīgs, ir būt pašpietiekamam. Savukārt cilvēks, kurš grib to, ko viņš nevar dabūt, vienmēr jutīsies nelaimīgs. Laikam tas bija Sokrats, kurš teica: ja būsi mierā ar to, kas tev ir, tu vienmēr būsi priecīgs. Un man tā ir.

Redz, es vēl esmu tas cilvēks no deviņdesmitajiem. Atceros laikus, kad mana alga bija 20 lati mēnesī. Par ko varēju nopirkt vienas botas, turklāt ne īstās, bet viltotās. Esmu bijis situācijā, kad trīs cilvēki braucam uz mēnesi ceļojumā un mums uz visiem ir 60 dolāri. Kad esi izdzīvojis tādos apstākļos, spēsi izdzīvot jebkādos. Es varu arī par mīkstu beņķi priecāties. Viss man tagad ir. Laba mašīna, uzņēmums, veseli bērni.

Jūs izjūtat to 19 gadu vecuma starpību?

Ivars: – Es to izbaudu.

Ilze: – Ja godīgi, nejūtu. Vienmēr esmu labāk sapratusies ar nobriedušākiem cilvēkiem. Kā jau teicu, mēs viens otram nebijām tāda “mirkļa mīlestība”. Manuprāt, mēs esam satikušies, lai daudz mācītos viens no otra. Brīžiem skolotāja esmu es, brīžiem viņš. Bet mēs viens otru tik labi papildinām, ka man nekad nav bijusi sajūta, ka dzīvoju ar vecāku vīrieti.

Ivars: – Savukārt mani mūsu vecuma starpība ļoti motivē. Liek būt formā. Viņa taču man aizrādīs, ka presīte jātaisa. Viņa un arī bērni, kuri visu laiku rāpjas man virsū un ir jācilā kā hanteles. Un man tas patīk.

Nav nekāds noslēpums, ka cilvēkam ir fiziskais un garīgais vecums. Un ir ļoti svarīgi palikt dvēselē jaunam. Bet ir arī baigi viegli palikt vecam, palaisties, tostarp ķermeniski. Man ir 48 gadi. Kad ieraudzīju, ka man sāk augt vēders, mainīju savu ēdienkarti, un rezultāts nebija ilgi jāgaida.

Ilze: – Bet novecot dvēselē – tas Ivaram, manuprāt, vispār nedraud. Viņš ir ļoti labs piemērs tam, kā nevajag baidīties sapņot. Kā var piepildīt vispārdrošākās idejas. Reizēm es sēžu un domāju: “Ak, Dievs, kurš no mums ir vecāks, piebremzē taču!”

Es no viņa daudz esmu mācījusies. Pirms Ivara man tik daudz kas nesvarīgs varēja sagādāt iemeslu uztraukumam. Kaut vai tāds sīkums kā apskādēta mašīna, kas man agrāk būtu bijis iemesls stresam un pat asarām. Ivars man iemācīja to, ka tā ir tikai lieta. Jāatrisina, jāsalabo, un – ejam tālāk!

Bet kas man Ivarā visvairāk patīk: kāds viņš ir tēvs mūsu bērniem. Ja man vēl reizēm gribas viņu kaut kā pamācīt, pabikstīt, tad brīdī, kad redzu, kāds viņš ir tēvs, saprotu, ka viņš ir cilvēks, kurā esmu ielikusi visu to labāko no sevis un arī pretī dabūjusi visu labāko.

Ivars: – Es nevarēju iedomāties, ka es kādreiz savu dēlu tā mīļošu. Tagad es to daru. Un tas ir Ilzes nopelns, ka to iemācījos. Manā ģimenē nebija tik emocionāli tuvu attiecību ar vecākiem, ar māsu. Caur Ilzi es kļuvu labāks. Es nesaku, ka mani vecāki mani nemīlēja, noteikti pat ļoti mīlēja. Bet tā, kā es tagad mīļoju savus bērnus – tā mūsu ģimenē nebija pieņemts.

Mani vecāki ir atturīgie latvieši. Bet mūsu ar Ilzi ģimenē ir daudz itāliskākas attiecības, es savu puiku varu sabučot, par meitu vispār nemaz nerunājot. Es tagad arī mācos savu mammu apkampt. Jā, sākumā bija jāpiespiežas, taču tas ātri pāraug pieradumā. Turklāt es taču zinu, ka mana mamma ir cilvēks, kuram varu uzticēties visvairāk. Viņa pēdējā mani nodotu. Nē, patiesībā nekad nenodotu. Bet viņa nebija pieradusi izrādīt savas jūtas.

Tas jau nav slikti, tā vienkārši ir. Citreiz latvieši saka, cik ārišķīgi tie amerikāņi. Un viņi tiešām ir ārišķīgi, tas ir viņu kultūras kods. Ejot pa mežu Amerikā, jebkurš pretimnācējs pasveicinās. Mēs taisījām tādu eksperimentu Siguldā mežā. Uz mūsu “labdien” labi ja katrs otrais izbrīnīti atbildēja ar to pašu. Jo pie mums tā vienkārši nav pieņemts.

Ilze: – Daudziem cilvēkiem, īpaši vecāka gadagājuma, ir grūti izteikt vārdus “es tevi mīlu”. Bet bērnam ir svarīgi dzirdēt: es tevi mīlu, tu man esi svarīgs, tu esi labākais. Ivars arī nav čakls uz šo vārdu teikšanu. Vakarā, ejot gulēt, saku viņam “es tevi mīlu”, bet viņš paskatās uz mani ar skatienu, ka jūt to pašu, taču skaļi nepasaka.

Ivars: – Nu, toties mūsu bērniem vairs nav tādas aiztures. Dēls saka: “Tēti, es tevi mīlu!” Un meita vispār... Es pat nenojautu, ka var kādu tik ļoti mīlēt!

Ilze: – Kad bērns atnāk un mani samīļo, saprotu: jā, es dzīvē tomēr kaut ko daru pareizi.

Ivars: – Es gan tomēr gribētu precizēt par tiem vārdiem “es tevi mīlu”. Ilze jau te arī mazliet pārspīlēja. Es taču saku tos vārdus, ka mīlu. Vienkārši varbūt ne tik bieži, kā sieviete grib dzirdēt.

Toties viņas atvadīšanās un iziešana no mājas dažreiz prasa pusstundu. Kamēr visus sabučos, kamēr visu pateiks... Un vēl arī no kaķa jāatvadās. Starp citu, viņa to kaķi gribēja, viņa paņēma, bet kaķis izvēlējās par saimnieku mani. Un tagad pats par sevi brīnos, bet, atnākot mājās, es arī kaķi samīļošu.

Saka jau, ka cilvēkus ļoti vieno humora izjūta. Jums ir lokālie joki?

Ilze: – Ivaram ir tāda savdabīga humora izjūta. Es pie viņa jokiem esmu pieradusi, bet ne visi tos saprot.

Taču mēs neesam pārjūtīgi, es viņam mierīgi varu pateikt, ka šoreiz viņa joks bija galīgi garām, un viņš par to neapvainosies. Mums vispār nav tik daudz laika, lai kaut ko aplinkus runātu, visu viens otram tieši sakām.

Ivars: – Tie joki jau tagad vairāk ar bērniem saistīti. Un nez vai citiem saprotami. Nikola, kad viņai bija trīs gadi, kaut ko bija sastrādājusi, es viņai saku: “Nu, tāda maza, un kas būs tālāk...” Viņa atbild: “Četri.” Tālāk būs četri gadi.

Jūs dzīvojat Baltezerā.

Ivars: – Tas stāsts ir sarežģītāks. Mēs ceļam māju Siguldā un tikmēr īrējam dzīvokļus. Pārbaudām tos labākos, kādi pieejami, lai zinātu, kas tad mums patīk un kas ne.

Kad iepazināmies, man bija māja Siguldā. Bet es to sāku būvēt, kad man bija 20 gadi. Nu, tāda tā arī bija, kādas deviņdesmitajos gados būvēja: liela un nepraktiska. Ilze pateica, ka negrib tur dzīvot. Bet tā vieta ir vienkārši perfekta. Un vispār tas bija mans sapnis – dzīvot Siguldā. Īsāk sakot, es to māju nojaucu. Un tagad būvējam vietā jaunu. Jau trešo gadu, jo gribas, lai viss ir pamatīgi, tā, kā patīk. Un kredītus es arī ņemt negribu. Man neder, lai ir labi, man vajag, lai ir vislabāk. Bet vislabāk sanāk, ja nesteidzas. Es varu mūrniekam teikt, lai nedēļu neko tālāk nedara, kamēr izdomāšu, vai man tur to logu vajag vai ne.

Ilze: – Jā, tāda gan es esmu: man vajag, lai viss ir sakārtoti, skaisti un perfekti. Un to es arī Ivaram šajos gados esmu iemācījusi. Agrāk viņš bija haotiskāks.

Ivars: – Tas tiešām nāk no Ilzes, esmu kļuvis daudz sakārtotāks. Ilze vispār ir pedantiska. Un mūsu bērni tādi paši. Ja gribat redzēt četrus un piecus gadus vecus bērnus, kuriem istabā valda pilnīga kārtība, varat atbraukt pie mums paskatīties, tādi bērni tiešām eksistē. Turklāt mēs viņiem to neliekam, viņi paši visu sakārto.

Ilze: – Kad ienācu viņa Siguldas mājā, nodomāju: nē, nē, tas man nederēs... Uzkāpju otrajā stāvā, bet tur vispār stāv nepievienota vanna... Kaut kāda kaudze ar mantām. Es biju pieradusi pie ļoti lielas kārtības. Pat pārāk lielas. Kad dzīvoju viena pati, katru dienu pārslaucīju plauktus, kuriem citādi pat nepieskāros. Nu, un tagad no mums diviem ir sanācis tāds veselīgs balanss.

Ivar, tev ir tik daudz darba, projektu, tur vispār paliek laiks domāt par ģimeni?

Ivars: – Es pēc kalendāra dzīvoju. Darbi man ir ļoti saplānoti. Un tad pulksten sešos vakarā man izkrīt pildspalva no rokas, un es braucu mājās. Un mani vairs nekas no darba lietām tad neinteresē. Dažreiz laika joslu atšķirības dēļ atļaujos izņēmumus. Ķīna un Losandželosa dzīvo pēc sava laika, un viņi grib sarunāties tad, kad tur ir diena. Bet, pirms satiku Ilzi, es strādāju režīmā 24/7. Tagad tas ir mainījies. Nevar tikai strādāt. Nav jēgas naudu pelnīt, ja tāpēc nevar atļauties brīvdienas, kad to tērēt. Es arī negribu darīt tādu biznesu, kas man tikai naudu nes, tas mani neinteresē.

Ilze: – Kad piedzima pirmais bērns, regulāri viņam zvanīju apmēram pusseptiņos ar tekstu: “Kur tu esi, kāpēc vēl darbā, kāpēc tu kavē?” Un viņš vienmēr arī kavēja. Tad nu tagad viss ir mainījies. Drīzāk es būšu tā, kas var aizkavēties.

Ivars: – Ģimene man tomēr ir grūtāka “disciplīna” nekā bizness. Ģimenes dzīvi ir grūtāk saplānot. Jo biznesā tādā ziņā viegli: ja kāds nepatīk, vari ar viņu vienkārši netikties. Arī procesu, kas nepatīk, var nedarīt. Biznesā cilvēku var izslēgt tieši tāpat, kā izslēdz gaismu. Viss, un nav viņa.

Bet ģimenes dzīvē ir sievas draudzenes, ko nemaz tā neizslēgsi...

Ivars: – Paldies Dievam, nav Ilzei to draudzeņu tik daudz.

Man gan pašam svarīgāka par draudzību ir tāda dvēseļu radniecība. Ir cilvēki, ko esmu saticis dažas reizes dzīvē. Un pēkšņi viņi ir tik tuvi, ka vienu tādu – viņš ir argentīnietis – pat gribējām aicināt bērnam par krusttēvu. Cilvēks dzīvo globusam otrā pusē, esam tikušies varbūt reizes desmit, bet viņš šķiet tuvāks par tuvu. Un ir cilvēki, ko darbā satieku katru dienu, bet viņi man nekad nebūs tuvi. Jo mēs esam atšķirīgi laikam taču pēc dvēseles uzbūves. Nav sazobes, un viss.

Bet par sevi varu teikt, ka man draugu palicis mazāk. Pareizāk sakot, man viņiem vairs nepietiek laika. Draugi zvana, aicina, bet es saku: “Mani meitiņa gaida, es viņai apsolīju...” Moči būs vienmēr. Bet meitiņa izaugs.